Atpakaļceļā no Ņižņijnovgorodas uz Rīgu pēc Gagarina kausa izcīņas pirmās kārtas 7. spēles lidmašīnā, ar kuru mājās atgriezās Rīgas "Dinamo" hokejisti, esot bijis pilnīgs klusums. Nomākts klusums.
Kā arī jābūt pēc zaudējuma izšķirīgajā spēlē, kurā varēji uzvarēt. Varējām trešo gadu pēc kārtas tikt izslēgšanas turnīra otrajā kārtā, bija izredzes uzvarēt arī izšķirīgajā spēlē, bet... Laikam tomēr likumsakarīgāk, ka nevarējām. Nav par ko priecāties, bet nav arī iemesla slēpties no līdzjutējiem. Par tādu zaudējumu sērijā nav kauns.
Vilšanās, protams, ir visiem un tas ir tikai normāli. Ja tā nebūtu, tad būtu jāiet pie ārsta. Nav tādas mērauklas, ar kuru varētu izmērīt, cik daudz un kā tieši pietrūka Rīgas "Dinamo", lai pārspētu "Torpedo" un iekļūtu konferences pusfinālā. Tādas mērauklas nav, kā arī viena iemesla zaudējumam nav. Ja skatās tikai regulārā čempionāta turnīra tabulā, tad otrās komandas uzvara pār septīto ir tikai likumsakarīga un septītā komanda - Rīgas "Dinamo" - ir pelnījusi tikai uzslavu par to, ka piekāpās tikai septītajā spēlē. Ja paskatās abu komandu sastāvus, tad "uz papīra" pretinieks arī bija spēcīgāks. Ja salīdzina abu komandu rocību, tad arī "Torpedo" uzvara ir likumsakarīga, taču tie visi ir vāji mierinājumi, jo hokeju par laimi nespēlē "uz papīra", naudas daudzums un līdz ar to meistarīgu spēlētāju lielāks daudzums ir ļoti būtisks, tas dod priekšroku un ceļ pašapziņu, taču tas par laimi neko negarantē. Galu galā - iepriekšējos trijos gados situācija bija līdzīga, divus iepriekšējos gadus vēl izteiktāka par labu mūsu pretiniekiem, taču abas reizes mēs uzvarējām. Tas rūgtumu tikai palielina. Jārēķinās, ka līdzīga situācija būs arī nākamgad un turpmāk, jo diezin vai Rīgas "Dinamo" pēkšņi kļūs par vienu no turīgākajām KHL komandām. Patiesībā daudzi mūsu komandu min kā piemēru tam, kā ar ierobežotiem līdzekļiem var sasniegt labu rezultātu, var četrus gadus pēc kārtas spēlēt Gagarina kausa izcīņā un izveidot simpātisku laba līmeņa komandu. Mēs to apzināmies arī paši, taču arī tas ir vājš mierinājums... Vismaz tik ilgi, kamēr pāries zaudējuma rūgtums.
Rīdzinieki nespēlēja sliktāk par "Torpedo" un noteikti nebija vājāki par pretinieku - tādas ir hokeja speciālistu atziņas un tām nevar nepiekrist. Taču mēs zaudējām... Pirmie septītajā spēlē zaudētie vārti jeb precīzāk tas, kā tie tika zaudēti, lielā mērā raksturo visu spēļu sēriju starp Rīgas "Dinamo" un "Torpedo". Nē, ar to negribu teikt, ka pretinieku vārtsargs Vitālijs Kovaļs uzvarēja sēriju, bet mūsu vārtsargi to zaudēja. Vārtsargiem bija ļoti liela loma un nenoliegsim Kovaļa milzīgo lomu "Torpedo" uzvara, taču ar sliktiem vārtsargiem vai sliktu spēli komanda līdz septītajam mačam pret konferences vicečempionu netiek. Tad parasti ir 0:4. Labākajā gadījumā - 1:4. Ko lai šajā sakarā saka Minskas "Dinamo", kas ar labāko sastāvu un labāko sniegumu regulārajā turnīrā, kopš pastāv KHL, "sausā" zaudēja Maskavas "Dinamo"? Pirmie septītajā spēlē zaudētie vārti bija nelaimes gadījums, tādus vārtus komanda gūst vienreiz daudzās sezonās un tieši tādus "Torpedo" guva, kas liecina tikai par to, cik līdzīgi bija spēku samēri, lai tikai šādi kuriozi vārti lielā mērā noteiktu uzvarētāju pēdējā septītajā mačā. Varbūt tieši tāpēc tādus vārtus guva "Torpedo", ka tas bija objektīvi mazliet spēcīgāks un ka tieši tā tikai varēja izteikt vienas komandas pārākumu?
Katra no septiņām spēlēm bija tik atšķirīga no citām, ka nav iespējams vilkt starp tām kaut kādas paralēles. Cik bieži un cik krasi mainījās viedokļi un vērtējumi pēc katras no spēlēm un pirms katras nākamās spēles!? Kad izkrita no sastāva Frederiks Vargs un Aleksandrs Ņiživijs (vēl agrāk savainojumu atkal guva Andris Džeriņš), kad kļuva zināms, ka nav pilnībā veseli Ģirts Ankipāns, Kriss Holts, Sandis Ozoliņš un droši vien vēl vismaz daži hokejisti, kuru uzvārti neizskanēja, tad likās, ka nav mums vairs nekādu izredžu pret komandu, kura jau tā ir objektīvi labāk nokomplektēta un kurā iztrūkst tikai divi līderi (Mets Elisons un aizsargs Jevgeņijs Varlamovs, kaut gan otrā izkrišana līdz ar Alekseja Vasiļjeva un Alekseja Petrova atnākšanu vairs nebija tik būtiska). Un tomēr mēs pratām panākt 3:3 un mums nevis "Torpedo" bija vairāk reālu vārtu gūšanas iespēju septītajā spēlē. Arī tas ir vājš mierinājums, jo vārtus mēs neguvām. Pēc zaudētas spēles, turklāt vēl septītās izšķirošās, nevar nebūt vilšanās sajūtas, taču šoreiz tā nav dusmu sajūta par nevarību. Gluži otrādi. Prieka nav, bet nav par savu komandu arī kauns. Jāpiekrīt teiktajam, ka nevis "Torpedo" uzvarēja, bet gan Rīgas "Dinamo" zaudēja.
Kādam varbūt var likties, ka cenšos mīkstināt zaudējuma rūgtumu, meklēju attaisnojumus komandas izkrišanai no Gagarina kausa izcīņas. Man nav nekāda iemesla to darīt. Rīgas "Dinamo" spēlē bija pietiekami daudz nepilnību, bija kļūdas sastāva komplektēšanā (leģionāri...), bija kļūdaini treneru (galvenā trenera?) lēmumi, taču ar visu to mēs ne tikai jau mēnesi pirms regulārā turnīra beigām (pirmo reizi tik agri!) praktiski bijām nodrošinājuši vietu Gagarina kausa izcīņā un tikai izslēgšanas turnīra pirmās kārtas septītajā spēlē piekāpāmies otrās vietas ieguvējiem konferencē. Vainīgos var atrast vienmēr (tieši tāpat, kā var atrast iemeslus uz pretinieku rēķina, kāpēc tik agri bijām droši par vietu Gagarina kausa izcīņā - viss atkarīgs no tā, ko kurš grib saskatīt un atrast). Jautājums tikai - vai par katru cenu vainīgos jeb grēkāžus vajag meklēt un vai noteikti vajag kādu sodīt, padarot to par galveno (galvenajiem) grēkāzi (grēkāžiem). Sak, redziet, kā mēs esam reaģējuši uz neveiksmi. Lietderīgāk ir rūpīgi un bez liekām emocijām izanalizēt sezonu, izdarīt secinājumus, paņemt no tās vērtīgo un sākt domāt par nākamo KHL sezonu.