Mediji Austrumeiropā oligarhu ielenkumā, bet ar pretsparu


Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Centrāleiropā un Austrumeiropā mediju vide ir politiķu un oligarhu nomocīta, bet, neskatoties uz to, daudzviet, tostarp Latvijā, žurnālisti, kā arī mediju nozare kopumā spējusi rast pretspēku, atrodot tādus biznesa modeļus, kas ļauj nodrošināt kvalitatīvu žurnālistiku.

Lai gan pēc ANO klasifikācijas Latvija pieder Ziemeļvalstīm, kad runa ir par mediju vidi, tās tirgus tendencēm, raksturojumu un vēsturisko mantojumu, godīgāk to iekļaut Centrāleiropas un Austrumeiropas reģiona kontekstā. Tajā, kā portālam “Delfi” pauž Centrāleiropas Universitātē bāzētā Mediju, datu un sabiedrības centra direktors Mariuss Dragomirs, Latvija neizskatās nemaz tik slikti. 

Jāpatur prātā, ka minētais reģions, īpaši tādas valstis kā Čehija, Polija un Ungārija, mediju nozarē pašlaik pieredz nopietnas grūtības, pretojoties oligarhu un politiķu kontrolei. Kā atgādina Dragomirs, minētajiem spēkiem nerūp kvalitatīvi mediji, bet gan sabiedriskās attiecības un politiskā ietekme. 

Zem sitiena

Mariuss Dragomirs

“Pēdējās desmitgades laikā mediju brīvība reģionā ir ievērojami pasliktinājusies. Gandrīz bez izņēmumiem neatkarīgā žurnālistika atradusies zem pastāvīga sitiena gan no politisko spēku, īpaši labējā spārna, gan no naudīgo uzņēmumu puses. Galvenokārt tādu uzņēmēju, kas šādā vai tādā veidā saistīti ar politiskajām partijām vai valdību,” apstākļus raksturo pētnieks.


Viņš skaidro, ka pēc ekonomikas krīzes, kas sakropļoja daudzus medijus, tie kļuvuši par vieglu mērķi oligarhiem. “Kopēja tendence, ko esam novērojuši, ir ārvalstu mediju kompāniju aiziešana no reģiona. Kopš 2007. gada, pēc mūsu monitoringa datiem, 11 no 18 prominentām ārvalstu mediju kompānijām, kas šeit atradās, sapakoja mantas un no tirgus pazuda.

Tie visbiežāk tā rīkojās tāpēc, ka krīzes pārdzīvošanai sekoja vietējo politiķu un oligarhu uzbrukumi. Vairākās valstīs tas uzņēmējdarbību padarīja gandrīz neiespējamu. Bieži mediju kompānijas pēc ārzemnieku aiziešanas savā kontrolē pārņēma vietējie uzņēmēji, primāri lielie konglomerāti, kuru intereses saistījās ar medijiem nesaistītām industrijām un politiskajām saitēm. Mēs šos gadījumus esam redzējuši gandrīz visur, tostarp Ungārijā, Bulgārijā, Čehijā, Slovākijā un daudzviet citur.”

Latvijā rodas 'Ir'

2009. gada vasarā, kad mainījās laikraksta "Diena" īpašnieki, no tā aizgāja vairāki vadoši žurnālisti. Viņi paziņoja par jauna medija dibināšanu, izveidojot žurnālu “Ir”. 

Tas ir viens no spilgtākajiem piemēriem Latvijā, kad saistībā ar bažām par oligarhu ietekmi medijā to pamet virkne žurnālistu. 

Aptuveni desmit gadu laikā žurnāls spējis piesaistīt stabilu lasītāju pulku: šī gada aprīlī žurnālam ir 9469 abonementu, no kuriem 3% ir digitālo versiju abonementi, portālam “Delfi” jaunākos datus precizēja AS “Cits medijs” valdes priekšsēdētāja Gundega Grīnberga. Pērn uzņēmums strādāja ar 1,24 miljonu lielu apgrozījumu un 3576 eiro lielu peļņu.

“Preses brīvības ziņā Latvija uz reģiona fona izskatās nedaudz labāk. Mūsu pētījumi rāda, ka Latvijā aizvien vēl ir atrodama spēcīga neatkarīgā žurnālistika. Latvija gan arī saskārusies ar mediju sagrābšanu, līdzīgi kā citas reģiona valstis. Īpaši, kad runā par reģionālajiem medijiem, kas, kā mēs redzam, knapi cīnās par izdzīvošanu. Tāpat redzams, ka ārzemju mediju kompāniju aiziešana ietekmējusi arī Latviju. Kopumā, lai gan jums mediju brīvības ziņā iet labāk, arī jūsu pusē ir pamanāmi draudi,” ieskicē Dragomirs. 

            Meklē biznesa modeļus

Pirms kādiem desmit gadiem, kad internets reģionā kļuva plašāk pieejams, ne tik daudz cilvēku bija gatavi maksāt par tajā atrodamo žurnālistiku, piebilst pieredzējušais mediju eksperts. “Tas tāpēc, ka tā (auditorija – aut. piez.) dzīvoja ar pārliecību, ka ziņas ir par brīvu un pieejamas visur tīmeklī. Kaut kādā mērā tā bija patiesība: ne tik daudzi tradicionālie mediji, kas investēja digitālajās versijās un jaundibinātajos portālos, uzdrošinājās par saturu prasīt maksu, jo vienkārši baidījās aizbaidīt lasītājus.”

Tiesa, pēc viņa domām, situācija mainās un cilvēki sāk apjaust – sajūta, ka saturs ir bez maksas, ir ilūzija. “Augstas kvalitātes saturs ir smags un dārgs darbs. Kādam par to ir jāmaksā. Ņemot vērā, ka ASV tehnoloģiju kompāniju dēļ apgrozījums no reklāmas ieņēmumiem vienkārši pazūd, lielākā daļa mediju, kas cenšas dažādot ienākumus, pievērsušies maksas saturam. Mēs šos mediju izvēlētos modeļus šobrīd apzinām projektā “Media Influence Matrix”. Dažas tendences, kuras redzam, iezīmē, ka abonēšanas modelis un dažādas ziedošanas variācijas ir variants, kas var darboties, īpaši mazu un vidēju neatkarīgu mediju uzņēmumu gadījumā,” norāda Dragomirs. 


Auditorijas elements, viņaprāt, ir būtisks, līdzīgi kā jebkurā biznesa modelī. “Proti, ja neizdodas panākt, ka cilvēki jums uzticas un tādējādi ir gatavi maksāt, nekas nedarbosies. Problēma, par to domājot, rodas tādēļ, ka cilvēki, kas ir gatavi maksāt, vairumā gadījumu pārstāv konkrētu sociālo kategoriju: izglītoti ļaudis ar pieeju augstākiem ieņēmumiem, kas prot rīkoties ar tehnoloģijām. Tas ir problemātiski, jo neatrisināts paliek digitālās nevienlīdzības jautājums. Runa ir par pieejamību ziņu saturam. Šeit parādās risks, ka daļa sabiedrības var palikt valdības un oligarhu kontrolēto mediju propagandas ietekmē,” brīdina pētnieks.

"Arī pētnieciskās žurnālistikas projekti, pat ja nav ļoti ienesīgi, finansiāli var būt veiksmīgi, ja atrod uzticamu auditoriju."Mariuss Dragomirs

“Formāti ir dažādi. Čehijā ir drukātais izdevums, kas ienākumus gūst gan no lasītāju maksātā, gan no uzņēmēju ziedotā. Uzņēmumi, kuri ziedo, katrā izdevumā tiek uzskaitīti. Ir arī dažādi inovatīvi formāti, kas piesaista cilvēkus. Aplūkojiet kaut vai interneta portālus Rumānijā – “Recorder”, kas balstās gandrīz tikai uz video formātu, kā arī žurnālu DOR, kas finansējumu piesaista, rīkojot konferences un pasākumus,” iesaka Dragomirs. 

“Kas mums pašiem bija pārsteigums – radio ir spējis pielāgoties. Ne tik daudzi mediju nozarē pievērš uzmanību radio, jo tā ieņēmumi no reklāmas konstanti sarūk. Turklāt tā, pirmkārt, ir mūzikas niša ar nedaudz spēlētāju, kas pievērš uzmanību ziņām un žurnālistikai. Neskatoties uz to, lielākoties Centrāleiropā un Austrumeiropā finanšu dati liecina, ka radio aizvien vēl spēj būt peļņu nesošs. Šie uzņēmumi parasti ir nelieli, viegli pārvaldāmi un ar nozarē vidēji zemākām izmaksām. Tas katrā gadījumā šobrīd ir tāds formāts, kuram neatkarīgām ziņu komandām un žurnālistiem vajadzētu pievērst uzmanību,” aicina Dragomirs. 

Kopumā, kā stāsta pētnieks, mediju tirgus atgūšanās pēc ekonomikas krīzes turpinās. “Mēs redzam arvien vairāk uzņēmumu, kas pēc pamatīgajiem zaudējumiem ir spējuši nopelnīt. To patiesībā ir grūti novērtēt, jo daudzi mediji ir citu nozaru un oligarhu uzņēmumu projektu sastāvdaļa. Oligarhiem tas nav mediju biznesa projekts, bet drīzāk sabiedrisko attiecību un politiskais instruments. Šādi mediju nozares uzņēmējdarbības dati daudzos gadījumos ir bezvērtīgi. Piemēram, Rumānijā bijām pārsteigti, saprotot – ja skatās uz skaitļiem, tad vairāk nekā 80% reģionālo izdevumu ir pelnoši. Taču, ja palūkojamies tuvāk, tad lielākā daļa izdzīvo, pateicoties vienam pamatīgam reklāmas līgumam un subsīdijām no pašvaldībām, kas ienākas ikkatru gadu. Tās šos izdevumus padara atkarīgus no vietvarām.”

Viņaprāt, reģionam nepieciešama ievērojama investīciju piešprice no investoru grupām vai kādām donororganizācijām, lai spētu atgūt kādu oligarhu kontrolēto tirgus daļu. “Es tik tiešām ceru, ka tas notiks, kamēr to vēl var,” norāda Dragomirs. 

            Skats uz Latviju 

Gaļina Timčenko

Portāla “Meduza” ģenerāldirektore Gaļina Timčenko, portālam “Delfi” ieskicēdama Latvijas mediju vides ainu, atzīst, ka viņai tā brīžam šķiet pārāk mierīga. 


“Mediju aina Latvijā ir stabila, iespējams, pat pārāk mierīga – trīs vai četri galvenie spēlētāji katrā segmentā, trīs vai četri slaveni žurnālisti un jauno žurnālistu vārdu iztrūkums tradicionālajos medijos. Toties talantīgās balsis “podkāstos” ir lieliskas. Latvijā ir ļoti dzīvs politisko notikumu atspoguļojums un visai vecmodīga dzīvesstila žurnālu dzīve,” savus mediju vides novērojumus Latvijā raksturo Timčenko. 

Kādi mediju vides formāti šeit ir efektīvi? Timčenko atbild, ka “labi aiziet īsās ziņas un garās intervijas, bet slavenību fotogaleriju atspoguļojums šeit tā arī palicis divtūkstošo gadu sākuma līmenī”.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, vai, viņasprāt, Latvijā ir vieta jauniem mediju formātiem un risinājumiem, komentē: “Noteikti! Piemēram, “podkāstiem”. Tas ir krietni efektīvāk nekā vienkārša lineāra pārraide. Vēl arī lasītāju iesaistes testi, kas var būt saturiski ļoti gudri izveidoti. Tāpat vēl ir vieta aprakstiem ar speciālu dizainu, piemēram, dizaina ilustrācijas fotogrāfiju vietā, tas saturu varētu padarīt dzīvāku.”

Latvijas mediju vide izpildījuma ziņā, kā uzskata Timčenko, atšķiras no reģionā redzētā. “Esmu lasījusi desmitiem lekciju Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Lielākā daļa klausītāju parasti ir norūpējušies par ziņu trūkumu, bet Latvijas kolēģiem vienmēr atrodas, ko novērot: politika, kultūra, ne tikai kriminālziņas, kā mēdz gadīties citviet.”

            Mediji var!

             

Portāla “Dennik N” ziņu un sociālo tīklu redaktors Filips Struhariks. Slovākija.

Pēc gadiem ilgiem eksperimentiem ar maksas saturu mēs beidzot redzam, ka lasītāji saprot, kādēļ jāmaksā par kvalitatīvu žurnālistiku. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc tādi ziņu mediji kā “Dennik N” var pastāvēt. Mūsu portāls darbu sāka 2015. gadā. Lasītāju atbalsts mums ir kritiski svarīgs. Pašlaik ir 35 tūkstoši abonentu, bet pelnoši kļuvām 2017. gadā. Pērn atklājām arī “Dennik N” Čehijā, kur redakcija izmanto mūsu sistēmu un dizainu, bet saturu veido neatkarīgi.

Labi redzam, ka ne katrs stāsts ar daudziem klikšķiem ir tikpat veiksmīgs no abonentu viedokļa. Mēs esam pilnībā atteikušies no tādām mērauklām kā klikšķi, lasītāja rakstā pavadītais laiks un citiem līdzīgiem, bet tā vietā ieviesām paši savu sistēmu, kas maina mūsu domāšanu par abonentu. Šo sistēmu sauc “Remp”. Pateicoties “Google” finansējumam, tā ir pieejama jebkuram kā atvērta bezmaksas programma.

Visveiksmīgākie mūsu raksti ir pētnieciskie stāsti, ekskluzīvas reportāžas, dziļas analīzes, viedokļraksti, garas intervijas. Tātad mūsu gadījumā cilvēki ir gatavi paņemt rokās savas maksājumu kartes īstas un pamatīgas žurnālistikas dēļ.

No otras puses, mums ir arī pavisam īsas ziņas – mēs tās saucam par “Minute after minute”. Tās portālā aizņem milzu daļu. Tā ir populārākā ziņu lietotne Slovākijā un ir pieejama pilnīgi par brīvu. Tātad, ja vēlaties vienkārši uzzināt, kas notiek, tad izmantojiet mūsu bezmaksas servisu, bet, ja ejam dziļumā, tad jākļūst par abonentu.

Nekādu krīzi mēs nejūtam, bet tas var arī mainīties. Toties “Dennik N” jūt spēcīgu lietotāju atbalstu, mums ir neliela peļņa, bet esam spējīgi nodrošināt kvalitatīvu žurnālistiku. Jāatzīst, šis atbalsts nav tik stiprs, lai nodrošinātu reportierus visos Slovākijas reģionos. Mēs esam spējīgi nosegt visus būtiskākos tematus valstī, bet ne visus būtiskos notikumus visos valsts nostūros. Tie ir mūsu spēju griesti.

Portālam SME, kas ir viens no lielākajiem valstī, ir vairāk nekā 37 tūkstoši abonentu. Tas ir vairāk nekā mums. Bet, lai savu servisu nodrošinātu, tam ir jāiegulda krietni vairāk, un tā galvenais peļņas avots vēl aizvien ir reklāmas ieņēmumi. Mēs visi labi zinām šāda biznesa ierobežojumus.

Ļoti svarīga loma tajā, kā cilvēki domā par žurnālistiku, bija jaunā slovāku pētnieciskā žurnālista Jana Kučaka slepkavībai 2018. gada februārī. Tobrīd daudzi cilvēki saprata, ka atbalsts ir kritiski svarīgs, lai Slovākijā pastāvētu kvalitatīva un pētnieciska žurnālistika.

             

Laikraksta “Kapital” pētnieciskais žurnālists Rosens Bosevs. Bulgārija.

Nedomāju, ka latviešu lasītājiem būs liels pārsteigums, ja teikšu – Bulgārijas mediju tirgus seko tai loģikai, kuru nosaka maza tirgus nosacījumi. Mediji, lai savu biznesu uzturētu dzīvu, saskaras ar sarežģījumiem. Bulgāru valodā runā ne vairāk kā septiņi miljoni iedzīvotāju, bet, kas vēl būtiskāk, Bulgārija ir trūcīgākā valsts Eiropas Savienībā. Vairāk nekā 25% valsts iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Tas arī ierobežo to cilvēku skaitu, kas gatavi par mediju patēriņu maksāt.

Socioloģisko pētījumu aģentūras “Market Links” aptauja liecina, ka ap 35% bulgāru informāciju un ziņas iegūst no ziņu portāliem, ļoti maza to daļa izmanto abonentu sistēmu. Es strādāju “Kapital” redakcijā, tas ir uz biznesa nozari vērsts medijs. Pirms pāris gadiem ieviesām maksas sadaļu, abonentu skaits pamazām aug. Mums Bulgārijā ir arī pētnieciskās žurnālistikas portāls “Bivol”, kurš gandrīz pilnībā tiek finansēts no ziedojumiem. Tas man rada pārliecību, ka cilvēki kvalitatīvu saturu novērtē.

Populārākie mediju formāti Bulgārijā gan drukātajos medijos, gan portālos ir tabloīdi un baumu prese, kuru galvenais redakcionālais uzdevums ir atbalstīt valdības politiku un izvērst nomelnošanas kampaņas pret tās kritiķiem. Diemžēl šo apstākļu dēļ šādiem medijiem ir nodrošināta piekļuve gan avotiem institūcijās, gan finansējumam.

2018. gada beigās Eiropas Žurnālistu asociācija Bulgārijā publicēja padziļinātu pētījumu par drukāto presi. Tā mērķis bija iezīmēt attiecības starp medija popularitāti, īpašniekiem, finansējumu, finanšu rezultātiem un saturu. Secinājumi apstiprināja globālās tendences – drukāto mediju bizness izzūd. Krītošie finanšu rādītāji ietekmē žurnālistikas kvalitāti, proti, arvien mazāk izdevumu var atļauties nodrošināt darbu pieredzējušiem žurnālistiem un veikt pienācīgu faktu pārbaudi.

Filips Lastovskis 

DELFI Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors

Lai radītu kvalitatīvu, plašam cilvēku lokam baudāmu un noderīgu saturu, vajadzīgi talantīgi un čakli autori. Viņu darbs ir vērtība. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par mūziku, filmām, grāmatām vai žurnālistiku. 2019. gada maijā pie lasītājiem nonāks “DELFI Plus” – iespēja daļu satura abonēt, un apsolām, ka tas būs tā vērts! Internets ir mainījis dažādu nozaru biznesa modeļus, bet ko tas nozīmē satura patērētājiem? Par to rakstu sērijā “Saturs nav semočkas”.

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.