Populisms modina pieprasījumu pēc skaidrības


Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Donalda Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu 2016. gada novembrī pārveidoja pasauli. Tūlītēji mainījās globāli ietekmīgākās valsts iekšpolitikas prioritātes, ārpolitikas vēstījums, kā arī sašķobījās ticība ekonomisko un militāro alianšu noturīgajam spēkam. Izaicināti tiek ne tikai pretinieki, bet arī partneri un pat pats galvenais atskaites punkts – patiesība. Meklējot skaidrību, cilvēki visā pasaulē vēršas pie laika pārbaudītajām taisnības mērauklām – medijiem, kuri balstās faktos.

'Vecajos medijos' atrod pieturas punktus

Nepilnu mēnesi pēc vēlēšanu balsu saskaitīšanas viens no ietekmīgākajiem laikrakstiem ne tikai ASV, bet arī citviet pasaulē – "The New York Times" – paziņoja par abonentu būtisku pieaugumu. Drukāto, bet jo īpaši digitālo pasūtījumu skaits 2016. gada novembrī pieauga desmitkārt, salīdzinot ar to pašu laika periodu pirms gada, ziņoja medija vadītājs Marks Tomsons.

Laikraksts, ko Tramps publiski dēvē par neizdevušos, bet privātu pusdienu laikā Tomsonam slavējis kā "amerikāņu dārgakmeni, pasaules dārgakmeni", jau priekšvēlēšanu kampaņu laikā piedzīvoja renesansi – digitālo abonentu skaita pieaugums beidzot pārsniedza rūkošo drukāto tirāžu. Lasītāju straujo pieaugumu gan nevar saukt par pēdējo glābiņu – arī līdz tam medijs ASV kopumā joprojām sasniedza līdz 130 miljoniem cilvēku, kas ir nepilna puse amerikāņu jeb vairums to, kuri patērē ziņas, 2016. gadā CNBC skaidroja Tomsons.

Foto: AP/Scanpix/LETA

Būtiski, ka digitālo versiju pārdošanas apjomi pieauga jau no pirmās priekšvēlēšanu kampaņu nedēļas vēl nepieredzētā ātrumā – vienai no vēsturē sīvākajām cīņām par ASV prezidenta krēslu uzņemot apgriezienus, aptuveni 41 000 cilvēku izvēlējās abonēt mediju, vēsta "Forbes". Tāds pieaugums nebija pieredzēts kopš medijs 2011. gadā uzsāka piedāvāt maksas digitālo saturu. Salīdzinājumam: vēl 2015. gada nogalē "The New York Times" lepojās ar 1,1 miljonu digitālo abonentu, bet nākamo – vēlēšanu gadu – noslēdza ar 1,85 miljoniem abonentu. Izaugsme joprojām nav apstājusies. Esošo un visai mainīgo ASV ministru kabinetu apvijošie skandāli pērn novembrī interneta vietnei ļāva pārkāpt trīs miljonu abonentu slieksni.

"Populisms un dažāda veida tekstu un manipulatīva satura klātbūtne, protams, likusi mobilizēties žurnālistiem, savukārt auditorija meklē pieturas punktus, skatoties, uz ko var paļauties," globālo kvalitatīvās žurnālistikas popularitātes pieauguma tendenci komentē žurnāliste un redaktore Rita Ruduša. Mediju eksperte norāda, ka Tramps ir tikai viens faktors, jo krīzes mobilizē žurnālistu kopienu.

Savukārt sabiedrības pieprasījumu pēc kvalitatīvas informācijas rada arī citi apstākļi. "Tas ir arī saistīts ar to, cik nomācoši daudz nepatiesas un maldinošas informācijas pieejams digitālajā laikmetā. Ja žurnālists spēj piedāvāt uzticamu un kvalitatīvu informāciju, tad auditorija to novērtē," skaidro Ruduša.

Alkas pēc kvalitatīva satura ir globālas

Līdzīgu izaugsmi ap Trampa ievēlēšanas laiku piedzīvoja arī citi pasaulē politiski un likumsakarīgi arī informatīvi ietekmīgākās valsts nacionālā mēroga mediji, piemēram, "Los Angeles Times" un "The Wall Street Journal". Otro elpu pēc ilgstošas drukas mašīnu jaudas samazināšanas ievilka arī kvalitatīvās žurnālistikas pārstāvji Atlantijas otrā krastā esošajā Apvienotajā Karalistē.

Par Britu salu digitālās mediju revolūcijas pionieri kļuva "The Guardian". Reaģējot uz strauji krītošo drukātās avīzes abonentu skaitu, reklāmas nozares nonākšanu interneta gigantu "Google" un "Facebook" rokās, kā arī tendenci mediju saturu patērēt caur neredzamo algoritmu filtru sociālajos tīklos, "The Guardian" jaunais stratēģis Deivids Pemsels nolēma neskriet pēc katra klikšķa, bet nodibināt, kā viņš norāda, stabilas attiecības ar savu lasītāju.

'Neviens negroza mūsu viedokli. Tas ir svarīgi, jo ļauj mums dot vārdu mazāk dzirdētajiem, izaicināt varenos un turēt viņus pie vārda.''The Guardian' aicinājums atbalstīt tā darbību     

Pemsela piedāvājums ir šāds: piedāvāt komerciālu interešu, "īpašnieku-miljardieru" un politiķu neietekmētu un citādi redakcionāli neatkarīgu žurnālistiku. "Neviens nelabo mūsu redaktoru. Tas mūs atšķir no tik daudziem citiem mediju vidē laikā, kad faktos balstīta, godīga ziņošana ir izšķiroša," sludina medijs, aicinot lasītāju šādus principus atbalstīt ar paša izvēlētu naudas summu.

Kampaņu, apelējot pie nepieciešamības saglabāt žurnālistikas neatkarību, izvērsis arī "The Washington Post", vēl viens mediju pasaules veterāns, kas jau gadiem izjuta drukātā izdevuma abonentu kritumu, kuru nekompensēja digitālie abonenti. Kopš 2018. gada tā moto ir "Democracy dies in darkness" ("demokrātija mirst tumsā"), uzsverot medija gaismas nesēja funkciju demokrātiskā sabiedrībā. Vienkāršais sauklis, gluži kā "The Guardian" pieeja, lasītājiem atgādināja, ka bez žurnālistu piekļuves politiķiem un viņu darbību pārbaudīšanas sabiedrība nekā citādi nevar patiesi redzēt, vai politiķu teiktais sakrīt ar darbiem, un tādējādi kļūst viegli apmānāma un manipulējama.

Abu mediju izvērstās kampaņas ir atbilde tam, ka dažādās pasaules malās pie varas nostiprinās populisti jeb pastāvošās kārtības nomaiņu sološi politiķi, kuri nereti uzbrūk arī žurnālistiem, tos dēvējot par esošās sistēmas daļu. Trampa ievēlēšanai un "Brexit" esot tikai spilgtākajiem fenomena piemēriem, politiķu uzbrukumi medijiem to popularitāti gan tikai palielinājusi, dodot pamatotu cerību, ka mediju starmešu gaisma neļaus pazaudēt demokrātiju.

Foto: AP/Scanpix/LETA

Tikai gadu pēc Trampa ievēlēšanas žurnāls "Vanity Fair" rakstīja, ka divu atdzimušo "veco mediju" – "The New York Times" un "The Washington Post" – duelis par jaunākajām ekskluzīvajām ziņām atgādina Otrā pasaules kara sāncensību starp ASV armijas ģenerāli Džordžu Patonu un britu feldmaršalu Bernardu Montgomeriju par Itālijas pilsētas Mesīnas ieņemšanu. "Arī šajā gadījumā ir sajūta, ka uz likmes ir kaut kas pašos pamatos svarīgs nācijai," salīdzināja žurnāls. Abu milžu cīņa ne tikai palīdzējusi pasaulei uzzināt smalkākas un slēptākas detaļas par ASV politikas virtuvi, bet arī vēl vairāk audzējusi to popularitāti.

Eksperimenti arī ārpus anglofonās pasaules

Bezmaksas informācijas pārbagātības laikmetā, kurā pētnieki ilgstoši pareģojuši apātijas pieaugumu sabiedrībā un no tās izrietošu vēlmi noslēgties no jebkādiem informācijas avotiem, minētie piemēri apliecina citu sabiedrības reakciju – pieprasījumu pēc skaidrības. Pirmie un veiksmīgākie šo alku piepildītāji bijuši amerikāņu un britu mediji, kuru panākumus lielā mērā noteicis angļu valodas statuss. Dažos pēdējos gados parādās aizvien vairāk veiksmīgu sekotāju arī citās valodās. 

Rita Ruduša. Foto: LETA.

"Lielajām valodām ir vieglāk. Protams, "The New York Times" ir milzu auditorija un liels starptautiskais potenciāls, kuru viņi veiksmīgi izmanto, un tam ir lielas priekšrocības, salīdzinot ar Bulgārijas, Latvijas vai Čehijas medijiem. Tas gan nenozīmē, ka tāpēc citur ir bezcerīgāka situācija – mūsu apstākļos risinājumiem jābūt radošākiem," skaidro Ruduša.


Viens no šādiem oriģinālajiem piemēriem ir 2013. gadā Nīderlandē dibinātais portāls "De Correspondent". Amsterdamā bāzētais medijs sevi dēvē par tā dēvēto lēno ziņu kustību, kuru finansē dalībnieki – gan lasītāji, gan vienkārši idejas atbalstītāji. Citiem vārdiem, "De Correspondent" izdevās radīt abonēšanas modeli interneta saturam, ko veido profesionālu žurnālistu izstrādāti pētnieciskās un aprakstošās žurnālistikas raksti, pilnībā ļaujot aizmirst par atkarību no reklāmdevējiem, kurus pamatā interesē bēdīgi slavenais klikšķu skaits. Tikai nīderlandiešu valodā veidotā medija darba nodrošināšanai jau sākotnējie 19 000 abonentu palīdzēja savākt 1,7 miljonus ASV dolāru, un gadu laikā kustībai izdevies sapulcināt 60 000 uzticīgu sekotāju.

Bruņojušies ar pieredzi aptuveni 23 miljonu lielajā holandiešu valodas zinātāju tirgū, "De Correspondent" nosprauduši mērķi jau šī gada septembrī atklāt arī angļu valodas versiju. Tas netieši norāda, ka pat anglofonajā pasaules daļā kvalitatīvās žurnālistikas konkurence joprojām ir zema un digitālo mediju revolūcija ir tikai sākumstadijā.

Pēdējais drukātais laikraksta "Independent" numurs 2016. gada 26. martā. Foto: AFP/Scanpix/LETA 

Revolūcijai palīdz tehnoloģijas

Tā dēvētie lasītāju sponsorētās žurnālistikas mediji uzplaukuši gan Vācijā un Francijā, gan Skandināvijas valstīs. Eksperimenti notiek arī citviet, un vairums piedāvā gan ierasto jaunāko ziņu klāstu, par kuru lasītājs "maksā" ar viņa veltīto uzmanību reklāmām, gan ilgstošākā laika periodā izstrādātus materiālus, kurus iespējams redzēt kvalitatīvās žurnālistikas atbalstītājiem jeb abonentiem.

Jau minētais kvalitatīvo mediju renesanses flagmanis "The New York Times" savulaik piedzīvoja fiasko, 2007. gadā piedāvājot pirmo digitālo maksas versiju "TimesSelect". Projekts drīz tika norakstīts kā finansiāla neveiksme. Sabiedrība vēl nebija tam gatava.

Gunta Sloga. Foto: LETA.

Kopš tā laika radikāli mainījusies ne tikai politiskā un informatīvā vide, bet arī tehnoloģiskie risinājumi. "Tā ir ikdiena, ka par "Netflix", "Spotify" vai videospēlēm ir jāveic mazie maksājumi. Tagad arī mediji ir sākuši pielāgoties pelnīšanas iespējām, kuras nodrošina jaunās tehnoloģijas, norāda "Baltijas Mediju izcilības centra" izpilddirektore Gunta Sloga. Viņa atzīmē, ka līdz ar šīm pārmaiņām progresējusi arī sabiedrības izpratne, ka par kvalitatīviem pakalpojumiem ir jāmaksā. "Sākotnēji šķita, ka internetā viss ir par brīvu, taču ar laiku cilvēki pieraduši, ka tas tā nav un par kvalitatīvo ir jāmaksā," skaidro Sloga.

Ruduša atzīmē, ka arī Latvijā redzami piemēri tam, ka izpratne par digitālā satura vērtību mainās. Mikromaksājumu lielā popularitāte ir skārusi arī mazās valstis, kas šajā nozarē būtu jāizmanto. "Mums viens labs pūļa finansējuma meklēšanas piemērs ir interneta žurnāls "Satori". Lai gan tam ir specifiska auditorija, portāls ziedošanas kampaņā savāca vairāk nekā 10 000 eiro, demonstrējot, ka tam ir potenciāls," stāsta Ruduša.

Ja var igauņi, jāvar arī mums

Kvalitatīvā satura mediju izaugsme Eiropā līdz šim notiek ar dažādām sekmēm. Viens no iemesliem ir jau minētais valodas ierobežojums. "Arī Latvijas lielais spožums un posts ir mazais tirgus, ko vēl vairāk ierobežo mūsu valoda, jo medijiem ir grūti pārdot savu produktu kādā citā tirgū, izņemot Latviju, atzīmē Sloga.

Igauņi ir izmēģinājuši dažādus variantus un nonākuši pie tāda, kas ļauj dzīvot tālāk pēc visiem šiem krīzes gadiem,          situāciju kaimiņvalstī skaidro Sloga

Tas gan nenozīmē, ka maziem tirgiem nav iespēju. Lai gan Baltijā auditorijas ir nesalīdzināmi mazākas un trūcīgākas par ASV vai Nīderlandi, pozitīvs piemērs ir Igaunija, kur maksas digitālais saturs jau ir ieviests un veiksmīgi darbojas ne tikai nacionālajā, bet pat reģionālās preses līmenī, stāsta Sloga. "Viņi secināja, ka tas jāattīsta, jo pasta pakalpojumus ierobežo tā darba laiks un nomaļākās vietās arī attālums – jo ziņas var kavēties pat vairākas dienas. Igauņi ir izmēģinājuši dažādus variantus un nonākuši pie tāda, kas ļauj dzīvot tālāk pēc visiem šiem krīzes gadiem, stāsta "Baltijas Mediju izcilības centra" vadītāja.

Gan Sloga, gan Ruduša "Delfi" uzsver, ka Latvijā nepieciešamība reformēt medijus pienākusi pārāk ātri tajā ziņā, ka mūsu demokrātija vēl nav gana nobriedusi un laikraksti nepaguva nostiprināties, kā tas notika kaimiņvalstī. "Attiecīgi arī sabiedrībā vēl nav pietiekamas izpratnes, ka kvalitatīvi mediji ir izmaksas – cik maksā audiovizuāla stāsta veidošana portālā vai televīzijas sižeta filmēšana, un kāpēc kvalitatīva žurnālistika vispār ir vajadzīga," saka Sloga.

Tomēr arī Latvijā aizvien vairāk izjūtams spiediens pāriet uz digitālo informācijas telpu, dezinformācijas klātbūtne un tiem sekojoša iedzīvotāju paradumu maiņa. "Latvijas mediju kolektīvā atmošanās digitālajā pasaulē ir notikusi nedaudz par vēlu, tomēr viss vēl nav nokavēts. Reģionālajai presei vēl ir uzskats, ka pagaidām pietiks ar avīzi, kur ir galvenā auditorija, bet "internets – pirmais" filozofijai būs jāpieķeras," pārliecināta Ruduša.

Andris Kārkluvalks

DELFI žurnālists

Lai radītu kvalitatīvu, plašam cilvēku lokam baudāmu un noderīgu saturu, vajadzīgi talantīgi un čakli autori. Viņu darbs ir vērtība. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par mūziku, filmām, grāmatām vai žurnālistiku. 2019. gada maijā pie lasītājiem nonāks “DELFI Plus” – iespēja daļu satura abonēt, un apsolām, ka tas būs tā vērts! Internets ir mainījis dažādu nozaru biznesa modeļus, bet ko tas nozīmē satura patērētājiem? Par to rakstu sērijā “Saturs nav semočkas”.

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.