Foto: AFP/Scanpix
Piektdienas, 18. septembra, vakarā Londonā ar Anglijas un Fidži spēli sākas astotā Pasaules kausa izcīņa regbijā, kurā pasaules ranga pastāvīgā līdere Jaunzēlande mēģinās kļūt par pirmo izlasi, kas spējusi aizstāvēt savu kroni.

Šogad prestižās regbija spēles būs iespējams vērot arī Latvijā – kanālā "Best4Sport". Spēles komentēs Raimonds Rudzāts, kuram pamīšus asistēs Latvijas regbija saimes pārstāvji - Kārlis Sarkans, Kristaps Staņa, Māris Šmits un Vilmārs Sokolovs.

"Best4Sport" ēterā plānots rādīt visas regbija spēles, no kurām lielākā daļa tiks raidītas tiešraidē.

Portāls "Delfi" piedāvā sporta līdzjutējie, detalizēti iepazīties ar katras grupas sastāvu, galvenām favorītēm un spēļu kalendāru.
Grupu sastāvs (iekavās komandas vieta pašreizējā rangu tabulā)
A grupa: Austrālija (2.), Anglija (4.), Velsa (5.), Fidži (9.), Urugvaja (19.).
B grupa: DĀR (3.), Skotija (10.), Samoa (12.), Japāna (13.), ASV (15.).
C grupa: Jaunzēlande (1.), Argentīna (8.), Tonga (11.), Gruzija (16.), Namībija (20.).
D grupa: Īrija (6.), Francija (7.), Itālija (14.), Rumānija (17.), Kanāda (18.).

A grupa

Austrālija (emblēma - valabijs, iesauka "Wallabies")


Austrālija bija viena no 1987. gada pirmā Regbija Pasaules kausa finālturnīra rīkotājvalstīm, tādēļ visas spēles aizvadīja savā laukumā un tika uzskatīta par vienu no nedaudzajām, kas spētu apdraudēt Jaunzēlandes sirdsmieru. Izlase, kurā jau toreiz spēlēja tādas zvaigznes kā Deivids Kampēze, Maikls Laina, Niks Fars-Džons, viegli uzvarēja grupā, tostarp Angliju (19:6), ceturtdaļfinālā pārspēja Īriju (33:15), bet sensacionāli zaudēja pusfinālā Francijai (24:30), izšķirošo piezemējumu franču labā pēc skaistas kombinācijas guva leģendārais Seržs Blanko, bet pēc tam zaudēja arī Velsai par trešo vietu (21:22). Nākamais austrāliešu kapteinis Fars-Džonss vēlāk atzina, ka franči izdarīja Austrālijas izlasei lielu pakalpojumu, jo paglāba no neizbēgamā apkaunojuma finālā. Uz 1991. gada turnīru Austrālija jau ieradās kā favorīte, taču grupu spēlēs tai neklājās viegli ne pret Argentīnu (32:19), ne lielāko pārsteigumu Rietumsamoa (9:3), vienīgi pēdējā spēlē viņi viegli apspēlēja saimnieci Velsu (38:3). Ceturtdaļfināls Dublinā pret Īriju kļuva par klasiku - sīvā un asumiem bagātā cīņā favorīti bija vadībā, līdz 73. minūtē flankers Gordons Hamiltons negaidīti noskrēja viesu aizsargus un ienesa šķietami uzvaru nesošo piezemējumu, sajūsminātie skatītāji jau metās laukumā apkampt savus mīluļus, bet pēdējā minūtē austrālieši noorganizēja uzbrukumu, kas vainagojās ar Lainas piezemējumu un kapa klusumu tribīnēs (19:18). Pusfinālā Austrālija pilnībā neitralizēja bīstamos Jaunzēlandes aizsargus, bet par spēles varoni kļuva Kampēze, kurš izcēlās pats un ar filigrānu piespēli pāri plecam, pašam skatoties uz otru pusi, nokārtoja arī Tima Horana piezemējumu (16:6). Finālā Austrālija pieveica mājinieci Angliju (12:6). 1995. gadā Austrālija jau pirmajā spēlē saņēma aukstu dušu no mājinieces DĀR (18:27), bet ceturtdaļfinālā piekāpās Anglijai (22:25), kas tiesneša pieliktajā laikā izrāva uzvaru ar Roba Endrū tālu dropsitienu.

Uz 1999. gada turnīru Roda Makvīna vadībā Austrālija ieradās kā neapstrīdama favorīte - jau divus gadus tās īpašumā atradās kārotais Bledislo kauss, kas apliecināja tās dominēšanu pār Jaunzēlandi ("All Blacks" to atgūs tikai 2003. gadā un vairs neatdos), komandas kapteinis bija viens no visu laiku izcilākajiem regbistiem Džons Īlzs ar iesauku "Neviens" (no "neviens nav perfekts"), sastāvā bija tādas zvaigznes kā Tims Horans, nākamais ilggadējais kapteinis Džordžs Grīgens, Metjū Bērks, Kriss Leitems, Rods Keifers, Džo Rofs, tā viegli uzvarēja grupā, tostarp sasitot Īriju (23:3), ceturtdaļfinālā Kārdifā pārspēja Velsu (24:9), episkā pusfinālā papildlaikā pieveica čempioni DĀR (27:21), bet finālā pārliecinoši apspēlēja pēc fantastiskās uzvaras pār "All Blacks" acīmredzami iztukšotos Francijas regbistus (35:12). Tādējādi Austrālija kļuva par pirmo divkārtējo pasaules čempioni, turklāt abas reizes uzvarēja tieši Lielbritānijā organizētajos turnīros - varbūt izdosies arī trešo?

Pirms 2003. gada turnīra Austrāliju reti kurš uzskatīja par nopietnu pretendenti - tikai dažus mēnešus pirms turnīra sākuma Austrālija saņēma divus šķietami iznīcinošus triecienus: pirmkārt, savā laukumā pirmo reizi tika zaudēts Anglijai (14:25), turklāt zaudēts komandai, kuras ievērojamu daļu pirms pieciem gadiem Brisbenā austrālieši bija samaluši miltos ar 76:0, otrkārt, savā laukumā tika piedzīvots pazemojums no Jaunzēlandes (21:50), kā rezultātā togad "All Blacks" atņēma Austrālijai Bledislo kausu. Vietējie mediji nesaudzīgi šaustīja savu izlasi, taču tā pamazām uzņēma apgriezienus, uzvarot Argentīnu (24:8), pēc tam nokārtojot formalitātes ar Rumāniju un ienesot 22 (!) piezemējumus neticamā pastaigā pret Namībiju (142:0), bet pēdējā spēlē uzvarot Īriju (17:16). Ceturtdaļfinālā tika salauzta Skotijas pretestība (33:16), pusfinālā negaidīti pārliecinoši pieveikta Jaunzēlande (22:10), bet saspringtajā finālspēlē ar Angliju pēdējās pamatlaika minūtēs izdevās izlīdzināt rezultātu, tomēr pagarinājuma beigās angļi ar Džonija Vilkinsona dropsitienu izrāva uzvaru, Anglijai kļūstot par pasaules čempioni.

2007. gadā Austrālijai grupā pārspēja Velsu (32:20), bet ceturtdaļfinālā zaudēja čempionei Anglijai (10:12). 2011. gadā Austrālija pēc Triju nāciju kausa iegūšanas ieradās ar lielām cerībām, taču negaidīti grupā zaudēja Īrijai (6:15) un palika otrā, tādējādi nācās jau ceturtdaļfinālā tikties ar DĀR. Izturot pretinieku milzīgu teritoriālo pārsvaru, lielā mērā pateicoties lieliskajai flankera Deivida Pokoka darbībai, tika svinēta negaidīta uzvara (11:9), taču veiksme novērsās pusfinālā pret mājinieci Jaunzēlandi, desmitajam numuram Kveidam Kūperam neizturot pretinieku līdzjutēju un spēlētāju agresīvo spiedienu (6:20).

Bukmeikeri Austrālijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā ceturtās augstākās: no 13/2 līdz 8/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 2/7 līdz 1/2. Tradīcija liecina - vēl nevienam Triju nāciju (tagadējā Regbija čempionāta) uzvarētājam nav izdevies aizsniegties līdz Pasaules kausam. To uz savas ādas izjuta Jaunzēlande 1999., 2003. un 2007. gadā, kā arī pati Austrālija 2011. gadā. Šogad Austrālija pirmo reizi uzvarēja Regbija čempionātā, izšķirošajā spēlē noslāpējot Jaunzēlandes aktivitātes (27:19), pilnībā attaisnojoties trenera Maikla Čeikas taktikai pret Ričiju Mako izmantot uzreiz divus aktīvos flankerus Deividu Pokoku (Kanberas "Brumbies") un Maiklu Hūperu (Sidnejas "Waratahs"). Dīvainā kārtā viņš atteicās no šīs taktikas pārbaudes spēlē Jaunzēlandē, bet desmitā numura pozīciju uzticēja Kveidam Kūperam (Brisbenas "Reds"), un pateicīgie "All Blacks" kaimiņus samala miltos (43:13). Visā visumā Austrālija ir lieliskā formā, salīdzinot ar anarhiju pirms gada Jūena Makenzija laikā. Libāniešu imigrantu ģimenē dzimušais Čeika ir vienīgais treneris pasaulē, kurš izcīnījis visaugstākos klubu titulus abās puslodēs, 2009. gadā ar īru "Leinster" izcīnot "Heineken" kausu, bet 2014. gadā ar "Waratahs" triumfējot "Super Rugby".

Ņemot vērā, ka Austrālijas izlases grupcīņa tradicionāli bijusi vājā vieta, reizēm pat izsmiekla objekts, tās spēks balstījies uz vidējo līniju un ātrajiem, tehniskajiem aizsargiem, austrāliešiem reizēm izdevies izraut uzvaras pat spēlēs, kurās tās uzbrucēji tikuši nolīdzināti kā ar buldozeri. Lielisks piemērs bija 2010. gada spēle Parīzes "Stade de France" pret Franciju, kurā austrāliešu grupcīņa tika regulāri noslaucīta no zemes, taču aizsargi saplosīja pretiniekus gabalos (59:16), ienesot septiņus piezemējumus. Austrālijas unikālā spēja izspiest maksimumu no niecīgiem resursiem izpaudās arī 2011. gada Pasaules kausa izcīņas ceturtdaļfinālā pret DĀR, kur pretiniekiem nelīdzēja pat nospiedošais teritoriālais pārsvars. Tomēr nevar vienmēr cerēt uz brīnumu, tādēļ ārkārtīgi svarīga nozīme būs kapteiņa, hukera Stīvena Mūra ("Brumbies") un tādu priekšējās līnijas spēlētāju kā Sekopes Kepu ("Waratahs"), Skota Sio ("Brumbies) un Vila Skeltona ("Waratahs") sniegumam, nemaz nerunājot par Pokoka un Hūpera prasmi bumbas izcīnīšanā uz zemes. Devītā numura pozīcijā spēlēs Papua Jaungvinejā dzimušais Vils Genia ("Reds") un Niks Fipss ("Waratahs"), desmitā numura pozīcijā Kveids Kūpers ("Reds"), Bernards Folijs ("Waratahs"), jāpiemin aborigēnu izcelsmes centrs Kērtlijs Bīls ("Waratahs"), veterāns Mets Gito ("RC Toulonnais"), kurš var mierīgi nosegt arī desmito numuru, lieliskie malējie aizsargi Adams Ešlijs-Kūpers ("Brumbies"), Drū Mičels ("RC Toulonnais"), Henrijs Speits ("Brumbies"), bet fulbeka pozīcijā superzvaigzne Izraēls Folau ("Waratahs"). Šāds sastāvs ir vairāk nekā spējīgs izcīnīt kausu - ja spēs uzvarēt grupā. Viens zaudējums, un rindā gaidīs atmaksu alkstošā DĀR, pēc tam, iespējams, Jaunzēlande - un taciņa kļūst bīstami slidena.

Anglija (emblēma - sarkana roze)

Vienīgā pasaules čempione no ziemeļu puslodes, turklāt tituls izcīnīts Austrālijā. 1987. gadā Anglija grupā palika otrā aiz Austrālijas, bet ceturtdaļfinālā ļoti neizteiksmīgā cīņā zaudēja Velsai (3:16). 1991. gadā kapteiņa Vila Kārlinga vadībā Anglija grupā palika otrā aiz Jaunzēlandes, ceturtdaļfinālā ar agresīvu spēli spēja izsist no līdzsvara Francijas zvaigznes, jo īpaši Seržu Blanko (19:10), pusfinālā Edinburgā izlīda caur adatas aci pret favorīti Skotiju, izmantojot skotu līdera Gevina Heistingsa netrāpīto soda sitienu no vārtu priekšas (9:6), bet finālā piekāpās Austrālijai (6:12). 1995. gadā angļi uzvarēja grupā, ceturtdaļfinālā aizraujošā cīņā pēdējās sekundēs aizsūtīja mājās čempioni Austrāliju (25:22), taču nekas nevēstīja par vētru, kas angļus pusfinālā sagaidīs Keiptaunas leģendārajā "Newlands" stadionā. Šī vētra bija 20 gadus vecais jaunzēlandiešu talants Džona Lomu, kurš vienatnē ar četriem piezemējumiem iznīcināja angļu cerības, kā satracināts vērsis nokratot vienus un sabradājot citus savā ceļā. "Viņš ir "frīks", un jo ātrāk viņš aizies prom, jo labāk," pēc spēles varēja vien sērīgi nopūsties angļu kapteinis Kārlings. Spēles liktenis jau bija izšķirts pusstundas laikā, un turpmāko laiku angļi spēlēja pret komandu jau kruīza režīmā (29:45).

Anglijas zelta laikmets sākās ar Klaiva Vudvorda atnākšanu 1997. gadā. Sākums par to neliecināja, vēl vairāk - 1998. gada turnejā pa dienvidu puslodi Anglija piedzīvoja "Brisbenas slaktiņu" - 0:76 pret Austrāliju. 1999. gada Pasaules kausa izcīņā Anglijas griesti bija ceturtdaļfināls, pēc zaudējuma grupā Jaunzēlandei (16:30) nācās tikties ar čempioni DĀR un noskatīties, kā viesu desmitais numurs Janī de Biers pēc sirds patikas viņus bombardē ar dropsitieniem, kopumā trāpot rekordskaitu piecus (21:44), šajā turnīrā pulveri oda nākamie čempioni, kuriem liktenis būs lēmis pakļaut pat visus trīs dienvidu puslodes gigantus - to skaitā kapteinis Martins Džonsons, snaiperis Džonijs Vilkinsons, Lourenss Dalalio, Nīls Beks, Ričards Hils, huligāns Danijs Grūkoks, Maiks Kets, Vils Grīnvuds. Anglija drīzumā parādīs savu spēku, trijās no turpmākajām četrām sezonām uzvarot Sešu nāciju kausa izcīņā, turklāt 2003. gadā ar satriecošu "Grand Slam", kura kulminācija būs lepno īru pazemošana Dublinā (42:6), taču īstā varēšanas mēraukla varēja būt tikai spēles pret dienvidu puslodes milžiem. 2002. gada novembra sērijā, pēdējā pirms Pasaules kausa, Anglija Tvikenemā pieveica visus pretiniekus - vispirms izturot "All Blacks" ofensīvu (31:28), pēc tam atmaksājot Austrālijai (32:31), bet pēdējā spēlē sagādājot rekordsmagu sakāvi DĀR (52:3), tiesa, viesi lielāko spēles daļu spēlēja mazākumā. Taču viena lieta uzvarēt savās mājās, cita - pretinieku laukumā. 2003. gada jūnijā īstā "ierakumu karā" Anglija pirmo reizi pēdējos 30 gados uzvarēja Jaunzēlandē (15:13), turklāt spēles daļu aizvadot 13 pret 15 spēlētājiem, bet pēc nedēļas svinēja vēsturisko pirmo uzvaru Austrālijā (25:14).

Uz 2003. gada turnīru Anglija ieradās lieliskā noskaņojumā, pirms turnīra pirmo reizi izveidotajā pasaules rangu tabulā ieņemot pirmo vietu. Savu favorītu statusu Anglija pilnībā apliecināja grupā, izšķirošajā spēlē sakaujot DĀR (25:6), ceturtdaļfinālā pieveicot Velsu (28:17), pusfinālā Vilkinsons nodrošināja pārliecinošu uzvaru pār Franciju (24:7), bet finālā aizraujošā cīņā tika pieveikta Austrālija, Vilkinsona izšķirošajam dropsitienam kļūstot par vienu no regbija vēstures zīmīgākajiem brīžiem (20:17). Pēc triumfa Anglijas izlases regbisti no karalienes Elizabetes II saņēma Britu impērijas ordeņus.

Turpmākais ceļš Angliju veda lejup - pēc neizbēgamās paaudžu maiņas un "zelta paaudzes" aiziešanas sekoja septiņi tukši gadi Eiropā, vienīgais gaišais brīdis bija pilnīgi negaidītā aizkļūšana līdz 2007. gada Pasaules kausa finālam Braiena Eštona vadībā pēc piesmiešanas grupas turnīrā (0:36 pret DĀR), tomēr angļi kārtējo reizi parādīja savu apņēmību tieši tad, kad visvairāk nepieciešams - ceturtdaļfinālā ar Vilkinsona pūlēm pieveicot Austrāliju (12:10), bet pusfinālā - Jaunzēlandes pāridarītāju Franciju (14:9), finālā gan nācās otrreiz atzīt DĀR pārākumu (6:15). Martinam Džonsonam kā trenerim klājās daudz sliktāk 2011. gadā - kaut gan grupā tika pieveikti galvenie sāncenši Argentīna (13:9) un Skotija (16:12), disciplīnas problēmu māktā izlase ceturtdaļfinālā saņēma pērienu no Francijas (12:19). Pēc turnīra 13 gadu karjeru izlasē noslēdza Džonijs Vilkinsons, kurš ar 1246 punktiem ir otrais rezultatīvākais spēlētājs regbija vēsturē, atpaliekot vien no "All Blacks" superzvaigznes Daniela Kārtera (1516).

Bukmeikeri Anglijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā otrās augstākās: no 3/1 līdz 9/2, bet iespēju izkļūt no grupas: no 1/10 līdz 1/7. Ja Anglijai izdosies uzvarēt grupā, pilnīgi iespējams, ka tā līdz pat finālam izvairīsies no Jaunzēlandes vai DĀR - vienīgās izlases, ko Stjuarta Lankastera vadībā Anglija nav uzvarējusi. Ņemot vērā, ka Anglija jau trīsarpus gadus Tvikenemā nav zaudējusi citai Eiropas komandai, vietējā publika pamatoti sagaida, ka Anglija iekļūs vismaz pusfinālā. Anglijas perspektīvas pašlaik izskatās labi, un tuvākajā nākotnē solās būt vēl labākas, paaugoties 2013. un 2014. gada U20 pasaules čempioniem. Pēdējos četros gados Anglija finišējusi otrajā vietā Sešu nāciju kausā - labi, taču varēja būt vēl labāk. Izlasē daudz augsta līmeņa spēlētāju, problēmas var radīt hukera pozīcija, kur Tomam Jangsam (Lesteras "Tigers") bija nopietnas problēmas, taču neko darīt, ja izlases labākais hukers Dilans Hārtlijs ir bezcerīgs huligāns recidīvists, kuru nācās atskaitīt. Pirmajā līnijā jāpiemin Dans Koulzs ("Tigers") un Džo Marlers (Londonas "Harlequins"), Džo Lončberijs (Londonas "Wasps"), flankers Džeimss Haskels ("Wasps"), flankers un kapteinis Kriss Robšo ("Harlequins"), astotais numurs Billijs Vunipola (Londonas "Saracens"), devītais numurs Bens Jangss ("Tigers"), desmitais numurs Džordžs Fords ("Bath Rugby"), kā arī ātrie un talantīgie aizsargi Džonatans Džozefs ("Bath Rugby"), Džonijs Mejs ("Gloucester Rugby") un Entonijs Vatsons ("Bath Rugby"). Anglijai ir vislielākais profesionālo regbistu skaits pasaulē, garantēts savu līdzjutēju atbalsts, Velsa ir traumu nomākta, Austrālija savā laukumā regulāri pieveikta, kas zina, varbūt Anglija tiks ļoti tālu. Tomēr nedrīkst aizmirst - Velsa prot uzvarēt Tvikenemā, bet Austrālija - ja tās grupcīņa neizgāzīsies kā veca sēta - vienmēr ir ārkārtīgi bīstama, jo sevišķi tagad, kad tās flankeri Pokoks un Hūpers ir lieliskā formā.

Velsa (emblēma - Velsas prinča heraldiskā nozīme ar trijām strausu spalvām)

Spēcīga un vienlaikus nepastāvīga izlase, kas divas reizes pratusi iekļūt pusfinālā, taču trīs reizes neizkļuvusi no grupas. Var tikai minēt, kā būtu klājies, ja Pasaules kausu izcīņa sāktos jau septiņdesmitajos gados Velsas "zelta ēras" laikā, kad laukumā spīdēja tādi spēlētāji kā Barijs Džons, Fils Benets un Džons Viljamss, taču astoņdesmitos un deviņdesmitajos gados Velsas regbijs piedzīvoja norietu. Tas netraucēja Velsai 1987. gadā nokļūt līdz pusfinālam, kur to samala nākamā čempione Jaunzēlande (49:6), taču spēlē par trešo vietu negaidīti izdevās pieveikt Austrāliju (22:21).

Velsa bija viena no 1991. gada finālturnīra organizētājām. Pagājuši daudzi gadi, Velsa ir piedzīvojusi daudzus kritumus, taču 1991. gada 6. oktobris tiek uzskatīts par vismelnāko dienu Velsas regbija vēsturē, kad Velsa absolūti nenovērtēja tobrīd nevienam nepazīstamo Rietumsamoa (13:16). Pēc spēles radās viena no regbija slavenākajām frāzēm "Paldies Dievam, ka Velsa nespēlēja ar visu Samoa". Šokējošais zaudējums lika mājiniecei Velsai turpmāko turnīra gaitu vērot no malas jau pēc grupas fāzes. Labāk neklājās arī pēc četriem gadiem, kad Velsa zaudēja ne tikai Jaunzēlandei, bet arī Īrijai (23:24) un atkal palika aiz borta.

Deviņdesmito gadu beigās sākās Velsas regbija atdzimšana, kuru aizsāka jaunzēlandietis Greiems Henrijs (kura vadībā 2011. gadā "All Blacks" izcīnīja Pasaules kausu). Pēc 11 uzvarām pēc kārtas 1999. gadā pateicīgie velsieši viņu nodēvēja par "Lielo Pestītāju". Interesanti, ka Henrija pēctecis Velsas trenera amatā bija cits jaunzēlandietis Stīvs Hansens - precīzi šādā secībā Henrijs un Hansens vēlāk trenēs Jaunzēlandes izlasi.

1999. gadā Velsa atkal bija viena no turnīra organizētājām un atkal nokļuva vienā grupā ar Samoa un atkal notikumi risinājās kā slavenajā filmā "Murkšķa diena" - Velsa sensacionāli zaudēja (31:38). Atšķirībā no iepriekšējās reizes, velsieši tomēr uzvarēja grupā, jo trijām komandām bija vienāds punktu skaits, bet velsiešiem bija labāka gūto un zaudēto punktu attiecība. Tas gan bija vājš mierinājums ceturtdaļfinālā, kur viņiem pārbrauca pāri nākamās čempiones Austrālijas ceļa rullis (9:24). Pašreizējā "All Blacks" trenera Hansena vadībā 2003. gadā Velsa grupas cīņā pakutināja nervus Jaunzēlandei, ar četriem piezemējumiem otrā puslaika sākumā negaidīti izvirzoties vadībā 37:33, līdz favorīti iedarbināja turbo režīmu (37:53), bet ceturtdaļfinālā bija vadībā 10:3 pret nākamo čempioni Angliju, līdz favorīti otrajā puslaikā nodrošināja izšķirošo pārsvaru (17:28).

Jaunā trenera Maika Radoka vadībā 2005. gadā Velsa pirmo reizi 27 gados izcīnīja Sešu nāciju kausa "Grand Slam". Nākotne šķita rožaina, taču jau tajā pašā gadā atbraukušie "All Blacks" viņus nosēdināja uz zemes (3:41), nākamgad sākās haoss, un intrigu rezultātā Sešu nāciju turnīra vidū Radoks izlasi atstāja. Viņa pēctecim Getinam Dženkinsam izlases karjera beidzās jau pēc gada, kad 2007. gada Pasaules kausa finālturnīrā Velsa neizkļuva no grupas, sensacionāli zaudējot Fidži (34:38).

Pašreizējā trenera, jaunzēlandieša Vorena Gatlanda karjera sākās ar "Grand Slam" jau pirmajā sezonā, ko ievadīja Velsas pirmā uzvara Anglijas Tvikenemas cietoksnī kopš 1988. gada, bet kopumā astoņās sezonās Velsa uzvarēja trīs čempionātos, tostarp 2012. gadā ar vēl vienu "Grand Slam". Uz 2011. gada Pasaules kausa finālturnīru savā dzimtenē Gatlands aizveda ļoti perspektīvu sastāvu, kuras kapteinis bija 22 gadus vecais flankers Sems Vorbērtons, sastāvā bija daudz jauniešu, piemēram, nieka 19 gadus vecais Džordžs Norts, 22 gadus vecais fulbeks Lī Hāfpenijs, 20 gadus vecais tongiešu izcelsmes astotais numurs Taulupe Faletau, bet netrūka arī veterānu, kuru vidū spīdēja mūžam nenovecojošais Šeins Viljamss. Jau pirmajā spēlē Velsa sakūra īstu pirti DĀR, kas tikai spēles beigās izrāva uzvaru (16:17), ceturtdaļfinālā negaidīti pārliecinoši apspēlēja Īriju ar visu Braienu O'Driskolu, Polu O'Konelu un citām zvaigznēm (22:10), bet pusfinālā pret Franciju notika traģēdija - par bīstamu spēka paņēmienu tika noraidīts kapteinis Vorbērtons, un vairāk nekā stundu Velsa spēlēja mazākumā. Par spīti tam, velsieši bija aktīvāki, guva vienīgo piezemējumu spēlē un varēja pat izraut uzvaru, ja Hāfpenija soda sitiens no laukuma centra sasniegtu mērķi. Spēlē par trešo vietu tika atzīts Austrālijas pārākums (18:21).

Bukmeikeri Velsas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā septītās augstākās: no 18/1 līdz 28/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 5/6 līdz 5/4. Velsas izredzes izkļūt no "nāves grupas" būtiski iedragājusi centra Džonatana Deivisa, devītā numura Rīza Veba un jo īpaši fulbeka Lī Hāfpenija traumas, pēdējos četrus gadus tieši viņš bijis izlases galvenais soda sitienu izpildītājs, precizitātes ziņā tikpat uzticams kā leģendārie anglis Džonijs Vilkinsons un skots Kriss Patersons. Par spīti traumām, panikai nav pamata - Velsai ir daudzi augstas klases spēlētāji, piemēram, priekšējā līnijā Getins Dženkinss (Kārdifas "Blues"), Aluns Vins Džonss (Svonsī "Ospreys"), flankeri Dans Lidiets ("Ospreys") un Sems Vorbērtons ("Blues"), astotais numurs Taulupe Faletau (Ņūportas "Dragons"), devītais numurs Maiks Filipss (Parīzes "Racing 92"), desmitais numurs Dans Bigars ("Ospreys"), centrs Džeimijs Robertss (Londonas "Harlequins"), malējie uzbrucēji Alekss Katberts ("Blues") un Džordžs Norts (Northemptonas "Saints"). Kaut gan spēle pret Angliju notiks angļu citadelē Tvikenemā, psiholoģiski daudz grūtāka var izrādīties spēle pret Austrāliju, it sevišķi, ja austrālieši būs zaudējuši angļiem - Gatlanda vadības laikā Velsa pārspējusi Austrāliju tikai pirmajā spēlē 2008. gadā, bet zaudējusi 10 pēc kārtas. Izkļūšana no grupas būs liels sasniegums.

Fidži (emblēma - palma, iesauka "Flying Fijians")

Fidži vairāk asociējas ar "Sevens" versiju, kurā ātrie, atlētiskie un tehniskie fidžieši jūtas kā zivis ūdenī un bauda lielus panākumus, būdami galvenie pretendenti uz zeltu Riodežaneiro Olimpiskajās spēlēs. Klasiskajā 15 cilvēku versijā Fidži panākumi ir niecīgi, taču daudzi tās spēlētāji sajūsminājuši un turpina priecēt regbija cienītājus visā pasaulē. Nav brīnums, jo Fidži ir viena no nedaudzajām valstīm pasaulē, kur regbijs ir populārākais sporta veids. gluži kā citām Klusā okeāna valstu regbija vienībām, arī Fidži ir sava pirmsspēles kara deja "Cibi".

Pasaules kausu izcīņā Fidži spējusi divreiz iekļūt ceturtdaļfinālā, bet vienreiz - 1999. gada turnīram specifiskajās izslēgšanas spēlēs par iekļūšanu ceturtdaļfinālā. 1987. gada turnīra grupas spēlēs Fidži sakāva Argentīnu, piedzīvoja sakāvi pret Jaunzēlandi, un negaidīti zaudēja Itālijai, taču iekļuva nākamajā kārtā, pateicoties labākai punktu attiecībai; ceturtdaļfinālā zaudēja Francijai (16:31). 1991. gada turnīrs bija neveiksmīgs, zaudējumi visās spēlēs - Kanādai, Francijai un Rumānijai). 1995. gada turnīram nekvalificējās, bet 1999. gada turnīrā vēlreiz izdevās izkļūt no grupas, pārspējot Namībiju un Kanādu, bet piekāpjoties Francijai (19:28). Šī spēle skandalozi iegāja vēsturē, jo jaunzēlandiešu tiesnesis Padijs O'Braiens (kurš, ironiski, vēlāk kļuva par tiesnešu galveno uzraugu) ne tikai neieskaitīja pareizu Fidži piezemējumu, bet piešķīra par labu Francijai apšaubāmu soda piezemējumu, nepamanīja franču spēlētāja sitienu ar galvu pretiniekam, un pēc spēles bija spiests atvainoties par savu sniegumu. Papildu spēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā Fidži piekāpās Anglijai (24:45). 2003. gada turnīrā Fidži zaudēja Francijai, uzvarēja ASV un Japānu, un nenosargāja uzvaru izšķirošajā spēlē pret Skotiju (20:22, kaut gan vēl 3 minūtes pirms spēles beigām bija 20:15); šī spēle palika atmiņā arī ar fidžiešu superzvaigznes Rupeni Kaukaunibukas fantastisko sniegumu, bet Skotija revanšējās par šokējošo sakāvi iepriekšējā gadā Suvā 26:51.

2007. gada turnīrā Fidži parūpējās par vairākām skaistām spēlēm, no kurām visneaizmirstošākā bija sensacionālā uzvara izšķirošā grupas spēlē pret Velsu (38:34) - tā bija kā amerikāņu kalniņi, vispirms ar trim piezemējumiem Fidži negaidīti izvirzījās vadībā 25:3, pēc tam velsieši pārņēma iniciatīvu, ar četriem piezemējumiem līdz otrā puslaika vidum panākot 29:25, fidžieši ar diviem soda sitieniem atkal izvirzījās vadībā 30:29, 73. minūtē Martins Viljamss guva šķietami uzvaru nesošu piezemējumu, taču 77. minūtē Greiems Djūīzs ar piezemējumu atnesa Fidži iedzīvotājiem svētkus, bet Velsas trenerim Garetam Dženkinsam - atlaišanu no darba. Ceturtdaļfinālā Fidži parādīja raksturu pret nākamo čempioni DĀR: otrā puslaika sākumā favorīti, šķiet, varēja atslābt pie 20:6, jo īpaši pēc tam, kad uz 10 minūtēm tika noraidīts Fidži spēlētājs, taču notika negaidītais - divu minūšu laikā mazākumā spēlējošie salinieki ienesa divus piezemējumus, un jau 20:20. Šokētie favorīti tomēr atguvās, un līdz spēles beigām nodrošināja pieklājīgu pārsvaru (37:20). Diemžēl šim spožajam sniegumam 2011. gadā nebija turpinājuma, pēc uzvaras pār Namībiju Fidži saņēma smagus pērienus no DĀR, Samoa un Velsas. Fidži kvalificēšanās 2015. gada turnīram notika pavisam vienkārši, ar 108:6 savā laukumā sakaujot Kuka salas.

Bukmeikeri Fidži izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā niecīgas: no 500/1 līdz 1000/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 25/1 līdz 50/1. Fidži aizvadīja tikai vienu pārbaudes spēli, ar 47:18 sakaujot Kanādu. Fidži galvenais ierocis ir ātrie un tehniskie aizsargi, no kuriem daudzi oduši pulveri "Sevens" versijā, taču tradicionāli problēmas rada grupcīņa un disciplīna. Ņemot vērā grupas sastāvu, iekļūšana ceturtdaļfinālā ir ļoti maz ticama, taču negaidīto traumu nomāktā Velsa teorētiski varētu būt ņemama.

Viens no potenciālajām turnīra zvaigznēm ir ķeltu līgas čempionu Glāzgovas "Warriors" pārstāvis, 27 gadus vecais loks Leone Nakarava, kura arsenālā ir lieliska piespēļu tehnika un spēcīgi izrāvieni. Lai pirms četriem gadiem viņam atļautu spēlēt Pasaules kausa izcīņā, Jaunzēlandes valdība pieļāva izņēmumu noteiktajā aizliegumā Fidži militāristiem iebraukt Jaunzēlandē, pēc tam viņš demobilizējās, lai pilnībā pievērstos regbijam. Nedrīkst aizmirst septiņkārtējo "Super Rugby" čempionu Kraistčērčas "Crusaders" malējo aizsargu, 27 gadus veco Nemani Nadolo, kurš pirmajā sezonā kopā ar austrāliešu superzvaigzni Izraēlu Folau kļuva par rezultatīvāko piezemējumu guvēju, pastāvīgi terorizējot pretinieku aizsardzību, bet Fidži izlasē viņa funkcijās ietilpst arī soda un realizācijas sitienu trāpīšana. Jāpiebilst, ka Nadolo ir bijušās Austrālijas zvaigznes Lotes Tukiri brālēns. Ļoti bīstams pretinieku ieskaites laukumam var būt arī Lesteras "Tigers" universālais aizsargs Vereniki Goneva.

Vērts pieminēt dažus fidžiešu izcelsmes spēlētājus, kuri uzauga Jaunzēlandē un kļuva par "All Blacks" zvaigznēm. Īpaši jāatzīmē Parīzes "Racing 92" malējais aizsargs Džosevata Rokokoko - par "Raķešcilvēku" dēvētais aizsargs spēja pārspēt Džonas Lomu un Kristiana Kalena vienā gadā gūto piezemējumu skaita rekordu, bet triju sezonu laikā 39 "All Blacks" spēlēs guva 35 piezemējumus, karjeru noslēdzot ar 46 piezemējumiem 68 spēlēs. Arī Kāstras "Olympique" malējais aizsargs Sitiveni Sivivatu savulaik tika uzskatīts par vienu no labākajiem aizsargiem "All Blacks" rindās. Savukārt mūsdienās viena no spožākajām fidžiešu izcelsmes zvaigznēm ir "Super Rugby" čempionu Danīdinas "Highlanders" malējais aizsargs Vaisake Naholo, kurš šogad debitēja izlasē, un var kļūt par vienu no Pasaules kausa izcīņas spožākajām zvaigznēm.

Uurgvaja (emblēma - dienvidu ķīvīte, iesauka "Los Teros")

Urugvajas izlase Pasaules kausu finālturnīros piedalīsies trešo reizi - 1999. un 2003. gadā neizkļuva no grupas un favorītiem zaudēja bezcerīgi (2003. gadā Anglijai pat ar 13:111), tomēr abos turnīros spēja pārspēt debitantes, attiecīgi Spāniju un Gruziju. Lai kvalificētos 2015. gada finālturnīram, Amerikas zonas otrajā atlases kārtā Urugvaja pieveica Brazīliju un Čīli, bet pēdējā kārtā divu spēļu summā piekāpās ASV, tādējādi bija spiesta aizvadīt papildu kvalifikācijas spēles, kurās vispirms pieveica Āzijas otro labāko izlasi Honkongu, bet pēdējā kārtā divu spēļu summā negaidīti pārspēja Eiropas atlases zonas trešo spēcīgāko izlasi Krieviju.

Bukmeikeri Urugvajas izredzes sensacionāli izcīnīt Pasaules kausu vērtē viszemāk: no 1000/1 līdz pat 10 000/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 100/1 līdz 500/1, taču reāli Urugvajas izredzes tikai izkļūt no grupas ir nulle, un kaut viena spēle bez sagrāves būs sasniegums. Tas nav brīnums, jo Urugvajas izlase gandrīz pilnībā sastāv no amatieriem (piemēram, kapteinis Santjago Vilaseka strādā bankā, hukers Nikola Klapenbahs ir ārsts, bet dažiem spēlētājiem treniņi un spēles kļuva par iemeslu darba zaudēšanai), bet nedaudzajiem profesionāļiem nākas saskarties ar savu klubu saimnieku neoficiālu spiedienu izvēlēties starp savas izlases pārstāvēšanu un tiešā maizes darba veikšanu. Viens no izlases līderiem un kvalifikācijas panākumu kaldinātājiem Rodrigo Ortega atteicās no dalības Pasaules kausa izcīņā, minot personiskus iemeslus, taču viņa pārstāvētajam Francijas elites divīzijas klubam, četrkārtējam čempionam, Kāstras "Olympique" nācās publiski noliegt spēlētāja ietekmēšanu. Milzīga nozīme būs izlases profesionālo hāfbeku (devītais un desmitais numurs) pārim - Francijas otrajā divīzijā spēlējošo Ogustīna Ormeačeas un Felipes Berkesi sniegumam.Jāpiebilst, ka Urugvajas izlasē četri spēlētāji pārstāv Montevideo piepilsētas Solimaras klubu "Old Christians", kas kļuva pasaulslavens pēc 1972. gada aviokatastrofas Andu kalnos, pateicoties izdzīvojušo varonībai. 1972. gada 13. oktobrī lidmašīna ar 5 apkalpes locekļiem un 40 kluba spēlētājiem, viņu draugiem, ģimenes locekļiem un amatpersonām sliktos laika apstākļos pilotu kļūdas rezultātā ietriecās kalnos gandrīz četru kilometru augstumā. 17 cilvēki gāja bojā uzreiz vai nākamajā dienā no ievainojumiem un nosalšanas, vēl astoņi gāja bojā lavīnā, vēl daži - turpmāko nedēļu laikā. Badā un stindzinošā aukstumā izdzīvojušajiem nācās pieņemt radikālu lēmumu. "Daži uzskata, ka es gribēju atriebties pilotam par katastrofu. Taisnība, viņš bija vainīgs. Taču es jutos labāk, sākot tieši ar pilotu, jo mēs viņu nepazinām tik labi, kā pārējos," lēmumu pārtikt no bojāgājušajiem vēlāk komentēja Nando Parado - viens no trim drosminiekiem, kuri 12. decembrī devās pāri kalniem meklēt palīdzību. Pēc desmit dienu mokām viņiem izdevās nokļūt ielejā un satikt cilvēkus, un 23. decembrī glābējiem izdevās atrast un nogādāt drošībā pārējos 14. 1974. gadā britu rakstnieks Pīrss Pols Rīds publicēja grāmatu "Alive: The Story of the Andes Survivors", bet 1993. gadā Holivudā uzņēma filmu "Alive", kurā Parado bija tehniskais konsultants.

B grupa

Dienvidāfrika (emblēma - Dienvidāfrikas gazele un protejas zieds; iesauka "Springboks" (angl.), "Springbokke" (afr.))

Divkārtējā pasaules čempione, kas statistiski ir vissekmīgākā, jo piedalījusies tikai piecos turnīros.

Dienvidāfrikas regbijs ir unikāls, kas izaudzis no kolonistu laiku autiņiem un strauji pāraudzis savus britu skolotājus, pārdzīvojis un saglabājis savu vietu pasaules elitē, neraugoties uz politiķu pastāvīgu iejaukšanos gan aparteīda laikos, gan jaunajā, melnādaino vairākuma kontrolētajā režīmā. Regbiju DĀR spēlē galvenokārt balto minoritāte, kurai, sevišķi afrikandu valodā runājošajiem, tas ir gandrīz kā reliģija un savas identitātes sastāvdaļa, savukārt daudzi melnādainie regbiju, izlasi un jo īpaši tās gazeles simbolu joprojām uzlūko kā atgādinājumu par aparteīda laikiem un tādēļ principiāli atbalsta DĀR principiālāko pretinieci Jaunzēlandi, kamēr populistu politiķi pastāvīgi rīko kampaņas par gazeles simbola likvidēšanu, bet ministriju varasvīri pastāvīgi uzstāda "transformācijas" uzdevumus, kabinetos nosakot, minimāli cik "krāsaino" un melnādaino obligāti jātiek laukumā vai jābūt pieteiktiem sastāvā.

DĀR piedalīšanās Pasaules kausa izcīņā ir nesaraujami saistīta ar politiku, tādēļ nepieciešams neliels ieskats vēsturē. 1948. gadā pie varas nāca Nacionālā partija, kas ar likumiem nostiprināja rasu segregāciju, oficiāli ieviešot aparteīdu. Drakoniskās normas izpaudās jau 1949. gada Jaunzēlandes regbistu turnejā - DĀR amatpersonas pieprasīja neiekļaut viesu izlasē maorus, un viesi piekāpās. DĀR izlase uzvarēja visās četrās spēlēs, nostiprinot DĀR kā pasaules regbija flagmaņa reputāciju. 1956. gada DĀR turneja Jaunzēlandē izvērtās brutāla - "All Blacks" reputācija bija iedragāta pēc nesenā pazemojuma, un sērijas zaudēšana arī savās mājās nozīmētu katastrofu. Visas spēles bija asumu pilnas, dūru izvicināšana nebija nekāds retums. Pirmajā spēlē uzvarēja Jaunzēlande, taču otrajā DĀR revanšējās, turklāt tās masīvie uzbrucēji pilnībā dominēja pār pretiniekiem, un nekas labs nebija gaidāms arī turpmāk. Lai apturētu viesu buldozerus, jaunzēlandiešu amatpersonas steigušus pierunāja atgriezties izlasē nesen spēlētāja karjeru beigušo Kevinu Skineru, kurš bija arīdzan Jaunzēlandes 1947. gada boksa čempions smagsvara kategorijā. Šim solim bija svarīga loma "All Blacks" sērijas uzvarā, Skineram ar dūrēm nozilinot DĀR uzbrucējus un atjaunojot "kārtību".

Pēc 1960. gada Šarpvilas slaktiņa pastiprinājās protesti pret DĀR politiku, kas tika vērsti arī pret regbija izlasi kā tipisku aparteīda piemēru. Pirms 1960. gada "All Blacks" turnejas 150 000 tūkstoši jaunzēlandiešu parakstīja petīciju, tika rīkotas demonstrācijas, aicinot izlasei nebraukt, ja netiks atļauts iekļaut maorus. Turneja notika, maori palika mājās, taču plānoto 1967. gada turneju Jaunzēlandes regbija federācija atcēla, jo DĀR valdība kategoriski atteicās maorus uzņemt. 1970. gada turneja notika tikai pēc tam, kad DĀR nedaudz mīkstināja prasības, atļaujot iekļaut maorus kā "goda baltos". Nemieri pasaulē turpinājās, DĀR Eiropas turneja 1969.-70.g. noritēja pastāvīgu protesta akciju pavadībā, dažas spēles liekot aizvadīt aiz dzeloņstiepļu žoga. 1971. gada turnejā pa Austrāliju viesus nācās pārvadāt ar Austrālijas kara aviācijas lidmašīnu, jo arodbiedrības atteicās apkalpot viņus pārvadājošās lidmašīnas un vilcienus, bet plānoto turneju pa Jaunzēlandi sabiedriskās drošības labad nobloķēja premjerministrs. Pēc Soueto nemieru asiņainas apspiešanas 1976. gadā DĀR izolācija pastiprinājās, un jebkādi sportiski kontakti tika nosodīti, piemēram, Francijas valdība nobloķēja 1979. gada plānoto turneju, taču Jaunzēlande bija viena no retajām valstīm, kas tos ignorēja - "All Blacks" spēlēja DĀR 1976. gadā, izraisot plašu sašutumu, jo īpaši Āfrikā, un 28 valstis boikotēja 1976. gada vasaras Olimpiskās spēles, protestējot pret SOK atteikšanos izslēgt Jaunzēlandi. Savukārt 1981. gada DĀR turneja izraisa, iespējams, lielākos nemierus Jaunzēlandes vēsturē, par spīti tam, ka DĀR izlasē pirmo reizi tika iekļauts melnādains spēlētājs Erols Tobaiess. Pēc tam, kad Austrālijas premjerministrs Malkolms Freizers aizliedza DĀR regbistu lidmašīnai uzpildīties Austrālijā, viņiem nācās turpceļā un atpakaļceļā lidot apkārt pasaulei caur ASV. Pašā Jaunzēlandē spēles notika aiz dzeloņstiepļu žogiem, bruņotas policijas un specvienību apsardzībā, taču Hamiltonā protestētājiem izdevās izlauzties līdz laukumam, un spēli nācās atcelt. Masu nemieri notika arī citās pilsētās, bet slavenākais incidents notika pēdējās spēles laikā Oklendā, kad no vieglās lidmašīnas uz laukuma tika nomesti vairāki maisi ar miltiem. Par laimi, neviens necieta, un spēle turpinājās. Jaunzēlande uzvarēja triju spēļu sērijā, bet bēdīgi slavenajā "miltu bumbu spēlē" DĀR aizsargs Rejs Mords kļuva par pirmo dienvidafrikāni, kuram pret Jaunzēlandi izdevās "hat trick". Kopš 1984. gada Anglijas regbija izlases turnejas līdz aparteīda sistēmas likvidēšanai deviņdesmito gadu sākumā DĀR nenotika nekādas oficiālas turnejas, vienīgais izņēmums bija Jaunzēlandes "Cavaliers" turneja 1986. gadā. Iepriekšējā gadā Jaunzēlandes Augstākā tiesa bija aizliegusi "All Blacks" doties uz DĀR, taču gandrīz visi izlases spēlētāji apvienojās neoficiālā komandā "Cavaliers", kas zaudēja četru spēļu sērijā.

Sakarā ar valdošo aparteīdu DĀR nebija atļauts piedalīties pirmajos divos Pasaules kausa finālturnīros. Pēc Nelsona Mandelas atbrīvošanas no cietuma un prezidenta Frederika de Klerka uzsāktās aparteīda likvidēšanas, 1992. gadā DĀR ļāva atgriezties starptautiskajā saimē. DĀR tika uzticēts sarīkot nākamo Pasaules kausa finālturnīru 1995. gadā, kas bija pirmais globālais sporta pasākums jaunajā pēcaparteīda valstī un ar lozungu "viena komanda, viena valsts" deva milzu ieguldījumu balto un melnādaino kopienu samierināšanas ceļā. Kaut gan izlasē bija tikai viens melnādains spēlētājs (Česters Viljamss), tā baudīja plašu atbalstu. Kiča Kristija vadībā DĀR negaidīti pieveica Austrāliju (27:18), ceturtdaļfinālā Rietumsamoa (42:14), un tālāk sekoja drāma. Pirms pusfināla pret Franciju Durbanu pārplūdināja lietavas, un laukums bija burtiski zem ūdens. Ja spēle nenotiktu noteiktajā dienā, tā tiktu atcelta, un finālā iekļūtu izlase ar labāku disciplināro rādītāju - Francija, jo grupas turnīrā kanādiešu izprovocētajā kautiņā ar dienvidafrikāņiem viens mājinieku spēlētājs tika noraidīts. Ar milzīgām pūlēm laukums tika savests puslīdz kārtībā, un spēle laukumā, kas vairāk atgādināja dubļu un ūdens vannu, varēja notikt. DĀR uzvarēja ar 19:15, taču arī šeit neiztika bez incidenta - pēdējās minūtēs šķita, ka franču uzbrucējs guvis piezemējumu, taču tiesnesis to neieskaitīja. Taču lielākais skandāls gaidīja finālā, kurā DĀR pagarinājumā ar Džoela Stranskija dropsitienu (15:12) pieveica Jaunzēlandi, pilnībā neitralizējot pretinieku galveno ieroci Džonu Lomu. Dažas dienas pirms finālspēles lielākā daļa "All Blacks" spēlētāju, treneru un personāla saindējās ar pārtiku, pat spēles dienā daudziem mokoties ar vemšanu un caureju. Klīda runas par mistisku oficianti "Sūziju", taču īstais cēlonis tā arī netika noskaidrots. Kā iespējamā versija tika minēta bukmeikeru iesaistīšanās, lai labi nopelnītu uz favorītu neveiksmes. Skandālu uzkurināja DĀR regbija federācijas vadītājs Luiss Leits, sev tipiskā augstprātībā pēc turnīra noslēguma pusfināla tiesnesim Derekam Bevanam pasniedzot zelta pulksteni kā "visbrīnišķīgākajam tiesnesim pasaulē", bet DĀR nosaucot par pirmo "patieso" pasaules čempioni un apgalvojot, ka 1987. un 1991. gada čempioni nav īsti, jo tur nebija Dienvidāfrikas, kas noteikti būtu uzvarējusi. Jaunzēlandes kapteinis Šons Ficpatriks sašutumā aizveda izlasi prom no oficiālā banketa galda. DĀR menedžeris Morne du Plesī vēlāk bija spiests atvainoties par sava šefa netaktiskumu.

Taču tas notika aizkulisēs, kamēr nekas nevarēja aizēnot tautas līksmību: iespējams, pirmo reizi dažādu rasu un tautību pārstāvji jutās kā vienas valsts pārstāvji. Turnīra kulminācija bija prezidenta Nelsona Mandelas ierašanās "Springboks" krekliņā un kausa pasniegšana kapteinim Fransuā Pināram. Par spīti skandāliem, DĀR uzvara bija lielisks rezultāts turnīram, kurš beidzot kaut uz brīdi vienoja nāciju.

Ar leikēmiju nāvīgi slimajam Kristijam, kuram pieder unikālais 100% uzvaru rekords izlases vadībā, neizdevās turpināt vadīt pasaules čempionus, un jaunajā Triju nāciju kausa izcīņā DĀR pirmo reizi zaudēja sēriju savā laukumā Jaunzēlandei. Treneris Andrē Markgrāfs drīz tika atlaists pēc rasistiskiem izteikumiem, un viņa pēctecis Niks Malets ievadīja jaunu "zelta laikmetu" - viņa vadībā DĀR uzvarēja 17 spēles pēc kārtas, tostarp sausā uzvarot 1998. gada Triju nāciju turnīrā un demonstrējot skaistu sniegumu. Uz 1999. gada finālturnīru DĀR ieradās jau kā favorīte, pieveicot tābrīža Sešu nāciju kausa īpašnieci Skotiju (46:29), bet ceturtdaļfinālā samaļot Angliju (44:21) - šī aizraujošā spēle bija ievērojama ar DĀR desmitā numura Janī de Biera pasaules rekordu - pieciem trāpītiem dropsitieniem. Tomēr pusfinālā DĀR pagarinājumā piekāpās nākamajai čempionei Austrālijai (21:27), ironiski, ka izšķirošo pārsvaru Austrālija guva ar sava desmitā numura Stīvena Lārkema karjerā vienīgo dropsitienu, turklāt viņa redze esot bijusi tik vāja, ka no attāluma knapi spējis saskatīt vārtus. Spēlē par trešo vietu DĀR pieveica Jaunzēlandi (22:18). Pēc četriem gadiem DĀR ieradās uz finālturnīru krietni sliktākā stāvoklī - trenera Rudolfa Straulija organizētā pirmsturnīra sagatavošanās nometne drīzāk atgādināja koncentrācijas nometni (to nodēvēja par "Kamp Staaldraat"), kur dažādu miesas un rakstura "rūdīšanas" mocību skaitā bija ledaina ūdens liešana uz spēlētāju galvām, kailu spēlētāju atstāšana pa nakti savannā, kur viņiem bija pašiem jānoķer medījums, un pastāvīga Anglijas himnas un Jaunzēlandes hakas atskaņošana maksimālā skaļumā. Demoralizētā izlase izšķirošajā grupas spēlē zaudēja nākamajai čempionei Anglijai (6:25), bet ceturtdaļfinālā viņus no turpmākām mocībām atbrīvoja Jaunzēlande (9:29).

Straulijs tika atlaists, un viņa pēctecis Džeiks Vaits sāka izlases atjaunošanu, jau pirmajā sezonā uzvarot Triju nāciju kausā. Turpmāk viņam tik labi nevedās, jau pirmajā Eiropas turnejā saņemot knipjus no Īrijas (12:17), kurai Vaits uzdāvināja vislabāko iespējamo motivāciju, pirms spēles augstprātīgi pavīpsnājot, ka tikai divi vai trīs īru spēlētāji ir pietiekami labi, lai varētu nokļūt DĀR izlasē, un čempiones Anglijas (16:32). Pēdējos divus gadus līdz Pasaules kausa izcīņai DĀR stabili palika pēdējā Triju nāciju kausa izcīņā, saņemot pazemojošas sakāves pret Jaunzēlandi, bēdīgi slaveno 0:49 Austrālijā, Eiropā turpinot zaudēt Anglijai, Francijai un Īrijai. Visu atsvēra triumfs 2007. gada Pasaules kausa izcīņā, kurā DĀR izlasei liktenis sagādāja īstu veiksmi - ceļā uz čempionu titulu tā arī nevajadzēja spēlēt ne ar vienu no komandām, kas pēdējo divu gadu laikā bija nodarījušas pāri. DĀR sakāva Angliju (36:0), Samoa (59:7), ASV un negaidīti sīvā cīņā izmocīja uzvaru pār Tongu (30:25); ceturtdaļfinālā ne bez izbīļa tika pieveikta Fidži (37:20), pusfinālā apturēta Argentīna (37:13), bet finālā sīvā cīņā otrreiz pārspēta Anglija (15:6).

Vaita vadības laikā notika regulāras politiķu jaukšanās sastāva veidošanā, viņu regulāri sauca "uz kafiju", pat Eiropas turnejas laikā uz dažām dienām nācās atgriezties mājās un skaidroties ar piekasīgajiem politiķiem, reiz DĀR regbija federācijas prezidents pret trenera un vairākuma izlases dalībnieku gribu pat iekļāva izlases sastāvā skandalozi slavenu spēlētāju Luku Vatsonu (kurš, pats būdams baltais, reiz publiski atzinās vēlmē uzvemt uz nīstamā "Springboks" krekliņa), kura tēvs Čīkijs aparteīda laikos bijis liels "melnādaino" draugs, bet tagad kļuvis par ietekmīgu personu politiķu aprindās. Kronis visam bija durvju parādīšana Vaitam pēc Pasaules kausa izcīnīšanas, ieceļot pirmo melnādaino treneri bez iepriekšējas augsta līmeņa pieredzes Pīteru de Viljēru, nemaz neslēpjot, ka galvenais iecelšanas mērķis bijusi "transformācijas" paātrināšana. Jāatzīst, ka de Viljēram izdevās tas, kas neizdevās Vaitam - 2009. gadā DĀR patiešām kļuva par neapstrīdamu pasaules regbija līderi, ne tikai uzvarot Triju nāciju kausā, bet arī trīs reizes pieveicot Jaunzēlandi (turklāt de Viljēra vadībā DĀR izdevās divas reizes gūt panākumus Jaunzēlandē, kas Vaitam neizdevās nekad). Nākamajā gadā "All Blacks" atmaksāja ar analoģisku sauso uzvaru sēriju, un atjaunoja veco kārtību. Pēc nīkulīgiem rezultātiem Triju nāciju kausa izcīņā 2011. gada Pasaules kausa finālturnīrā DĀR netika uzskatīta par galveno sāncensi mājiniecei Jaunzēlandei - tās lomu spēlēja Triju nāciju kausa īpašniece Austrālija. Kaut gan DĀR izdevās uzvarēt visās grupas spēlēs - vispirms sīvā cīņā Velsu (17:16), neilgi pirms spēles beigām esot zaudētājos, bet pēdējā spēlē izmocīt uzvaru pār Samoa (13:5), tieši Austrālija aizlika kāju priekšā ceturtdaļfinālā (9:11), kurā DĀR tā arī nespēja realizēt savu milzīgo teritoriālo pārsvaru, līdzjutējiem komandas neveiksmē vainojot jaunzēlandiešu tiesnesi Braisu Lourensu, kaut gan viņš bija nesalīdzināmi dāsnāks pret DĀR, salīdzinot ar angli Veinu Bārnsu pirms četriem gadiem pret Jaunzēlandi (par ko, protams, par "All Blacks" izkrišanu līksmojošie DĀR līdzjutēji kategoriski negrib ne dzirdēt).

Pēc šīs neveiksmes de Viljērs atkāpās no amata, un viņa vietā stājās "Super Rugby" trīskārtējo čempionu, Pretorijas "Bulls" treneris Haineke Maijers. Viņa vadībā DĀR samērā veiksmīgi spēlējusi pret visiem galvenajiem sāncenšiem, izņemot Jaunzēlandi, kuru viņa audzēkņiem četru sezonu laikā izdevies pārspēt tikai vienreiz, zaudējot sešās spēlēs. Visnepatīkamāk, ka pēdējā laikā "All Blacks" kā mājās jūtas DĀR haiveldā augstu virs jūras līmeņa, kur mājinieki zaudējuši trīs no pēdējām četrām spēlēm. Pēc cerīgā sākuma riteņi sāka krist nost no ratiem pērnā gada novembra Eiropas turnejā, kur DĀR ne tikai pārliecinoši zaudēja Īrijai (15:29), bet arī otro reizi gadsimta laikā piekāpās Velsai (6:12), bet pēdējais piliens bija zaudējumi šogad visās spēlēs Triju nāciju kausā un pirmais zaudējums Argentīnai, turklāt savā laukumā (25:37). Turklāt mediji viņu aktīvi apsūdz rasismā, jo izlasē esot nepietiekams melnādaino spēlētāju skaits. Šogad DĀR regbija federācija paziņoja, ka uz Pasaules kausa izcīņu katras spēles 23 spēlētāju skaitā ir jābūt vismaz 7 "nebaltajiem", no kuriem vismaz diviem ir jābūt "melnajiem afrikāņiem" pretstatā "krāsainajiem", bet līdz 2019. gadam "nebalto" spēlētāju īpatsvaram ir jāsasniedz vismaz puse. Lētu publicitāti alkstoša marginālu grupa "Agency for New Agenda" pirms mēneša pat mēģināja tiesas ceļā atņemt spēlētājiem pases, lai neļautu viņiem izlidot no valsts, taču veselais saprāts uzvarēja, un DĀR regbisti jau ir ieradušies Anglijā.

Bukmeikeri DĀR izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā trešās augstākās: no 5/1 līdz 13/2, bet iespēju izkļūt no grupas kā gandrīz tikpat drošu kā Jaunzēlandei: no 1/500 līdz 1/66. Pēc nesekmīgās turnejas Eiropā un pilnīgas neražas Regbija čempionātā, kad DĀR pirmo reizi kopš sešdesmitajiem gadiem pamanījās pēc kārtas zaudēt piecām dažādām izlasēm, zināms optimisms parādījās pēc pārliecinošā revanša Argentīnā (26:12), kurā pilnībā tika neitralizēts Argentīnas lepnums - grupcīņa, bet ātrie dienvidafrikāņu aizsargi pēc pilnas programmas izvērsās pretinieku ieskaites laukumā.

Kaut gan DĀR izlase tradicionāli ir starp galvenajiem pretendentiem, taču problēmas rada vairāku līderu vecums, augsta līmeņa spēļu prakses trūkums vai savainojumi. Kapteinis Žans de Viljērs (Keiptaunas "Stormers") atkopjas no traumas, kādreiz par pasaules labāko devīto numuru uzskatītais Furī du Prie pēdējā laikā spēlējis Japānā un nevar lepoties ar svaigu spēļu rūdījumu pret nopietniem sāncenšiem. Uz pozitīvas nots, DĀR izlase var lepoties ar trim spēcīgiem kandidātiem uz desmitā numura pozīciju - protams, Francijas čempiones "Stade Français" pārstāvis Morne Steins, kurš fantastiski precīzi realizē soda sitienus un dropsitienus, kā arī jaunie talanti, "Bulls" pārstāvis Handre Polards un Durbanas "Sharks" pārstāvis Patriks Lambī. Šogad spoži uzliesmojuši divi talantīgi centra spēlētāji - Džese Kriels ("Bulls") un Damiens de Alende ("Stormers"). Protams, nedrīkst aizmirst DĀR lepnumu grupcīņu, kuras balsti ir pasaules labākais hukers Bismarks du Plesī ("Sharks"), viņa komandas biedrs un par "Zvēru" dēvētais Zimbabvē dzimušais Tendajs Mtavarira, sānu iemetienos joprojām valda veterāns ar 123 izlases spēļu stāžu Viktors Metfīlds ("Bulls") ar savu talantīgo audzēkni Loodu de Jaheru (Blūmfonteinas "Cheetahs"), leģendārā izsitēja Bakīza Botas pēdās iet ceturtais numurs Ebens Ecebets ("Stormers"), bet flankeru pozīcijās spīd veterāni Vilems Albertss ("Sharks") un Skalks Burgers ("Stormers"), kamēr astotā numura pozīcijā - Dveins Fermūlens ("Stormers"). Aizmugurējā līnijā izceļams sprinteris un 2007. gada Pasaules gada spēlētājs Braiens Habana (Francijas "RC Toulonnais"), kā arī neprognozējamais Villijs le Rū ("Cheetahs"). Te jāpiebilst, ka DĀR, tāpat kā Austrālija pavisam nesen atteicās no līdzšinējās prakses ņemt izlasē tikai pašmāju spēlētājus, tādējādi Jaunzēlande ir palikusi vienīgā principiālā leģionāru ignorētāja. Ar pašreizējo sastāvu DĀR noteikti var tikt tālu.

Samoa (emblēma - Dienvidu krusts; iesauka - "Manu Samoa")

Samoa ir kā sinonīms ātram, ļoti tehniskam, taču vienlaikus ļoti agresīvam, bieži pat rupjam regbijam. Pat tādas izlases, kas pašas ļoti mīl fizisku kontaktu, piemēram, DĀR vai Argentīna, tieši pēc spēlēm ar samoāņiem jūtas kā izgājušās cauri gaļas mašīnai. Par salinieku kareivīgo noskaņojumu ikviens var pārliecināties, kad viņi izpilda samoāņu kara deju "Manu Siva Tau".

Rietumsamoa netika uzaicināta uz 1987. gada turnīru, bet skaļi sevi pieteica pēc četriem gadiem - jau pirmajā spēlē Kārdifā sensacionāli tika pieveikta viena no turnīra saimniecēm Velsa (16:13) - 1991. gada 6. oktobris kļuva par vismelnāko dienu Velsas regbija vēsturē, taču vienlaikus par visspožāko dienu samoāņu regbija vēsturē. Nepazīstamās salinieku izlases panākumus sekmēja daudzas Jaunzēlandē dzimušās vai uzaugušās zvaigznes, piemēram, Frenks Banss, Stīvens Bačops, Pats Lams, izlasē debitēja nākamais leģendārais "kaulu ieregulētājs" Braiens Lima, un salinieki pilnībā attaisnoja savu asas spēles cienītāju reputāciju, ar agresīvo spēka spēli noslāpējot jau saknē Velsas aktivitātes. Grūti klājās arī nākamajai čempionei Austrālijai, kas spēcīgā lietū izmocīja uzvaru ar 9:3. Pēdējā spēlē Rietumsamoa sakāva Argentīnu (35:12), tādējādi Velsa sensacionāli palika aiz borta. Ceturtdaļfinālā Edinburgā samoāņus apturēja toreizējā Piecu nāciju "Grand Slam" īpašniece Skotija (28:6). Šis panākums samoāņiem deva automātisku ceļazīmi uz nākamo turnīru, un tajā viņi atkal spēja izkļūt no grupas, uzvarot Itāliju, Argentīnu un tikai piekāpjoties Anglijai (22:44), bet ceturtdaļfinālā cienīgi izturot turnīra saimnieces un nākamās čempiones DĀR eksāmenu (14:42).

1999. gada finālturnīrā notikumi risinājās gandrīz kā pirms astoņiem gadiem - atkal Velsa rīko turnīru, atkal Velsa vienā grupā ar Samoa (tobrīd mazā valstiņa bija mainījusi oficiālo nosaukumu), atkal Velsa sensacionāli zaudē - šoreiz rezultatīvā spēlē (31:38). Atšķirībā no iepriekšējās reizes Velsas līdzjutējiem nevajadzēja remdēt bēdas alū, jo komanda tomēr uzvarēja grupā, jo trijām komandām bija vienāds punktu skaits - Samoa gan sakāva Japānu, tomēr zaudēja Argentīnai. Un atkal kā iepriekšējā reizē ceturtdaļfinālā Edinburgā Samoa piekāpās Skotijai (20:35).

Diemžēl turpmākos turnīros Samoa gaitas beidzās grupu stadijā. 2003. gada turnīrā samoāņi sīvā cīņā piekāpās nākamajai čempionei Anglijai (22:35), kaut gan spēles sākumā bija vadībā 10:0. Spēle palikusi atmiņā arī ar incidentu, kurā Anglija pamanījās vairākas minūtes spēlēt ar 16 spēlētājiem, līdz viņus pieķēra tiesneši (Anglija tika sodīta ar 10 000 mārciņu soda naudu, taču izvairījās no punktu zaudēšanas). Pēdējā grupas spēlē samoāņi bez ierunām zaudēja DĀR (10:60), taču favorītu desmitais numurs Deriks Huhārds līdz mūža beigām atcerēsies Braiena Limas slavenāko tarānu, kas joprojām aplūkojams internetā; pēc četriem gadiem Lima daudz rupjākā versijā gribēja atkārtot savu "kroņa numuru" pret DĀR desmito numuru Andrē Pretoriusu, taču sadursmē pats sevi savainoja un bija spiests laukumu atstāt. 2007. gada turnīrs Samoa izvērtās pagalam neveiksmīgs, ne tikai pārliecinoši zaudēts DĀR (7:59), Anglijai (22:44), bet pat kaimiņiem Tongai, un uzvara pār ASV bija vājš mierinājums. Francijā Braiens Lima kļuva par pirmo spēlētāju, kurš piedalījies piecos Pasaules kausa finālturnīros - viņa rekords tiks atkārtots, ja Itālijas izlasē laukumā izies Mauro Bergamasko. 2011. gada turnīrā Samoa nospēlēja labāk, vispirms sakāva Namībiju, sīvā cīņā piekāpās Velsai (10:17), kaut gan vēl 15 minūtes līdz spēles beigām bija vadībā, negaidīti pārliecinoši pārspēja kaimiņus Fidži, un pēdējā spēlē piekāpās DĀR (5:13), turklāt titulētie sāncenši otrajā puslaikā neguva ne punkta.

Jāpiebilst, ka Samoa spējusi sarūpēt pārsteigumus ne tikai Pasaules kausa izcīņā - 1994. gadā savā laukumā sakāva Velsu (34:9), 1996. gadā Dublinā sakāva Īriju (40:25), 2005. gadā Buenosairesā pieveica Argentīnu (28:12), 2012. gadā Kārdifā kārtējo reizi šokēja Velsu (26:12), 2013. gadā turnīrā DĀR pieveica Skotiju (27:17), taču bez šaubām lielākais pārsteigums bija 2011. gada 17. jūlija uzvara Sidnejā pār Austrāliju (32:23), ienesot četrus piezemējumus.

Bukmeikeri Samoa izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā desmitās augstākās: no 150/1 līdz 500/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 1/1 līdz 15/8. Kaut gan izlase ir ļoti talantīga, galvenās problēmas tradicionāli bijušas disciplīna un grūtības savākt spēcīgāko sastāvu no Eiropas klubiem. Par disciplīnas aktualitāti liecina zaudējums pirmajā pārbaudes spēlē "barbaru" starptautiskajai komandai, kurā Samoa lielāko spēles daļu spēlēja mazākumā, turklāt ņemot vērā, ka "barbaru" spēles parasti uzskata par īsto "testu" maigākām versijām, kur vispār nav pieņemts spēlēt asi. Par komandas klasi liecina otrajā pārbaudes spēlē pieveiktā seškārtējā Anglijas čempione, Londonas "Wasps".

Pēdējos gados tieši Samoa kļuvusi par spēcīgāko Klusā okeāna saliņu izlasi un, šķiet, pārvarējusi iekšējās nesaskaņas, kas izlasi plosīja daudzus gadus. Tās nav labas ziņas sāncenšiem, jo Samoa izlase ir talantiem bagāta, tās spēlētāji ir fiziski ļoti spēcīgi, ātri un ar lieliskām akrobātiskām īpašībām. Izlases balsti ir veterāni, 34 gadus vecais milzis Sensuss Džonstons, kurš pārstāv Eiropas titulētāko klubu "Stade Toulousain", un viņa vienaudzis Alesana Tuilangi, kurš astoņus gadus spīdēja Anglijas premjerlīgas Lesteras "Tigers", bet pašlaik pārstāv Ņūkāslas "Falcons". Alesana ir pazīstams ar saviem milža gabarītiem netipisko ātrumu un spēku, kas viņam ļauj viegli izlauzties cauri pretinieku aizsardzības līnijai. Interesanti, ka Samoa izlasē ir iekļauts arī Alesanas jaunākais brālis Vavae, trīs vecākie brāļi Henrijs, Anitelea un Fereti Samoa pārstāvējuši agrāk, bet jaunākais brālis Manu izvēlējies pārstāvēt Angliju - tomēr talantīgais centrs šogad tika atskaitīts no izlases par kautiņu ar taksometra šoferi un divām policistēm. Viņš varēs atgriezties Anglijas izlasē nākamgad Sešu nāciju kausa izcīņā.

Aizmugurējā līnijā iekļauti trīs Pisi brāļi - Kens, Džordžs (abi pārstāv Anglijas premjerlīgas Northemptonas "Saints") un Tusiata (pārstāv Japānas "Suntory Sungoliath"), no kuriem jaunāko, 26 gadus veco Kenu uzskata par potenciālu turnīra zvaigzni, ņemot vērā viņa fantastisko ātrumu un bumbas pārvaldības iemaņas. Jāpiemin divkārtējo "Super Rugby" čempionu Hamiltonas "Chiefs" pārstāvis Tims Nanai-Viljamss, kurš ir "All Blacks" superzvaigznes Sonija Bila Viljamsa brālēns. Izlasei būs ļoti svarīgi, lai negūtu traumu galvenais devītais numurs, Jaunzēlandē dzimušais 33 gadus vecais Kāns Fotuali'i, kurš savulaik spīdējis "Super Rugby" septiņkārtējo čempionu Kraistčērčas "Crusaders" rindās, bet tagad pārstāv Northemptonas "Saints", jo viņa vietnieks ir vietējais amatieris.

Noslēgumā noteikti jāpiemin, ka daudzi samoāņu izcelsmes spēlētāji, kuri vai nu piedzima vai uzauga Jaunzēlandē, kļuva par "All Blacks" zvaigznēm, piemēram, centrs Frenks Banss, kurš karjeras beigās izlēma pārstāvēt arī savu etnisko dzimteni, devītais numurs Grems Bačops, leģendārais flankers Maikls Džonss, viens no izcilākajiem "All Blacks" kapteiņiem Tana Umanga, šovasar traģiski bojāgājušais flankers Džerijs Kolinss, fulbeks Mils Miliaina, kurš "All Blacks" rindās aizvadīja 100 spēles, flankers Rodnijs So'oialo. Pašlaik izlases rindās savu talantu demonstrē, piemēram, veterāns Kevens Mealamu, Sonijs Bils Viljamss, Džeroms Kaino, otro jaunību piedzīvojošais milzis Ma'a Nonu, Džulians Savea, kuru savulaik dēvēja par "jauno Džonu Lomu" un kurš 2014. gadā nominēts Pasaules gada spēlētāja titulam.

Skotija (emblēma - dadzis)

Pasaules kausos Skotija allaž bijusi spēcīga vidusmēra komanda, nekad draudējusi aizvest kausu uz mājām, taču gandrīz vienmēr iekļuvusi ceturtdaļfinālā. 1987. gadā grupā neizšķirts ar Franciju, ceturtdaļfinālā pārliecinošs zaudējums Jaunzēlandei (3:30). 1991. gadā, kad sava pēdējā "Grand Slam" īpašnieki skoti gandrīz visas turnīra spēles aizvadīja savā "Murrayfield" stadionā Edinburgā, grupā tika pieveikta Īrija (24:15), ceturtdaļfinālā uzvarēta Velsas pāridarītāja Rietumsamoa (28:6), bet pusfinālā notika aplauziens pret mūžīgo sāncensi Angliju (6:9), kura saldi revanšējās par iepriekšējā gada zaudējumu šajā pašā stadionā izšķirošajā spēlē par "Grand Slam". Pusfinālā par liktenīgu kļuva skotu līdera Gevina Heistingsa netrāpītais soda sitiens pašā vārtu priekšā, kad rezultāts bija 6:6, kam sekoja angļa Roba Endrū uzvaru nesošais dropsitiens. Spēlē par trešo vietu Skotija piekāpās Jaunzēlandei (6:13). 1995. gadā Skotija grupā piekāpās Francijai (19:22), turklāt franči uzvaras piezemējumu guva tiesneša pieliktajā laikā, bet ceturtdaļfinālā atzina Jaunzēlandes pārākumu (30:48).

1999. gada turnīrā Skotija grupā piekāpās DĀR (29:46), papildu spēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā pieveica Velsas otrreizējo pāridarītāju Samoa (35:20), bet ceturtdaļfinālā piekāpās Jaunzēlandei (18:30). 2003. gada finālturnīrā grupā cieta sakāvi pret Franciju (9:51) un izšķirošajā spēlē pēdējā brīdī izrāva uzvaru pār Fidži (22:20), bet ceturtdaļfinālā atzina Austrālijas pārākumu (33:16). 2007. gadā Skotija izlika otro sastāvu pret Jaunzēlandi un savā "Murrayfield' stadionā saņēma sauso 0:40, bet izšķirošajā spēlē pret Itāliju nekļūdīgais Kriss Patersons guva vairāk punktu nekā pretinieki (18:16), taču ceturtdaļfinālā skoti nespēja apturēt turnīra galveno pārsteigumu Argentīnu (13:19). 2011. gadā Skotija lietus trillerī piekāpās Argentīnai, pēdējās minūtēs ielaižot piezemējumu (12:13), bet pēdējā spēlē piekāpās arī Anglijai (12:16) un pirmo reizi devās mājup jau pēc grupas turnīra.

Bukmeikeri Skotijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā devītās augstākās: no 75/1 līdz 250/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 2/3 līdz 5/6. Daudzas reizes līdz ar jaunā trenera atnākšanu prognozēta Skotijas regbija atdzimšana, taču aukstā realitāte atvēsināja ātri. Pašreizējais treneris, jaunzēlandietis Verns Koters trīs gadus bija uzbrucēju treneris "Super Rugby" septiņkārtējo čempionu Kraistčērčas "Crusaders", divas reizes palīdzot izcīnīt trofeju, bet vienreiz - nokļūt līdz finālam, bet pēdējos astoņus gadus vadīja Francijas elites divīzijas klubu "ASM Clermont Auvergne", kas 2010. gadā kļuva par Francijas čempioni, bet turpmākās trīs sezonas nokļuva pusfinālā, kā arī sekmīgi piedalījās Eiropas elites klubu turnīrā "Heineken" kausa izcīņā. Interesanti, ka Kotera pēdējā sezonā viņa komanda zaudēja ceturtdaļfinālā savā laukumā čempioniem Kāstras "Olympique", ciešot pirmo neveiksmi savā laukumā 77 spēlēs. Kotera vadībā Skotija pirmos pārbaudījumus izturēja godam - novembra sērijā sakauta Argentīna (41:31), cienījams sniegums pret Jaunzēlandi (16:24) un revanšs Tongai (37:12), taču šogad Skotija zaudēja visās Sešu nāciju spēlēs, tostarp savā laukumā Itālijai (19:22). Pārbaudes spēles radīja dalītas jūtas - divas uzvaras pār Itāliju, taču sīvā cīņā piekāpšanas Īrijai un Francijai.

Skotijas tradicionālie ieroči bijuši uzbrucēji un snaiperis desmitais numurs. Būs interesanti pavērot, kādu iespaidu radīs nesen naturalizētie ārzemnieki - dienvidafrikāņi Vilems Nels un 2011. gada Karija kausa ieguvēju, Johannesburgas "Golden Lions" kapteinis Džošs Strauss, kā arī jaunzēlandietis Džons Hārdijs, kuriem nav bijis laika gūt pieredzi izlases spēlēs. Pēc Krisa Patersona un Dana Pārksa aiziešanas desmitā numura funkcijas pildīs 23 gadus vecais "Pro12" čempionu Glāzgovas "Warriors" pārstāvis Fins Rasels. Izlases vadošo spēlētāju skaitā minami, piemēram, kapteinis, Anglijas premjerlīgas "Gloucester Rugby" devītais numurs Gregs Leidlo, kurām šis būs debijas Pasaules kausa finālturnīrs, Glāzgovas "Warriors" fulbeks Stjuarts Hogs, brāļi Ričijs un Džonijs Greji, "lidojošais holandietis" Tims Visers, bijušais Kraistčērčas "Crusaders" malējais aizsargs, naturalizētais jaunzēlandietis Šons Meitlends.

Paredzams, ka otrās ceļazīmes uz ceturtdaļfinālu liktenis izšķirsies tieši Skotijas spēlē ar Samoa. Papildu atbalstu sniegs tas, ka spēle notiks Ņūkāslā - pilsētā pavisam tuvu Skotijai.

Japāna (emblēma - sakura, iesauka "Brave Blossoms")

Japānas izlase piedalījusies visos Pasaules kausa finālturnīros, taču nevar lepoties ar panākumiem - tikai viena uzvara (pret Zimbabvi 1991. gadā) un divi neizšķirti pret Kanādu (2007. un 2011. gadā), bet zaudējumu skaitā minams 17:145 pret Jaunzēlandi 1995. gadā, kas joprojām ir kādas komandas Pasaules kausos gūto punktu rekords.

Jāpiebilst, ka pēdējos gadu desmitos Japānas regbijs ir ievērojami pārveidojies - tās bagātie klubi piesaistījuši daudzus ārzemju leģionārus, sevišķi no dienvidu puslodes gigantiem, kopš 2005. gada izlasi trenējuši tikai ārzemnieki (francūzis Žans-Pjērs Elisalds, jaunzēlandietis, 1987. gada Pasaules kausa ieguvējs Džons Kērvans, austrālietis Edijs Džonss - viņu par ārzemnieku var saukt tikai daļēji, jo māte ir japāniete), vienlaikus pastiprinoties ārzemju spēlētāju naturalizācijai, nevienu vairs laukumā neizbrīna "japāņi" ar angļu vai polinēziešu uzvārdiem. Kērvana vadībā 2011. gadā Japāna pakāpās līdz 13. vietai pasaules rangā pēc pirmā triumfa Klusā okeāna Nāciju kausā un vēsturiskās uzvaras viesos pār Fidži, tomēr Kērvans atkāpās pēc neveiksmīgā snieguma Pasaules kausa izcīņā, kā arī asās kritikas par lielo ārzemnieku īpatsvaru, kaut gan kopumā ārzemnieki, jo īpaši jaunzēlandietis Džeimss Ārlidžs nodemonstrēja rezultatīvu sniegumu.

Viņa pēcteča Edijs Džonsa pieredze trenera darbā ir ievērojami lielāka, no 2001. līdz 2005. gadam esot pie Austrālijas stūres, 2003. gadā to aizvadot līdz Pasaules kausa izcīņas finālam, 2001. gadā triumfējot Triju Nāciju kausa izcīņā, ar Kanberas "Brumbies" 2001. gadā uzvarot "Super Rugby" turnīrā, nākamajā gadā nokļūstot finālā, bet īsi pirms 2007. gada Pasaules kausa finālturnīra DĀR treneris Džeiks Vaits viņu uzaicināja par savu palīgu, abiem kopā kļūstot par pasaules čempioniem. Savukārt pie Japānas stūres Džonss 2014. gadā izpildīja savu pirmo uzdevumu - iekļūšanu pasaules ranga pirmajā desmitniekā, turklāt Viņa vadībā Japāna ir pārspējusi Itāliju un 2013. gadā pirmo reizi pat Velsu (23:8), bet uzvaras pār Rumāniju, Gruziju, Kanādu vai ASV nevienu nepārsteidz. Pēc nesen pārciestā insulta atkopies Džonss neslēpj, ka Pasaules kausa izcīņā ambīcijas ir lielas - Japānai ir jāizkļūst no grupas. Tas nebūs viegls uzdevums, ņemot vērā pretinieku spēku, taču pērn Japāna pieveica Samoa (33:14), bet ASV regbisti ir pārspēti pēdējās piecās no sešām reizēm. Bukmeikeri ir skeptiski, un Japānas izredzes izkļūt no grupas vērtē kā 16/1 līdz 50/1, bet izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā pavisam niecīgas: no 1000/1 līdz 5000/1.

Kaut gan Japānas izlase pēdējos gados kļuvusi spēcīgāka, pašā Japānas regbija saimniecībā iestājies haoss. 2019. gada Pasaules kausa izcīņa ir paredzēta Japānā, taču sagatavošanās darbi saskārušies ar nopietnām problēmām. Jūlijā tika ziņots, ka 2020. gada Olimpiskajām spēlēm paredzētais Tokijas Olimpiskais stadions, kurā bija paredzēts aizvadīt finālspēli, nebūs gatavs laikā, tādējādi Starptautiskā regbija organizācija "World Rugby" līdz septembra beigām uzdevusi Japānai atrisināt finanšu un citas problēmas, vienlaikus apsverot iespēju uzticēt turnīra organizēšanu citai valstij, un kā iespējamie kandidāti tiek minēti DĀR un Austrālija. Savukārt 2016. gadā bija plānota pirmās Japānas komandas iekļaušana "Super Rugby" turnīrā, taču arī šis jautājums palicis gaisā karājamies, un komandas kā tādas vēl nav, kaut gan turnīrs sāksies jau februārī.

Neraugoties uz neskaidro nākotni "Super Rugby" turnīrā, Japānas izlasē iekļauti vairāki tā klubu spēlētāji, piemēram, kapteinis, 26 gadus vecais jaunzēlandietis Maikls Līčs pārstāv 2012. un 2013. gada uzvarētājus Hamiltonas "Chiefs", kur aizvadījis lielisku sezonu, japāņu jaunā superzvaigzne Fumiaki Tanaka - šī gada uzvarētājus Danīdinas "Highlanders", un arī viņš aizvadīja ļoti veiksmīgu sezonu kā Ārona Smita vietnieks devītā numura pozīcijā, Hendriks Tui - 2011. gada uzvarētāju Brisbenas "Reds", jaunzēlandietis Male Sau - Melburnas "Rebels". Interesanti, ka Japānu pārstāvēs Maikls Broudhērsts, kura jaunākais brālis Džeimss bija "All Blacks" kandidāts, taču neiekļuva galīgajā sastāvā. Īsi sakot, Japāna ir ļoti interesanta izlase, un no tās var sagaidīt kādu pārsteigumu.

ASV (emblēma - baltgalvas ērglis; iesauka "Eagles")

Reti kurš zina, ka tieši ASV ir pašreizējā olimpiskā čempione regbijā, kas savu titulu ieguva 1920. gada Olimpiskajās spēlēs Antverpenē, finālā uzvarot Franciju (8:0), bet sekmīgi aizstāvēja 1924. gada Olimpiskajās spēlēs Parīzē, vēl pārliecinošāk sakaujot revanša alkstošos mājiniekus (17:3). Drīz pēc tam Starptautiskā Olimpiskā komiteja izslēdza regbiju no olimpisko spēļu skaita, un regbija popularitāte ASV nokritās praktiski līdz nullei.

Regbijs atdzima sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, un pietiekami augstais spēles līmenis nodrošināja ASV uzaicināšanu uz pirmo Pasaules kausa izcīņu 1987. gadā, un kopš tā laika ASV ir piedalījusies sešos turnīros, nespējot kvalificēties vien 1995. gadā. Kaut gan ASV ne reizi nav spējusi izkļūt no grupas, 21 spēlē tā guvusi trīs uzvaras (1987. gadā pret Japānu, 2003. gadā vēlreiz pret Japānu un 2011. gadā pret Krieviju). Kvalificējoties 2015. gada finālturnīram, ASV vispirms abās spēlēs piekāpās Kanādai (9:27 un 11:13), bet pēc tam divu spēļu summā pieveica Urugvaju (27:27 viesos un 32:13 savā laukumā).

Jāpiebilst, ka mūsdienās regbija "Sevens" versija ASV piedzīvo īstu bumu, amerikāņiem kvalificējoties 2016. gada Olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro, kam vajadzētu pozitīvi ietekmēt arī klasiskās versijas izaugsmi. ASV tiek minēta kā pretendente 2023. vai 2027. gada Pasaules kausa finālturnīra rīkošanai, ja tā notiks, iespējams 1994. gada futbola Pasaules kausa izcīņas radītā efekta analogs.

Bukmeikeri ASV izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā niecīgas: no 1000/1 līdz 5000/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 33/1 līdz 66/1, taču panākums būtu kaut viena uzvara, teorētiski pret parocīgo Japānu. Tomēr jāņem vērā, ka japāņu līmenis pēdējos gados ir ievērojami paaugstinājies, savukārt ASV izlase ir pilna ar "zaļknābjiem" - tikai 11 no 31 spēlētāja ir Pasaules kausu finālturnīru pieredze. Vēl trakāk, šovasar no izlases par vairākkārtējiem disciplīnas pārkāpumiem tika atskaitīts ilggadējais kapteinis, 32 gadus vecais Tods Klevers, kurš pulveri odis pat "Super Rugby" un DĀR čempionātā Johannesburgas "Lions" sastāvā, kā arī agrāk Jaunzēlandes nacionālajā čempionātā "North Harbour" sastāvā. Par spīti pieredzes trūkumam, kā arī daudziem pusprofesionāļiem un amatieriem sastāvā, izlase izskatās perspektīva. Komandu stabilizēs pieredzējušais kapteinis un Anglijas čempiones "Saracens" pārstāvis, 31 gadu vecais Kriss Vailzs, kurš bijis arī ASV "Sevens" izlases kapteinis, Zimbabvē dzimušais franču "Biarritz Olympique" pārstāvis Takudzva Ngvenja, kurš 2007. gada Pasaules kausa izcīņā apbūra ar savu tehniku un ātrumu, noskrienot pašu Braienu Habanu. Noteikti jāpiemin 30 gadus vecais talants Samu Manoa, kuru ESPNscrum pērn nodēvēja par "iespējams, vislabāko astoto numuru, kurš spēlē ziemeļu puslodē" un kuru franču giganta "RC Toulonnais" prezidents Murāds Buželals pērn iegādājās no Anglijas premjerlīgas Northemptonas "Saints", viņam piedāvājot bezprecedenta četru gadu līgumu. Izlasē iekļauti daudzi "Sevens" talanti, tādēļ var cerēt, ka izlases spēle būs ātra un aizraujoša.

C grupa

Jaunzēlande (emblēma - sudrabpaparde; iesauka "All Blacks")

Valsts, kurā regbijs kā reliģija, bet izlase ir kulta varoņu statusā. Čempione, kas profesionālā regbija vēsturē gandrīz vienmēr ir bijusi Nr. 1 izlase pasaulē - oficiālās rangu tabulas virsotnē kopumā atrodoties ilgāk nekā 10 gadus jeb vairāk nekā četras reizes ilgāk par pārējiem (Anglija un DĀR) kopā ņemtiem. 112 gadu regbija spēlēšanas vēsturē Jaunzēlandes uzvaru īpatsvars ir 78%, pēdējos 20 gados - 84%, bet kopš oficiālā kroņa atgūšanas 2011. gadā - Jaunzēlande ir vēl vairāk palielinājusi apgriezienus līdz neticamiem 93% - pretēji citiem čempioniem, kurus pēc triumfa notiekošā paaudžu maiņa ātri atsviedusi tālu no pirmās vietas. Vienīgās valstis, kas 112 gadu laikā to jebkad ir pieveikušas, ir Austrālija (42 reizes), DĀR (35), Francija (12), Anglija (7), Velsa (3, bet pēdējo reizi 1953. gadā!) un vairs nepastāvošā Rodēzija (1), vēl sešās spēlēs tas izdevies "Britu un īru lauvām", vienreiz - simboliskajai pasaules izlasei, savukārt Īrijas, Skotijas un Argentīnas augstākais sasniegums ir neizšķirts. Tādēļ šķiet dīvaini, ka daudzus gadu desmitus dominējusī izlase Pasaules kausu finālturnīros nemaz tik dominējoša nav.

Pasaules kausos Jaunzēlande parasti startējusi kā galvenā favorīte, taču uzvaras saldmi baudījusi tikai divas reizes, turklāt abas savā laukumā. 1987. gada turnīrā Jaunzēlande, kuras sastāvā spēlēja tādas zvaigznes kā kapteinis Deivids Kērks, Džons Kērvans, Veins Šelfords, Maikls Džonss, Šons Ficpatriks, snaiperis Grants Fokss, bija galvas tiesu pārāka un visās spēlēs uzvarēja pārliecinoši - arī ceturtdaļfinālā Skotiju (30:3), pusfinālā Velsu (49:6) un finālā Franciju (29:9). 1991. gadā Jaunzēlande grupā uzvarēja Angliju (18:12), ceturtdaļfinālā Kanādu (29:13), taču nolika pilnvaras pusfinālā pret Austrāliju (6:16), kura lieliski aizvadīja spēli, sevišķi izceļoties Deividam Kampēzem. 1995. gadā Jaunzēlande uzvarēja Īriju (43:19), Velsu (34:9), Japānu (145:17), uzstādot līdz šim nepārspētu Pasaules kausa izcīņas rekordu gūto punktu ziņā, ceturtdaļfinālā pieveica Skotiju (48:30), bet pusfinālā Angliju (45:29), kas kļuva par Džonas Lomu četru piezemējumu benefici, bet uzvara tika nokārtota jau pirmajā puslaikā. Finālā Jaunzēlande saspringtā cīņā pagarinājumā piekāpās mājiniecei DĀR (12:15), kad lielākā daļa komandas cieta no saindēšanās ar pārtiku.

Pēc šī turnīra Starptautiskā regbija organizācija (IRB) oficiāli paziņoja par pāreju uz profesionālismu, un dienvidu puslodes giganti 1996. gadā izveidoja Triju nāciju turnīru, pirmajā sezonā Jaunzēlandei uzvarot visās četrās spēlēs, bet pēc turnīra noslēguma aizvadot vēl trīs spēles Dienvidāfrikā - jaunā trenera Džona Hārta un kapteiņa Šona Ficpatrika vadībā "All Blacks" pirmo reizi triumfēja spēļu sērijā DĀR, ienaidnieka teritorijā uzvarot trīs no četrām spēlēm - zīmīgi, ka izšķirošā uzvara tika gūta DĀR regbija citadelē un zaudētā fināla norises vietā Johannesburgas "Ellis Park", un Ficpatriks šo panākumu uzskata par vērtīgāku nekā Pasaules kausu. Jaunzēlande triumfēja arī visās 1997. gada spēlēs, taču 1998. gadā negaidīti palika pēdējā, turklāt "sausā", turnīrā triumfējot Maleta vadītajai DĀR. Tomēr sevišķi rūgts bija nevis zaudējums afrikāņiem savā laukumā, pirmo reizi kopš bēdīgi slavenās 1981. gada turnejas, bet togad trīs zaudējumi Austrālijai, uz četriem gadiem pazaudējot Bledislo kausu. Nākamajā sezonā "All Blacks" uzvarēja turnīrā, sasita DĀR gan savā laukumā (28:0), gan Āfrikā (34:18), taču sakāve Sidnejā (8:28) ievadīja Austrālijas dominēšanas ēru - kaimiņi triumfēja turpmākās divas sezonas.

Tādējādi uz 1999. gada finālturnīru "All Blacks" ieradās ne gluži kā galvenie favorīti - jā, Jaunzēlandes rindās joprojām spīdēja Džona Lomu, kuram nekas vizuāli vēl neliecināja par briesmīgo nieru kaiti, kas drīz viņu ne tikai piesaistīs pie dialīzes iekārtas, bet liks meklēt donoru, Kristians Kalens nesa piezemējumus pēc sirds patikas, desmitā numura pozīcijā droši komandu vadīja Endrū Mērtenss, izlasē plauka tādi jaunie talanti kā Tana Umanga, Karloss Spensers, Džastins Māršals, Bairons Kelehers. Grupā tika pieveikta Tonga (45:9), Anglija (30:19), sakauta Itālija (101:3), ceturtdaļfinālā pārspēta Sešu nāciju kausa īpašniece Skotija (30:18), bet pusfinālu pret Franciju daudzi uzskata ne vien par lieliskāko spēli Pasaules kausu vēsturē, bet, iespējams, visā regbija vēsturē. Kad otrā puslaika sākumā Lomu guva savu otro piezemējumu un "melnā mašīna" pilnībā kontrolēja notiekošo (24:10), nekas neliecināja par pasaules drīzu apgriešanos kājām gaisā. Taču Kristofa Lamezona divi soda sitieni un dropsitiens negaidīti radīja intrigu (24:19), un tad sākās neticamais - Kristiāns Dominisī, Rišārs Durtē un Filips Bernārs-Sals īsā laikā guva brīnišķīgus piezemējumus, pilnībā demoralizējot favorītus (43:24), un Džefa Vilsona piezemējums spēles beigās neko vairs nemainīja. Francija triumfēja ar 43:31, Džons Hārts iesniedza atlūgumu, bet Jaunzēlandē iestājās vēl neredzēta depresija.

Vēl divus gadus "All Blacks" dzīvoja kaimiņu ēnā, līdz 2001. gada beigās par treneri kļuva Džons Mičels. Viņa vadībā "All Blacks" atkal sāka graut visus: 2002. gadā atgūstot Triju nāciju kausu, bet 2003. gadā dodot spēcīgu psiholoģisku triecienu saviem dienvidu pusslodzes sāncenšiem, abiem viņu laukumā sagādājot rekordsmagas sakāves - vispirms Pretorijā izrēķinoties ar DĀR (52:16), lepnajiem dienvidafrikāņiem pirmo reizi savā laukumā saņemot septiņus piezemējumus, bet pēc tam pienāca kārta Bledislo kausa atgūšanai, kaimiņiem Sidnejā sagādājot 50:21. "Raķešcilvēks" Džo Rokokoko ienesa trīs no komandas septiņiem piezemējumiem. Pašpārliecinātībai pirms 2003. gada Pasaules kausa izcīņas nebija pamata - ziemeļos pie horizonta rēgojās bīstamus apgriezienus uzņēmusī Anglijas izlase, kura 2002. gada rudenī savā Tvikenemas citadelē bija pārspējusi visus trīs dienvidu puslodes gigantus, bet īstu izaicinājuma cimdu "Grand Slam" ieguvēji angļi nometa 2003. gada jūnijā, viesos pieveicot gan Jaunzēlandi, gan Austrāliju.

2003. gada finālturnīrā Jaunzēlande grupā aizraujošā cīņā salauza Velsas pretestību (53:37), kaut gan otrā puslaika sākumā velsieši negaidīti izvirzījās vadībā. Ceturtdaļfinālā pienāca kārta DĀR (29:9), bet pusfinālā "melnā mašīna" atdūrās pret turnīra saimnieci Austrāliju, kuru turnīra laikā savējo prese nesaudzīgi kritizēja un pirms spēles faktiski norakstīja. Liktenīgais pavērsiens notika jau pirmajā puslaikā - iniciatīva pilnībā piederēja "All Blacks", jau pirmajās minūtēs netika ieskaitīts viņu piezemējums, kārtējā ofensīva pie pretinieku ieskaites laukuma, taču Karlosa Spensera riskanto piespēli pārtvēra Stērlings Mortloks, kurš netraucēti ienesa piezemējumu (0:7). Favorītiem pazuda spēles pavediens, nekādi neveicās ar soda sitienu izpildi, savukārt mājinieku desmitais numurs Eltons Fletlijs nekļūdīgi sodīja par katru pārkāpumu, pamazām savelkot cilpu ap pretinieku kaklu. Pelnīts zaudējums 10:22, un atkal Jaunzēlandē sēras.

2004. gadā par izlases treneri tika iecelts Greiems Henrijs, kurš uzsāka izlases reorganizāciju. Kaut gan pirmajā gadā dižu sekmju vēl nebija, Triju nāciju kausu atdodot DĀR, taču novembra turneja pa Eiropu parādīja, ka "All Blacks" atkal ir zirgā - Parīzes "Parc des Princes" tika lupatās sasista Sešu nāciju kausa ieguvēja Francija (45:6). Šajā spēlē pirmo reizi pa īstam iemirdzējās 22 gadus vecā Daniela Kārtera zvaigzne, kurš ne vien lieliski diriģēja melnos uzbrukumu viļņus un realizēja soda sitienus, bet arī pats guva piezemējumu. 2005. gadā Jaunzēlande atguva Triju nāciju kausu un visās trijās spēlēs sakāva "Britu un īru lauvas". Otrā spēle pret "lauvām", iespējams, paliks kā Kārtera vislabākā spēle karjerā - viņš ne vien izcili kontrolēja spēli (ko "All Blacks" uzvarēja ar 48:18), bet arī guva 33 punktus, tostarp divus skaistus piezemējumus, pilnībā nomācot savu sāncensi Džoniju Vilkinsonu. "All Blacks" dominējošais sniegums turpinājās arī Eiropas turnejā, kurā beidzot tika gūts kārotais "Grand Slam" par uzvarām pret visām četrām britu salu izlasēm, sevišķi jāpiemin pirmā spēle pret tābrīža Sešu nāciju kausa "Grand Slam" ieguvēju Velsu, kas Kārdifā tika saplosīta gabalos (41:3). Līdzīgs scenārijs atkārtojās 2006. gadā, kad "All Blacks" viesos sakāva DĀR (45:26), bet pa īstam izplosījās Eiropā (41:20 pret Angliju, 47:3 pret Franciju).

Uz 2007. gada Pasaules kausa finālturnīru Jaunzēlande ieradās kā neapstrīdama favorīte, uzvarējusi 20 spēles no 21. Kapteiņa Ričija Mako vadībā izlases rindās spīdēja tādas zvaigznes kā Kārters, Niks Evanss, Dags Haulets, Džo Rokokoko, Sitiveni Sivivatu, Karls Heimans, Ārons Meidžors, Džerijs Kolinss, Konrāds Smits. Favorītu klasi apliecināja pārbraukšana kā ar ceļa rulli pār visiem pretiniekiem (76:14 pret Itāliju, 108:13 pret Portugāli, 85:8 pret Rumāniju, 40:0 pret Skotiju), līdz ceturtdaļfinālā pretī stājās Francija, kas savā grupā bija negaidīti zaudējusi Argentīnai.

Šī spēle iegāja vēsturē ne tikai kā viena no lielākajām sensācijām, bet arī kā viena no skandalozākajām. Kaut gan Jaunzēlande kontrolēja spēli un pirmajā puslaikā panāca 13:0, Francija nodemonstrēja izcilu gribasspēku, pašaizliedzību un uzvarēja (20:18). Pēc spēles pār maz pieredzējušo angļu tiesnesi Veinu Bārnsu gāzās kritikas vētra, Jaunzēlandē daži idioti viņam pat izteica nāves draudus (pēc četriem gadiem par līdzīgu negaidītu izkrišanu cits tiesnesis saņems nāves draudus no DĀR karstgalvjiem). Bārnsu asi kritizēja ne tikai par to, ka izšķirošo piezemējumu franči guva pēc acīmredzamas piespēles uz priekšu, bet galvenokārt par absolūtu rīcības brīvību, ko tiesnesis spēlē piešķīra Francijai - neraugoties uz milzīgo Jaunzēlandes teritoriālo pārsvaru un to, ka franči lielu spēles daļu izmisīgi aizstāvēja savu ieskaites laukumu un bija spiesti izdarīt astronomisku spēka paņēmienu skaitu (331!), salīdzinot ar pretinieku nieka 73, pēdējās stundas laikā tiesnesis par labu Jaunzēlandei nepiešķīra nevienu (!) soda sitienu. Greiems Henrijs vēlāk aizrunājās pat tiktāl, ka "spēles sarunāšana" varētu būt vienīgais izskaidrojums, kādēļ, viņaprāt, līdz pat 40 franču pārkāpumiem tika atstāti bez ievērības. Viņa apgalvojumi tika uztverti galvenokārt ar nosodījumu, kaut gan IRB amatpersonas atzina atsevišķas tiesnešu kļūdas. Tomēr nedrīkst noliegt, ka būtisku artavu favorītu neveiksmē deva arī trenera pārmērīga aizraušanās ar spēlētāju rotāciju, Kārtera un viņa vietnieka Evansa aiziešana traumas dēļ, pārmērīga pašpārliecinātība, bet spēles beigās vienkārši panika un haoss, kad vēsas galvas bija visnepieciešamākās - un protams, Francijas dzelžainā apņēmība.

Pretēji tradīcijai, kad pēc neveiksmes Pasaules kausa izcīņā "All Blacks" treneris automātiski zaudē darbu, Henrijs tika atstāts amatā. 2008. gadā Jaunzēlande saglabāja Triju nāciju kausu un viesos sausā sakāva DĀR (19:0), taču nākamajā gadā atzina DĀR virsroku, piekāpjoties visās trijās spēlēs un atdodot kausu. Nākamajā sezonā Jaunzēlande atmaksāja DĀR ar uzvaru visās trijās spēlēs, atguva gan kausu, gan Nr. 1 statusu. Kaut gan 2011. gadā Triju nāciju turnīrā pēc ilga pārtraukuma triumfēja Austrālija, "All Blacks" ar optimismu raudzījās uz savās mājās gaidāmo Pasaules kausa izcīņu. Grupā tika izcīnītas pārliecinošas uzvaras (tostarp 37:17 pret Franciju), taču treniņā smagu traumu guva Kārters, un viņam turnīrs beidzās, pa īstam nesācies, turklāt arī kapteinis Mako turnīru aizvadīja ar nopietnu kājas savainojumu. Nācija bija šokā. Jaunzēlande ceturtdaļfinālā pieveica Argentīnu (33:10), bet "desmitā numura lāsts" deva jaunu triecienu, traumas dēļ turnīrs beidzās Kārtera vietniekam Kolinam Sleidam. Henrijs steidzami izsauca turnīram nepieteikto Stīvenu Donaldu, kurš tobrīd vienā mierā ar makšķeri baudīja atvaļinājumu. Trenera bažas izrādījās pravietiskas - Ārons Krudens veiksmīgi vadīja pusfinālā uzvaru pār Austrāliju (20:6), taču finālā pret Franciju guva traumu, un uzvaru nesošo punktu gūšanu nācās uzticēt Donaldam. Donalds nepievīla, Jaunzēlande sīvā cīņā uzvarēja (8:7) un pirmo reizi 24 gadu laikā izcīnīja Pasaules kausu.

Jaunā trenera Stīva Hansena vadībā Jaunzēlande turpina sekmīgi spēlēt, četru sezonu laikā zaudējot vien trijās spēlēs, bet 2013. gadā kļuva par pirmo izlasi profesionālā regbija vēsturē, kas kalendārā gada laikā uzvarējusi visās 14 spēlēs. Šis sasniegums nenāca viegli, jo īpaši gada pēdējā spēlē Īrijā, kas bija mata tiesas attālumā no vēsturiskās pirmās uzvaras 108 gadu laikā, 18 minūtē panākot negaidīto 19:0, un vēl pēdējā minūtē esot vadībā 22:17. Tiesneša pieliktajā laikā, kas nozīmēja automātiskas spēles beigas pie vismazākās kļūdas, "All Blacks" no savas laukuma puses pacietīgi izspēlēja bumbu līdz pretinieku ieskaites laukumam un guva piezemējumu, kura realizācijas sitiens atnesa uzvaru, bet Dublinas "Aviva" stadionā tribīnes pārpildījušajiem līdzjutējiem salauza sirdis.

Bukmeikeri Jaunzēlandes izredzes aizstāvēt Pasaules kausu vērtē visaugstāk - no 19/20 līdz 13/10, bet izkļūšanu no grupas uzskata kā gandrīz tikpat neizbēgamu kā nāve un nodokļi: no 1/1000 līdz 1/500. Tas nav nekāds brīnums: čempionu sportiskā forma ir vēl labāka nekā pirms iepriekšējās kausa izcīņas, pēdējo četru gadu laikā 54 spēlēs Jaunzēlandes ir zaudējusi nieka trijās. Komandas galvenie līderi Mako un Kārters ir veseli un labā formā, izlase ir psiholoģiski daudz spēcīgāka, pēdējos gados tieši ar skaidru domāšanu spēcīga stresa apstākļos "izvelkot" spēles, kuras agrāk būtu zaudējusi. 2007. gadā izteiktā pašpārliecinātība nav aktuāla, pateicoties nesenajam zaudējumam Austrālijā. Katrā līnijā apvienota pieredze ar jaunajiem talantiem, uzbrukuma līnijā jāpiemin netipiski mobilais hukers Deins Koulzs (Velingtonas "Hurricanes"), 126 izlases spēļu veterāns Kevens Mealamu (Oklendas "Blues"), Vaiets Krokets (Kraistčērčas "Crusaders"), brāļi Ouens un Bens Frenksi ("Crusaders" un "Hurricanes"), 2014. gada Pasaules gada spēlētājs Brodijs Retaliks (Hamiltonas "Chiefs"), flankeri Sems Keins ("Chiefs"), Džeroms Kaino ("Blues") un Līems Mesams ("Chiefs"), astotais numurs un 2013. gada Pasaules gada spēlētājs Kīrens Rīds ("Crusaders"), devītā numura pozīcijā spīdēs Ārons Smits (Danīdinas "Highlanders") ar vietniekiem Tī-Džeju Perenaru ("Hurricanes") un Taveru Keru-Bārlovu ("Chiefs"), desmitā numura pozīcijā atzīmējams Bodens Barets ("Hurricanes"), centrā pieredzējušie Ma'a Nonu ar Konrādu Smitu (abi "Hurricanes"), kā arī Sonijs Bils Viljamss ("Chiefs"), Malakai Fekitoa ("Highlanders"), malējie uzbrucēji - jaunā sensācija Nehe Milners-Skaders, Džulians Savea (abi "Hurricanes"), fidžiešu izcelsmes talants Vaisake Naholo ("Highlanders") un fulbeks Bens Smits ("Highlanders"). Īpaši jāpiemin Naholo, kurš debijas spēlē pret Argentīnu piedzīvoja kājas kaula plīsumu, kas nozīmētu vismaz 3 mēnešu ārstēšanos un Pasaules kausa finālturnīra izlaišanu, taču viņš devās uz dzimteni un ar tradicionālās medicīnas palīdzību pārsteidzoši atgriezās ierindā. Tomēr divi spēlētāji "All Blacks" rindās pelnījuši īpašu ievērību.

34 gadus vecais "Crusaders" pārstāvis Ričijs Mako, kuru uzskata par visu laiku labāko flankeru regbija vēsturē, aizvadījis visvairāk spēļu izlasē (142), viņš ir pirmais, kurš uzvarējis 100 spēles izlasē vai bijis izlases kapteinis vairāk nekā 100 izlases spēlēs, kapteiņa Mako vadībā "All Blacks" uzvarējuši 93 no 105 spēlēm, bet izlases 14 gadu karjeras laikā Mako izjutis zaudējuma rūgtumu vien 15 reizes. Mako stiprākā puse visas karjeras laikā bijusi cīņa par bumbu, kad savos ziedu laikos viņš viens varēja tikt galā ar vairākiem pretiniekiem, kā arī spēja lieliski piemēroties tiesnešu interpretācijām, pretiniekiem ironiski norādot, ka spēles laikā Mako kļūst tiesnešiem neredzams. Visu profesionāļa karjeru Mako palicis uzticīgs dzimtajam klubam - "Canterbury" Jaunzēlandes nacionālajā čempionātā un "Crusaders" dienvidu puslodes "Super Rugby" turnīrā, un pastāvīgi noraidījis Eiropas un Japānas bagāto klubu priekšlikumus. Visticamāk, pēc Pasaules kausa turnīra noslēguma Mako beigs karjeru.

Viņa "Crusaders" komandas biedrs, 33 gadus vecais Daniels Kārters, kuru daudzi uzskata par visu laiku labāko desmito numuru, ar 1516 punktiem ir rezultatīvākais punktu guvējs regbija vēsturē, turklāt atšķirībā no vairuma desmitu numuru, kuru primārās funkcijas ir punktu gūšana ar kāju, Kārters ir arī aktīvs piezemējumu guvējs, 106 spēlēs gūstot 29 piezemējumus. 2005. un 2012. gadā tika atzīts par Pasaules gada spēlētāju, bet 2006. un 2008. gadā nominēts šim godam. Pēc pasaules kausa izcīņas Kārters spēlēs Francijas elites klubā "Racing 92". Jaunzēlandes regbija federācija savulaik izņēmuma kārtā ļāva Kārteram 2008.-09. g. sezonā spēlēt Francijas klubā "USA Perpignan", taču jau piektajā spēlē viņš sarāva Ahileja cīpslu, un ar to beidzās viņa aktīvās gaitas klubā. Jaunzēlandes regbija faniem sevišķas bažas rada Kārtera tendence iedzīvoties smagās traumās tieši visatbildīgākajos Pasaules kausa izcīņas brīžos - 2007. gada liktenīgajā ceturtdaļfinālā pret Franciju Kārters bija spiests atstāt laukumu jau otrā puslaika sākumā, bet 2011. gada finālturnīrā guva smagu cirkšņa traumu jau treniņā pirms pēdējās grupas spēles pret Kanādu, kas lika turpmāko turnīra gaitu vērot no tribīnēm.

Teorētiski Jaunzēlandei būtu jāuzvar, tai ir visspēcīgākais sastāvs, tā parasti uzvar jebkuru pretinieku - un tomēr pieredze liecina, ka Pasaules kausā iespējami pārsteigumi.

Argentīna (emblēma - jaguārs; iesauka "Los Pumas" radusies amizanta pārpratuma dēļ, sešdesmito gadu turnejā pa DĀR un Rodēziju vietējiem žurnālistiem viesu emblēmā attēloto dzīvnieku noturot pa pumu)

Daudzus gadu desmitus Argentīnas regbija lielākais ienaidnieks bija ģeogrāfija - milzu attālums gan no Eiropas, gan neparocīga atrašanās vieta attiecībā pret pārējiem dienvidu puslodes gigantiem neļāva cerēt uz dalību ikgadējos turnīros. Dalība Pasaules kausu izcīņā, kā arī neregulāras spēles Eiropā ilgstoši bija vienīgais veids, kā izlasei asināt savu meistarību. Nenovērtējamu ieguldījumu deva argentīniešu spēlētāju iespēja spīdēt Eiropas klubos, sevišķi Francijā. Argentīnas lieliskais sniegums 2007. gada Pasaules kausa izcīņā deva izšķirošo impulsu integrācijai kādā ikgadējā turnīrā, un izolācija oficiāli beidzās ar uzņemšanu 2011. gada 23. novembrī paplašinātajā Triju nāciju turnīrā, kas turpmāk kļuva par Regbija čempionātu.

Argentīna ir unikāla arī ar to, ka tās regbijs oficiāli joprojām ir amatieru spēle. Kaut gan mūsdienās izlases kodolu veido profesionāļi no Eiropas klubiem, sākotnēji profesionāļus izlasē neņēma. Britu prese rakstīja, ka tieši amatierisms Argentīnā bija viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem, kādēļ agrāk neveiksmi cieta sarunas ar Argentīnas uzņemšanu Triju nāciju turnīrā.

Uz 1987. gada Pasaules kausa finālturnīru Argentīna devās leģendārā kapteiņa Ugo Portas vadībā, taču negaidītais zaudējums Fidži (9:28) pārsvītroja visas lielās cerības. Turpmākajos gados daudzu pieredzējušo spēlētāju karjeras noslēgšana, bet citu pāreja uz profesionālām līgām ievērojami noplicināja izlasi, kura 1991. un 1995. gadā zaudēja visās spēlēs.

1999. gadā "pumas", kuru sastāvā spēlēja vēlākais izlases harizmātiskai kapteinis Ogustīns Pičots, un tādi nākamā izlases kodola veidotāji kā Felipe Kontepomi, Mario Ledesma, Omars Hasans, Ignasio Korleto, sarūpēja pirmo pārsteigumu. Pateicoties uzvarai pār Samoa (32:16), dienvidamerikāņi pirmo reizi izkļuva no grupas un papildu atlases spēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā sensacionāli pieveica Īriju (28:24). Šajā spēlē Gonsalo Kesadas precizitāte ļāva argentīniešiem turēt līdzi favorītiem, vienīgo piezemējumu pašās spēles beigās guva Djego Albaneze, bet spēles beigās īri burtiski apsēda argentīniešu ieskaites laukumu, nesekmīgi mēģinot salauzt pašaizliedzīgo argentīniešu pretestību. Ceturtdaļfinālā Argentīna atzina Francijas pārākumu (26:47).

Argentīnas "zelta ēra" noteikti saistāma ar Marselo Lofredas kļūšanu par izlases treneri 2000. gadā. Kaut gan Argentīnai 2003. gadā neizdevās attīstīt iepriekšējā turnīra panākumu, vispirms neizteiksmīgā turnīra atklāšanas spēlē zaudējot Austrālijai (8:24), bet izšķirošanā spēlē piekāpjoties Īrijai (15:16), lielu lomu spēlēja nogurums - Argentīnai četras spēles nācās aizvadīt divu nedēļu laikā, kamēr Īrijai kalendārs atvēlēja visas četras. Tomēr tendence uz augšu kļuva izteikta: 2004. gadā Argentīna Marseļā sarūgtināja Sešu nāciju čempioni Franciju (24:14), savukārt Dublinā piekāpās Īrijai tikai ar dropsitienu pēdējā minūtē (19:21). 2005. gadā "pumas" Tvikenemā sakūra īstu pirti Britu un īru lauvām, kas izglāba neizšķirtu, pateicoties Vilkinsona soda sitienam pašās spēles beigās (25:25). Trūkties dabūja arī varenie "Springboks" un "All Blacks", kuriem Argentīna izrādīja sīvu pretestību (attiecīgi 23:34 un 19:25). 2006. gadā Argentīna Tvikenemā saplosīja Angliju (25:18), kuras fani pēc spēles izsvilpa savu komandu, bet turneju noslēdza Parīzē ar nieka viena punkta zaudējumu Francijai (26:27), pārtraucot četru spēļu uzvaru sēriju pār frančiem.

Pirms 2007. gada turnīra Argentīnas cerības bija lielas, tās sastāvs bija visspēcīgākais visā komandas pastāvēšanas vēsturē ar tādām zvaigznēm kā kapteinis Pičots, uzbrukuma līnijā Mario Ledesma, Rodrigo Ronsero, Patrisio Albasete, vidējā līnijā Huans Martins Legisamons un Huans Martins Fernandess Lobe, aizmugurējā līnijā Huans Martins Ernandess, Felipe Kontepomi. Argentīna bija ielozēta "nāves grupā" ar mājinieci Franciju, kas tobrīd bija lieliskā formā pēc dominēšanas Sešu nāciju turnīrā, un Īriju, kuras "zelta paaudze" alka beidzot īstenot savu potenciālu. Turnīra atklāšanas spēlē ("pumas" spēlēja atklāšanas spēlēs trīs Pasaules kausa finālturnīrus pēc kārtas) Argentīna ar Ignasio Korleto piezemējumu un Felipes Kontepomi soda sitieniem nošokēja mājinieci Franciju (17:12), bet grupas pēdējā spēlē Argentīna aizsūtīja mājās Īriju (30:15), ceturtdaļfinālā tika pieveikta Skotija (19:13), pusfinālā atzina nākamās čempiones DĀR pārākumu (13:37), bet spēlē par trešo vietu sagādāja otro pērienu Francijai (34:10). Pēc vēsturiskā panākuma Argentīna pakāpās līdz trešajai vietai pasaules rangā, un Starptautiskā regbija organizācija (IRB) nolēma dot iespēju Argentīnai katru gadu spēlēt vairāk, apņemoties palielināt spēļu skaitu no līdzšinējiem sešiem līdz deviņiem, bet līdz 2012. gadam sagatavot Argentīnu pilnīgai integrācijai Triju nāciju turnīrā.

"Pumu" lieliskais sniegums Pasaules kausa izcīņā izraisīja grandiozu efektu futbola apsēstajā dzimtenē - vietējais "El Superclásico" starp sīvākajām ienaidniecēm "Boca Juniors" un "River Plate" tika pārcelts uz vēlāku laiku, lai ceturtdaļfinālā fani varētu netraucēti just līdzi saviem mīluļiem.

Lofredas pēcteča Santjago Felana vadībā 2011. gada turnīrā Argentīna zaudēja Anglijai (9:13), kaut gan lielāko spēles daļu bija vadībā, un tikai pēdējās minūtēs izrāva uzvaru pār Skotiju (13:12), bet ceturtdaļfinālā piekāpās nākamajai čempionei Jaunzēlandei (10:33). Regbija čempionāta pirmajās trijās sezonās Argentīna prognozējami palika pēdējā, taču regulāra mērošanās spēkiem ar pasaules labākajām izlasēm deva augļus - jau debijas sezonā Argentīna izcīnīja vēsturisko pirmo neizšķirtu pret DĀR (16:16), favorītus no zaudējumu izglābjot Fransuā Steina pārtvertajai piespēlei un piezemējumam, kā arī cienījami pretojās Austrālijai (19:23 un 19:25). 2013. gadā Argentīna izlaida no rokām uzvaru pār DĀR (17:22). Savukārt pašreizējā trenera Daniela Urkada vadībā "pumas" 2014. gadā izcīnīja pirmo uzvaru Regbija čempionātā, pieveicot Austrāliju (21:17), bet šogad sagādāja lielāko pārsteigumu, pretinieku laukumā izcīnot vēsturisko pirmo uzvaru pār DĀR (37:25), un pirmo reizi Argentīna finišēja augstāk par pēdējo vietu. Favorīti revanšējās pēc nedēļas pārbaudes spēlē Buenosairesā (12:26).

Bukmeikeri Argentīnas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā astotās augstākās: no 40/1 līdz 68/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 1/14 līdz 1/10. Argentīna ir pietiekami spēcīga, lai liktu kārtīgi iespringt Jaunzēlandei, un vairāk nekā pietiekami spēcīga, lai tiktu galā ar Tongu un Gruziju, par Namībiju nerunājot. Ja tās pretiniece ceturtdaļfinālā būs Īrija, tikšana pusfinālā būs pārsteigums, ņemot vērā īru pašreizējo spēcīgo formu; Argentīna tradicionāli labāk spēlē pret Franciju.

Iespējams, šī izlase nav tik zvaigžņu pārbagāta kā 2007. gada versija, taču dalība Regbija čempionātā jau dod efektu. Nākamais solis paredzams nākamgad, "Super Rugby" turnīrā iekļaujot Argentīnas komandu. Argentīnas regbija federācija paziņojusi, ka pēc gada izlasē tiks ņemti tikai vietējās "Super Rugby" komandas spēlētāji, un daudzi spēlētāji jau ir parakstījuši līgumu, kamēr daļa vēl spēlē Anglijā un Francijā.

Argentīnas galvenais ierocis ir ļoti spēcīgā grupcīņa, viena no labākajām, ja ne pati labākā pasaulē. Tās balsts ir kapteinis Ogustins Krevijs (Vorčestras "Warriors"), Markoss Ajersa (Lesteras "Tigers"). Ja pretiniekiem izdodas grupcīņu neitralizēt, reizēm nav alternatīva plāna - tā notika atbildes spēlē pret DĀR, kad Ajersas trūkums bija ļoti jūtams. Vidējā līnijā, kā parasti, lieliski veterāni Huans Manuels Legisamons (Lionas "Olympique") un Huans Martins Fernandess Lobe ("RC Toulonnais"), devītā numura pozīcijā leģendārā Pičota pēdās būs jāiet Martinam Landaho un Tomasam Kubeli, desmitā numura pozīcijā, kur savulaik spīdējuši Porta, Kesada un Kontepomi, spēlēs Nikolass Sančess, aizmugurējā līnijā tādi talanti kā Huans Imofs (Parīzes "Racing 92"), Horasio Aguža (Anglijas "Bath Rugby"), Hoakins Tukulets, Maselo Bošs (Londonas "Saracens"), Lukass Gonsaless Amorosino (Kārdifas "Blues").

Tonga (emblēma - dūja; iesauka "'Ikale Tahi" jeb "jūras ērgļi")

Var tikai pabrīnīties, kā nomaļā Klusā okeāna salu valstiņa, kurā iedzīvotāju ir tikai nedaudz vairāk par Daugavpili, var cienīgi stāties pretī pasaules varenajiem. Taču regbijs tur ir populārākais sporta veids, un polinēzieši izrādījušies ļoti piemēroti šim kontakta sportam. Seno karotāju pēcteči tongieši, gluži kā viņu kaimiņi samoāņi un fidžieši, ir slaveni ar savu ātro un agresīvo spēli, nereti ķeroties pie pretinieku iebiedēšanas taktikas. Ja kādam nav skaidrs, kas viņu sagaida, Tongas regbisti viņam to laipni paskaidros ar pirmsspēles kara deju "Sipi Tau".

Tomēr nevar noliegt, ka Tongas regbisti arī ar visu asumu ir talantīgi spēlētāji. Par to 1973. gadā pārliecinājās Austrālija, kas Brisbenā piedzīvoja vienu no visapkaunojošākajiem zaudējumiem savā vēsturē - 11:16, turklāt salinieki ienesa četrus piezemējumus. Vēlāk līdzīgs liktenis piemeklēs arī tādas regbija lielvalstis kā Skotija (2012. gadā Aberdīnā 21:15, liekot atkāpties trenerim Endijam Robinsonam) un Francija (1999. gadā 20:16, ko pārtrumpos sensacionālā 19:14 uzvara 2011. gada finālturnīrā), bet 2007. gada turnīrā DĀR tiks cauri ar milzu izbīli.

Pasaules kausos Tongas panākumi nav nekādi diži, tā nekad nav pārvarējusi grupas barjeru un gandrīz vienmēr nācies iziet kvalifikācijas ciklu. 1987. gadā zaudējumi visās spēlēs, 1991. gada turnīram nekvalificējās, bet 1995. gada turnīrā piekāpās Francijai, Skotijai un pieveica Kotdivuāru. Spēlē ar Kotdivuāru notika lielākā traģēdija Pasaules kausu finālturnīru vēsturē, kad pašā spēles sākumā vairāku spēlētāju sadursmē smagu mugurkaula traumu guva afrikāņu malējais aizsargs Makss Brito, kurš palika uz mūžu paralizēts. 1999. gada turnīrā Tonga zaudēja Jaunzēlandei, pašu rupjību pilnā spēlē cieta smagu sakāvi pret Angliju (10:101), un pārspēja Itāliju. 2003. gada turnīrā Tonga zaudēja visās spēlēs, taču turpmāk Tonga spēlēja ievērojami labāk un automātiski kvalificējās nākamajiem turnīram. 2007. gadā tongieši pārspēja ASV, negaidīti pieveica par favorītiem uzskatīto Samoa, sensacionāli labi nospēlēja pret nākamo čempioni DĀR (tikai 25:30), pēdējās sekundēs gandrīz izraujot uzvaru, un piekāpās Anglijai. 2011. gadā Tonga izlaida no rokām unikālu iespēju iekļūt ceturtdaļfinālā: pēc zaudējuma Jaunzēlandei sekoja negaidīta neveiksme pret Kanādu, uzvara pār Japānu un lielākā turnīra sensācija, uzvara pār Franciju (19:14), taču zaudētie punkti pret kanādiešiem izrādījās liktenīgi.

Bukmeikeri Tongas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā niecīgas: no 500/1 līdz 2500/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 5/1 līdz 7/1. Bēdīgi slavenais disciplīnas trūkums var kļūt par klupšanas akmeni, ne velti Tonga kopā ar Kanādu ir visrupjākās komandas, turnīru vēsturē nopelnot pa trijām sarkanajām kartītēm. Cita problēma ir fiziskā izturība - trešdaļa spēlētāju ir vecāki par 32 gadiem. Vēl viena nopietna problēma, kas tradicionāli bijusi raksturīga visām trijām salinieku komandām - nespēja savākt labāko sastāvu, jo zvaigznes spēlē galvenokārt bagātajos Eiropas klubos, kas neraugās ar sajūsmu uz iespēju viņus pazaudēt pusotru mēnesi, turklāt riskēt ar savainojumiem. Šoreiz izskatās, ka savākts nopietns sastāvs no Francijas, Anglijas, Skotijas, Jaunzēlandes un Austrālijas klubiem. Izlases kapteiņa, Ņūkāslas "Falcons" flankera Nili Latu pieredze būs nenovērtējama, piemēram, grupcīņa tiekoties aci pret aci ar gruzīnu "Gorgodzillu" Mamuku Gorgodzi, bet iespaidīgo priekšējo līniju nostiprinās cits veterāns Soane Tonga'uiha, kuru savulaik dēļ gabarītiem (1,91 metrs un 131 kg) fani nodēvēja par "Mazulīti". Vēl viens grupcīņas monstrs, Lesteras "Tigers" pārstāvis Opeti Fonua ar saviem 1,98 metriem un 135 kg var ieviest bijību ne vienam vien pretiniekam. Vērts pieminēt arī pirmās līnijas uzbrucēju Alisonu Taumalolo, kurš, par spīti pozīcijai un saviem gabarītiem, bija viens no galvenajiem piezemējumu guvējiem Hamiltonas "Chiefs" 2012. gada triumfa sezonā, ienesot divreiz vairāk par jebkuru citu uzbrucēju. Jāpiebilst, ka tas nav nieka panākums, jo "Chiefs" jau daudzus gadus ir "Super Rugby" visizteiktākā uzbrūkošā tipa komanda ar augstu rezultativitāti, tāpēc masīvā uzbrucēja konkurēšana rezultativitātē ar ātrajiem un tehniskajiem aizsargiem ir apbrīnojama.

Noslēgumā jāpiebilst, ka atsevišķi tongiešu izcelsmes spēlētāji savulaik spīdējuši Jaunzēlandes un Austrālijas rindās - regbija pirmā superzvaigzne Džona Lomu, kurš, pat spēlējot ar pusbeigtu nieri, varēja izlauzties no vairākiem pretiniekiem, malējais aizsargs Dags Haulets, kurš ir "All Blacks" rekordists un pasaulē septītais rezultatīvākais piezemējumu guvējs, kā arī austrāliešu superzvaigzne Izraēls Folau, kā arī izcilais flankers Džordžs Smits un fulbeks Marks Džerards.

Gruzija (emblēma - sengruzīnu saules simbols; iesauka "Lelos")

Gruzijas piedalīsies jau ceturtajā finālturnīrā. Ja 2003. gadā tika zaudēts visās spēlēs, kur jāatzīmē ļoti cienījama pretošanās DĀR (19:46), bet pastarīšu spēlē noplīšana pret Urugvaju (12:24), tad turpmākajās Gruzija izcīnīja pa uzvarai un pret favorītiem spēlēja daudz cienījamāk: 2007. gadā 3:33 pret nākamo bronzas medaļas ieguvēju un galveno sensāciju Argentīnu, kura pretiniekus nospieda tikai otrajā puslaikā, vairāk nekā cienījams 10:14 pret Īriju, kas spēles beigas pavadīja iespiesta pie sava ieskaites laukuma, ar 30:0 tika svinēta pirmā vēsturiskā uzvara pār Namībiju, bet pēdējā kārtā vairs nepietika spēka pret mājinieci Franciju (7:64). Arī 2011. gadā Gruzija piekāpās favorītiem, taču nodemonstrēja atzīstamu sniegumu pret Skotiju (6:15) un Argentīnu (7:25), svinot pārliecinošu uzvaru pastarīšu cīņā pret Rumāniju (25:9).

Bukmeikeri Gruzijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā niecīgas: no 1000/1 līdz 5000/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 18/1 līdz 66/1. Kaut gan Gruzija dominē arī pašreizējā Eiropas nāciju kausa izcīņā (izceļot principiālo uzvaru Bukarestē pār galveno sāncensi Rumāniju 15:6 un Krievijas samalšanu miltos ar 33:0), spriežot pēc pēdējām pārbaudes spēlēm, kurās Gruzija cieta sakāvi pret Anglijas Premjerlīgas komandu "Newcastle Falcons" (7:27), par spīti ievērojamam teritoriālajam pārsvaram piekāpās Kanādai (15:16) un zaudēja arī Japānai (10:13), uzvara pār Namībiju varētu būt vienīgais panākums, taču ja gruzīnu uzbrucēji spēs uzspiest savu spēka spēli ātrajiem un vēl nesavaldīgākajiem tongiešiem, kas zina. Pērn abas izlases jau tikās Tbilisi, un otrā puslaika vidū gruzīni bija vadībā 9:6, taču noplīsa un zaudēja ar 9:23. Tomēr jaunzēlandiešu treneris Miltons Heigs ir noskaņots optimistiski, nosaucot sagatavošanos par "lielisku" - neviens nav savainots, bet zaudējumi dos papildu motivāciju.

Ja agrāk praktiski visi izlases spēlētāji iztiku pelnīja Francijas klubos, pašreizējā sastāva trešdaļa ir pašmāju klubu spēlētāji, protams, gandrīz visi pārējie - no Francijas, pa vienam pārstāvim no Anglijas un Krievijas. Gruzijas lepnums tradicionāli ir bijuši uzbrucēji un grupcīņa, kas var konkurēt ar pasaules krējumu, un slavenākais pārstāvis ir Francijas gigantā "RC Toulonnais" spēlējošais flankers Mamuka Gorgodze, kuru 2011. gadā sporta izdevums "L'Équipe" bija nosaucis par labāko ārzemnieku Francijas elites divīzijā. 31 gadus vecais "Gorgodzilla" izlasē spēlē jau 12 gadus un piedalīsies trešajā Pasaules kausa finālturnīrā. Izlases sekmēm ir vitāli nepieciešams, lai punktu gūšanas rekordista Meraba Kvirikašvili radars būtu kārtībā.

Namībija (emblēma - Āfrikas zivju ērglis; iesauka "Welwitschias" radusies no savdabīgā tuksneša auga velvičijas)

Kopš debijas 1999. gadā Namībija vienmēr piedalījusies Pasaules kausu finālturnīros, taču visās spēlēs zaudējusi - tai pieder antirekords 15 spēles Pasaules kausos bez uzvaras. Rekordsmagā sakāve 0:142 pret Austrāliju 2003. gadā daudziem lika apšaubīt "pastarīšu" komandu klātbūtnes jēgu turnīrā, taču pēc četriem gadiem namībieši kaut cik atjaunoja savu reputāciju, tikai sīvā cīņā piekāpjoties Īrijai (17:32). 2011. gada turnīrs atkal parādīja namībiešu iespēju griestus, viņiem pārliecinoši zaudējot visās spēlēs.

Bukmeikeri Namībijas izredzes sensacionāli izcīnīt Pasaules kausu vērtē no 1000/1 līdz 5000/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 125/1 līdz 500/1, taču reāls sasniegums būtu kaut viena uzvara. Teorētiski vislabākās izredzes būtu pret Gruziju, ar kuru tā jau tikusies Pasaules kausu izcīņā 2007. gadā, piedzīvojot sakāvi 0:30, tomēr, visticamāk, Namībija paliks sausā arī šoreiz. Jāpiebilst, ka vairums namībiešu spēlētāju savas karjeras lauvas tiesu spēlējuši DĀR komandās, galvenokārt, nacionālā čempionāta otrajā līgā - "Vodacom" kausa izcīņā, taču ir arī slaveni veiksmes stāsti, piemēram, veterāns Jako Engelss Pretorijas "Bulls" sastāvā 2007. gadā triumfēja dienvidu puslodes "Super Rugby" turnīrā, kad pirmo reizi kausu ieguva DĀR komanda, bet 2009. gadā "Blue Bulls" sastāvā ieguva Karija kausu. Tomēr pazīstamākais namībiešu regbists ir komandas kapteinis, 32 gadus vecais Anglijas čempionvienības "Saracens" flankers Žaks Burgers, kuram šis būs trešais Pasaules kausa finālturnīrs. Interesanti, ka tieši tagadējā Namībijā (toreiz šo DĀR pārvaldīto teritoriju sauca par Dienvidrietumu Āfriku) dzimis Pērsijs Montgomerijs, kurš pirmais DĀR izlasē aizvadīja 100 spēles, bija labākais punktu guvējs 2007. gada Pasaules kausa izcīņā, un kuram septiņus gadus pēc profesionālās karjeras noslēgšanas joprojām pieder DĀR visrezultatīvākā spēlētāja rekords - 893 punkti, kas ir devītais labākais sasniegums pasaulē.

D grupa

Īrija (emblēma - āboliņa lapa)

Īrijas sniegumu Pasaules kausu izcīņā var aprakstīt ar rindiņu no klasikas "solīt sola, bet nedeva". Par spīti visiem saviem talantiem, pat "zelta laikmetam", kad laukumā spoži spīdēja tādas zvaigznes kā Braiens O'Driskols, Ronans O'Gara, Pols O'Konels, Gordons D'Ārsijs, Džordans Mērfijs, Pīters Stringers, Īrijai nekad nav izdevās iekļūt kaut pusfinālā.

Taisnību sakot, neveiksmes pirmajos finālturnīros īpaši nepārsteidza - diez vai uz dižiem augstumiem varēja cerēt komanda, kas pat Sešu nāciju turnīrā parasti apdzīvoja pagrabu un nenoliedzami atviegloti nopūtās, kad 2000. gadā tika uzņemta Itālija, kurai nodot "koka karošu" stafeti. 1987. gadā Īrija zaudēja Velsai (6:13) un ceturtdaļfinālā Austrālijai (15:33), 1991. gadā Īrija grupā zaudēja Skotijai (14:25) un bija mirkļa attālumā no turnīra galvenās sensācijas ceturtdaļfinālā pret Austrāliju (18:19), 1995. gadā zaudēja Jaunzēlandei (19:43) un ceturtdaļfinālā Francijai (12:36), 1999. gadā Īrija, kuras sastāvā kopā ar veterānu Kītu Vudu pirmo reizi pasaules arēnā parādījās O'Driskols, grupā zaudēja Austrālijai (3:23), bet papildu atlases spēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā negaidīti piekāpās Argentīnai (24:28).

Pēc tam Īrijas regbijs sāka atdzimt. 2001. gadā tika izveidota Ķeltu līga, ko mūsdienās sauc par "Pro12", un Īrija kļuva par vienu no vadošajām Eiropas izlasēm un Sešu nāciju turnīrā vairs nemēdza nokrist zemāk par trešo vietu, bet 2001. gada Sešu nāciju turnīrā palika otrā tikai punktu starpības dēļ. Gada beigās Īrija gandrīz šokēja Jaunzēlandi, līdz otrā puslaika sākumam izvirzoties vadībā 21:7, līdz viesi kāpināja tempu (29:40). Īrijas lieliskais sniegums pret favorītiem neglāba treneri Vorenu Gatlandu, kuru nomainīja ar Ediju O'Salivenu. 2003. gadā revanšējās Argentīnai (16:15) un sīvā cīņā piekāpās Austrālijai (16:17), bet ceturtdaļfinālā iekļuva Francijas gaļas mašīnā (21:43), otrā puslaika sākumā zaudējot ar 0:37.

Pirms 2007. gada turnīra Īrija bija noskaņota optimistiski - pēdējās divas sezonas otrā labākā Eiropā, cienīgi aizvadīta turneja Jaunzēlandē, bet savā laukumā sakautas DĀR un Austrālija, ļaujot Īrijai pakāpties līdz 3. vietai pasaules rangā. Pasaules kausa izcīņa izrādījās auksta duša, un īru zvaigznes tā arī neatrada kopīgu valodu laukumā. Nepārliecinošam sniegumam pret Namībiju (32:17) sekoja izmisīgā cīņā knapi nosargātā uzvara pār Gruziju (14:10), bet pret nopietniem sāncenšiem nopietnu argumentu neatradās - 3:25 pret Franciju, 15:30 pret Argentīnu, un varēja kravāt čemodānus mājupceļam.

O'Salivenu nomainīja Īrijas regbija giganta "Munster" treneris Deklans Kidnijs, kurš bija izcīnījis divus Eiropas klubu čempionu "Heineken" kausus. Kidnija debijas sezonā 2009. gadā Īrija izcīnīja pirmo Sešu nāciju "Grand Slam" kopš 1948. gada (un vispār pirmo titulu kopš 1985. gada). Uz 2011. gada turnīru Īrija devās ar lielām ambīcijām, kuras pastiprinājās pēc negaidītās uzvaras grupā pār Austrāliju (15:6), taču ceturtdaļfināls, kā parasti, izrādījās nepārvarams šķērslis, šoreiz zaudējot Velsai (10:22). 2013. gadā Īrija pirmo reizi pēdējo desmit gadu laikā zaudēja Anglijai un pirmo reizi Sešu nāciju turnīrā Itālijai, un Kidnija līgums netika pagarināts.

Jaunais treneris, jaunzēlandietis Džo Šmits savulaik divreiz izcīnīja "Heineken" kausu, trenējot Kidnija "Munster" sīvākos sāncenšus Īrijas regbijā "Leinster", bet pirms tam līdz Francijas čempionu titulam aizveda "Clermont Auvergne". Viņa vadībā Īrija abas reizes izcīnījusi Sešu nāciju kausu, bet šovasar uz vienu nedēļu pat pakāpās līdz otrajai pozīcijai pasaules rangu tabulā.

Bukmeikeri Īrijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā piektās augstākās: no 8/1 līdz 10/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 1/100 līdz 1/25. Īrija nekad nav jutusies komfortabli, ja to uzskatīja par favorīti: 2007. gadā "zelta paaudze" vienkārši izgāzās, bet 2011. gadā daudz pieticīgāks sastāvs spēja pieveikt Austrāliju. Šogad Īrijai nav daudz zvaigžņu, tomēr Šmits savā karjerā ir pierādījis savu spēju izspiest maksimumu, sastāvs izskatās vairāk nekā pieklājīgs - piemēram, uzbrukuma līnijā veterāns Rorijs Bests (Belfāstas "Ulster"), Šons Kronins (Dublinas "Leinster"), Kians Hīlijs ("Leinster"), kapteinis un īsta īru regbija leģenda Pols O'Konels ("RC Toulonnais"), flankeri Šons O'Braiens un Džeimijs Hīslips (abi "Leinster"), devītā numura pozīcijā Konors Marijs (Limerikas "Munster") un Oens Redens ("Leinster"), desmitā numura pozīcijā izšķiroša nozīme būs Džonatana Sekstona ("Leinster") sniegumam, aizsargu līnijā jāpiemin Kīts Ērlss ("Munster"), Tomijs Bovs ("Ulster"), Saimons Zībo ("Munster") un Robs Kārnijs ("Leinster"). Izlasei ir potenciāls, tā var tikt tālu, ja atrisinās pārbaudes spēlēs aktualizētās problēmas - ja Sešu nāciju kausā Īrija ielaida nieka trīs piezemējumus, pārbaudes spēlēs to skaits sasniedza deviņus, un grandi nepiedos cauru aizsardzību, bažas rada arī aizsargu nepārliecinošais sniegums, pret Angliju vienīgais piezemējums tika gūts ar ripojošo molu, bet bumbas nogādāšana brīvajās zonās notika pārāk lēni, lai nopietni apdraudētu augstas klases pretiniekus.

Francija (emblēma - gallu gailis, iesauka "Les Bleus", "Les Tricolores")

Vienīgais, ko par Francijas regbija izlasi var teikt pavisam droši, ir tas, ka šīs izlases sniegumu prognozēt nav iespējams. "Problēma ir tā, ka mēs esam franči" - tā izlases nepastāvību skaidroja devītais numurs Morgans Parā. Īsi sakot, tā ir spējīga vienā dienā sasist lupatās pasaules labāko izlasi, un jau nākamajā dienā zaudēt pastarītim. Kas zina, kādus regbija augstumus Francija varētu sasniegt, ja spētu ilgstoši uzturēt stabilitāti un kārtību, bet pagaidām tās augstākais sasniegums ir trīs fināli. Pretēji galvenajai sāncensei grupā Īrijai, kura allaž paklupusi ceturtdaļfinālā, Francija gandrīz vienmēr tikusi tālāk.

Ja kāda izlase 1987. gadā varēja kaut nedaudz apdraudēt Jaunzēlandes un Austrālijas pašapmierinātību, tā bija Francija, kas četras reizes pēc kārtas no 1986. līdz 1989. gadam izcīnīja Sešu nāciju kausu. Serža Blanko un Filipa Selā iedvesmoti franči pusfinālā fantastiskā cīņā pieveica Austrāliju (30:24), taču finālā kapitulēja Jaunzēlandei (9:29). 1991. gadā līdz šim vienīgo reizi Francija nepārvarēja ceturtdaļfinālu, asumiem bagātā spēlē piekāpjoties Anglijai (10:19). 1995. gadā Francija ceturtdaļfinālā sakāva Īriju (36:12), vienu no piezemējumiem gūstot izlases pašreizējam trenerim Filipam Senandrē, bet dramatiskā cīņā Francija pusfinālā piekāpās nākamajai čempionei DĀR (15:19), kaut gan šķita, ka spēles beigās franči guva uzvaru nesošo piezemējumu. Spēlē par trešo vietu Francija revanšējās Anglijai (19:9).

1997. un 1998. gadā Francija izcīnīja Sešu nāciju "Grand Slam". Prieki bija īsi, jo 1999. gada sezonā Francija palika pēdējā. Šādā ne visai labā noskaņojumā Francija ieradās uz 1999. gada finālturnīru. Kapteiņa Rafaēla Ibanjesa vadībā franču rindās spēlēja tādas zvaigznes kā Fabjēns Galtjē, Tomā Kastanjede, Kristofs Lamezons, Filips Bernā-Sals, Kristofs Dominisī, Fabjēns Pelū, taču nekas neliecināja par viņu zvaigžņu stundu, grupas pēdējā spēlē Fidži tika pieveikta tikai ar tiesneša palīdzību (28:19). Uzvara grupā ļāva Francijai pa taisno nokļūt ceturtdaļfinālā, kur tā uzvarēja Argentīnu (47:26). Pusfinālā Tvikenemā pret Jaunzēlandi viss liecināja par gallu gaiļa spalvu nenovēršamu izplucināšanu, Džona Lomu plosījās kā zvērs, pēc pirmā puslaika favorītiem 14 punktu pārsvars. Otrajā puslaikā Francija guva 33 punktus pēc kārtas un svinēja visslavenāko uzvaru Pasaules kausu vēsturē (43:31). Finālā pret Austrāliju vairs nepietika ne emociju, ne varēšanas (12:35).

Jaunais treneris Bernārs Laports izlasē ieviesa disciplīnu, taču viņa attiecības ar franču medijiem un publiku bija abpusēji vētrainas visu viņa karjeras laiku, 2006. gadā, kad Parīzes "Stade de France" skatītāji sāka izsvilpt savējos, viņš franču līdzjutējus tribīnēs publiski nosauca par "sūdabrāļiem, kas ne velna nesaprot no regbija". Viņa vadībā Francija 2002. gadā izcīnīja "Grand Slam", bet 2003. gada Pasaules kausa finālturnīrā Francija grupā sakāva visus pretiniekus, tostarp Skotiju (51:9), ceturtdaļfinālā iznīcināja Īriju (43:21), taču pusfinālā bija bezspēcīga pret Anglijas snaiperi Džoniju Vilkinsonu, kurš trāpīja ne vien 5 soda sitienus, bet arī trīs dropsitienus (7:24). Spēlē par trešo vietu uz franču galvām savas dusmas izgāza Jaunzēlande (13:40). Pēc četriem gadiem Francija negaidīti zaudēja Argentīnai, tādēļ ceturtdaļfinālā Kārdifā to gaidīja Jaunzēlande, un atkal franči sagādāja pārsteigumu (20:18). Kā jau ierasts, pēc triumfa sekoja noplīšana, pusfinālā piekāpjoties Anglijai (9:14), bet spēlē par 3. vietu graujoši zaudējot Argentīnai (10:34).

Laporta pēcteča Marka Ljevremona vadībā Francija 2010. gadā izcīnīja "Grand Slam", bet 2011. gada Pasaules kausa finālturnīrā tikai knapi izkļuva no grupas, sensacionāli zaudējot Tongai (14:19), komandu plosīja iekšējas nesaskaņas. Par spīti tam, ceturtdaļfinālā Francija pieveica Angliju (19:16), līdz otrā puslaika vidum izvirzoties vadībā 16:0 un aizvadot labāko spēli turnīrā, pusfinālā knapi noturēja uzvaru pār mazākumā spēlējošo Velsu (9:8), un ķildas sāka uzņemt apgriezienus, treneris publiski nosauca savus spēlētājus par "izlutinātiem knēveļiem", jo pēc uzvarētā pusfināla daži spēlētāji ignorēja trenera aizliegumu doties nakts uzdzīvē. "Es viņiem pateicu, ko par viņiem domāju, ka viņi ir nedisciplinētu, izlutinātu knēveļu bars, nepaklausīgi, brīžiem egoisti, kuri vienmēr sūdzas, vienmēr ņerkst. Tā jau bijis četrus gadus," pirms fināla paziņoja treneris. Kā atzina pats treneris, 1999. gadā uzvaru pār Jaunzēlandi viņa komanda esot svinējusi četras dienas - iespējams, tādēļ finālā franči izskatījās nekādi. Savukārt daži spēlētāji intervijās pēc turnīra apgalvoja, izslēgšanas spēļu laikā komanda faktiski dzīvojusi pēc saviem ieskatiem un maz pievērsusi uzmanības trenera teiktajam, šādi atmaksājot par publisko galvas mazgāšanu. Ļoti saspringtā finālspēlē Francija piekāpās Jaunzēlandei (7:8).

Bukmeikeri Francijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā sestās augstākās: no 12/1 līdz 16/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 1/33 līdz 1/10. Pašreizējā trenera Filipa Senandrē vadībā Francijas rezultāti nav bijuši iepriecinoši: Sešu nāciju turnīrā četrās sezonās ne reizi nav izcīnīta vieta pirmajā trijniekā, regulāri zaudēts dienvidu puslodes gigantiem. Īsi sakot, nekā iepriecinoša, un nekādu dižu optimismu neviesa arī pārbaudes spēles. Jā, savā laukumā Anglija tika plosīta, taču pēc iespaidīga 19 punktu pārsvara sasniegšanas franči mierīgi devās gulēt, un beigās gandrīz izlaida uzvaru no rokām (25:20), bet pret Skotiju tieši otrādi - čibinājās līdz otrā puslaika vidum un sāka pa īstam spēlēt tikai tad, kad ūdens smēlās mutē (19:16). Pozitīvu iespaidu radīja uzbrucēji, kuru grupcīņa pilnībā dominēja pār Angliju abās pārbaudes spēlēs, priekšējā līnijā jāpiemin Giljems Girardo ("RC Toulonnais"), veterāns Dimitrijs Šarževskis (Parīzes "Racing 92"), Edijs Ben Arū ("Racing 92"), Raba Slimani (Parīzes "Stade Français"), flankers Janiks Njanga ("Racing 92"), astotais numurs Luī Pikamols ("Stade Toulousain"), devītā numura pozīcijā dienvidafrikānis Rorijs Kokots (Kāstras "Olympique"), Morgans Parā ("ASM Clermont Auvergne"), desmitā numura pozīcijā veterāns Frederiks Mišalaks ("RC Toulonnais"), Remī Talē ("Racing 92"), aizsargu līnijā noteikti jāpiemin milzis Matjē Bastero ("RC Toulonnais"), Gaēls Fikū ("Stade Toulousain"), Veslijs Fofanā un fidžietis Noā Naketasi (abi "ASM Clermont Auvergne"), Sofians Gitūns (Bordo "Bègles"), un jo īpaši Joans Igē ("Stade Toulousain"), kā arī dienvidafrikāņu fulbeks Skots Spedings ("ASM Clermont Auvergne"), taču ietekmes ziņā neviens nevar mēroties ar Kotdivuārā dzimušo flankeri Tjerī Dusatuā ("Stade Toulousain"). 33 vecais kapteinis, kuru spēlētāji 2011. gadā atzina par Pasaules gada spēlētāju, ir īsts motors Francijas mehānismā ar neticamām darba spējām. Droši prognozēt Francijas sniegumu nav iespējams; kaut gan, visticamāk, grupas uzvarētājs noskaidrosies pēdējā spēlē ar Īriju, kas zina - no vienas puses, Francija ir spējīga zaudēt pat Itālijai bez Serdžo Parises, no otras, tā var pārspēt pat lieliskā formā esošo Jaunzēlandi ar visu Mako un Kārteru. Lasīts pat viedoklis, ka Francija labāk ceturtdaļfinālā tiktos ar Jaunzēlandi, nevis Argentīnu, kas vēl vairāk par frančiem mīl spēka spēli. Laiks rādīs, ar Franciju kaut ko droši zināt var vēl mazāk nekā ar bitēm.

Itālija (iesauka - "Azurri")

Itālijas izlase piedalījusies visos regbija Pasaules kausu finālturnīros, taču nekad nav izkļuvusi no grupas, turklāt grupu izloze itāļus aplaimojusi ar Jaunzēlandi 5 no līdzšinējiem 7 turnīriem. 1987. gadā pieveikta Fidži, taču zaudēts Jaunzēlandei un Argentīnai, 1991. gadā pieveikta ASV, zaudēts Anglijai un negaidīti sīvā cīņā Jaunzēlandei (21:31), 1995. gadā pārspēta Argentīna, taču zaudēts Rietumsamoa un sīvā cīņā Anglijai (20:27). Visneveiksmīgākais bija 1999. gads, kad Itālija zaudēja visās spēlēs, tostarp graujoši Anglijai (7:67) un Jaunzēlandei (3:101).

Zināms pavērsiens notika pēc 2000. gada, kad Itālija tika uzņemta paplašinātajā Sešu nāciju turnīrā, tādējādi katru gadu varēja spēlēt ar spēcīgākajām Eiropas izlasēm un tādējādi uzlabot izredzes Pasaules kausos. Ievērojami uzlabotais sniegums Eiropas elites turnīrā tomēr īsti neatspoguļojās Pasaules kausos. Ja 2003. gadā neviens īsti negaidīja, ka Itālija spēs izkļūt no grupas, un zaudējumi Jaunzēlandei un Velsai bija prognozējami, tad 2007. gadā pēc fantastiskā snieguma Sešu nāciju turnīrā pirmo reizi bija reālas cerības izkļūt no grupas, ņemot vērā, ka grupā jāspēlē pret skotiem. Pret Jaunzēlandi īpašas cerības netika lolotas, taču reti kurš gaidīja, ka itāļu vieta regbija barības ķēdē tiks ierādīta jau dažu minūšu laikā - itāļi izvēlējās pagriezt muguru "All Blacks" hakai, un piktie favorīti līdz pirmā puslaika vidum viņiem ienesa piecus piezemējumus, bet visā spēlē - 11 (76:14). Pēc uzvarām pār Rumāniju un debitanti Portugāli pienāca kārta izšķirošajai spēlei pret Skotiju. Skoti viltīgi (citi gan viņus apsūdzēja gļēvumā) uz iepriekšējo spēli pret Jaunzēlandi savā laukumā izlika otro sastāvu un saņēma 0:40, taču spēlē pret Itāliju pilnībā nodemonstrēja savu arsenālu, kura galvenais elements bija nopelnīt sodus un ļaut Krisam Patersonam tos realizēt - skotu snaiperis trāpīja visus sešus sodus, kamēr viņa itāļu oponentam precizitāte bija graujoša, un nelīdzēja pat veterāna Alesandro Tronkona piezemējums - 18:16 Skotijas labā. 2011. gada turnīrā Itālija 50 minūtes noturējās pret Austrāliju, līdz ielaida četrus piezemējumus (6:32), bet izšķirošajā spēlē pret Īriju nekāda intriga nesanāca (6:36).

Bukmeikeri Itālijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā niecīgas: no 500/1 līdz 2500/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 9/2 līdz 10/1. Līdzšinējais Itālijas sniegums pārbaudes spēlēs nekādu dižu optimismu nevieš, ne tikai disciplinētajiem un ievērojami meistarīgākajiem īriem, bet pat bēdīgi slavenajiem haotiskajiem frančiem nevajadzētu rasties problēmām, jo īpaši tādēļ, ka Itālijas kapteinis Serdžo Parise traumas dēļ izlaidīs spēli pret Franciju. Francūža Žaka Brunēla komanda pārdzīvo ne labākos laikus, joprojām nav uzticama desmitā numura, komandai trūkst ideju, jūnijā spēlētāji draudēja streikot, pašu federācijas prezidents izlases spēlētājus nosauca par "pensionāriem".

Kā parasti, pretiniekiem būs jāuzmanās no Itālijas masīvajiem uzbrucējiem, Itālijas grupcīņa joprojām ir viena no labākajām pasaulē. Tomēr problēma ir tā, ka vadošie uzbrucēji ir jau krietni gados. Uzbrukuma balsts joprojām ir 33 gadus vecais Martins Kastrodžovanni. Argentīnā dzimušo milzi, kurš gluži kā franču regbists Sebastjēns Šabals ar garām matu pinkām un bārdu drīzāk atgādina alu cilvēku, uzskata par vienu no pasaulē labākajiem trešajiem numuriem un populārākajiem spēlētājiem Eiropā. Septiņas sezonas (2006-2013) Anglijas gigantā Lesteras "Tigers" pārvērta "Kastro" par fanu mīluli. Pēdējā laikā viņš spēlē Francijā, vispirms 2014. gada valsts čempionē un pēdējo divu sezonu Eiropas čempionē "RC Toulonnais", bet kopš šī gada "Racing 92". Noteikti jāpiemin pats 32 gadus kapteinis Parise, kurš arīdzan dzimis Argentīnā - viens no pasaules labākajiem astotajiem numuriem, kurš jau desmit gadus pārstāv Francijas čempioni "Stade Français" un 2008. gadā tika nominēts Pasaules gada spēlētāja titulam. Viņu jau 18 gadu vecumā iekļāva izlasē toreizējais treneris Džons Kērvans, un šo gadu laikā viņš savu valsti pārstāvējis 113 reizes - tikpat, cik Kastrodžovanni; abi ietilpst vēl aktīvo izlases profesionāļu ilgdzīvotāju pirmajā desmitniekā. Vēl jāatzīmē flankers, 36 gadus vecais Mauro Bergamasko - viņš kļūs par otro spēlētāju pēc samoāņu leģendārā "kaulu ieregulētāja" Braiena Limas, kurš piedalīsies jau piektajā Pasaules kausa izcīņā. Pēc turnīra viņš noslēgs karjeru, kuras laikā 17 gados Itālijas izlasē līdz šim piedalījies 104 spēlēs. Viņa brālis, 32 gadus vecais Mirko Bergamasko šoreiz nav iekļauts izlasē.

Itālijas galvenā problēma ir bijusi uzticama desmitā numura trūkums, jo īpaši tādēļ, ka naturalizētais jaunzēlandietis Kelijs Haimona lauztās rokas dēļ nevarēs piedalīties turnīrā. Faktiski šī problēma ir akūta kopš 2003. gada, kad karjeru noslēdza vēl viena Argentīnā dzimusī zvaigzne Djego Domingess, kurš Itālijas izlasē 12 gados guva 983 punktus, bet pirms tam Argentīnas sastāvā 27. Domingess ir viens no pieciem spēlētājiem regbija vēsturē, kurš savas izlašu karjeras laikā guvis vairāk nekā 1000 punktu - vairāk spējuši tikai Daniels Kārters (Jaunzēlande), Džonijs Vilkinsons (Anglija/Britu un īru lauvas), Nīls Dženkinss (Velsa/ Britu un īru lauvas) un Ronans O'Gara (Īrija/Britu un īru lauvas). Tomēr, par spīti desmitā numura deficītam, Itālijai ir vairāki intereses cienīgi spēlētāji aizmugurējā līnijā, piemēram, 25 gadus vecais malējais un centra spēlētājs Džiovanbatista Venditi, kurš pēc Pasaules kausa izcīņas spēlēs Anglijas premjerlīgas Ņūkāslas "Falcons", Londonas "Wasps" 34 gadus vecais veterāns Andrea Masi.

Rumānija (emblēma - ozola lapa: iesauka - "The Oaks", "Stejarii" (rum.))

Pirms Itālijas uzņemšanas Sešu nāciju turnīrā Rumānija tika uzskatīta par spēcīgāko Eiropas izlasi ārpus tradicionālajām Piecu nāciju kausa lielvarām. Pēc Otrā pasaules kara komunistu režīms atbalstīja vadošos regbija klubus un izlasi, un tas deva augļus - Francija pirmo reizi tika pārspēta 1960. gadā (11:5), bet diktatora Nikolajes Čaušesku laikā Rumānija regbijs kļuva par reālu spēku: 1974. gadā franči tika pieveikti vēlreiz (15:10), 1975. gadā Jaunzēlandes turnejas noslēgumā Velingtonā panākts neizšķirts ar "Junior All Blacks" (10:10), savukārt 1979. gadā Kārdifā ziedu laikus piedzīvojošai Velsai tikai pēdējās minūtēs izdevās izraut uzvaru par rumāņiem (13:12), 1980. gadā Francija Bukarestē tika sakauta ar nepieklājīgo 15:0, bet Dublinā izdevās godpilns neizšķirts ar Īriju (13:13), 1982. gadā Francija tika atkal pieveikta (13:9). Astoņdesmitajos gados valstī bija 110 klubu un vairāk nekā 12 000 spēlētāju, regbijs piedzīvoja ziedu laikus, un grandi dabūja trūkties pa īstam - 1983. gadā Velsa Bukarestē tika sasista ar 24:6, nākamajā gadā pienāca Piecu nāciju turnīra "Grand Slam" ieguvējas Skotijas kārta (28:22), bet 1981. gadā par upuri gandrīz krita pati Jaunzēlande - "All Blacks" izspruka sveikā ar 14:6, taču rumāņiem netika ieskaitīti divi piezemējumi.

Rumānijas spēks nepalika nepamanīts, un to uzaicināja uz pirmo Regbija pasaules kausa izcīņu 1987. gadā Jaunzēlandē, un rumāņi turpmāk piedalījušies visos turnīros, kaut gan ne reizi nav izkļuvuši no grupas. 1987. gadā Rumānija pieveica Zimbabvi (21:20), bet piekāpās Francijai (12:55) un Skotijai (28:55).

Čaušesku režīma krišana 1989. gada decembrī deva triecienu valsts regbija attīstībai, jo divi galvenie klubi "Dinamo Bucureşti" un "Steaua București" bija attiecīgi Iekšlietu ministrijas un armijas paspārnē. Nemieros gāja bojā vairāki spēlētāji, tostarp Rumānijas izlases 34 gadus vecais kapteinis Florica Murariu, kurš bija Rumānijas armijas virsnieks un kuru sacelšanās laikā nošāva pie ceļa barjeras.

Pirmos gadus pēc komunistu diktatūras beigām Rumānija turpināja spēlēt augstā līmenī, 1990. gadā pirmo reizi pieveicot Franciju viesos (12:6), bet nākamajā gadā pārspējot Skotiju (18:12), taču līmenis strauji kritās. 1991. gada Pasaules kausa izcīņā Rumānija pieveica Fidži, bet zaudēja Francijai un Kanādai. 1995. gadā Rumānija zaudēja visās spēlēs (Kanādai, DĀR, Austrālijai), 1999. gadā pārspēja ASV, bet piekāpās Austrālijai un Īrijai, 2003. gadā pieveica Namībiju un zaudēja Īrijai, Austrālijai un Argentīnai, 2007. gadā uzvarēja Portugāli, bet zaudēja Itālijai, Skotijai un Jaunzēlandei). 2011. gadā atkal palika tukšā, zaudējot Skotijai, Argentīnai, Anglijai un Gruzijai.

Pēdējos gados Rumānijas regbijs ir atguvies, ārzemju klubu pieredze nenovērtējama, izlase allaž ir starp labākajām Eiropas otrās divīzijas jeb Eiropas Nāciju kausa izcīņā. Bukmeikeri Rumānijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā niecīgas: no 1000/1 līdz 5000/1, bet iespēju izkļūt no grupas: no 100/1 līdz 500/1. Izlases galvenais ierocis ir grupcīņa un masīvie pieredzējušie uzbrucēji, tādēļ lielas cerības liek uz kapteini, Francijas otrās divīzijas kluba "US Colomiers" leģionāru Mihaju Makoveju, kā arī Francijas elites līgas "USA Perpignan" 35 gadus veco flankeri Ovidiu Tonicu, kuram tas būs ceturtais turnīrs, kaut gan varēja būt pat piektais, ja vien treneri būtu kaut reizi uzlaiduši laukumā 1999. gadā. Interesanti būs pavērot Rumānijas importu - Tongā dzimušo centru Polu Kinikilau, Gruzijā dzimušo hukeru Otaru Turašvili un DĀR dzimušo loku/flankeru Johannesu fan Hierdenu, kurš savulaik spēlēja DĀR Karija kausā "Pumas" un "Griffons" sastāvā.

Kanāda (emblēma - kļavas lapa; iesauka - "Canucks")

Kopš uzaicinājuma uz pirmo Pasaules kausa izcīņu 1987. gada Kanāda ir piedalījusies visos turnīros un 1991. gadā pat spējusi iekļūt ceturtdaļfinālā. Jāatzīmē Kanādas uzvara pār Tongu 1987. gadā, negaidīti labais sniegums 1991. gadā - uzvara pār Fidži un Rumāniju, cienīga spēle pret Franciju (13:19), kurai sekoja lielisks sniegums ceturtdaļfinālā pret pašu čempioni Jaunzēlandi - tikai 13:29. Lieliskais sniegums ievadīja īstu Kanādas regbija zelta laikmetu, jo 1993. gadā Kārdifā tika izcīnīta līdz šim vienīgā uzvara pār Velsu (26:24), savā laukumā 1994. gadā izcīnīta līdz šim vienīgā uzvara pār Franciju (18:16). 1995. gada Pasaules kausa izcīņā kanādieši sakāva rumāņus, taču piekāpās favorītiem DĀR un Austrālijai, 1999. gadā - sakāva Namībiju, bet zaudēja Francijai un Fidži. 2003. gada turnīrs bija neveiksmīgāks - kaut gan, kā parasti, Kanāda sausā nepalika, uzvarot Tongu, tika piedzīvotas smagas sakāves pret Jaunzēlandi un Velsu, kā arī nācās piekāpties Itālijai. 2007. gadā tikai neizšķirts ar Japānu, bet zaudēts Austrālijai, Fidži un Velsai, bet 2011. gadā negaidīta uzvara pār favorīti Tongu, taču zaudēts Jaunzēlandei un Francijai, kā arī kārtējais neizšķirts ar Japānu. Šim turnīram Kanāda kvalificējās, divās spēlēs pieveicot ASV (27:9 viesos un 13:11 savā laukumā).

Bukmeikeri Kanādas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā niecīgas: no 1000/1 līdz 5000/1, diži augstu nevērtē arī iespēju izkļūt no grupas - 25/1 līdz 275/1. Tā ir solīda vidusmēra komanda, kuru cementē tādi veterāni, kā 37 gadus vecais Džeimijs Kadmors, kurš jau 10 gadus spēlē Francijas "Clermont Auvergne" un ir kluba fanu mīlulis, Džebs Sinklērs, kurš guvis nenovērtējamu pieredzi Dienvidāfrikā Keiptaunas "Stormers" un "Western Province" sastāvā, un DĀR dzimušais ķeltu līgas "Pro12" čempionu Glāzgovas "Warriors" pārstāvis Daniels fan der Merve, kā arī jaunās zvaigznes, piemēram, "Pro12" Svonsī "Ospreys" pārstāvis Džefs Haslers.

Īpaši jāatzīmē Kadmors, kuram šis būs ceturtais turnīrs. Šo brutālo spēlētāju komandas biedri ironiski iesaukuši mīļvārdiņā par "Cuddles", bet fani piešķīruši indīgāku iesauku "Cardmore", norādot uz par viņa biežajiem ceļojumiem uz sodīto soliņa. Profesionālais sports viņam izrādījies glābiņš no cietuma, jo jaunībā viņš piestrādājis par vietējā narkotirgoņa izsitēju un pat izcietis gadu jauniešu kolonijā par uzbrukumu. Kadmoram Francijā pieder vīna bārs un sporta bārs/naktsklubs, bet kopā ar sievu nesen prezentējis jauno vīna marku ar nosaukumu "Sin Bin" jeb "noraidīto soliņš" (tajā "Chardonnay" nosaukts par "dzelteno kartīti", bet "Pinot Noir Gamay" - par "sarkano kartīti"), tādējādi ironizējot par savām disciplinārām nedienām. Interesanti, ka Kadmora jaunākais brālis Daniels ir aktieris, kurš tēloja mutantu Kolosu filmā "X-Cilvēki" ("X-Men").

Visas spēles un spēļu laiki

SPĒĻU SARAKSTS (spēles sākums pēc Latvijas laika, izceltas grupu fāzes galvenās spēles)

18. septembrī 22.00: Anglija - Fidži (A grupa; "Twickenham Stadium", Tvikenema, Londona)

19. septembrī 14.00: Tonga - Gruzija (C grupa; "Kingsholm Stadium", Glostera)

19. septembrī 16.30: Īrija - Kanāda (D grupa; "Millennium Stadium", Kārdifa)

19. septembrī 18.45: DĀR - Japāna (B grupa, "American Express Community Stadium", Braitona)

19. septembrī 22.00: Francija - Itālija (D grupa; "Twickenham Stadium")

20. septembrī 14.00: Samoa - ASV (B grupa, "American Express Community Stadium")

20. septembrī 16.30: Velsa - Urugvaja (D grupa; "Millennium Stadium")

20. septembrī 18.45: Jaunzēlande - Argentīna ("Wembley Stadium", Vemblija, Londona)

23. septembrī 16.30: Skotija - Japāna (B grupa; "Kingsholm Stadium")

23. septembrī 18.45: Austrālija - Fidži (A grupa; "Millennium Stadium")

23. septembrī 22.00: Francija - Rumānija (D grupa; "Olympic Stadium", Londona)

24. septembrī 22.00: Jaunzēlande - Namībija (C grupa; "Olympic Stadium")

25. septembrī 18.45: Argentīna - Gruzija (C grupa; "Kingsholm Stadium")

26. septembrī 16.30 Itālija - Kanāda (D grupa; "Elland Road", Līdsa)

26. septembrī 18.45: DĀR - Samoa (B grupa; "Villa Park", Birmingema)

26. septembrī 22.00: Anglija - Velsa (A grupa, "Twickenham Stadium")

27. septembrī 14.00: Austrālija - Urugvaja (A grupa; "Villa Park")

27. septembrī 16.30: Skotija - ASV (B grupa; "Elland Road")

27. septembrī 18.45: Īrija - Rumānija (D grupa; "Wembley Stadium")

29. septembrī 18.45: Tonga - Namībija (C grupa; "Sandy Park", Eksetera)

1. oktobrī 18.45: Velsa - Fidži (A grupa; "Millennium Stadium")

1. oktobrī 22.00: Francija - Kanāda (D grupa; "Stadium mk", Miltonkīnsa)

2. oktobrī 22.00: Jaunzēlande - Gruzija (C grupa; "Millennium Stadium")

3. oktobrī 16.30: Samoa - Japāna (B grupa; "Stadium mk")

3. oktobrī 18.45: DĀR - Skotija (B grupa; "St. James Park", Ņūkāsla)

3. oktobrī 22.00: Anglija - Austrālija (A grupa; "Twickenham Stadium")

4. oktobrī 16.30: Argentīna - Tonga (C grupa; "King Power Stadium", Lestera)

4. oktobrī 18.45: Īrija - Itālija (D grupa; "Olympic Stadium")

6. oktobrī 18.45: Kanāda - Rumānija (D grupa; "King Power Stadium")

6. oktobrī 22.00: Fidži - Urugvaja (A grupa; "Stadium mk")

7. oktobrī 18.45: DĀR - ASV (B grupa; "Olympic Stadium")

7. oktobrī 22.00: Namībija - Gruzija (C grupa; "Sandy Park")

9. oktobrī 22.00: Jaunzēlande - Tonga (C grupa; "St. James Park")

10. oktobrī 16.30: Skotija - Samoa (B grupa; "St. James Park")

10. oktobrī 18.45: Austrālija - Velsa (A grupa; "Twickenham Stadium")

10. oktobrī 22.00: Anglija - Urugvaja (A grupa; "Etihad Stadium", Mančestra)

11. oktobrī 14.00: Argentīna - Namībija (C grupa; "King Power Stadium")

11. oktobrī 16.30: Itālija - Rumānija (D grupa; "Sandy Park")

11. oktobrī 18.45: Francija - Īrija (D grupa; "Millennium Stadium")

11. oktobrī 22.00: ASV - Japāna (B grupa; "Kingsholm Stadium")

17. oktobrī 18.00: 1. ceturtdaļfināls (B grupas uzvarētāja - A grupas 2.vieta; "Twickenham Stadium")

17. oktobrī 22.00: 2. ceturtdaļfināls (C grupas uzvarētāja - D grupas 2. vieta; "Millennium Stadium")

18. oktobrī 15.00: 3. ceturtdaļfināls (D grupas uzvarētāja - C grupas 1. vieta; "Millennium Stadium")

18. oktobrī 18.00: 4. ceturtdaļfināls (A grupas uzvarētāja - B grupas 2. vieta; "Twickenham Stadium")

24. oktobrī 18.00: 1. pusfināls (1. un 2. ceturtdaļfinālu uzvarētājas; "Twickenham Stadium")

25. oktobrī 18.00: 2. pusfināls (3. un 4. ceturtdaļfinālu uzvarētājas; "Twickenham Stadium")

30. oktobrī 22.00: spēle par 3. vietu ("Olympic Stadium")

31. oktobrī 18.00: fināls ("Twickenham Stadium")

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!