Biedriņš un Šķēle, Kristaps un Sandis Valteri, Grafs un Kambala, Janičenoks un Jahovičs, Kalve un Kaspars Bērziņš, Zaķis... Būtu muļķīgi teikt, ka šie spēlētāji izlasi nepadarītu ievērojami spēcīgāku, turklāt tie nav divi trīs, bet gan 11spēlētāji (iespējams, ka būtu pieminams vēl kāds), kuri dažādu iemeslu dēļ Latvijas izlasē nespēlēs. Paliek tas, kas paliek un ar tiem arī jāspēlē. Visu labāko spēlētāju atrašanās ierindā vēl neko arī negarantē (piemērus tālu nav jāmeklē), savukārt viena vai vairāku līderu izkrišana no sastāva ir ne tikai sitiens pa komandas izredzēm, tā ir arī iespēja izpausties jauniem līderiem un tikt atrastiem jauniem līderiem. Cits jautājums, vai pietiks laika tos atrast un vai viņi paspēs sevi apjaust līderu lomā.
Pirmā pārbaudes spēle ar Lietuvas studentu izlasi (par otro izlasi to būtu pārāk skaļi saukt), kuras sastāvā plašākam lokam bija zināmi tikai divi trīs spēlētāji, un ar Slovēnijas izlasi atstāja diezgan nomācošu iespaidu. Jā, tās bija tikai pirmā spēle, jā, pret studentu izlasi nespēlēja Blūms, Vairogs, Strēlnieks un Šeļakovs (abu pamatsastāva saspēles vadītāju palikšana malā ietekmēja īpaši, pirmā numura izkrišana vienmēr stipri sit pa jebkuru komandu), taču pretī mums arī nebija ne tuvu tā līmeņa komanda, kādas nāks Eiropas čempionātā. Tieši tas – pieļauju – daudzus satrieca visvairāk.
Slovēnija – tas jau ir cits stāsts, tā jau ir viena no Eiropas spēcīgākajām izlasēm (vismaz potenciāli) un tā jau bija pavisam cita spēle, pēc kuras – pilnīgi pretēji pirmajai spēlei – jau gribējās gandrīz vai sajūsmināties. Taču arī šī komanda – tāpat kā mēs – atrodas tikai gatavošanās posma sākumā, atsijā kandidātus un atšķirību līmeņos varēja saredzēt ne tik ļoti.
Kurā spēlē bija īstā Latvijas izlase? Ne vienā, ne otrā. Ja dažiem līdzjutējiem pirmā spēle varbūt jau sāka radīt nepilnvērtības kompleksu, tad otrā to izkliedēja, bet izlases treneriem palīdzēs nepieļaut to komandā kaut minimālā izpausmē. Tā taču nav, ka Latvijas izlases sniegumā nevar saskatīt neko pozitīvu (piemēram, Mareka Mejera diezgan pārliecinoša ienākšana sastāvā, Rolanda Freimaņa teicamais sniegums pirmajā un Edgara Jeromanova – otrajā spēlē) un uz to laikam arī jāakcentē uzmanība. Nu, nav mums pašreiz labāku basketbolistu par šiem un viņi nav vainīgi, ka to nav, ka tieši viņi tagad ir Latvijas izlases pamatspēlētāji un ka viņiem būs jāspēlē Eiropas čempionātā. Centības vai vēlēšanās trūkumu pārmest nevienam nevar, izdošanās – tas jau cits temats un izdošanos vēl ir laiks uzlabot. Nevajag komandu sākt "nolikt" jau tagad, jo tad jau nu noteikti neko labu Eiropas čempionātā nesagaidīsim. Tagad varbūt tieši vairāk nekā jebkad komandai vajadzīgs morāls atbalsts, pat apzinoties, cik tai Šauļos būs problēmatiski gūt kaut vienu uzvaru pret Serbiju, Franciju, Itāliju, Vāciju un Izraēlu. Cita lieta, ka Latvijas izlases sastāvs arī šajos spēlētāju izvēles apstākļos tomēr varbūt varēja būt spēcīgāks. "Varbūt" tāpēc, ka iepriekš jau nekad nevar zināt, kurš variants būs vislabākais, par to varēs secināt tikai pēc turnīra.
Sandis Valters karjeru izlasē ir beidzis un tā ir normāla (kaut līdzjutējiem nav patīkama) lieta – ja arvien grūtāk kļūst savienot spēlēšanu klubā, kas ir pamatdarbs, un izlasē, tad no kaut kā ir jāatsakās, atklāti par to pasakot. Armandam Šķēlem un Kristapam Valteram vēl spēkā diskvalifikācija. Būtu muļķīgi noliegt, piemēram, Kristapa kā saspēles vadītāja nepieciešamību izlasei. Kaspars Bērziņš, Kristaps Janičenoks un Gatis Jahovičs nevar palīdzēt traumu dēļ. Te nav jautājumu. Atliek tikai nožēlot, ka tā noticis. Andris Biedriņš? Izlases treneriem laikam ir tikai viņiem zināmi objektīvie iemesli, kāpēc Biedriņš nevar spēlēt izlasē. Zem izlases atjaunināšanas lozunga, kāds jau ir klusi izskanējis, Biedriņš neiederas, jo viņam ir tikai 25 gadi. Ar veselību viņam arī viss ir kārtībā un, cik var noprast jau no attiecīgos masu medijos lasītā un redzētā, kā arī no dzirdētā, tad pat ļoti viss kārtībā. Runā, ka ar Andri vēl būs tikšanās un ka viņš vēl varbūt tomēr varētu palīdzēt, bet... Katrā ziņā veselības ziņā spēlēt viņš var un arī ar apdrošināšanu viss būtu kārtībā, taču laikam jau jaunajam cilvēkam ir citas prioritātes. Būtu vienīgi ļoti žēl, ja Andris pats sabeigtu savu basketbolista karjeru. Kaspars Kambala? Kamēr dažos jautājumos viņa lietā nav īstas skaidrības, tikmēr viņa jautājums jeb iemesli, kāpēc Kambalas nebija starp izlases kandidātiem, lai paliek atklāts. Taču teikt, ka viņš ir vājāks centrs nekā pašreiz izlasē visi esošie, būtu arī muļķīgi. Bet, kā jau minēju, kamēr "Kambalas lietā" vēl ir viena neskaidrība, tikmēr – bez secinājumiem.
Daudziem liels pārsteigums bija Raita Grafa neiekļaušana starp izlases kandidātiem un tas bija arī viņam pašam liels pārsteigums. Raitis esot īpaši cītīgi trenējies, lai būtu labā kondīcijā jau izlases pirmajos treniņos, bet viņu nemaz nepasauc... Kāpēc? Sakarīgas atbildes no izlases galvenā trenera Ainara Bagatska šajā sakarā nav. Slikti spēlēja nebūt ne stiprajā Slovakijas līgā? Varētu domāt, ka kāds ir redzējis un ka LBL kopējais līmenis ir galvastiesu augstāks. Kvalifikācijas turnīrā Grafs piedalījās un nebija pēdējais starp centriem – pavadījis piecās spēlēs laukumā tikai caurmērā 14,4 minūtes, viņš guva caurmērā 5,8 punktus un 2,3 atlēkušās bumbas. Nav nekas izcils, bet nav arī zemē metami skaitļi. Rīgā uzvarētajā mačā pret Itāliju, piemēram, viņa rēķinā bija 7 punkti un 4 atlēkušās bumbas. Lai kāds viņš būtu, bet Grafs tomēr ir pārbaudīta vērtība un ļoti šaubos, ka noteikti vājāks par jebkuru no pašreizējiem izlases centriem. Nav runa par to, ka Grafu obligāti vajadzēja likt sastāvā (obligāti tas nav jādara ne ar vienu spēlētāju), runa ir par to, ka viņam pat netika ļauts konkurēt par vietu izlasē. Tas liekas vismaz dīvaini.
Līdzīga situācija ir ar Ernestu Kalvi, kurš arī piedalījās kvalifikācijas turnīrā un arī nebija ne tuvu pēdējais spēlētājs tajā izlases rindās (7 spēlēs caurmērā 11,1 minūte laukumā, 5,0 punkti un 2,4 atlēkušās bumbas; 9 punkti izbraukumā pret Itāliju un 14 punkti plus 6 atlēkušās bumbas pēdējā principiālajā spēlē Somijā). Esot traumatisks... Nav īsi trešais vai ceturtais numurs, īsti neiederas izlases spēlē. Neapstrīdēšu iederēšanos vai neiederēšanos, jo tā ir tikai treneru kompetencē, bet ar veselību Ernestam viss ir kārtībā. Viņš vesels pabeidza sezonu un tagad individuāli gatavojas jaunajai. No izlases viņam neviens nav zvanījis un jautājis ne par veselību, ne par gatavību vai gribēšanu spēlēt. Arī Kalve nav obligāti jāliek sastāvā, taču arī viņam laikam tomēr vajadzēja ļaut piedalīties konkurencē un tad izdarīt secinājumus (Ernestam ir tikai 24 gadi). Vēl jo vairāk situācijā, kad spēlētāju izvēle nemaz nav liela, bet to, kuriem jau ir starptautisku spēļu pieredze, ir maz.
Ne prātā nenāk mācīt Bagatski un viņa palīgus, ko vajag un ko nevajag ņemt izlasē. Tā ir treneru izvēle un treneri arī atbildēs par rezultātu. Un ja nu rezultāts (ne tik daudz ciparu izteiksmē, jo šajā grupā mums grūti klātos pat visoptimālākajā sastāvā) beigās ir labs? Sporta spēlēs tā jau ne vienreiz vien ir bijis, ka pirms turnīra visi, kuriem vien nav slinkums, iznīcinoši kritizē treneru izvēli, bet pēc turnīra slavē tos par tālredzību. Lai kā vērtē otrās pārbaudes spēles rezultātu pret Slovēniju, bet tomēr optimismu tas rada un optimistiem jācenšas arī palikt. Nākamā spēle būs 13. augustā Jelgavā pret Krieviju. Būs atkal jauna informācija un jaunas atziņas.