Foto: Shutterstock
Daudzi ar neuzticību raugās uz piena pakām, kas veikalos stāv parastajos plauktos, ne ledusskapī, turklāt derīguma termiņš vēstī, ka tās uzglabājamas pat sešus mēnešus. Visiem taču zināms, ka piens, kas tikko izslaukts no gotiņas, atstāts glāzē uz galda, parasti saskābst dienas laikā, vasarā – pat dažās stundās. Tādēļ tautā izplatīts uzskats, ka piens ar vairākus mēnešus ilgu uzglabāšanas termiņu nemaz nav īsts piens, bet gan kāds mākslīgs maisījums.

Kopš skolu ēdnīcās bērniem piena glāzes vietā pasniedz piena paciņu "Rasēns" ar salmiņu, kuras uzglabāšanas termiņš ir seši mēneši, skolēnu vecāku vidū bieži uzvirmo satraukums par to, cik šāds piens ir veselīgs.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas fakultātes dekāne, profesore Inga Ciproviča skaidro, ka bažām nav pamata – ilgi uzglabājamais piens ir visīstākais piens, vienkārši piena apstrādes un iepakošanas tehnoloģijas gadu gaitā ir ļoti attīstījušās, ļaujot pienu uzglabāt daudz ilgāk.

Ražošanas noslēpumi

Profesore stāsta, ka ražotāji lieto dažādus piena termiskās apstrādes veidus: pasterizāciju, sterilizāciju, ultrapasterizāciju un apstrādi ultraaugstā temperatūrā. Šie apstrādes veidi atšķiras pēc temperatūras un laika kombinācijas, mikroorganismu inaktivācijas (iznīcināšanas) pakāpes, izmantojuma un ietekmes uz piena sastāvu un īpašībām.

Ilgstoši uzglabājama piena ražošanā lieto ultraaugstas apstrādes temperatūras, tas nozīmē, ka piens tiek strauji uzsildīts līdz 135–140 °C un šādā temperatūrā izturēts 3–5 sekundes. Šāda uzkarsēšana iznīcina praktiski visus pienā esošos mikroorganismus un to var uzskatīt par sterilu, skaidro Ciproviča.

Ja šādi karsētu pienu pēc atdzesēšanas iepako aseptiskos (bezgaisa) apstākļos iepakojumā, kas nav gaisa un gaismas caurlaidīgs, tad piens patiešām var būt uzglabājams līdz sešiem mēnešiem neatvērtā veidā jebkurā temperatūrā (4, 6, 10, 20, pat 35 °C, biežāk gan telpas temperatūrā). Ieteicamāka šādiem produktiem būtu 4–6 °C temperatūra uzturvielu – galvenokārt B grupas vitamīnu – stabilitātes saglabāšanas dēļ.

Ja pienam pievieno cukuru un aromatizētājus, tad derīguma laiks ir īsāks, proti, līdz četriem mēnešiem. "Ir jāatceras, ka, atverot iepakojumu, piens ar ilgu termiņu vienalga sabojāsies tikpat veikli kā jebkurš piens," piebilst profesore. Tas tāpēc, ka, atverot iepakojumu, tajā iekļūst dažādi mikroorganismi.

Jautāta, vai, karsējot pienu tik augstā temperatūrā, neiet bojā visas tā sastāvā esošās vērtīgās vielas, Ciproviča saka: "Tas ir viens no populārākajiem stereotipiem par termiski apstrādātu pienu. Pēc termiskās apstrādes pienā saglabājas gan tauki, gan olbaltumvielas, gan piena cukurs un minerālvielas, tai skaitā kalcijs, gan taukos un daļēji arī ūdenī šķīstošie vitamīni, tādā koncentrācijā, kādā pati gotiņa ir ielikusi. Arī burkāns, kuru mēs ieliekam verdošā zupā, taču vēl joprojām paliek burkāns, nevis kāds nezināms peldošs objekts. Protams, ir grūti pieņemt, ka, līdz ar ievērojamo progresu pārtikas produktu ražošanā, mainās ierastās, zināmās lietas - jo īpaši kardināli ir mainījušies produktu derīguma termiņi."

Kādas izmaiņas pienā izraisa augstā apstrādes temperatūra?

Jebkura termiskā apstrāde ietekmē piena sastāvu, uzturvētību un īpašības, atzīst profesore. Ultraaugstās apstrādes temperatūrās pienā samazinās (līdz 10–15%) ūdenī šķīstošo vitamīnu – B1, B2, B6 un C vitamīna – saturs, denaturējas sūkalu olbaltumvielas, izkrītot sīku, netveramu pārslu veidā.

"Šo procesu varētu ilustrēt ar piena vārīšanu katliņā mājas apstākļos, kad uzkarsēšanas brīdī redzam piena plēvi tā virspusē. Tas nav nekas cits kā sūkalu olbaltumvielas, kuras, mainot savu struktūru, ir izkritušas lielāku vai mazāku pārslu veidā, apvienojoties un veidojot plēvi. Produkta iepakojumā gan šo plēvi neatradīsim, jo sīkās pārslas ir tik vienmērīgi izkliedētas pienā, ka tā struktūra nemainās. Denaturētās olbaltumvielas tiek labi izmantotas organismā, turklāt organisms tērē mazāk enerģijas to pārstrādei. Šo atziņu gribu ilustrēt ar piemēru – var ēst arī svaigu gaļu, bet mēs to vārām, cepam vai citādi apstrādājam, sagatavojot garšīgu maltīti. Kāpēc? Viens no galvenajiem iemesliem – termiski apstrādāta gaļa, pretēji svaigai, mūsu organismā vieglāk pārstrādājas."

Ultraaugstās temperatūrās piens iegūst vārīta piena notis, piemēram, nedaudz saldenu garšu. To rada laktuloze, kura veidojas no laktozes karsēšanas laikā (līdz dažiem desmitiem miligramu 100 gramos piena – jo augstāka temperatūra, jo vairāk). Laktuloze sastāv no galaktozes un fruktozes, kamēr laktoze – no glikozes un galaktozes. Fruktozes un glikozes salduma pakāpes atšķiras par labu fruktozei, ko arī šajā pienā mēs varam sajust.

Apstrādes laikā piens iegūst arī spoži baltu nokrāsu, jo sadalās krāsainie pigmenti (karotinoīdi) un kopā ar denaturētām sūkalu olbaltumvielām veido šādu krāsu. Salīdzinot piena termiskās apstrādes veidu ietekmi uz uzturvērtību, šis apstrādes veids ietekmes ziņā ierindojams blakus pasterizācijai, teic profesore.

Vaicāta, kādu paku pienu pati izvēlas labprātāk – ar dažu dienu vai vairāku mēnešu uzglabāšanas termiņu, Ciproviča atbild: "Ikdienas lietošanā dodu priekšroku pasterizētam pienam. Ikviena termiskās apstrādes temperatūra ietekmē piena sastāvu un īpašības, arī uzturvērtību. Pasterizācijai lieto maigākas apstrādes temperatūras (72– 80 °C), attiecīgi, tām būs mazāka ietekme uz piena sastāvu un uzturvērtību. Taču ir jāatzīst ilgstoši uzglabājama piena priekšrocības – nav jāraizējas par tā kvalitātes izmaiņām uzglabāšanas laikā. Funkcionāls produkts ikvienā situācijā. Noslēgumā gribētu atzīmēt, ka termiski apstrādāts piens ir un paliek piens, nozīmīgs uzturprodukts, ieteicams un vēlams ikvienam, sevišķi bērniem!"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!