Serbija, Francija, Vācija, Itālija un Izraēla iespējami labākajos sastāvos, ar olimpiskajām ambīcijām galvās un sirdīs – tā ir sabiedrība, kurā Latvijas valstsvienība izskatītos pēc līdzvērtīgas partneres tikai tādā gadījumā, ja notiktu neiespējamais. Proti, mums būtu iespēja uz turnīru sūtīt "Sapņu komandu" no visu laiku labākajiem latviešu spēlētājiem.
Taču reālajā dzīvē tādas nav, tāpēc spekulācijas ap dažiem uzvārdiem – sak, būtu viņi, tad gan... – izskatās nenopietni. Jā, ar Kasparu Kambalu 2001.gada vai Andri Biedriņu 2007.gada versijā aina izskatītos par dažiem santīmiem cerīgāka, taču līdz reālu izredžu latam tik un tā būtu tālu.
Taču, kā anekdote māca – ja nevari izbēgt no ļaunākā, var vismaz izbaudīt situācijas gaišos aspektus. Un tādu netrūkst arī šoreiz.
Pirmkārt, visas piecas B grupas favorītes, kalkulējot veidus, kā sasniegt pirmo mērķi šajā čempionātā - pirmo trijnieku, kas pavērs ceļu uz Eiropas čempionāta otro posmu, savos prātos jau ierakstījušas uzvaru pār Latviju. Bet tāds piegājiens allaž slēpj sevī riska faktorus. Viņiem nav kur atkāpties, turklāt "plānotais" punkts jāpaņem ar minimālu spēku patēriņu, tos taupot "nopietnākām" cīņām. Latviešiem nav ko zaudēt, toties iegūt var daudz – pašcieņu, līdzjutēju mīlestību un starptautisko atzinību.
Otrkārt, pirmo reizi vēsturē uz Eiropas čempionātu varam doties bez krampjainās sajūtas, ka viena spēle šķir veiksmi no neveiksmes un godu no pazemojuma. Šauļos Latviju gaida nevis viens mačs "tagad vai nekad", bet gan piecas labas spēles ar stipriem pretiniekiem un interesants turnīrs ar neparedzamu sižetu, kuru nevaram diktēt, toties varam ietekmēt. No Rīgas raugoties, nudien jāaizmirst, ka aiz Šauļiem tālumā vīd Viļņa (otrais posms), kur nu vēl Kauņa (izslēgšanas turnīrs) – interesanti būs tagad un tepat. Izskatās, ka no visām četrām Eiropas čempionāta pirmā posma grupās tieši Šauļos ies visjautrāk un mēs tur būsim klāt – ar visu līdzjutēju brigādi un saimnieku lietuviešu simpātijām. Kad vēl būs tāda iespēja?
Treškārt, sen sen – pirms 2005.gada Eiropas čempionāta – rakstīju: lai kāds būtu turnīra iznākums, valstsvienības jaunajam modelim tas būs tikai ceļa sākums, nevis beigas un Novi Sadā uzkrātajai pieredzei vēlāk būs neatsverama vērtība. Patiesi, no toreiz tapušā komandas kodola turpmākajos gados piedzīvojām daudz interesanta – gan lielas cerības un neaizmirstamas uzvaras pārbaudes spēlēs, gan sāpīgas vilšanās oficiālajos mačos, kas skarbi atgādināja, ka sportiskās uzvaras veido ne tikai muskuļu spēks, veiklība un metienos netrīcošas rokas. Tās paaudzes spilgtākajiem pārstāvjiem meistarības netrūka un netrūkst joprojām, taču acīmredzot pietrūka kā cita, kas neļāva izmantot potenciālu par visiem 100 procentiem. Jaunajai valstsvienības spēlētāju paaudzei šis ceļš vēl priekšā un Šauļos iegūtā rūdījuma efekts, neatkarīgi no turnīra sportiskās bilances, būs jūtams vēl vairākus gadus.
Ceturtkārt, atgriežoties pie sākumā ieskicētās zemūdens pasaules tēmas – Šauļos pulcētajā basketbola plēsoņu sabiedrībā Latvijas valstsvienības pašreizējo modeli pagaidām nenosauksi pat par mazu haizivi. Bet pašas komandas spēkos tagad ir izraudzīties, par ko turpmākajās sešās nedēļās kļūt – nevarīgu mailīti brokastu uzkodai vai tomēr līdaku, kuras asie zobi izraisa piesardzību un cieņu. Par medaļu ieguvējiem šajā čempionātā kļūt nav iespējams, par vērā ņemamu komandu – gan.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
