Foto: AP/Scanpix
Apzinos, ka daļā sabiedrības izsaukšu sašutumu, tāpēc uzreiz piemetināšu, ka neesmu ne pret vienu sociālo grupu. Tikai gribas ieviest nelielu skaidrību jautājumā – kam, cik, par ko.

Pavisam nesen priecājāmies par Māra Štromberga zeltu un Mārtiņa Pļaviņa/Jāņa Šmēdiņa bronzu Olimpiskajās spēlēs, par Aigara Apiņa zeltu un sudrabu Paralimpiskajās spēlēs. Apzināti lietoju atvasinājumu no starptautiski pieņemtā - Paralympic games, jo nav tāda termina Paraolympic games.

Taču šoreiz ne par terminoloģiju.  Visi izcilnieki ir pelnījuši arī prēmijas, kas mūsu valstī likumīgi paredzētas. Taču nupat atkal atjaunojusies diskusija, kādam jābūt prēmiju apjomam. Paralimpiešiem esot jāsaņem tādas pašas prēmijas kā olimpiešiem. Šobrīd tās ir tikai 50 % apmērā. Tikpat labi var izvirzīt domu, ka prēmijām par zeltu jābūt nevis 100 000, bet 500 000 latu, jo tas tāds nieks vien ir, salīdzinot ar "valsts izzagšanu".

Šajā gadījumā  ir svarīgi noskaidrot, par ko īsti dod prēmiju.  Par zelta medaļu? Diez vai, jo augstākā balva sportistam ir pati medaļa. Par ieguldīto darbu, rakstura stingrību, cīņassparu, "spēju piecelties pēc kritiena"? Tad nav šaubu - Apinim šī "summa" nav mazāka kā  Štrombergam. Varbūt pat lielāka. Čempions ir kā paraugs nācijai. Gan olimpietis, gan paralimpietis. Un ne tikai viņi - arī skanīgs koris, lielisks skolotājs, mākslinieks, pat arājs un slaucēja! Taču citiem prēmijas vispār nedod!  Pašā prēmijas idejā  svarīgākais process bija "valsts vārda nešana pasaulē". Pēc Štromberga un bīčistu uzvarām Latviju atpazīst labāk. Olimpiskās spēles daudzi vēroja klātienē, bet vēl vairāk neklātienē, jo  tās rādīja visā plašajā pasaulē gandrīz 24 stundas nonstopā. Ar paralimpiskajām spēlēm aina bija nedaudz citādāka. Viss notika ziņu līmenī un ne tikai Latvijā. TV kompānijas, kas maksā, "saprot drēbi", jo tā tomēr vairāk ir "fizkultūra". Lai arī ļoti derīga, kas cilvēku mēģina atgriezt "īstajā dzīvē". Arī konkurence katrā atsevišķā disciplīnā ir atšķirīga. Piemēram, Latvijas bīčistiem nācās izliet daudz sviedru, lai iekļūtu  24 pasaules labāko pāru skaitā. Apinim un citiem paralimpiešiem konkurentu bija  daudz mazāk - spēlēs kopā piedalījās 4200 sportistu, atsevišķās disciplīnās daudzās grupās nebija vairāk par 10 dalībniekiem. Un, paldies Dievam, ka pasaulē nav tik daudz cilvēku, kam reiz gadījusies  kāda nopietna  liksta, kas viņu dzīvi tik radikāli izmainījusi.

Cieņa un apbrīna Aigaram Apinim, taču no visa iepriekš teiktā jāsecina:  paralimpieši ir pelnījuši prēmiju un  50 % no olimpiešu prēmijas ir pilnīgi adekvāta summa. Atbilstoša konkurencei, ieguldītajam darbam un ieguldījumam Latvijas labā. Olimpiskās un Paralimpiskās spēles ir divi ļoti atšķirīgi pasākumi, lai arī notiek vienā pilsētā un tajās pašās sporta bāzēs. Būsim godīgi arī pret olimpiešiem.

P.S.I  Protams, ja kāds (arī ministrs) atlikušos 50% gatavs piemaksāt no savas kabatas (vai savas partijas kases), nekādi neiebildīšu. Domāju, ka neviens neiebildīs.

P.S. II Ar prieku pirms nedēļas lasīju arī FM Parlamentārās sekretāres viedokli, ka visiem jābūt vienādām prēmijām. Un būtu ļoti priecīgs, ja viņa tāpat atbalstītu koru, operas mākslinieku, filmu autoru u.c. prēmēšanu līdzīgos apmēros. Ja jau, tad jau. Acīmredzot, budžets pildās labi un mēs varam to atļauties. Un pie reizes viņa varētu apsolīt, ka nākamgad būs vēl labāk.

P.S. III Pavisam negribētos, lai lielā prēmija, kādu mudināt uz soli, kas šur tur Ķīnā jau esot sperts. Lai tiktu uz Paralimpiskajām spēlēm, lai tajās varētu startēt "smagākas kaites" grupā, tādējādi paverot lielākas cerības uz čempiona titulu, cilvēki esot gatavi upurēt pāris pirkstus un dažreiz pat vairāk...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!