Par aizvadīto čempionātu portāls "Delfi" šoreiz vēlējās dot nevis savu vērtējumu, bet runāt pašu spēlētāju, treneru un Latvijas Hokeja federācijas vārdiem.
"Uzskatu, ka spēlēt čempionātā nogurušam un ne uz visiem simts procentiem nav jēgas. Tad lai labāk manā vietā uz turieni dodas kāds gados jaunāks hokejists, kurš uz laukuma varēs darboties ar pilnu atdevi," izteicās Jānis Sprukts.
"Domāju, ka šis ir mans pēdējais čempionāts. Varēju nebūt jau šogad, bet ko darīt, ka vajag spēlēt," pēc pēdējā mača atzina Aleksandrs Ņiživijs. "Komandai bija problēmas un nācās savas vēlmes pastumt malā. Šogad vēl gribējās uzspēlēt, arī treneri palūdza un [ģenerālmenedžeris] Sandis [Ozoliņš].
Kā Kārlis Skrastiņš atzina Latvijas hokeja izlases ģenerālmenedžerim, Sandim Ozoliņam, vēlme un motivācija palīdzēt Latvijas izlasei pasaules čempionātā Slovākijā ir liela, tomēr, "dzelzs vīra" statuss un gadu nasta Latvijas hokejistam lika pieņemt šo nepopulāro lēmumu. Gan LHF un Latvijas izlases vadība un pats hokejists šo jautājumu centās atrisināt par labu Latvijas hokeja izlases interesēm.
"Trešajā trešdaļā laukumā nedevās Artūrs Kulda, jo viņam uz elkoņa tika uzliktas šuves, bet es zinu, ka ar viņu problēmu nebūs, jo viņš ir īsts cīnītājs," sacīja Znaroks.
Jautāts par Laura Dārziņa iespējām spēlēt pret Austriju, Znaroks ieteica žurnālistiem pašiem to pavaicāt hokejistam, liekot noprast, ka šajā jautājumā treneriem un spēlētājam varētu būt atšķirīgi viedokļi. "Es spēlētu," žurnālistiem teica Znaroks.
"Jūs neesat Rīgas "Dinamo", Krēfeldes "Pinguine", Hantimansijskas "Jugra", Atirau "Beibaris", vai "Liepājas metalurgs". Līgums ir viens un visiem un tajā rakstīts - Latvijas izlase. Latvijas labāko hokejistu komanda, kura visaugstākajā līmeni spēlē jau 15 gadus no vietas. Tā ir vienīgā motivācija un vērtība, kas tagad jānotur. Un nav svarīgi kāpēc mēs un jūs esam tur, kur šobrīd esam. Šodien jūs un mēs stāvam uz vienas robežas. Robežas, kura varbūt nav loģiska, bet diemžēl reāla. Taču mēs ticam." Ingus Krūmiņš, viens no 2800 Latvijas hokejistiem amatieriem.
"Valdība ļoti maz pievēršs uzmanību sportam, gan ar finansējumu, gan ar personisko piedalīšanos. 4. maijā, kad Latvijai ir lieli svētki, puišus apsveicu tikai es, bet no valdības vai Saeimas nesaņēmu ne telegrammu, ne elektronisko vēstuli. Tas ļoti sāpina, jo hokejs nes Latvijas vārdu pasaulē un daudzi mūs atpazīst tikai tāpēc, ka hokeja elitē jau esam 15 gadus," LHF prezidents Lipmans teica par valsts attieksmi.
"Uzdevums ir cits, reāli skatoties uz pašreizējo situāciju. Primārais ir palikt augstākajā divīzijā, tas ir minimālais, pārējie ir mērķi, un centīsimies tos sasniegt," norādīja Ozoliņš. Pati komanda sev kā mērķi ir noteikusi labāko astotnieku, bet LHF izvirzītais mērķis ir iekļūšana otrajā posmā jeb starp 12 labākajām komandām.
"[LHF] izvirzītais uzdevums esot pieticīgs - to vien dzird no apkārtējiem, bet tas ir jāizdara, un nemaz tik viegli tas nav," uzsver Oļegs Znaroks. "Tas ir pasaules čempionāts, visas komandas ir spēcīgas!"
"Rezultāts varēja būt labāks un tas tika gaidīts. Šīs pēdējās divas izšķirošās spēles bija ārkārtīgi svarīgas, tāpēc esmu pateicīgs puišiem, ka viņi izturēja gan pret spēcīgajiem baltkrieviem, gan pret Austriju. (..) Viņi savu darbu izdarīja. Daudz grūtāk ir iekļūt A grupā nekā no tās izkrist. Komandu līmenis kļūst arvien labāks - tādas komandas kā Norvēģija, Dānija vai Vācija kļūst tikai labākas un mums ar to jārēķinās," stāstīja Lipmans.
"Satura ziņā šī varbūt bija viena no visu laiku labākajām mūsu spēlēm, kādā es esmu piedalījies. Tik pārliecinoši ar tik spēcīgiem pretiniekiem mēs nebijām vēl spēlējuši," pēc spēles sacīja Latvijas izlases uzbrucējs Ģirts Ankipāns.
"Ielaidām ripu savos vārtos pretuzbrukumā un arī pirmie divi čehu vārti bija tādi "greizie". Spēle patika un pret puišiem nekādu pretenziju nav. Protams, rezultāts nav tāds, kā gribētos. Arī debitanti nospēlēja labi," saka Oļegs Znaroks.
"Ja pirms spēles kāds būtu teicis, ka pamatlaiku ar somiem nospēlēsim 2:2, domāju lielākā daļa tam piekristu un priecātos. Tomēr žēl nedaudz ir, jo vedām, sitāmies un šodien bijām pelnījuši uzvaru," uzskata Latvijas izlases pirmais vārtu vīrs Edgars Masaļskis.
"Bija redzams, ka tiesneši gaida, gaida, lai tikai noraidītu mūs," teica Oļegs Znaroks.
"Mēs uz katru spēli ejam ar domu, ka varam tajā paņemt punktus. Kāpēc ne ar tiem pašiem čehiem? Labi ar čehiem neizdevās, lai gan visi saka, ka smuki zaudējām. Mums tā smukā zaudēšana pašiem jau vienkārši ir pie d...s. Mēs gribam arī smuki punktus ņemt un šodien mēs varējām punktus paņemt. Neizdevās uzvarēt, bet būs labi," kapteinim Herbertam Vasiļjevam optimisma netrūkst.
"Komandai šī neveiksme ir trieciens. Psiholoģiski pacelt viņus nākošajām spēlēm būs grūti, puiši pārdzīvo, ir ar nolaistām galvām, taču mēs centīsimies," saka Oļegs Znaroks.
"Man nav ko pārmest komandai. Mēs vienkārši spēlējām tik cik spējām, spēlējām tā, ka varējām šo cīņu vinnēt. Šādā stilā mēs no desmit spēlēm pret Dāniju astoņas vinnētu, bet nu šoreiz tā gadījās, ka laime pasmaidīja viņiem. Pietrūka laimes vārti," žurnālistiem sacīja kapteinis Herberts Vasiļjevs.
"Šodienas spēli mēs zaudējām jau vakar, jo nebijām gatavojušies te spēlēt [atpalicēju turnīrā]. Komandas pietika tikai pirmajam periodam, pēc tam jau psiholoģiski vairs nevarēja. Ja pirmajā periodā būtu iemetuši, izmantojuši savus momentus, būtu citādāk. Viņi [slovēņi] nospēlēja uz pretuzbrukumiem, uzvarēja ar mūsu pašu ieročiem," norādīja treneris Oļegs Znaroks.
"Neko darīt, rīt brīvdiena, jāatpūšas, un tad divas smagas spēles. Jāatdod viss [spēks], kas ir. Katram ir jāatbild par savu sniegumu, un nevajag skatīties vienam uz otru. Ja katrs uzlabos savu sniegumu, viss būs kārtībā," optimistisks bija Roberts Bukarts.
"Viss tika izdarīts pareizi, lai uzvarētu šo spēli. Mēs ar komandu satikāmies, runājām. Komandai pašai ir jāzina, ko viņa grib sasniegt, bet vadībai pēc būtības ir jānosaka tikai uzdevums un tā tālāk. Komanda jau ir tā, kas cīnās un iet ārā uz ledus. Mums vajadzēja visiem sanākt kopā un uzsists katram pa plecu, drusciņ nelielā bariņā patusēties. Visi sanāca kopā, un zin' šodien tāda sajūta bija, ka katrs ir par katru," par komandas noskaņojuma uzlabošanu atklāja Herberts Vasiļjevs, norādot, ka kopā sanākšanas reizē pārējos komandas biedrus uzrunājuši tie spēlētāji, kam tas bija jādara.
"Prieks, ka izdevās izpildīt uzdevumu, bet žēl, ka nesasniedzām mērķi. Šī bija viena no grūtākajām situācijām kāda man bijusi kā trenerim, bet labi, ka pēc zaudējuma slovēņiem savācāmies," pēc mača atzina Znaroks.
"Es domāšu par to, jo apnicis komandu katru gadu vākt par gabaliņam. Naudu es šajā darbā nesaņemu, strādāju uz entuziasma pamatiem. No 18 gadiem es dzīvoju Rīgā, varbūt tas kādam šķitīs smieklīgi, taču es sevi uzskatu par patriotu. Man šī komanda nav vienaldzīga, daudzus puišus esmu audzinājis no bērnības. Viņi man ir tuvi, es par viņiem pārdzīvoju un man viņu ir žēl," Znaroks uzskaitīja iemeslus, kāpēc viņš varētu palikt.
"Ja uzskata, ka kaut ko daru nepareizi kā prezidents... Varbūt pat ar lielu prieku aizietu," divdomīgi izteicās Lipmans. LHF prezidents piebilda, ka īpaši emocionāli pārdzīvojis zaudējumu Slovēnijai, pēc kura Latvijai draudēja izkrišana uz pirmo divīziju. "Man bija šoks, ļoti pārdzīvoju, man jau bija tāda doma - priekš kam man tas viss vajadzīgs. Bet tad nomierinājos..."
"Jaunie spēlētāji sevi labi parādījuši šajā čempionātā un ja turpinās strādāt, viss būs labi. Mans uzskats ir, ka viņiem visiem jāspēlē Rīgas "Dinamo"," uzsvēra Znaroks.
"Par treneru korpusu šodien negribu runāt, to mēs lemsim, kad ar LHF valdes locekļiem izrunāsim un izanalizēsim šī čempionāta gaitu. Tad redzēsim, ko darīt. Protams, ļoti nopietni būs jādomā, jo līgums ar galveno treneri[Oļegu Znaroku] beidzas. Vajadzēs domāt. Varbūt viņš paliks, varbūt nē. Redzēs, to mēs lemsim atsevišķi," Lipmans nebija gatavs atbildēt vai Znaroks un viņa palīgi varētu palikt.