Foto: Shutterstock
Diabēts ir hroniska slimība, kuras galvenā pazīme ir neatbilstošas cukura (glikozes) līmeņa svārstības asinīs. Glikoze ir enerģijas avots mūsu ķermenī, tāpēc tā ir ļoti nepieciešama, bet tās pārstrādei nepieciešams insulīns. Veselam cilvēkam to ražo aizkuņģa dziedzeris, bet diabēta slimniekam tas jāpievada papildus.

Ar diabētu slimo kā bērni, tā pensionāri, un diabēta rašanās iemesli atšķiras.

Diabēta slimnieki iedalās divās grupās - pirmā un otrā tipa. Pirmās asociācijas, kas rodas, domājot par diabētu, parasti ir saistītas ar cilvēkiem gados, iespējamu lieko svaru un mazkustīgu dzīvesveidu, kas arī ir daži no otrā tipa diabēta cēloņiem.

Ar 2. tipa cukura diabētu slimo gandrīz 90% no visiem diabēta slimniekiem. Otrā tipa diabēts ierasti tiek atklāts vidēji 40 gadu vecumā un vēlāk.

Otrā tipa diabēta pazīmes:

  • nogurums,
  • neizskaidrojams svara zudums,
  • slāpes,
  • bieža urinācija,
  • redzes pasliktināšanās.

Šādus simptomus ikdienā cilvēks bieži vien nepamana, tāpēc slimība var attīstīties vairāku gadu garumā, cilvēkam to nezinot. Endokrinoloģe Una Lauga-Tuniņa uzsver, ka " lielāko daļu otrā tipa diabētiķu ir iespējams izārstēt un, ja simptomus atpazīst agrā sākumā, nav nepieciešams pat lietot zāles. Diemžēl pārāk vēla slimības atklāšana arī ir lielākais bieds un iemesls, kādēļ diabētiķu ir tik daudz." Šo diabēta tipu iespējams izārstēt pilnībā, ieturot veselīgu dzīvesveidu, sabalansējot savu uzturu un lietojot speciālus medikamentus, kas pazemina cukura līmeni asinīs.

Cilvēkiem mazāk zināms ir pirmā tipa diabēts, kas sastopams apmēram 10 - 15 % no visiem diabēta slimniekiem.

Pirmā tipa diabēta pazīmes:

  • bieža urinācija,
  • sausa mute un nepārvaramas slāpes,
  • bada sajūta,
  • izteikts nogurums,
  • nervozitāte,
  • svara zudums.

Ar pirmā tipa diabētu parasti slimo bērni un jauni cilvēki. Šiem slimniekiem aizkuņģa dziedzeris infekciju, nieru slimību vai citu saistošo orgāni iekaisuma rezultātā tiek novājināts un vairs neražo (ražo nepietiekami) dabīgo insulīnu, tādēļ to nākas uzņemt mākslīgi. Šis diabēta tips nav atkarīgs no cilvēka svara, uztura vai dzīvesveida, jo var tikt atklāts arī zīdanim, kurš nekādīgi nevar būt atbildīgs par savu uzturu vai to paspēt jau sabojāt.

Lai gan šis diabēta veids nav pašu izraisīts, tas nav arī iedzimts un nevar tikt nodots nākošajām paaudzēm. Pirmā tipa diabēts nav ārstējams, jo kad aizkuņģa dziedzeris vairs neražo insulīnu, tā darbību uzlabot vairs nav iespējams, tādēļ visu mūžu cilvēkiem, kas sirgst ar šo silmību nepieciešams injicēt insulīnu mākslīgi pirms katras ēdienreizes.

Foto: F64

Lai gan diabēts ir nopietna slimība un daļai no slimniekiem nākas ar insulīna šļircēm, ikdienas cukura līmeņa noteikšanu un ārsta apmeklējumiem sadzīvot līdz mūža galam, viņu ikdiena krasi neatšķirās no pārējo cilvēku rutīnas.

Pastāv mīts, ka diabēta slimnieki nedrīkst lietot uzturā cukuru un viņiem jāietur strikta diēta. Sabalansēts uzturs nepieciešams ikvienam, kā veselam tā mazāk veselam cilvēkam, tomēr pilnīgi aizliegumi nepastāv pat diabēta slimnieka uzturā. Galvenā panākumu atslēga uz veselīgāku dzīvesveidu ir mācēšana saskaitīt, atņemt un dalīt ogļhidrātu skaitu katrā maltītē. Galvenais rīks, ar kura palīdzību aprēķina ēdienā esošo orģļhidrātu un cukura skaitu ir internacionāli ieviesta mērnievība - maizes vienība (MV). Viena MV ir aptuveni 12 grami ogļhidrātu, bet viens grams ogļhidrātu dod aptuveni četras kilokalorijas (kcal).Pirmā tipa diabēta slimnieki vairāk vadās pēc ogļhidrātu skaita uzturā, otrā tipa - skaita kalorijas. Pēc katra cilvēka indivudālā uztura paradumiem tiek aprēķinātas ikdienā uzņemtās MV, ja, piemēram, cilvēks ikdienā uzņem apmēram 1900 kcal, tad viņš apēd 17 MV ogļhidrātu.

Pirms ēdienreizes cilvēks ar glikometru - aparātu, kas nosaka cukura līemni asinīs, izrēķina kāds ir stāvoklis, tad aprēķina šķivī esošās kalorijas vai ogļhidrātus un atbilstoši šim ciparamuzņem glikozes pazeminošus medikamentus vai iešļircina insulīna devas, tādējādi imitējot procesu, kas vesela cilvēka organismā notiek automātiski. Visi mērījumi ik dienas jāatzīmē diabēta slimnieka dienasgrāmatā, lai pašam vieglāk kontrolēt savu cukura līmeni. Tā kā katrs slimnieks pats aprēķina apēsto kaloriju skaitu un atbilstoši lieto cukura līmeņa sabilizējošus medikamentus, retu reizi ir atļauts kārtīgas pusdienas aizstāt, piemēram, ar medus kūkas gabalu, kurā būs tikpat daudz kaloriju un cukura, cik pusdienu šķīvī. Precīzāku informāciju katrs pacients uzzina diabēta apmācībās, kurās tiek informēts par visu nepieciešamo pēc slimības atklāšanas.

Diabēta slimniekam svarīgs ir ne tikai veselīgs uzturs, bet arī aktīvs dzīvesveids. Sportojot tiek sadedzinātas kcal un samazināts cukura līmenis asinīs, līdz ar to, ja kārtīgi papusdienots un pēc tam ieplānota vakara izbrauciens ar velisopēdu, mākslīgi uzņemt insulīnu nemaz nav nepieciešams, jo liekais cukurs asinīs tiks sadedzināts kustoties. Galvenais sportojot pakāpēniski attīstīt slodzi un sekot līdzi cukura līmenim asinīs, lai tas nenokrīt pārāk zemu un nerodas hioglikēmija - cukura līmenis asinīs zem 4 mmol/l.

Tukšā dūšā cilvēkam vidēji būtu jābūt 5-6 mmol/l un paēdušam 6- 10 mmol/l. Cukura pazemināšanās gadījumā rodas vājuma sajūta, auksti sviedri, drebuļi, trīce, sirdsklauves un galvassāpes. Šādā brīdī diabēta slimniekam vienmēr līdzi kabatā ir kāda salda konfekte vai šokolāde, kura satur daudz cukura un momentāli var paaugstināt cukura līmeni normas robežās.

Cukura diabēts ir viena no tām slimībā, kuras medikamenti ir dārgi un ikdienā tik apjomīgus papildus izdevumus vairākums no Latvijas iedzīvotājiem nevar atļauties, tādēļ arī diabēta zāles ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā. Lauga-Tuniņa skaidro, ka " zāļu kompensācija atkarīga no diabēta tipa, veselības stāvokļa un nepieciešamajiem medikamentiem, lielākā uzmanība, protams, tiek pievērsta bērniem, kuriem apmaksāti gandrīz visi medikamenti un nepieciešamais aprīkojums. Pirmā tipa diabētiķiem pilnībā apmaksātas insulīna pildspalvas, bet stripi, kas nepieciešami cukura līmeņa noteikšanai, un maināmās adatas insulīna ievadīšanai valsts apmaksā 70% no cenas. "

Cukura līmeni asinīs nosaka pēc vairāku analīžu veikšanas. Pirmajā reizē nosaka glikozes līmeni tukšā dūšā venozo asiņu plazmā. Ja pēc laboratorijas analīzēm konstatē paaugstinātu cukura līmeni asinīs,tad citā dienā ir jāveic tukšā dūšā atkārtota asins analīze vai orālais glikozes tolerances tests(OGTT). OGTT metode nosaka, ka pacients piecu minūšu laikā izder 75 gramus glikozes, kas izšķīdināta 300 ml ūdens. Glikozes līmenis pārbaudīts pirms saldinātā dzēriena lietošanas un divas stundas pēc izdzeršanas, tādējādi pārbaudot,vai dabīgais insulīns ir izšķīdinājis uzņemto cukura daudzumu vai ne. Galvenais diabēta slimnieku bieds ir laiks, kad slimība tiek atklāta pārāk vēlu, tādēļ svarīgi rūpēties par savu veselību un vismaz reizi gadā nodot asinsanalīzes, lai varētu pārliecināties,ka veselības stāvoklis nav pasliktinājies.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!