Projektu atbalsta
Sponsor Logo

Tiekšanās uz Latvijas hokeja izlasi – nepārtraukta rāpšanās kalnā


Foto: DELFI

Latvijas hokeja izlases sniegumam pasaules čempionātā līdzi sekoja ne tikai līdzjutēji arēnā vai pie televizora ekrāniem, bet arī jaunie spēlētāji, kuri kādu dienu sapņo pārstāvēt savu valsti spēcīgāko komandu pulkā. Ceļš uz Latvijas izlasi ir nepārtraukta kāpšana kalnā, kas ir dažādu šķēršļu pilna. 

Pieredzējušais hokeja treneris Gints Bisenieks savā karjerā trenējis tādus Latvijas izlases spēlētājus kā Ģirtu Ankipānu, Kasparu Astašenko, Aleksandru Macijevski, Jāni Spruktu, Rodrigo Laviņu, Juri Štālu, Jēkabu Rēdlihu, Kristeru Gudļevski un citus. Tāpat viņš ir Latvijas Hokeja federācijas (LHF) treneru komitejas priekšsēdētājs, tāpēc  viņš ir lietas kursā par aktualitātēm un galvenajām problēmām jauniešu hokejā. 

“Svarīgākais ir veselīgs dzīvesveids. Mazākajos vecumos nav jāspēlē uz rezultātu par katru cenu. Mēs par piemēru ņemam Kanādas, ASV un Zviedrijas programmas, bet dzīvē to īstenot to ir diezgan grūti. Pie mums pat U-10 vecuma grupās, kur spēles notiek šķērsām laukumam četri pret četri, visi vecāki grib uzvaras un kausus. Spiediens tiek izdarīts uz bērniem un treneriem. Mums sabiedrības uztvere par sportu ir nepareiza,” atzina Bisenieks. 

Viņš skaidroja, ka cenšanās uzvarēt par katru cenu jau no bērnu vecuma ietekmē jauno spēlētāju izaugsmi, jo tad spēļu laikā ne visiem tiek dots vienlīdz liels spēles laiks, taču spēlē tā brīža līderi. Taču šādi rīkoties nav pareizi, jo ne visi spēlētāji attīstās vienlīdz ātri. Kā piemēru viņš minēja Sandi Ozoliņu, kurš vēl 15 – 16 gadu vecumā ne ar ko neatšķīrās no pārējiem, taču pēc tam viņa attīstībā bija liels izrāviens, un viņš kļuva par vienu no Latvijas hokeja spožākajiem spēlētājiem.

“Visiem ir jāpievērš vērība un visiem ir jādod spēles laiks,” uzsvēra Bisenieks. “Sportā visu laiku ir jārāpjas kalnā, visu laiku ir jātrenējas, lai nepalaistu citus sev garām.”

Svarīgs jautājums hokejā ir izmaksas, jo hokejs nav no lētākajiem sporta veidiem. Ir jāmaksā par ledus īri, ik pa laikam jāatjaunina ekipējums un jādodas uz turnīriem.

Kad spēlētāji ir mazi, viņi nūjas nelauž, bet, augot lielākiem, nūjas lūst biežāk. Gints Bisenieks

“Kad spēlētājs ir mazāks, tad tas inventārs jāmaina ik pa diviem vai trijiem gadiem. Pēc tam tas nav tik bieži jādara, ja vien nevēlas jaunus modeļus. Kad spēlētāji ir mazi, viņi nūjas nelauž, bet, augot lielākiem, nūjas lūst biežāk. Ar jauniešu grupām spēlējam turnīrus tepat, Latvijā, bet vēlāk jau parādās turnīri ārzemēs. Tās izmaksas pakāpeniski pieaug,” skaidroja treneris.  

Bisenieks gribētu, lai jauno hokejistu vecāki biežāk uzticētos treneriem, nevis par katru cenu uzstātu par savu taisnību. Vecāku vērtējums par spēlēs un treniņos notiekošo nevar būt objektīvs, jo viņi skatās tikai uz savu bērnu, taču trenera redzējums ir plašāks un profesionālāks. 

“Tagad ir tā, ka katrs lēmums tiek apspriests un analizēts. Tiek izteikti absolūti neprofesionāli viedokļi, uz kuriem negribas atbildēt, taču ir jāatbild. Katram liekas, ka mana taisnība ir vienīgā,” secinājis Besenieks.

Projekta ''Kā top Latvijas hokeja izlase?'' veidotāji: saturs – Reinis Lācis, Jānis Bendziks un Oskars Morozovs, foto – Mārtiņš Purviņš, video – Miks Siliņš un Patriks Pauls Briķis, dizains – Martina Sergejeva, izstrāde – Artis Dzundza, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Kristiāna Tabunova, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.