Projektu atbalsta
Sponsor Logo

Bez kritieniem neiztikt. Domoracku ģimenes stāsts

Gita un Andrejs Domoracki ir mārupieši, kuri audzina desmit gadus vecos dvīņus Ralfu un Markusu. Netālu no viņu dzīvesvietas atrodas Mārupes BMX trase, kas izveidota, pateicoties daudzu vecāku entuziasmam un vēlmei, lai viņu bērni augtu sportiskā vidē. Šajā trasē arī aizsākās mazo censoņu – BMX braucēju Ralfa un Markusa – stāsts.

Lēmums, ka bērns nodarbosies ar sportu, visbiežāk skar visu ģimeni. Tas prasa rūpīgu laika plānošanu ne tikai no mazā sportista, bet arī no pārējiem ģimenes locekļiem. Tas ir arī milzīgs gandarījums un vienotība gan uzvarās, gan zaudējumos, kas ģimeni padara tikai spēcīgāku. Projekts “Aug sportists” ir stāsts par ģimenēm – vienotām, stiprām un aizrautīgām.

Agrā bērnībā, kad dvīņi bija vien divus gadus veci, Gita ar Andreju pamanīja viņu patieso interesi pret riteņbraukšanu. Trīs gados zēni jau stūrēja velosipēdu bez palīgriteņiem. Lai šo nodarbi padarītu daudzpusīgāku, vecākiem prātā iešāvās ideja ierasto mājas pagalmu nomainīt pret piemājas BMX trasi.

“Viņiem tas tā patika, ka acis dega, abi prasīja, kad atkal varēs doties braukāt. Zēniem trasē uzreiz šķita interesantāk, jo tur nebrauc pa vienkārši asfaltētu laukumu, tur ir šķēršļi. Un tā mēs sākām bieži iet,” dvīņu pirmos soļus BMX sportā atminas Gita.

Tālāk jau jāpateicas Mārupes BMX kluba valdes priekšsēdētājam Guntim Ruskim, kurš iedrošināja uzsākt treniņus. Nu jau rit septītais gads, kopš dvīņi par savu lielāko aizraušanos sauc BMX riteņbraukšanu. 

Tu nevari tikai aizvest bērnu uz treniņiem – un viss

Aktīvā sezona sākas pavasarī un noslēdzas septembra vidū vai arī ilgst līdz brīdim, kamēr laika apstākļi ļauj. Vasarā zēni BMX trasē aizvada 4–5 treniņus nedēļā un regulāri piedalās sacensībās, bet, sezonai noslēdzoties, turpina trenēties iekštelpās, nedēļā apmeklējot vismaz trīs treniņus. Dvīņi spēlē arī basketbolu, un, lai arī šis sporta veids zēniem ļoti patīk, jūtams, ka BMX kļuvis sirdij tuvāks.

Liela nozīme ir arī vecāku atbalstam. Gita ar Andreju ir sapratuši, ka BMX ir sporta veids, kurā iesaistās visa ģimene, – viņiem tas ir kļuvis par dzīvesveidu.

“Tu nevari tikai aizvest bērnu uz treniņiem – un viss. Bez ģimenes atbalsta tas vispār nevar notikt. Sacensības parasti notiek brīvdienās, tāpēc mēs teju visu savu brīvo laiku pavadām trasē. Īpaši vasarās ļoti reti kāda sestdiena vai svētdiena ir brīva. Tas nozīmē, ka mēs tur “dzīvojam”,” secina vecāki.

Tiesa, bērnu atbalstīšana klātienē nav tikai atpūta, jo paņem daudz laika un enerģijas. BMX ir arī traumatisks sporta veids, un bez traumām nav tikuši sveikā arī mazie censoņi. Neveiksmīgu kritienu rezultātā Markuss ir pamanījies salauzt abus atslēgas kaulus.

“Reizēm ir bail, negribas jau, lai viņi krīt, bet bez tā neiztikt. Par laimi, viņi ir diezgan piesardzīgi braucēji,” novērojis Andrejs.

“Protams, ja bērns nokrīt, man kā mammai ir ļoti sāpīgi, bet ar gadiem jau nedaudz pierod. Sacensībās, kas notiek Latvijā, ir vieglāk, bet tad, kad braucam uz Eiropas un pasaules mēroga sacensībām, es dažbrīd pat nevaru paskatīties, kā tie bērni brauc, – tur ir cits asums, ļoti sakāpinātas emocijas, ir daudz, daudz vairāk dalībnieku un līdzjutēju,” pieredzē dalās Gita. 

Ball
Cone
Ball
Cone

Katram sava loma un pienākumi

Ģimene bieži dodas uz sacensībām ārvalstīs, Beļģija un Holande ir zemes, kuras viņi teju var saukt par savām otrajām mājām.

“Pateicoties BMX, mēs esam bijuši tādās valstīs, uz kurām noteikti tāpat vien atvaļinājumā neaizbrauktu, – Kolumbijā, Azerbaidžānā un ASV,” uzskaita Gita. Tālie ceļojumi vienmēr tiek apvienoti ar interesantām ekskursijām un izklaidēm. Kad puikām bija septiņi gadi, otrās lielās sacensības ārpus Latvijas robežām aizveda uz Kolumbiju, kur notika pasaules BMX čempionāts un Markuss godam nopelnīja 6. vietu. Līdz šim ievērojamākais Ralfa panākums ir pērn iegūtā 7. vieta Azerbaidžānā notikušajā pasaules BMX čempionātā. Balvu un augstu sasniegumu BMX lauciņā dvīņiem netrūkst.

Uz sacensībām ārpus Latvijas viņi vienmēr dodas visi četri, jo vecāki ne tikai vēlas atbalstīt bērnus, bet arī jūt, ka zēniem tas ir nepieciešams. Šajos braucienos katram no vecākiem ir sava loma.

“Mani pienākumi ir dzīvesvietas atrašana un organizēšana, kā arī jādomā par to, ko mēs ēdīsim un ko puikas uzkodīs starp sacensībām. Es esmu tāds kā atbalsta personāls, kas skraida riņķī un domā par pārējiem. Savukārt tētis ir visa organizētājs, vadītājs,” saka Gita. Ikdienas dzīvē viņa vairāk pielūko dvīņu skolas gaitas un mācības, bet tētis palīdz sportā. Viņš rūpējas, lai BMX riteņi vienmēr būtu tehniskā kārtībā un komplektācijā, kā arī ved zēnus uz papildu treniņiem un dalās ar vērtīgiem padomiem.

Kamēr es kā mamma to varu ietekmēt, nebūs tā, ka viņi sēdēs mājās un neko nedarīs, – it sevišķi puišiem ir vajadzīgas fiziskas aktivitātes. Sports ir tas, ka ļoti disciplinē un bērna attieksmi pret lietām saliek pareizajās vietās. Domoracku ģimenes mamma Gita

“Kamēr vien paši šo sportu gribēs, es līdz galam iešu ar viņiem,” nešaubās tētis. Ģimene neaizraujas ar prātojumiem, cik nopietnā līmenī dvīņu aizrautība ar BMX izvērtīsies nākotnē. Skaidrs ir viens – ņemot vērā BMX specifiku un to, ka zēni kļūs vecāki, treniņi kļūs arvien intensīvāki un prasības sacensībās – vēl augstākas.

“Manuprāt, ir svarīgi noturēt to patikšanu. Bet skaidrs ir viens – un to es viņiem vienmēr saku – ja nebūs BMX, būs cits sporta veids,” stāsta Gita.

“Kamēr es kā mamma to varu ietekmēt, nebūs tā, ka viņi sēdēs mājās un neko nedarīs, – it sevišķi puišiem ir vajadzīgas fiziskas aktivitātes. Sports ir tas, ka ļoti disciplinē un bērna attieksmi pret lietām saliek pareizajās vietās.”

Mēs zinām, kur mūsu nauda paliek

BMX trasē brāļiem Markusam un Ralfam patīk konkurēt un vienam otru izaicināt. FotoL Kārlis Dambrāns, DELFI.

Vecāki arī novērojuši, ka dvīņu labākie draugi ir nevis skolasbiedri vai pagalma bērni, bet tieši BMX treniņu biedri.

“Tie bērni, kuri ilgus gadus nodarbojas ar sportu, ātri atrod un nodibina ciešu kontaktu ar pārējiem treniņu biedriem – rodas kopējas intereses. Ir reizes, kad bērns negrib iet uz treniņu, jo viņš labprātāk pasēdētu mājās un neko nedarītu, bet tad, kad aiziet, tad vienmēr ir prieks un tas patīk, jo ir interesanti.”

Vecāki uzskata, ka BMX sportā dēlu uzvedība ir diezgan līdzīga, tomēr Ralfs ir apzinīgāks, centīgāks un vairāk pārdzīvo, ja kaut kas nesanāk. Turpretī Markuss daudz vieglāk iet pa dzīvi – viņš tik ļoti neņem pie sirds, ja kas neizdodas. BMX trasē brāļiem patīk konkurēt un vienam otru izaicināt.

“Tētis nevar saprast, kā tas var būt, ka treniņos Ralfs brauc pa priekšu, bet, kolīdz ir sacensības, Markuss aizbrauc garām,” prāto Gita. Sacensībās gadās visādi. Šogad, piedaloties BMX pasaules čempionāta pusfinālā, Markuss sacensību sākumā pārliecinoši iekļāvās trijniekā, bet tad nevietā nobremzēja un rezultātā 151 dalībnieka konkurencē ieguva 13. vietu.

“Mēs ilgi viņu izprašņājām, lai saprastu, kas īsti notika, bet dēls neteica. Pagāja vairākas dienas, līdz viņš atzina – nobijos.”

Markusa un Ralfa ikdiena ir aktīva, pienākumu viņiem netrūkst, tāpēc neiztrūkst arī pa kādam pārdomu brīdim – vai tā visa nav par daudz?

“Protams, ir grūtie, melnie periodi. Un tad mēs prasām – varbūt metam mieru tam BMX? Tas ir ne tikai sporta veids, bet arī laiks, nauda, pārdzīvojumi, emocijas... Bet puiši vienmēr atbild – nē, nē, BMX turpinām, tam ir jābūt!”

Stāsts nav par to, cik tas maksā, bet gan – ko no tā iegūst. Un, ja tiešām mēs esam atraduši bērnam aktivitāti, kas viņam patīk, un viņš pie tās turas, tas ir daudz, Domoracku ģimenes vecāki Gita un Andrejs

BMX nav no lētākajiem sporta veidiem, bet vecāki saka: “Mēs zinām, kur mūsu nauda paliek.”

“Stāsts nav par to, cik tas maksā, bet gan – ko no tā iegūst. Un, ja tiešām mēs esam atraduši bērnam aktivitāti, kas viņam patīk, un viņš pie tās turas, tas ir daudz,” domā Gita un Andrejs.

“Daudzi bērni ļoti bieži mēģina vienu, otru, trešo un ceturto sporta veidu vai pulciņu, bet nekas viņus tajā īsti nepiesaista. Pirmajā klasē mūsu puikas pamēģināja futbolu – sākumā likās, ka patiks, bet knapi vienu sezonu izturēja. Nu, neaizrāva.”

Gitas atmiņā spilgti iespiedušās dvīņu pirmās BMX sacensības Vecpiebalgā. Zinātāji šo trasi raksturo kā visai piņķerīgu un ne tik viegli izbraucamu. Dvīņiem tolaik bija četri gadi, un abi sacentās ar gadu vecākiem dalībniekiem. Uzvaras laurus toreiz plūca Markuss, bet Ralfs ierindojās otrajā vietā.

“Pirmā uzvara, pirmās sacensības – tās emocijas nav aizmirstamas. Man ar šo notikumu asociējas dziesma, kas galvā skan joprojām, un tā ir Avicii “Wake Me Up”. Ik reizi, kad tā skan radio, pārņem ļoti īpaša sajūta,” emocijās dalās Markusa un Ralfa mamma Gita.

Projekta ''Aug sportists'' veidotāji: saturs – Liene Matīsa, video – Miks Siliņš un Patriks Pauls Briķis, foto – Kārlis Dambrāns, dizains – Artis Gulbis, izstrāde – Emīls Cinītis, projektu vadītājas – Marta Cīrule, Kristīne Melne, Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.