Foto: Reuters/Scanpix
Nu jau pagājušā gada 19. decembrī Sanantonio "Spurs" izcīnītā uzvara izbraukumā pār Goldensteitas "Warriors" ASV nacionālās televīzijas kameru priekšā ir visai zīmīgs panākums. Diez vai pārējām 29 līgas komandām būtu pa spēkam pieveikt Rietumu konferences elites komandu izbraukumā bez savu trīs labāko spēlētāju palīdzības.

"Spurs" aizvada kārtējo regulāro sezonu savā gaumē, kas nozīmē teju vai līgas labāko bilanci, trenera Grega Popoviča spēles ar laukumā esošajiem pieciniekiem un izveidotu sistēmu, kuras ietvaros katrs no komandas spēlētājiem var izcelties. Kā tas izskatās laukumā un cik augstu "Spurs" pēc maniem uzskatiem kotējas starp Rietumu grandiem? Par to plašāk šajā rakstā.

Uzvara pār "Warriors", kuru kaldināja ne tikai Marko Belinelli un Kavajs Leonards, bet lielā mērā arī otrais/trešais saspēles vadītājs Patriks Milss, atgādina kāda nozīme tomēr ir NBA komandām bieži vien neraksturīgajai sastāva saglabāšanai. Piemēram, Tjago Spliteram vasarā piešķirtie 36 miljoni par nākamajiem 4 gadiem var šķist daudz, bet vai vispār kāds cits tik mobils centrs starp brīvajiem aģentiem bija atrodams? "Spurs" atrod spēlētājus ar sev derīgām īpašībām (pagājušajā vasarā iegūtais radošais Belinelli izskatās kā kāds, kurš ir komandā jau spēlējis gadiem) un bieži vien laukumā esošajam pieciniekam vairs nav ne mazākās nozīmes. Popoviča shēmās jebkurš no viņiem spēs izskatīties labi.

Šaubos vai sagrāves basketbola spēlēs ir jebkad man bijušas tik skatāmas, kādas tās ir "Spurs" izpildījumā. Komandai ir līgas labākā bilance pret vienībām, kuras ir vairāk zaudējušas nekā uzvarējušas, Sanantonio piekāpjoties kādam no pastarīšiem tikai reizi 18 spēlēs (2. janvārī pret "Knicks", kam likumsakarīgā kārtā sekoja pamatīga "Clippers" "piesmiešana"). Vidējais pārsvars šajās uzvarās ir +17 punkti. Brīžiem liekas, ka līgas vājākajam galam bez maz vai nav cerību nosegt Sanantonio dominējošo uzbrukumu. Komandas kombinācijas pastāvīgi atrod labākus metienus nekā tas ir pa spēkam pretiniekam. Spēlētāji zina, kur viņiem ir jāatrodas (pavērojiet kā pusātrajos uzbrukumos ārējie spēlētāji ieņem vietu laukuma stūros uz efektīvāko metienu basketbolā), un ir spējīgi realizēt savus metienus (lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, lielākai daļai līgas komandu tomēr ir spēlētāji, kas traucē "speisingam" un no noteiktām laukuma vietām nav bīstami). Kad Tonijs Pārkers vada "Spurs" uzbrukumu, bieži vien veicot vairākas "pick-n-roll" sadarbības viena uzbrukuma laikā līdz ir atradis īsto metienu, ar kuru komandai būtu jānoslēdz uzbrukums, rodas sajūta, ka aizsardzības drošākais risinājums ir pieļaut Tima Dankana (visticamāk viens no 10 labākajiem spēlētājiem jebkad, atļaušos piebilst) pustālo metienu. Tiesa, Dankans uzsāka sezonu pavāji, grozam no spēles pirmajos 13 mačos uzbrūkot ar precizitāti zem 40%, bet kopš tā ir sekojis 10% uzlabojums, kā arī vidēji 16 punkti un 11 atlekušās bumbas spēlē. Starp citu, aprīlī Timijam paliks 38 gadi...

Video demonstrācijai piedāvāju interesantu dubulto "pick-n-roll", kuru Tonijs Pārkers pret "Cavaliers" novadīja divreiz nepilnu divu minūšu laikā. Pievērsiet uzmanību Kairija Ērvinga aizsardzībai laukuma kreisajā stūrī:

Pirmajā epizodē Ērvings, pamatoti nobažījies par Denija Grīna bīstamo tālmetienu, sadarbību būtiski neietekmē, paliekot tuvu savam sedzamajam. Bet viņa uzdevums šādā situācijā teorētiski ir aizsega licēja (Dankana/Beinsa) virzību uz groza apakšu kaut mazliet apturēt ar savu augumu un tad momentāli spēt atgriezties pie sava sedzamā. Dankana "slam dunk" manāmi Ērvinga aizsardzību ietekmē un nākamajā epizodē, viņš jau sekundi par ilgu aizkavējas soda laukumā. Grīna trāpīgā virzība no laukuma stūra uz trīs punkta līnijas 45 grādiem šo situāciju aizsargiem padara par īstu dilemmu. Ar katru metienu, ko Sanantonio varētu šajā situācijā atrast, aizsardzībai būs grūti sadzīvot.

Visai līdzīga izvēle starp palīdzēšanu soda laukumā pret Timu Dankanu un palikšanu pie trīs punktu metēja ir redzama arī sekojošajā klipā, kura ietvaros "Spurs" nepilnas minūtes laikā divreiz izmantoja Borisa Diāva piespēlēšanas prasmi:

Salīdziniet Tairīka Evansa un Entonija Deivisa, vājās puses trīs punktu metēja sedzamo, kāju darbību. Bumbai nonākot uz soda metiena līnijas pie Diāva, viņu sedzamais jau ir vienas piespēles attālumā, tādējādi attālums starp sevi un savu cilvēku būtu jāsamazina. Evanss pirmajā epizodē attiecīgi atkāpjas atpakaļ stūra virzienā. Bet šajā uzbrukumā "Pelicans" pieļaujot piespēli iekšā soda laukumā un divus Dankana soda metienus, Entonijs Deiviss vienu uzbrukumu vēlāk pārlieku vēlas novērst gaidāmās briesmas, par kurām arī šķietami liecina Diāva viltīgā piespēles māņkustība.

Šādi sarežģīti lēmumi "Spurs" pretiniekiem ir jāpieņem visas spēles garumā, kamēr Sanantonio turpina novadīt pārdomātu kombināciju pēc kombinācijas. Komanda pašlaik ir stabila līdere manā neoficiālajā "reizes, cik vidēji spēlē man nākas attīt video atpakaļ, lai vēlreiz novērotu, kas īsti notika" reitingā.

Lūk, kā Popovičs var minūtes pārtraukumā sagatavot savu komandu izspēlēt autu ar mazāk nekā 2 sekundēm metienam (tiem pieciem cilvēkiem, kuri to patiešām vēlēsies iekš "YouTube" uzmeklēt - kombinācija atgādina Goldensteitas bieži piekopto "elevator doors" aizsegu likšanu):

Tikpat gatavs jebkādiem pavērsieniem ir arī Tonijs Pārkers, kurš, pārdriblējis laukuma centram, secina, ka "Raptors" ir pārgājuši uz zonas aizsardzību (pirmā šāda situācija attiecīgajā spēlē) un gluži vienkārši sev izkārto brīvu trīs punktu metienu, nokomandējot savus spēlētājus:

Jāpiebilst, ka labu zonas aizsardzību NBA var reti redzēt un spēlētāji neizskatās tik apmācīti šajā spēles elementā kā Eiropā. Pavērojiet, cik apjukuši kļūst aizsardzībā esošie spēlētāji pēc nieka vienas piespēles.

Bet ne visas komandas ir tik apjukušas pret "Spurs" uzbrukumu, ka pēc spēles atzīst savu bezspēju, sauc to par perfektu un salīdzina ar Mocarta klausīšanos (Vašingtonas "Wizards" centra Marčina Gortata vārdi pēc spēles pret "Spurs"), vai pieļauj tik rupjas kļūdas aizsardzībā kā "Pelicans":

(Ja lasījāt pagājušā mēneša rakstu par "pick-n-roll" segšanas paņēmienu, ko sauc par "Ice", lūk, kas notiek, ja aizsargs ar garo spēlētāju nespēj saprasties tikai ar vienu vārdu. Abās epizodēs Entonijs Deiviss ir gatavs sagaidīt pretinieku laukuma malā, ir dzirdami spēlētāju saucieni "Ice! Ice!", bet bumbas driblētājs nepiestājas aizsegam priekšā, lai uzbrucēju novirzītu prom no laukuma vidus.)

Sanantonio bilance pret komandām ar vismaz 50% uzvaru ir 9-7. Cīņās ar līgas labākajām komandām ir zaudēts divreiz gan "Thunder", gan "Rockets", kā arī pa reizei "Spurs" ir piekāpušies "Pacers" un "Clippers" (uzvara pret Losandželosas klubu sekoja spēlē, kurā nepiedalījās tās līderis Kriss Pols). Par komandas iespaidīgāko sasniegumu pašlaik varētu uztvert divas uzvaras pret Goldensteitas "Warriors. Vai tāpēc ir pamats apšaubīt "Spurs" spēju griestus? Neko labu tas nevar liecināt, bet Grega Popoviča viltības liedz mums nonākt pie jebkādiem galējiem secinājumiem, kas ir tieši tas prieks, ko viņš vēlas liegt pretiniekiem.

Popovičs ir bijis vēl neiecietīgāks pret regulārās sezonas maratonu nekā parasti, atrazdams iespēju saīsināt spēles laiku veseliem pieciem pagājušas sezonas "Spurs" līderiem (Pārkers, Dankans, Lenards, Grīns, Spliters) vidēji spēlē nospēlētā laika ziņā, tādējādi taupot pieredzējušo komandu izslēgšanas spēlēm. Tikai Pārkers pārsniedz 30 minūšu atzīmi, vidēji laukumā atzīmējoties 30,8 minūtes. Rotācijā tiek iesaistīti visi uz rezervistu soliņa pieejamie spēlētāji, 13 "Spurs" pārstāvjiem izejot laukumā 20 spēlēs vismaz uz vidēji 7 minūtēm. Izmaiņas ik pa laikam notiek ne tikai sākumpieciniekā, bet arī NBA treneriem neraksturīgā manierē tiek mainīts sastāvs, kurš uzsāk otro puslaiku. Popoviča spēlītes ar dažādu piecinieku izmēģināšanu vislabāk attēlo fakts, ka neviena komanda nav izmēģinājusi vairāk dažādas spēlētāju kombinācijas, kuras ir devušās laukumā vismaz piecās spēlēs, par Sanantonio. Protams, ka galvenais iemesls "lielā trio" atpūtināšanai pret Goldensteitu bija nogurums no iepriekšējās nakts spēles. Bet jāatceras, ka "Warriors" ir potenciāli (un kā redzējām pagājušogad bīstami) "Spurs" pretinieki "play-off" un ka pērn, piemēram, Lebrons Džeimss ar Dveinu Veidu pret Dankanu, Pārkeru, Džinobili un Grīnu regulārajā sezonā laukumā tā arī netikās, kas bija zināma paslēpju spēlēšana no abu treneru puses (un finālos varēja attaisnot sevi).

Kā jau minēju oktobrī veidotajā prognožu rakstā par gaidāmo sezonu, "Spurs" izredzes atgriezties finālos ievērojami varētu palielināt Kavaja Leonarda progress. Lai gan ir viegli norādīt uz spēlētāja statistikas ailīti un teikt, ka viņa sezona pagaidām ir bijusi vilšanās, tam es gluži nepiekrītu. Nozīme ir tam, ka Kavajs izskatās pārliecinošāks darbībās ar bumbu savās rokās, kas Sanantonio padara neparedzamāku uzbrukumā, nevis pašiem virspusējākajiem statistikas cipariem. Piemēram, situācijās, kurās Lenards uzbrūk grozam pēc spēles ar muguru pret to, viņš ir ceturtais visā līgā, vidēji gūstot 1,17 punktus un izceļoties ar 60% precizitāti savos metienos. Gandrīz vai 80% no sava spēles laika Kavajs pavada kopā ar Toniju Pārkera, kas ļauj Popovičam ļoti lēnām palielināt Lenardam piešķirtās iespējas novadīt "pick-n-roll" sadarbības. Interesanti gan būtu redzēt uzbrucējam vairāk šādas piešķirtas iespējas, kas ir tikai mazliet skaita ziņā kāpušas, salīdzinot ar pērno sezonu. 37 šādās situācijās Lenards vidēji uz uzbrukumu ir izveidojis 0,86 punktus, kas viņu ierindo 33. vietā līgā. Tieši progress šajās darbībās būs tas, kas ar laiku Lenardam varētu ļaut pārņemt vadības grožus no Dankana, Pārkera un Džinobili. Tradicionālu statistikas rādītāju stagnāciju var norakstīt uz "Spurs" regulārās sezonas rēķina. Kā jau visus Sanantonio spēlētājus, Lenardu ierobežo Popoviča piešķirtais spēles laiks, kas, kā jau minēju, trešgadniekam pat ir samazinājies salīdzinājumā ar pērno gadu. Uztraukt vienīgi varētu kritums trīs punktu metienu precizitātē, it īpaši no Kavajam parocīgajiem laukuma stūriem (no labā stūra tas pat ir sarucis no 49% pērn līdz 32% šosezon). Jācer, ka tas ir noticis uz mazāka spēļu parauga rēķina, un, kā tas mēdz notikt, precizitāte uzlabosies sezonas gaitā.

Uzslavas ir pelnījis Emanuels Džinobili, kuru pēc viduvēja snieguma pagājušajos finālos dažs labs steidza norakstīt. Pats argentīnietis apgalvo, ka jūtas tik labi kā nekad, un pēc viņa snieguma laukumā tā vien arī izskatās. 36 gadus vecais Džinobili joprojām ir tas pats virtuozs, kurš spēli no rezervistu soliņa bagātina ar neordināriem gājieniem, ārkārtīgi pašpārliecinātiem trīs punktu metieniem un skaistām piespēlēm. Manu ar vasarā komandai pienākušo Marko Belinelli saprotas it kā abi būtu spēlējuši kopā visu mūžu, lielai daļai no Belinelli punktiem nākot tieši pēc Džinobili piespēlēm. Šādi momenti, kuros Džinobili jau ir sapratis, ka ar piespēli atradīs Belinelli, sekundi pirms jebkurš cits laukumā to ir apzinājies, ir redzami gandrīz vai katru "Spurs" spēli:

Džinobili gan raksturo apbrīnojama sapratne ar jebkuru no saviem komandas biedriem. Sekojošais gūtais grozs parasti ir Pārkera un Džinobili dueta rezultāts, Pārkeram pārdriblējot pāri laukumam un šķietami nevērīgi turpinot kustību pēc bumbas nodošanas Džinobili, kam seko negaidīts izrāviens pēc diviem punktiem. Džinobili tā spēj atrast arī trīspadsmito komandas spēlētāju, Koriju Džousefu:

Viņš labi iesākto sezonu atzīst arī padziļinātā statistika, ne tikai man patīkošās piespēles ar atsitienu. Starp spēlētājiem, kuri ir aizvadījuši vismaz 20 spēles un laukumā tajās pabijuši vidēji 20 minūtes, Džinobili ir trešais pozitīvākais iespaids uz savas komandas sniegumu, "Spurs" uz 100 uzbrukumiem pretiniekus pieveicot ar 114,9 pret 100,2 ar Džinobili laukumā. Ar šo sezonu pieejamā statistika par caurgājieniem norāda, ka Džinobili ir NBA otrais precīzākais spēlētājs metienos, kas noslēdz caurgājienus (ātrie uzbrukumie šajā rādītājā netiek ņemti vērā), esot precīzs 65,5% gadījumu. Visai ilgi Emanuels bija līgas līderis šajā jomā un spēlētāja precizitāte bija pat virs 70%, bet, sekojot kritienam precizitātē, pirmā vieta tik atdota, un pārsteidzošā kārtā par efektīvāko "caurgājēju" līgā šobrīd var uzskatīt Borisu Diāvu (66,7%), kurš arī jāatzīst par savu pārsteidzoši apņēmīgo spēli šīs sezonas laikā. Tik agresīvs Diāvs nav redzēts labu laiku - uz 36 minūtēm tikai vienreiz savas karjeras laikā Diāvs ir spēlē izpildījis tik daudz metienus.
Bet ne Diāvs vai pat Džinopbili nav bijuši tik agresīvi kā... banāls veids kā mainīt tematu, lai kaut kā loģiski tekstā iesaistītu Patriku Milsu un viņa pārtvertās bumbas pie pretinieka groza (šaubos, vai kāds visā līgā to paveic tik bieži kā Milss), kas nekaunīgi tiek pārvērstas trīs punktu metienos:

Rietumu konferences pašreizējais augšgala rangs:

Lai cik labi spēlētu Portlendas "Trail Blazers", es nevaru uzticēties komandai, kura ir starp 10 sliktākajām līgas vienībām aizsardzībā. Šādu domu gājienu tikai atbalsta NBA izslēgšanas spēļu vēsture. Pēdējo desmit sezonu laikā tikai viena (2004./05. gada "Supersonics") no 80 komandām, kura pārvarēja "play-off" pirmo kārtu, bija starp desmit neefektīvākajām aizsardzības komandām. Portlendas sākumpiecinieks ir fantastisks uzbrukumā, bet es nebūtu drošs par viņu izredzēm tikt tālāk, ja komanda neizcīna vismaz vienu no pirmajām divām vietām konferencē (pasmags uzdevums). Jo arī "Warriors", kurus var pieskaitīt Rietumu ešalonam un kuriem es piešķiru dalītu 5. vietu ar "Blazers", būtu ārkārtīgi bīstams pretinieks. Lai gan komanda ir visbezrūpīgākā ar bumbu visā līgā (17,3 kļūdas uz 100 uzbrukumiem), daļu vainas var novelt uz Andrē Igudalas īslaicīgo savainojumu, kas apstiprināja spēlētāja lielo nozīmi komandas sasniegumos, "Warriors" bez uzbrucēja zaudējot 7 no 12 spēlēm.

Pārliecības par to, ka pārējie Rietumu klubi spētu četras reizes sērijas laikā pieveikt stabilos "Spurs", gan nav. "Rockets" ir ārkārtīgi bīstama sava potenciāla dēļ, bet brīžiem mēdz izskatīties neizprotami vāji. Komandai gan vēl joprojām ir rokā liekā Omera Ašika kārts, kuru varētu pārvērst uzticamākā spēka uzbrucējā par Terencu Džounsu, kas gan nav pārmetums līdz šīm pārsteidzoši labi spēlējošajam Džounsam Uz viena plaukta, 3./4. vietas, es liktu arī Losandželosas "Clippers". Par Bairona Malensa spējām palīdzēt garajā galā treneris Doks Riverss jau paspēja pārliecināties novembra laikā (šis gan ir pārmetums Baironam Malensam un jebkuram, kurš uzskata, ka viņš ir kompetents "play-off" komandas pārstāvis). Riverss decembrī pat centās aizvadīt veselu NBA spēli ar 3. numuru Stīvenu Džeksonu (tobrīd nedēļu iepriekš atgriezies līgas apritē), kā vienīgo garā gala spēlētāju no rezervistu soliņa, kurš atpūtinātu Bleiku Grifinu un Deandrē Džordanu. Ironiskā kārtā "Clippers" šajā spēlē uzvarēja to pašu Sanantonio. Bet tas gluži nav ilgtermiņa risinājums. Šī problēma pati no sevis nepazudīs un arī Losandželosai derētu viens papildus darījums, kas komandai nogādātu kādu centru/spēka uzbrucēju, jo divi jau esošie arī nav līdz galam uzticami, piemēram, nespējot vairākkārt savākt bumbas pie sava groza pēdējās minūtēs ciešā spēlē pret "Pacers":

Ar Raselu Vestbruku ierindā, starp "Thunder" un "Spurs", divām labākajām Rietumu komandā, izslēgšanas spēļu sērijā būtu ļoti grūti izvēlēties favorītu. Manu izvēli, iespējams, noteiktu mājas spēļu priekšrocība. Šobrīd, galvenokārt, pateicoties uzvarētajai sērijai pret Sanantonio 2012. gadā, "Thunder" atlētisma pārsvaram un neziņai par "Spurs" patiesajām spējām pret līgas labākajiem klubiem, priekšroku es dotu "Thunder".

Lasītājiem novēloti novēlu laimīgu Jauno gadu un novērot, kā izvērtīsies Sanantonio spēles pret "Heat", "Blazers", "Rockets" un to pašu Oklahomsitiju janvāra beigās, kas dos papildus ieskatu "Spurs" sniegumā pret līgas grandiem. Vai arī, ja tam nesanāk laika, noskatieties vienkārši kādu spēli, kurā "Spurs" uzbrukums pārbrauc pāri pastarīšiem. Tas ir tā vērts!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!