Kā jau ikvienā nopietnā konfliktā, īsto patiesību noskaidrot grūti un nezin vai arī to publiski vajadzētu visiem pavēstīt. Ir viedokļu atšķirības, ir konflikts, bet allaž jau nav dūmu bez uguns jeb parasti daļa vainas ir jāuzņemas abām pusēm.

Ja sportists tiek atskaitīts no izlases, tas nozīmē, ka sacensību sezona viņam ir beigusies. Te nav komandu sporta veids, kad kāda konflikta dēļ spēlētājs atsakās vai viņu neņem izlasē, bet viņš var turpināt spēlēt klubā. Bobā viens pats un bez tehnikas nebrauksi. Federācija norāda uz Miņina neprofesionālo attieksmi pret treniņu procesu un arī aizbraukšanu no pēdējām sacensībām Eiropas kausa izcīņā, sportists apelē, ka viņam netic, neļāva braukt uz pasaules kausa posmiem un visu laiku "rokot". Nav noslēpums, ka viņš to tēmē uz izlases galveno treneri Sandi Prūsi un LBF viceprezidentu Zinti Ekmani.

Vispār diezgan dīvaini, ka Prūsis ar Ekmani tagad nostādīti vienā nometnē, jo viņiem pašiem savstarpēji bijušas ļoti daudz domstarpību. To nenoliedz nedz viens , nedz otrs, bet ir kāda robeža, kuru nedrīkst pārkāpt un lietas labā jāsamierinās ar otra ambīcijām. Reizēm tas pat ir ļoti labs dzinulis progresam. Ar Miņinu šoreiz nekāda kompromisa nav, kaut federācija arī paziņojusi, ka sportistam durvis uz visiem laikiem nav slēgtas. Miņina izmisumu var saprast, bet dažus viņa izteicienus - ne pārāk. Par Eiropas kausa izcīņu kā "sētas mačiem". Šo argumentu gan var viegli atspēkot – Eiropā startēja arī pērnā gada pasaules kausa ieguvējs divniekos šveicietis Beats Hefti, brauca vēl viens otrs no pasaules kausu mačus izbaudījušiem sportistiem. Šveicieši nemaz arī tā nepeldas naudā un to var saprast, bobsleja federācija ne tuvu nav tik bagāta kā kalnu slēpošanas vai biatlona. Pasaules kausā pirmajos posmos startēja tikai pa 11 – 12 ekipāžām un tā gan ir katastrofa bobslejam. Jāņa pamatojums pacīnīties par uzvaru kopvērtējumā gan ir saprotams, jo konkurence šosezon mazāka un daudzi slaveni piloti atvadījušies no lielā sporta( kaut vai Andrē Lange). Jā, noteikti, ka Miņins būtu labāko vidū, bet naudas ir tik, cik tās ir.

Nekad neesmu bijis dzeltenās preses stila piekritējs un neskaitīšu, cik katram naudas maciņā, bet nevarētu teikt , ka Miņinam kā A klases LOV sportistam nebūtu kāda minimālā nodrošinājuma treniņiem un dzīvošanai. Jā, vienam tas var būt daudz, otram maz, taču galīgi novārtā mūsu labākie sportisti nav atstāti. Te ir runa ne tikai par naudu, bet arī medicīnisko aprūpi un ēšanu.

Katra no pusēm var minēt savus argumentus un tie nebūs no pirksta izzīsti. Tīri personiski zinu dažas lietas, ko negrasos publiskot. Jānis vienmēr bijis ievērojams ar savu spēju saņemties izšķirošajos brīžos un arī ar spuraino raksturu, tāpat kā Ekmanis vai Prūsis. Bet māka ir visiem paņemt no otra to labo un derīgo, darīt darbu kopējās lietas labā. . Izlases trenerim jābūt nedaudz autoratīvam, citādi nebūs kārtības un arī uzticība zudīs. Ja treneris saka, ka fiziskajā ziņā Miņins nav tajā labākajā formā, tad tam ir apakšā objektīvi fakti. Tāpat kā subjektīvi Miņins var pierādīt, ka viņam ir bijušas traumas, ka nav varējis trenēties ar pilnu slodzi utt. Bet publiski norādīt , ka savulaik pats Prūsis knapi iestūmis trasē bobu un visu izdarījuši tikai stūmēji, nav korekti. Tam pat nav nekādas nozīmes, vai Prūsis kā sportists bija ātrs vai lēns, svarīgi, ka viņš ir tagad izlases treneris. Ja viņam uzticas, tad arī jārespektē un šajā situācijā ir pilnīgi vienalga, vai apvainotais sportists ir Miņiņs, Maskalāns, Melbārdis vai kāds cits. Runa ir par principu, par spēju strādāt komandā.

Savulaik Zintis Ekmanis daudz strīdējās ar Sandi Prūsi un pat publiski teica, ka ar Prūsi nesākas un nebeidzas Latvijas bobslejs. Pareizi, Latvijas bobslejs sākās ar Rolandu Upatnieku un beigsies, Dievs zina ar ko... Prūsis arī varēja pacelt cepuri, viņam tāpat bija savi sponsori Ventspilī, turklāt ievērojamāki nekā Miņinam tagad.
Tagad Miņins izskatās ļoti nelokāms un pieļauj varbūtību mainīt pat bobsleja pilsonību un varbūt startēt kādas citas valsts izlasē. Nemāku teikt, vai un cik ilgā laikā tas iespējams, katrā sporta veidā ir savi noteikumi, bet tik viegli kā daiļslidošanā laikam gan nav nekur. Vispirms vajag brīvlaišanas vēstuli no federācijas, tikai tad var domāt par startu zem citas valsts karoga. Olimpiskajās spēlēs noteikti ir vajadzīga attiecīgās valsts pilsonība, tāpat vajag bobu un stūmējus. Tik viegli tas viss nav.

Vai vajag tā lēkt uz ecēšām? Varbūt, taču tad arī pašam jābūt kristāltīram. Saprotamas ir katra rūpes par sevi un tuvākajiem, bez līdzekļiem nekādi neiztiksi un Jānis arī bija piesaistījis privātus sponsorus. Tikpat labi var norādīt, ka arī viņa uzmanība sadalījās – agrāk esot Kuldīgas Domes deputātam un vēlāk vēlreiz kandidējot un arī mēģinot iekļūt 10.Saeimā. Jā, Šcerbatihs arī ir deputāts, bet tomēr tas viņa aktīvās karjeras norietā, divus zaķus nošaut uzreiz laikam gan nav iespējams. Pēc karjeras var mēģināt kļūt kaut par valsts prezidentu, bet aktīvā sporta laikā tas neizklausās diezin cik nopietni. Latvijā kaut kas tāds ir iespējams, citur par to pasmaidītu – gan vēlētāji, gan līdzjutēji.

Sāpe bobslejā brieda un pirmās publikai redzamās kontūras jau bija pirms Vankūveras spēlēm. Atceraties nedienas ar Miņina veselību, pēcāk arī dažu komandas biedru izteikumus? Arī aizvainojuma uzplūdā, taču neba no zila gaisa pagrābtus. Gluži kā marksisma tēzēs, bet situācija brieda un kādu brīdi burbulis plīsa. Neuzskatu, ka tas būtu kaut kas ārkārtējs Latvijas sportā un ar laiku emocijas pierims. Tad arī redzēsim, vai abām pusēm izdosies samierināties un atkal sastrādāties, vai Miņins beigs sportot (varbūt pārstāvēs citu valsti). Laiks rādīs, vienkārši līdz šim daudz kas netika pateikts. Nedomāju, ka vienmēr to vajag publiski darīt, jo jātiek skaidrībā pašiem savā starpā, netīrās veļas mazgāšana pazemo abas puses. Diezin vai kāda komanda bez iemesliem atskaitītu savu labāko spēlētāju. Pavisam drīz mūsējie sāks startēt pasaules kausā un jau jaunnedēļ redzēsim, ko spēj citi mūsu piloti jau ar spēcīgākiem un ātrākiem stūmējiem bobā. Kurš smiesies pēdējais, vēl nevar zināt.