Kā satura veidotāji klupina pirātus

Foto: PantherMedia/Scanpix 

Statistika liecina, ka mūzikas, kino un TV industrijās arvien nozīmīgāku vietu ieņem dažādi straumēšanas servisi, turpretim citās nozarēs, piemēram publicistikā, joprojām spēkā pieņemas nelegāla satura izplatīšana. Portāls “Delfi” atskatās uz pirātisma attīstību un to, kā radošo industriju pārstāvji līdz šim mēģinājuši apturēt pirātisma izplatību.

Starp satura veidotājiem un patērētājiem jau desmitiem gadu stāv pārdevējs un pirāts. Pārdevējs piedāvā iegādāties legālu ieraksta, žurnāla, programmatūras vai jebkura cita darba kopiju, bet pirāts – lētāku vai pat bezmaksas nelegālo kopiju, no kuras darba radītājiem netiek ne centa. Lai gan digitalizācijas iespaidā gan pārdevēja, gan pirāta rokas daudzviet kļuvušas neredzamas, cīņa starp satura veidotājiem un tā nelegālajiem izplatītājiem joprojām turpinās. Saskaņā ar tīkla datu analīzes kompānijas “Muso” mājaslapā publicētajiem datiem pirātiskā satura tīmekļvietnes visā pasaulē pērn apmeklētas gandrīz 190 miljardus reižu.

''Muso'' statistika par 2017. gadu

Pirātiska satura lapas apmeklētas 300,2 miljardus reižu. Lielākā daļa apmeklējumu – 106,9 miljardi – saistīta ar televīzijas pārraižu (tostarp seriālu) meklēšanu, 73,9 miljardi – ar mūziku –, bet 53,2 miljardi – ar filmu meklējumiem.

Pirātu rosība vairākās nozarēs nesusi būtiskas pārmaiņas. Tā likusi valstīm stiprināt autortiesību aizsardzības likumus un rast resursus pirātu tvarstīšanai, savukārt satura radītājiem un izplatītājiem, sākot ar mūziķiem un beidzot ar medijiem, nācies meklēt radošus risinājumus, kā patērētājiem pirātiska satura ieguvi padarīt neinteresantāku salīdzinājumā ar legāla satura iegādi.

Nelegālā pavairošana nav vien 21. gadsimta problēma

Kopš internets kļuvis pieejams lielai daļai pasaules iedzīvotāju, par intelektuālo īpašumu un autortiesībām runā īpaši skaļi. Tiesa, audiovizuālā satura pirāti savu arodu piekopa vēl pirms šīs tūkstošgades. Līdz ar tehnoloģisko attīstību, kas ļāva drukāt tekstu, ierakstīt skaņas un attēlus, durvis pavērās ne vien māksliniekiem, bet arī satura pavairotājiem. 

Savulaik ierakstu kompānijām nācās cīnīties ar vinila ierakstu, bet pēcāk kasešu un kompaktdisku nelegālo pavairošanu. Kā sarunā ar portālu “Delfi” stāsta viens no ierakstu kompānijas “Mikrofona ieraksti” dibinātājiem Guntars Račs, 1992. gadā – gadu pirms Autortiesību likuma pieņemšanas Latvijā – tirgū jauno ierakstu nelegāli pavairotās versijas bija pieejamas jau pāris dienas pēc to iznākšanas. “Mēs jau 1992. gadā sākām slēgt autortiesību līgumus, neskatoties uz to, ka nebija likuma. Redzējām, ka kasetes, ko izdevām, sākot ar 1992. gadu, vienkārši divu dienu laikā jau ir pavairotas un tiek pārdotas tirgū. Mēs tikmēr nesām uz komisijas veikaliem, man zvanīja, kad bija beigušās, tad es braucu papildināt. Maksājām kaut ko gan izpildītājiem, gan autoriem,” atminas Račs.

Fizisko ierakstu pirātisms neskar mūzikas industriju vien – to izjutuši arī, piemēram, filmu veidotāji. Saskaņā ar ārvalstu medijos publicēto informāciju nelegālus videokasešu un DVD ierakstu pavairošanas karteļus likumsargi uzgājuši Lielbritānijā, ASV, Krievijā, Dienvidāfrikā un citviet pasaulē.

Pirātisms Latvijā

2018. gadā Valsts policijā (VP) sākti 11 kriminālprocesi par nelegālu audiovizuālā satura piegādi, trīs kriminālprocesi nodoti kriminālvajāšanai un viena persona sodīta par nelikumīgu TV satura retranslāciju.

Pērn VP pārtraukusi divu Latvijā lielāko filmu straumēšanas nelegālo vietņu darbību (katrā nelicencēti publiskotas ap 2000 filmu un kopumā reģistrēti ap 42 000 pastāvīgo lietotāju). Viena no tīmekļa vietnēm mēneša laikā bija saņēmusi vairāk nekā miljonu filmu skatīšanās pieprasījumu.

Avots: Biedrība "Par legālu saturu"

Latvijas un citu totalitāro režīmu jūgā pabijušu vai esošu valstu piemērs gan mazliet atšķiras no tā, kā pirātisms audzis un attīstījies Rietumu pasaulē, skaidro Račs. Viņš stāsta, ka padomju laikos nelegāli pavairotu ārvalstu mūziķu ierakstu iegāde bijusi sava veida dumpinieciskums pret režīmu, “tolaik neviens par autortiesībām vispār nedomāja”. Viņaprāt, no okupācijas gadiem sabiedrībā iesakņojies pirātismu veicinošais uzskats, ka “māksla pieder tautai”. “Kad ieej salonā un tur redzi Maijas Tabakas gleznu – vai tā tev pieder? Paskaties, cik tā maksā! Tā ir tava? Nu, nav tava. Tā ir mākslinieces radīta, tieši tāpat arī mūzika un viss pārējais,” situāciju raksturo Račs.

Digitālie pirāti cērt vēl sāpīgāk

Foto: F64

Deviņdesmito gadu beigās, internetam kļūstot arvien vairāk pieejamam, pirāti no tirgus laukumiem pārcēlās uz dažādām tīmekļvietnēm. “Digitālais laikmets ir izdarījis lielas korekcijas. Labā ziņā ir tā, ka digitālais pirātisms ir pilnībā nokāvis fizisko pirātismu – vienkārši iznīcinājis,” pauž Račs.

Viss iet tā kā pa spirāli. Šobrīd mēs esam nonākuši gandrīz mūzikas biznesa sākumposmā, jo mūzikas bizness sākās ar koncertiem teica Račs

Līdz ar digitālā pirātisma uzplaukumu arvien vairāk nozaru sāka just nelegālo darboņu klātesamību, jo pavairot un izplatīt iespējams ne vien mūziku un filmas, bet arī grāmatas, spēles, programmatūru un jebko citu, ko iespējams digitalizēt. Līdz ar pirātisma digitalizēšanos un straujo izplatību satura radītāju un legālo izplatītāju peļņa un tirgus daļa būtiski saruka, liecina dažādu nozaru ziņojumi par tirgus tendencēm.

2000. gadu sākumā gluži kā sēnes pēc lietus radās dažādas failu apmaiņas un ieguves tīkli, piemēram, “DC++” un torentus indeksējošas vietnes, piemēram, “Pirate Bay”, kas ierauta ne vienā vien tiesvedībā. Viens no zīmīgākajiem karagājieniem pret mūzikas pirātismu bija tiesas prāva, kas ieguvusi nosaukumu ““A&M Records” pret “Napster””. 1999. gadā prasību tiesā pret bezmaksas interneta mūzikas failu apmaiņas kompāniju “Napster” cēla vairāk nekā 10 ierakstu kompānijas – Amerikas Ierakstu industrijas asociācijas biedres.

2000. gadā prasību tiesā pret “Napster” iesniedza arī slavenā rokgrupa “Metallica”. Viņi bija pirmie mūziķi, kas savu mūziku no digitālo pirātu nagiem centās sargāt ar tiesas starpniecību. Rokgrupas piemēram sekoja arī citi mūziķi, tostarp producents un reperis Dr. Dre. "Metallica" un Dr. Dre lietās tika panākts izlīgums, savukārt  ““A&M Records” pret “Napster”” bija pirmā lielā mūzikas nozares autortiesību tiesvedība ASV, kurā uzvaru izcīnīja prasītāji. “Napster” ar  dziesmu autoriem un autortiesību turētājiem panāca daļēju izlīgumu, kas paredzēja kompānijai izmaksāt prasītājiem kompensācijas miljoniem ASV dolāru apmērā. Tā kā uzņēmumam tas nebija pa spēkam, tas tiesā iesniedza maksātnespējas pieteikumu.

“DC++” – failu apmaiņas klients lietošanai ''Direct Connect'' tīklā. Torents – datņu koplietošanas metode, kas izmanto protokolu ''BitTorrent''. “BitTorrent”– failu izplatīšanas protokols un brīvprogrammatūra, kas realizē šo protokolu. “Pirate Bay” – vietne, kas indeksē torentus. “µtorrent” – “BitTorrent” klients, kas ļauj lejuplādēt failu. Foto: Publicitātes attēli

Lai gan tiesvedība tika uzvarēta, mūziķi nepalika bez zaudējumiem, jo vēršanās pret pirātiem aizkaitināja daļu fanu, paretinot mūziķu pielūdzēju rindas. “Visi, kas pasaulē ir mazlietiņ pacīnījušies, aicinājuši “nešērot” vai gājuši pret “Napster”, uzreiz ir zaudējuši fanus,” pastāstīja Račs, norādot, ka tādos gadījumos mākslinieki ātri saprot – šāds solis var maksāt neizpārdotus koncertus. 

Dažādās failu apmaiņas vietnes nav dadzis acī vien mūzikas industrijai – tajās iespējams apmainīties un atrast teju jebko: filmas, seriālus, programmatūras, spēles, laikrakstus, grāmatas un daudz ko citu.

Straumēšana – 'padene' pirātiem?

Lai gan saskaņā ar “Muso” datiem pirātiska satura vietnes pasaulē joprojām ir lielā cieņā, vairākas nozares ir sākušas atgūties. Tehnoloģiju attīstība daudziem pakalpojumiem ļāvusi pārcelties uz datoriem un telefoniem – tiešsaistē pieejami banku pakalpojumi, iespējams izvēlēties un pasūtīt ēdienu, izsaukt taksometru un pat kontrolēt mājas vai dzīvokļa enerģijas patēriņu. Tāpat patērētājiem iespējams par ikmēneša abonēšanas maksu gūt piekļuvi mūzikas, filmu, seriālu un pornogrāfijas straumēšanas servisiem, mākoņpakalpojumiem un preses izdevumu digitālajām versijām, kā arī dažādām tiešsaistes bibliotēkām.

Mūzikas straumēšanas tirgū šobrīd ar dažādiem panākumiem darbojas daudz kompāniju. Īpaši skaļi medijos izskanējusi divu lielu spēlētāju – 2006. gadā dibinātā “Spotify” un 2015. gadā prezentētā “Apple Music” – sāncensība. “Spotify” aktīvo ikmēneša lietotāju loks 2018. gada ceturtajā ceturksnī bija 207 miljoni cilvēku, liecina uzņēmuma mājaslapā publicētā informācija. Savukārt servisa “premium” versiju, kurā mūzika tiek straumēta labākā kvalitātē, bez reklāmām un ar iespēju to lejuplādēt, abonēja 96 miljoni cilvēku. Savukārt “Apple Music” saskaņā ar statistikas portāla  “Statista” apkopotajiem datiem pērn novembrī abonēja 56 miljoni cilvēku.

Starptautiskās Mūzikas ierakstu industrijas federācijas (IFPI) ziņojumā par 2018. gadu norādīts, ka mūzikas ierakstu tirgus jau ceturto gadu turpinājis augt. 2018. gadā kopējā tirgus izaugsme lēšama 9,7% apmērā, un to visvairāk sekmējis ienākumu pieaugums par digitālā straumēšanas servisa abonēšanas maksu 32,9% apmērā. No visiem ienākumiem šajā industrijā jau 37% ir no straumēšanas.

Arī Amerikas Kinofilmu asociācijas (MPAA) ziņojumos vērojama līdzīga tendence, proti, ziņojumā “Kinozāļu un mājas izklaides tirgus vide” par 2018. gadu secināts, ka patērētāju tēriņi pieauguši gan kinoteātru, gan mājas izklaides servisu tirgos. Pērn iedzīvotāju tēriņi mājas izklaides servisu tirgū pieauguši par 16%, lielāko pieaugumu nesot tieši digitālajam servisam. 

''Pirātisms ir nopietna problēma Latvijā, kas nodara milzu zaudējumus  kā autoriem, tā arī izdevējiem,'' norāda apgāds "Zvaigzne ABC." Foto: LETA

Savukārt viena no nozarēm, kurā pirātisma apmēri turpina augt, ir publicistika. Saskaņā ar “Muso” datiem pērn pasaulē par 11% pieaudzis tādu nelegālo vietņu apmeklējumu skaits, kurās pieejama publicistika. Kā portālam “Delfi” situāciju raksturo apgādā “Zvaigzne ABC”, pirātisms arī Latvijā ir nopietna un zaudējumus radoša problēma.

Tehnoloģiju radītās iespējas mudinājušas arī medijus, kas, gluži tāpat kā mūziķi un filmu veidotāji, rada saturu, meklēt jaunus risinājumus dzīvei digitālajā tirgū. Arvien vairāk mediju saviem lasītājiem piedāvā iespēju abonēt digitālo saturu. Darbības modeļi šobrīd ir dažādi. Dažāds ir arī saturs, formāts un iespējas, ko maksas lietotājiem piedāvā mediji.

Kā liecina statistika par pirātisku vietņu apmeklējumu, satura radītājiem, kuru darbs ir viegli izplatāms digitālajā vidē, ir jāmeklē risinājumi izdzīvošanai. Pirmie dati par abonēšanas maksas ieviešanu un cilvēku gatavību maksāt par radošo nozaru pārstāvju darbu ir pozitīvi un, iespējams, ļauj izdarīt secinājumu, ka māksliniekiem ir izdevies pielikt kāju priekšā pirātiem. Tagad atliek raudzīties, cik smags būs pirātu kritiens.

Lai radītu kvalitatīvu, plašam cilvēku lokam baudāmu un noderīgu saturu, vajadzīgi talantīgi un čakli autori. Viņu darbs ir vērtība. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par mūziku, filmām, grāmatām vai žurnālistiku. 2019. gada maijā pie lasītājiem nonāks “DELFI Plus” – iespēja daļu satura abonēt, un apsolām, ka tas būs tā vērts! Internets ir mainījis dažādu nozaru biznesa modeļus, bet ko tas nozīmē satura patērētājiem? Par to rakstu sērijā “Saturs nav semočkas”.

Kristīne Liepiņa

DELFI žurnāliste

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.