Aivars Platonovs: Katram latvietim savu sporta veidu un federāciju
Foto: F64

Jau kopš bērna kājas mājas gaitās esmu bijis diezgan švaks palīgs. Nevar teikt, ka biju slinks, taču visnotaļ bieži centos sameklēt veidus, kā citu definētas prioritātes aizstāt ar dažādiem manā izpratnē daudz "svarīgākiem" darbiem: ja vajadzēja sakārtot drēbju skapi, kārtoju plauktus; istabas kārtošanu aizstāju ar mēbeļu pārbīdīšanu; malkas sagādes vietā pildīju mājasdarbus, bet, kad negribējās mācīties – gāju uz treniņu. Un tā uz riņķi. Mātei par to bija viens sakāmais: "gatavs darīt visu, lai nekas nebūtu jādara".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Iespējams, šīm liriskajām atmiņām par bērnu dienas gaitām nav nekādas nozīmes, taču tieši tās man atausa, dzirdot kā augstākajos varas gaiteņos dzimst jauna federācija, kamēr citas trīc un dreb no domām par sporta veidu sadalīšanu prioritātēs, izmantojot vēl līdz galam nesaprotamus kritērijus un ar vēl mazāk nojaušamu mērķi. Godīgi sakot, es pat brīnos, kā visā šajā notikumu virpulī nav uzdots jautājums – kāpēc mums vispār vajadzīgas federācijas un par ko tās saņem nodokļu maksātāju līdzekļus? Galu galā, citējot kādu twitter pērli: "neesam tik bagāti un nedrīkstam "izpļekāt" naudu visur un nekur!"

Nepārprotiet mani – es neesmu pret sporta veidu dažādību un ikviena indivīda pašnoteikšanās tiesībām, brīvu vaļu nodarboties ar visdažādākajām aktivitātēm, kā arī tiesībām formēties biedrībās un pārstāvēt savas intereses. Es to absolūti respektēju un nepārprotams pierādījums manai tolerancei pret viedokļu dažādību sportā ir kaut vai tas, ka es vēl joprojām neesmu noslīcinājis savu draugu, kurš katru reizi, runājot par "pseidosportu", atgādina, ka peldēšana pavisam noteikti nav nekāds sporta veids. Atšķirt jaunu, perspektīvu sporta veidu no hobija, dārgas izklaides vai nejēdzīgas nodarbes varētu nebūt tik vienkārši un, iespējams, būtu bezjēdzīgi – lai jau cilvēki darbojās. Pavisam citādāk, manuprāt, ir ar atzītās federācijas statusa piešķiršanu un valsts atbalsta sniegšanu.

Jā, uzskatu, ka Latvijā federāciju atzīšanas un finansēšanas kritēriji ir pārāk liberāli, bet no pašām federācijām, lai pretendētu uz valsts budžeta līdzekļiem, tiek prasīts pārāk maz.

Pamatojot savu domu, pirmkārt, ir vērts atskatīties uz pašiem sporta federāciju atzīšanas kritērijiem. Sporta likuma 10.1 pantā ir noteikti astoņi atzīšanas kritēriji, no kuriem tikai viens – sporta sacensību organizēšana - ir faktiski attiecināms uz organizācijas īstenotajām aktivitātēm. Visiem pārējiem kritērijiem vairāk ir juridiskas vai organizatoriskas dabas raksturs (prasības par statūtu saturu, biedru juridisko statusu, vadītāja pilsonību, informācijas publicēšanu, antidopinga konvencijas prasību ievērošanu utt.). Cilvēkam, kurš "sen nav sists", šādas prasības izpildīt "uz papīra" nevajadzētu būt īpaši sarežģīti. Protams, arī tās ir ļoti svarīgas lietas, taču tām absolūti nav nekāda sakara nedz ar atzīstamo federāciju faktisko darbību un tās novērtējumu, nedz valsts sporta nozares kopējās vīzijas un prioritāšu sasniegšanu. Diemžēl arī valsts budžeta sadales kritērijos nav noteiktas saprātīgas minimālās prasības, kas jāizpilda federācijai, lai vispār varētu pretendēt uz vietu pie nodokļu maksātāju naudas sadales galda.

Manuprāt, būtu tikai pareizi, ja mēs kā sabiedrība pieprasītu, ka jebkuram kandidātam uz atzītās federācijas statusu (proti – sporta veida atzīšanu valsts līmenī) vispirms būtu jāsasniedz zināmi kvantitatīvie un kvalitatīvie kritēriji, kas atbilst sporta politikas mērķiem, kā arī kopējai valsts politikai sabiedrības veselības veicināšanas, drošības stiprināšanas un citās valstiski aktuālās jomās. Un tieši tādi paši kritēriji būtu jāsasniedz visām atzītajām federācijām to darbības laikā. Moderni runājot – federācijām jāizpilda valsts pasūtījums.

Ja valsts ir definējusi, ka mūsu sporta nozares prioritāte ir bērnu un jauniešu sports, tad, manuprāt, būtu tikai loģiski sagaidīt, ka ikviena federācija dod savu artavu šīs prioritātes sasniegšanā. Realitātē mums ir ne tikai federācijas, kurās bērnu un jauniešu skaits ir skaitāms uz vienas rokas pirkstiem, bet arī tādas, kur jauniešu nav vispār. Teju trešdaļā federāciju šis skaits nesasniedz pat 100 (un tikai 4 no tām ir olimpiskās federācijas). Tāpat mums ir federācijas, kuras (2019.) gada laikā nav sarīkojušas nevienu bērnu un jauniešu čempionātu.

Otrkārt, ja ar likumu ir noteikts, ka viens no sporta jomas pamatprincipiem ir "drošības princips, kas paredz, ka sporta pasākumi un treniņi (nodarbības) noris drošā vidē un tos organizē un vada kvalificēti sporta darbinieki", tad, manuprāt, ir noziedzīgi pret sabiedrību atzīt un ļaut darboties sporta federācijām, kuras vispirms nespēj nodrošināt šī principa izpildi. Varētu šķist, ka šī nav nekāda problēma, bet izrādās, ka mūsu valstī darbojas federācijas, kuru pārstāvētajos sporta veidos nav neviena (!) sporta speciālista. Tad nu, loģisks jautājums – kurš un kā šo federāciju pārraudzītajos sporta veidos vada treniņus? Ja sportā viens apņēmīgs cilvēks sasniedz spožus rezultātus bez trenera vadības, tad mēs to parasti saucam par fenomenālu sportistu, bet, ja šādā veidā darbojas un attīstās viss sporta veids, tad varbūt tas nemaz nav izaudzis līdz sporta veidam?

Latvijā spēkā esošā sporta speciālistu kvalifikācijas un sertificēšanas sistēma ļauj sagatavot sporta speciālistus arī tādos sporta veidos, kuri nav atrodami augstāko izglītības iestāžu mācību programmās. To ne tikai var izdarīt, bet – federācijām tas ir jādara. Federācijas pienākums ir nodrošināt, lai treniņus bērniem un jauniešiem vada kvalificēti un profesionāli sporta speciālisti. Tieši tāpat federācijām būtu obligāts pienākums līdzdarboties sporta speciālistu profesionālās kvalifikācijas pilnveidē, piedāvājot regulārus kursus, seminārus, lekcijas, utt. Diemžēl arī šajā jomā federāciju prakse atšķiras – 2019.gadā katra piektā federācija saviem biedriem nav piedāvājusi nevienu izglītības pasākumu. Var jau teikt, ka tas ir pašas federācijas un tās biedru ziņā, taču jau atkal – ir jāvērtē, kā tas iet kopā ar valsts nozaru politikas mērķiem un prioritātēm.

Treškārt, ja ar likumu ir noteikts, ka federācijas mērķis ir "vadīt un koordinēt darbu attiecīgajā sporta veidā vai darbības jomā", tad ar mērķa sasniegšanu saistītajiem darbības principiem ir jāatspoguļojas arī federāciju darba ikdienā. Man kā federācijas vadītājam nav saprotams, kā federācijas var neiesaistīties visas sporta jomas attīstībā un aktuālo problēmjautājumu risināšanā. Var pieņemt, ka kādam trūkst resursu, lai virzītu savas iniciatīvas un idejas, taču – es nespēju iedomāties pamatojumu, kāpēc kāda federācija varētu ignorēt valsts pārvaldes vai citu sociālo partneru aicinājumu uz diskusiju un kopīgu darbu (kaut vai sniedzot formālu atbild). Jā, var atšķirties viedokļi, var nepatikt atsevišķas personālijas, taču federācijas ir uzņēmušās daļēju valsts funkciju izpildi un tām ir pienākums piedalīties nozares jautājumu risināšanā. Tik vienkārši. Ja kādam to ir grūti izdarīt, tad varbūt jāatsakās arī no pārējām valsts deleģētajām funkcijām un tiesībām.

Federācijām ir jāpilda vērtīga sabiedriskā funkcija un, saņemot valsts budžeta līdzekļus, ir jāpiedalās fiziski aktīvas, veselas, intelektuāli un morāli nobriedušas sabiedrības veidošanā. Ir lietas, kuras federācijām ir vienkārši jādara, neatkarīgi no to pārstāvētā spora veida un panākumiem augstu sasniegumu sportā.

Iespējams, nosakot stingrākas federāciju atzīšanas prasības (citās valstīs tādas ir), pieprasot daudz aktīvāku līdzdalību valsts sporta (un arī citu jomu) politikas mērķu sasniegšanā, kā arī ieviešot daudz augstākus kvalitatīvos un kvantitatīvos kritērijus, mēs ne tikai piedzīvotu kaut ko līdzīgu dabīgajai atlasei un ievērojami uzlabotu gan sporta organizāciju darba kvalitāti, gan sporta pārvaldību kopumā, bet arī panāktu, ka visa sporta nozare strādā vienā virzienā, paturot prātā arī kopējās valsts prioritātes. Ir jāsakārto pamati un tikai pēc tam, ļoti iespējams, sporta nozarei ir vērts diskutēt par prioritāriem sporta veidiem un to kritērijiem.

Tags

Peldēšana
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form