Foto: FIBA

Es jau pērn gribēju uzrakstīt komentāru par Latvijas hokeja un basketbola valstsvienību veiksmes formulu, par to, kā treneri Harijs Vītoliņš un Luka Banki ir iedevuši ceļa karti, kas noder ne tikai abām komandām, bet ir ļoti aktuāla Latvijas sabiedrībai. Noslinkoju, gaidīju citu momentu. Nokavēju. Žēl!

Un iesākt šo rakstu es varētu ar atziņu par to, ka labā pārvaldība paredz, ka novērtējums par labo un arī slikto ir jāveic uzreiz, jo citkārt var būt par vēlu. Tieši tā, kā tas notika ar hokeja un basketbola izlasēm, jo tās šogad vairs nebija tādas pašas kā pirms gada. 2023. gada secinājumi arvien ir pamācoši, jo īpaši Latvijas sabiedrībai, taču abām komandām jāmeklē jau citi risinājumi. Šis man būs arī kā labs studiju piemērs, lai ilustrētu, kāpēc situācijas novērtējumu nedrīkst atlikt.

Kas bija 2023. gada basketbola valstsvienības sasniegumu pamatā? Trenera taktiskās viltības? Spēlētāju individuālais pārākums pār saviem sedzējiem vai sedzamajiem? Nē! Tā bija trenera Lukas Banki spēja iedrošināt katru spēlētāju parādīt savu labāko sniegumu. It kā tik vienkārša frāze, bet Latvijā tas ir jo īpaši aktuāli, ņemot vērā tolerances trūkumu pret neveiksmi, kas izpaužas it visā. Kamēr ASV par prezidentu ievēl bankrotējušo uzņēmēju Trampu, tikmēr Latvijas politikas reitingos dominē tie, kas neko nav izdarījuši, attiecīgi arī nav kļūdījušies.

2023. gadā Žagars deva pārgalvīgās un tāpēc tik skaistās piespēles, Rodions devās pārgalvīgos izgājienos, Dāvis meta pēdējā sekundē pret Vāciju, Šmits sprauda ar seju pret grozu. Viņi visi bija brīvi un radoši. Ārvalstu komentētāji to apbrīnoja, pēc kārtējās radošās izspēlēs to cildināja kā "Latvijas basketbola stilu".

Šī bija tā lieta, kas tik ļoti pietrūkst ne tikai basketbolā, bet arī Latvijas izaugsmē. Jo kaut ko sasniegt var tikai rīkojoties, riskējot un radoši. Izcilos sasniegumus nevar panākt, ja vienīgā doma galvā ir par nekļūdīšanos, jo tad zūd fokuss uz mērķi. Lukam Banki pirms gada tas izdevās, par to viņš pats vairākkārt stāstīja savās intervijās.

Taču, Rīgā, jau kopš spēles pret Gruziju, bija redzams, ka kaut kas ir nogājis šķērsām. Mans pārdrošais vērtējums ir tāds, ka pats treneris savu psiholoģiskā menedžmenta pavedienu bija pazaudējis, par ko liecināja viņa pārmetumi spēlētājiem, sejas grimases. Tas bija acīmredzami, ka spēlētāji baidījās mest, kamēr viņu pašatdeve aizsardzībā arvien bija augsta. Tur viss bija galvās, nevis kombināciju trūkumā un metienu precizitātē. Un es negribu par to trenerim pārmest, jo arī viņam ir tiesības kļūdīties. Noturēt spēlētājus un komandu radošā tonusā ir ļoti grūti, turklāt, noturēt ilgstoši ir daudz grūtāk nekā pacelt.

Kāda bija 2023. gada hokeja izlases panākumu atslēga? Arī nepateikšu kaut ko jaunu, vien to pašu, ko treneris Harijs Vītoliņš vairākkārt atkārtoja savās intervijās, ka komandā tika radīts klimats bez latviešiem tik ierastā savstarpējo attiecību toksiskuma. Ar koncentrēšanos uz kopīgo rezultātu, bez savstarpējiem pārmetumiem, salīdzinājumiem un nenovīdības. Arī Harijs Vītoliņš radīja savā komandā tādus psiholoģiskos apstākļus, lai ik katru iedrošinātu izdarīt vēl vairāk, nevis fokusēties uz bailēm par kļūdām, uz bailēm par savstarpējiem pārmetumiem. Lai panāktu rezultātu, ir jāsajūt vispirms jau savējo atbalsts. Un Harijs Vītoliņš izdevās komandā radīt Latvijas sabiedrībā citkārt iztrūkstošos apstākļi, ka spēlētāji viens otrā saskata to pozitīvo, nevis fokusējas uz negatīvo.

Tik vienkārši! Un tik pamācoši ne tikai basketbola vai hokeja laukumam!

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!