Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Foto: DELFI

Ja bērnam deg acis, nav variantu. Nikola un viņas tētis Māris

Pirmo reizi Latvijas hokeja vēsturē hokeja skolas “Rīga” sistēmā tika izveidota mazo meiteņu grupa, kurā nu jau trešo gadu hokeja pamatus apgūst 27 jaunās hokejistes, dzimušas laikā no 2007. līdz 2013. gadam. Viena no viņām ir komandas vārtsardze – 12 gadus vecā Nikola. Uzņēmīgo un sportisko meiteni ikdienas gaitās atbalsta abi gādīgie vecāki – Māris un Karīna. Šoreiz tikāmies ar Nikolu un viņas tēti.

Lēmums, ka bērns nodarbosies ar sportu, visbiežāk skar visu ģimeni. Tas prasa rūpīgu laika plānošanu ne tikai no mazā sportista, bet arī no pārējiem ģimenes locekļiem. Tas ir arī milzīgs gandarījums un vienotība gan uzvarās, gan zaudējumos, kas ģimeni padara tikai spēcīgāku. Projekts “Aug sportists” ir stāsts par ģimenēm – vienotām, stiprām un aizrautīgām.

“Es spēlēju hokeju komandā ar nosaukumu MHK “Rīga” (meiteņu hokeja komanda “Rīga”), un tur ir tikai meitenes, bet mēs parasti spēlējam pret puišiem, jo Latvijā nav citu meiteņu hokeja komandu,” paskaidro Nikola. Nu jau būs pienākusi trešā treniņu sezona gan pašai Nikolai, gan MHK “Rīga” komandai. Māris uzsver, ka par komandas izveidošanu jāsaka liels paldies Inārai Zvīdrei, sieviešu hokeja kluba “Laima” menedžerei (agrāk – Latvijas Hokeja federācijas sieviešu hokeja vadītājai). 

“Tā bija viņas ideja – vienkopus, “zem viena jumta” apvienot aptuveni viena vecuma meitenes, lai veicinātu sieviešu hokeja attīstību nākotnē. Līdz šim dažas jaunās hokejistes bija trenējušās komandās kopā ar puišiem, bet atsevišķas meiteņu komandas izveide bija unikāls projekts,” stāsta Māris.

 “Ināra zināja, ka man ir meita, kuras dzimšanas gads sakrita ar projekta dalībnieču uzņemšanas gadu, un aicināja pamēģināt.”

"Kad man piedāvāja trenēties hokejā, es gribēju pamēģināt, jo likās, ka tas varētu būt interesanti. Jau pirmajos treniņos man ļoti iepatikās, un tā es sāku spēlēt. Otrajā sezonā es nolēmu kļūt par vārtsargu," stāsta 12 gadus vecā Nikola. Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI.

Sava mazā pasaulīte meiteņu komandā

Tētis neslēpj, ka lielas cerības par meitas vēlmi iesaistīties hokejā nebija lolojis un piedāvājums šķitis likumsakarīgs, jo arī viņš pats ir cieši saistīts ar hokeju. Vairāki gadi pavadīti Latvijas Hokeja federācijas preses sekretāra amatā, Māris darbojies arī hokeja skolā “Rīga” un tiesnešu kolēģijā. 

“Kad man piedāvāja trenēties hokejā, es gribēju pamēģināt, jo likās, ka tas varētu būt interesanti. Jau pirmajos treniņos man ļoti iepatikās, un tā es sāku spēlēt. Otrajā sezonā es nolēmu kļūt par vārtsargu,” notikumu gaitu ieskicē Nikola, kura hokeju nu uzskata par savu sirdslietu. “Es nezinu, kāpēc, bet jūtu, ka hokejs man ir vistuvāk.” 

Treniņi notiek trīs reizes nedēļā. Sākumā jaunās hokejistes iesildās un sporto “sausajā treniņā” ārpus ledus, bet pēc tam seko treniņš uz ledus ar visu hokeja ekipējumu. Kopumā tas aizņem divarpus stundas. Reizi mēnesī jaunā hokejiste apmeklē individuālo vārtsargu treniņu. 

Hokejā Nikola trenējas kopā ar U9 un U11 komandu meitenēm, un nedēļas nogales tiek aizvadītas Latvijas čempionātos, spēlējot pret zēnu komandām. Māris stāsta, ka pēc starptautiskajiem noteikumiem ir pieņemts, ka meitenes var spēlēt pret divus gadus jaunāku zēnu komandām, un tā tas bieži arī notiek.

Treniņā vienmēr jūtos kā kopā ar tuvām draudzenēm. Un ar meitenēm ir vieglāk kopā trenēties, jo ar kaut kādiem puišeļiem... Tas nu būtu neomulīgi! Nikola

Lai gan daudzi hokeju uzskata par visai vīrišķīgu sporta veidu, Nikolai vēl nekad nav nācies sastapties ar situāciju, ka kāds brīnītos par to, ka meitene ikdienā spēlē hokeju. Sportiste gan piekrīt, ka puiši uz ledus mēdz būt agresīvāki nekā meitenes.

“Dažreiz jau ir tā, ka ir agresīvāki, bet mani tas nebaida, jo man patīk hokejs,” saspēlēšanos ar zēnu komandām komentē Nikola un piebilst, ka vairāk par to satraucas viņas mamma, kura pirms treniņiem un spēlēm piekodina, lai meita ir uzmanīga un nesatraumējas. 

Māris priecājas, ka meiteņu hokeja komandā valda “sava mazā pasaulīte” un jaunās hokejistes ir ļoti satuvinājušās. 

“Viņas visas ir tik draudzīgas, un šo kopības sajūtu var nolasīt arī spēlēs neatkarīgi no tā, vai ir uzvara vai sāpīgs zaudējums. Ja nav paveicies, visas sanāk kopā bariņā un samīļojas, vienai otru mierinot ar domu, ka “nekas, būs jau labi”, bet, ja iemet “golu”, tad patiesi priecājas un uzsit pa plecu.” 

“Treniņā vienmēr jūtos kā kopā ar tuvām draudzenēm. Un ar meitenēm ir vieglāk kopā trenēties, jo ar kaut kādiem puišeļiem... Tas nu būtu neomulīgi!” tēta novērojumus par ciešajām draudzības saitēm apstiprina Nikola.

Meitene lepojas, ka viņai ļauts trenēties arī kopā ar gados vecākām hokejistēm no komandas “Laima Juniors”. Lielās meitenes palīdz attīstīt vārtsardzes reakciju ripas ķeršanā, jo Nikolas komandas biedrenes vēl nav tik izveicīgas. Un Nikolai ir, uz ko tiekties, – viņas elks un piemērs sportā ir Kristers Gudļevskis, KHL kluba Rīgas “Dinamo” vārtsargs.
Ball
Cone
Ball
Cone

Sports un dejas disciplinē

Paralēli mācībām skolā un hokeja treniņiem Nikola pagūst apmeklēt arī tautas deju pulciņu un dzied korī. 

“Dažreiz tautas dejas pārklājas ar hokeja treniņiem, bet es mēģinu visu paspēt un pagūt laikā. Hokejs man ir vissvarīgākais, jo tā ir mana sirdslieta. Tomēr es arī nespēju no kora atteikties, bet tautas dejas dejoju jau piecus gadus, kopš sāku iet skolā,” simpātijas pret daudzajiem pulciņiem raksturo Nikola. 

“Protams, sports un arī dejas ļoti disciplinē, un to var redzēt arī bērna raksturā,” uzskata Māris. Viņam prātā nāk piemērs no pagājušās sezonas, kad Nikolas ierastajiem trim hokeja treniņiem nedēļā pievienojās ceturtais, papildtreniņš, ar mērķi labāk apgūt vārtsarga tehnikās prasmes un iemaņas. 

“Treniņš sākās svētdienā agri no rīta, un mums pirms tā vēl bija jāpagūst piecelties, paēst brokastis, aizbraukt uz halli, savākt ekipējumu no žāvētavas un uzvilkt mugurā. Un, ja bērns ir gatavs celties, lai to visu paspētu, tad tu saproti, ka tas tomēr disciplinē viņu. Un saproti arī to, ka viņam tas tomēr ir nopietni. Man jau nav variantu – ja bērnam deg acis tā visa dēļ, tad man kā vecākam nav tiesību viņam to liegt, atliek vien dzīvot tam līdzi.”

“Protams, sports un arī dejas ļoti disciplinē, un to var redzēt arī bērna raksturā,” uzskata Māris. Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI 

Sākotnēji, pirms sajutis Nikolas patieso aizrautību, Māris bijis nedaudz skeptisks un, kaut gan ļāvis meitai pamēģināt, uzreiz pateicis: “Es to “nevilkšu”.” 

“Hokejs ir finansiāli dārgs sporta veids. Ja bērns tā dēļ īsti “nedeg”, tad labāk izvēlēties lētāku pulciņu, kas arī paņems mazāk laika. MHK “Rīga” projekts paredz, ka sākumā jaunās censones tiek nodrošinātas ar hokeja ekipējumu. Kamēr hokeju nespēlē nopietnākā līmenī, tā ir ļoti laba iespēja, ko ikviena meitene var izmantot.”

Bez pārspīlēšanas

Tēta bagātīgā darba pieredze un uzkrātās zināšanas hokeja lauciņā Nikolai palīdz attīstīties kā sportistei. 

“Pēc katras manas spēles mēs skatāmies videoierakstu un kopā analizējam manas kļūdas, lai nākamreiz es tādas vairs nepieļautu,” tēta kompetenci novērtē Nikola. 

Māra padomos un ieteikumos meitene ieklausoties vienmēr. Lai gan vecāku atbalsts ir ļoti svarīgs, Nikolas tētis ir novērojis, ka pārāk dedzīga vēlme virzīt bērnu sportā var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. 

“Apmeklējot bērnu un jauniešu hokeja spēles, redzu vecāku un bērnu uzvedību spēļu laikā, tāpēc gribu izmantot iespēju uzrunāt vecākus un aicināt būt savaldīgākiem. Daudzi vecāki grib bērnu rezultātu tagad un tūlīt, un brīžiem tās agresīvās bļaušanas no tribīnēm... Bērni taču visu dzird, redz un jūt. Viņu spēle ir kā dāvana vecākiem, nevis tikai pašmērķis ceļā uz rezultātu,” aizdomājas Māris.

Viņš sev tuvu draugu lokā novērojis situācijas, kad pusaudži vairs negrib nodarboties ar sportu, jo pārāk intensīvu treniņu dēļ ir pazudusi interese, citiem vārdiem – bērns to visu ir “pārēdies”. 

“Nevajag savus bērnus “pārbarot”, jo viņiem dzīvē ir arī mācības, nereti vēl citi pulciņi, un bērnam galu galā ir arī jāēd un jāguļ. Bērni ir tendēti rotaļāties, tāpēc līdz zināmam vecumam arī treniņiem jābūt caur rotaļām. Ja desmit gados viņam liks ļoti nopietnas lietas darīt uz ledus vai jebkādā citā veidā, bērns ātri vien “atēdīsies” un viņam vairs to negribēsies.” 

Nevajag savus bērnus “pārbarot”, jo viņiem dzīvē ir arī mācības, nereti vēl citi pulciņi, un bērnam galu galā ir arī jāēd un jāguļ. Bērni ir tendēti rotaļāties, tāpēc līdz zināmam vecumam arī treniņiem jābūt caur rotaļām. Nikolas tētis Māris

Māris ir pārliecināts, ka pārspīlēt nevajag, tomēr fiziskām aktivitātēm jābūt jebkuras ģimenes dienaskārtībā. 

“Manuprāt, tas ir pašsaprotami. Es Nikolu nekad neesmu spiedis sportot, bet tajā pašā laikā manas profesijas dēļ sports vienmēr bijis apkārt. Kad meita bija maza, kopā gājām uz visām iespējamām sporta sacensībām – volejbolu, tenisu, hokeju, vieglatlētiku un citām.” 

Nikola iestarpina, ka viņai visvairāk atmiņā iespiedušās reizes, kad apmeklētas hokeja spēles. “Mēs ļoti bieži gājām uz “Dinamo” spēlēm, man tas likās ļoti interesanti, un varbūt arī tāpēc es pat sāku nodarboties ar hokeju.”

Tikai sēdēt dīvānā nav loģiski

“Vajadzībai un vēlmei pēc sportiskām aktivitātēm ir jābūt pašā ģimenē, it īpaši tāpēc, ka daudzās skolās bērniem ir tikai divas sporta stundas nedēļā. Man liekas, pa šo īso laiku bērni pat nepaspēj iesvīst,” prāto Māris un iesaka šo situāciju vecākiem risināt, meklējot pulciņus, kur bērns varētu fiziski attīstīties, vai arī meklēt veidus, kā sportot visai ģimenei kopā. 

“Tagad ir tik daudz iespēju un vietu, kur bērniem un vecākiem iet un darboties! Piemēram, pie Nikolas mācību iestādes, Rīgas 84. vidusskolas, ir uzcelts milzīgs sporta komplekss, turpat ir arī ledus laukums, kur mēs ar Nikolu ziemā ejam slidot. Ja manā bērnībā būtu tas viss, kas tagad ir pieejams, es aiz laimes nezinātu, kur likties!” sajūsmu neslēpj Māris. Netālu no skolas esošā sporta kompleksa priekšrocības ir novērtējusi arī Nikola. 

“Brīvajā laikā mēs ar tēti tur ejam pamētāt basketbola bumbu, vēl arī spēlējam galda tenisu.” 

Tētis papildina, ka abiem kopā patīk arī skriet un šovasar kopīga ceļojuma laikā ārpus Latvijas abi divatā apmeklējuši arī sporta zāli. Ģimeni satuvina arī Rīgas hokeja skolas organizētais Ziemassvētku pasākums audzēkņu ģimenēm. 

“Kopā sanāk vecāki ar bērniem, viņu brāļiem un māsām un spēlē hokeju. Nav svarīgi, kāds vecākiem ir prasmju līmenis, visi uzauj slidas, sadalās vairākās komandās un izspēlē mini turnīru. Īstenībā tāda forša tradīcija.” 

Nikolai ir paveicies arī ar ļoti draudzīgiem un aktīviem klasesbiedriem – sportojot visi. Gan kopā, piedaloties “ZZ čempionāta” sacensībās, gan pierādot sevi individuālos ārpusskolas sporta veidos. Nikolas klasē mācās pat svarcēlāja un BMX braucējs. Populārs ir arī florbols, futbols, volejbols, vieglatlētika, basketbols un dažāda veida dejas, bet Nikola ir vienīgā hokejiste.

Meitene uzskata, ka visiem bērniem būtu jāsporto, jo fiziskas aktivitātes attīsta ķermeni un cilvēkam ir jābūt aktīvam: “Sēdēt tikai dīvānā – tas nav baigi loģiski.” Māris ir novērojis, ka darbošanās komandas sportā veido un attīsta komunikācijas prasmes un sportiska ikdiena nostiprina bērna pašdisciplīnu. 

Arī mācībās Nikola ir patstāvīga, un labas sekmes mācībās ir viņas pašas uzdevums un atbildība – vecāki blakus nesēž. Meitene apzinās, ka panākumi skolā ir cieši saistīti arī ar dažādu mērķu sasniegšanu sportā. Māris zina stāstīt, ka šobrīd daudzi jaunie Latvijas hokejisti izmanto iespēju mācīties Amerikā, jo “caur sportu” var iegūt pilnu vai daļēju stipendiju studijām. 

“Galvenais – labi jāmācās, labi jāsporto un jādara viss, lai tas patiktu!” mudina Nikolas tētis. 

Ar draugiem un paziņām daudz runāts, ka bērniem, kuri sporto, nav īsti laika ne kaprīzēm, ne blēņām, jo sports gan noslogo, gan arī nogurdina. Bērns ir divtik nodarbināts – ne tikai skolā, bet arī treniņos. Nikolas tētis Māris

“Skatīsimies, kā ies un kā būs,” nākotnē piesardzīgi veras pati Nikola, taču atklāj, ka labprāt turpinātu nodarboties ar hokeju arī profesionālā līmenī. Par citu nākotnes profesiju viņa vēl nav domājusi. 

Nikolai tuvojas bieži vien tik sarežģītais pusaudža vecums, bet Māris ir visai mierīgs. 

“Ar draugiem un paziņām daudz runāts, ka bērniem, kuri sporto, nav īsti laika ne kaprīzēm, ne blēņām, jo sports gan noslogo, gan arī nogurdina. Bērns ir divtik nodarbināts – ne tikai skolā, bet arī treniņos.” 

Hokeja skolas “Rīga” meitenēm kļūstot vecākām, viņu slodze ar katru gadu palielinās treniņu daudzuma un intensitātes ziņā, bet Nikola tam ir gatava, jo uz treniņiem dodas ar prieku. 

Šovasar meiteņu komanda piedalījās starptautiskajā hokeja turnīrā Pēterburgā, kur bija lieliska izdevība sacensties ar pasaules līmeņa komandām no Krievijas un Polijas savā vecuma grupā. Komandas vēsturē tika izcīnīta pirmā starptautiskā uzvara, kā arī piedzīvotas neaizmirstamas emocijas un nodibinātas jaunas draudzības saites.

Projekta ''Aug sportists'' veidotāji: saturs – Liene Matīsa, video – Miks Siliņš un Patriks Pauls Briķis, foto – Kārlis Dambrāns, dizains – Artis Gulbis, izstrāde – Emīls Cinītis, projektu vadītājas – Marta Cīrule, Kristīne Melne, Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.