Uldis Strautmanis: Sports ir nežēlīgs. Secinājumi pēc Phjončhanas
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Sports ir nežēlīgs. Tā es rakstīju uzreiz pēc Martina Dukura ceturtās vietas Phjončhanā. Tā teikuši daudzi sportisti un šī frāze, lai cik būtu nodrillēta, pēc 2018. gada olimpiskajām spēlēm skan daudzu Latvijas olimpiešu galvās.

Latvijas delegācija uz Koreju aizveda 35 sportistus, startēja 34 sportisti. Bobsleja stūmējs Intars Dambis atkal neizgāja uz starta, līdzīgi kā Sočos un Vankūverā. Diezgan skarba olimpiskā statistika 34 gadus vecā sportista karjerā...

Latvijas sportisti ceturtajās ziemas olimpiskajās spēlēs pēc kārtas izcīnīja kādu medaļu, bet pirms tam četrās olimpiskajās spēlēs pēc valsts neatkarības atjaunošanas palika bez godalgām. Latvijai vienīgo bronzu Phjončhanā izcīnīja bobsleja divnieks Oskars Melbārdis/Jānis Strenga. Ceturtās vietas izcīnīja ātrslidotājs Haralds Silovs un skeletonists Martins Dukurs, kuram daudzi Phjončhanā prognozēja goda pjedestālu. Skeletonists Tomass Dukurs palika piektais, piektā vieta arī Melbārža četriniekam bobslejā, bet kamaniņu sportā Latvijai divas sestās vietas.

Phjončhanā Latvijas sportisti startēja deviņos sporta veidos, un nedaudz apskatīšu tos visus – par cerēto, sasniegto, nākotni...

Ātrslidošana

Haralda Silova sasniegtā ceturtā vieta 1500 m distancē ir patīkams pārsteigums un emocionāli to noteikti nevar salīdzināt ar Martina Dukura ceturto vietu skeletonā. 1500 m distance ir viena no Haralda kroņa distancēm, un to Silovs apliecināja, tomēr otrā sev parocīgajā distancē masu startā "aplauzās", ko arī pats nenoliedza. Neslēpšu, ka sestdienas vakarā biju cerējis ilgāk uzturēties ātrslidošanas arēnā. Klusībā domāju, ka Latvijai šeit būs medaļa, bet...

Cerams, ka Silovs turpinās karjeru, jo tieši šobrīd ir redzams progress. Ātrslidošanā vienatnē grūti trenēties, bet konkurenti savā pulkā ne visai vēlas redzēt kādu medaļu pretendentu no citas valsts. Gribas ticēt, ka Haralds paliks sportā uz visu nākamo olimpisko ciklu. Pēc četriem gadiem Pekinā viņam būs 35 gadi, un tad Silovs varētu ar savu labāko sniegumu pielikt skaistu punktu savai daudzpusīgajai sportista karjerai. Un tad, visticamāk, atkal ātrslidošana Latvijā pazudīs, ja vien neuzradīsies vēl viens tāds fanātiķis kā Silovs.

Biatlons

Vilšanās divos sportistos, no kuriem bija cerēts uz ko nedaudz labāku. Baiba Bendika uz Phjončhanu atbrauca lieliskā sportiskā formā, tomēr kļūdas šaušanā neļāva iekļūt 30 labāko pulkā nevienā no distancēm. Likumsakarīga arī netikšana dalībai masu startā, uz ko cerēja. Gan jau iemeslus Bendika ar treneri Ilmāru Brici izanalizēs un būs iemesls turpmākajam darbam. Aiz viņas mums sieviešu biatlonā tuvākā nākotnē...

Andrejs Rastorgujevs tā arī netika labāko desmitniekā, bet no otras puses, izcīnītā 12. vieta iedzīšanā ir ceturtais labākais rezultāts sezonā. Tā ir sausā statistika, kas apliecina likumsakarības. Viņam šogad apritēs 30 gadi, un pagaidām viņa karjerā ir viens goda pjedestāls lielajos mačos (Pasaules kauss, pasaules čempionāts, olimpiskās spēles). Teiktu, ka arī tas ir likumsakarīgi. Cerams, ka tas ir tikai pagaidām, un nākamajā olimpiskajā ciklā viņš jau vairāk iesaistīsies cīņā par goda pjedestāliem. Tad mēs varēsim no viņa prasīt augstākas vietas Pekinā.

Es teiktu, ka Rastorgujevs ir viens no tiem sportistiem, kuram vajadzētu vairāk pārdomāt notikušo un paškritiskāk vērtēt sevi. Phjončhanā pēdējā viņa startā sportistam tika nodrošināts tik liels apkalpojošais personāls (rēķinot vidēji uz vienu sportistu), kāds nav citām komandām. Jautājums, cik lietderīgi viņš to izmantoja. Klīst dažādas baumas...

Vienīgais no biatlonistiem, kurš sev var sist uz pleca, ir amatieris un entuziasts Oskars Muižnieks. Izdarīja visu, kas bija viņa spēkos un 20 km distancē sasniedza pat labāku rezultātu, nekā no viņa prasīts. Būdams savā fizioterapeita arodā labs speciālists, diez vai viņš varēs atļauties profesionāli trenēties. Tāpēc prasīt, no viņa augstus rezultātus, ja vien Oskars turpinās biatlona karjeru, nebūtu godīgi.

Vīriešu biatlonā, diemžēl, aiz Rastorgujeva muguras mums nav šobrīd sportistu, kas pēc četriem gadiem varētu "izšaut". Iemesli ir visdažādākie, jo vēl pirms dažiem gadiem bija cerīgi juniori, un šķita, ka Latvijas biatlons atkal varētu atgriezties ar konkurētspējīgu stafetes komandu. Domāju, ka LBF vajadzētu vairāk koncentrēties uz kopējā līmeņa paaugstināšanu, nevis vairāk uzmanības vērst uz vienu sportistu. Katrā gadījumā, LBF ir viena no federācijām, kurām jau tagad ir jāizstrādā konkrēts plāns Pekinai.

Bobslejs

Labs rādītājs, lai gan līdzjutēji droši vien prasīja "zelta kalnus". Trešā vieta šajā konkurencē divniekos ir labs sasniegums. Arī piektā vieta nav peļama. It kā vajadzētu būt stimulam turpināt strādāt, bet Phjončhanā radās iespaids, ka varētu būt izmaiņas. Par aiziešanu no sporta paziņojis Daumants Dreiškens, pagaidām bez jauna līguma kabatā ir treneris Sandis Prūsis, stūmēju jautājums ir smags... Tehnikā nepieciešamas cita līmeņa zināšanas slieču apstrādē, kā norādīja Prūsis. Tieši cilvēku resurss ir jautājums, visvairāk uztrauc Prūsi, ja viņš paliks izlasē.

"Mazais" Osis bija kritisks un ne visai apmierināts ar iegūtajām vietām. Jā, stabilitāte un psiholoģiskā gatavība varbūt viņu pievīla, bet jāatceras, ka viņam ir tikai 24 gadi, kas bobslejā ir juniora vecums, bet viņam šīs bija jau otrās olimpiskās spēles. Gūto pieredzi ir jāliek lietā nākamajos četros gados, jo Oskars ir pierādījis, ka var reāli cīnīties par augstām vietām. Jāsakārto tikai domas un nevajag nolaist rokas pie pirmās kļūmes trasē.

Visticamāk, bobsleja večiem ir jāsanāk kopā un konkrēti jāapņemas – kurš strādās četrus gadus, bet kurš nē. Jo nav jēgas sevi ziedot vienai vai divām sezonām.

Daiļslidošana

Abu daiļslidotāju vietas zināmā mērā ir likumsakarīgas. Diānai Ņikitinai ir pirmais gads pie trenera Stefana Lambjēla, pirmā tik nopietnā sezona līdzšinējā karjerā, tādēļ uzreiz prasīt "kosmosu" nevajadzētu. Viņa ar savu daiļslidošanai netipisku augumu un skaistumu deva savu odziņu Phjončhanā, kas nav mazsvarīgi. To novērtēja līdzjutēji, bet ne tiesneši, kā uzskata Lambjēls.

Deniss Vasiļjevs varēja pacīnīties par vietu pie desmitnieka. Kas pietrūka? Laikam sarežģītības. Mūsdienu daiļslidošanā vīriešiem tikai ar graciozitāti un plūstošu slidojumu netiksi cauri, vajadzīgi sarežģīti lēcieni. Te es laikam zināmā mērā piekritīšu kolēģim žurnālistam Vladimiram Ivanovam, kurš norādījis, ka Lambjēls var dot grāciju programmām, bet ne sarežģītību. Varbūt blakus Lambjēlam vajag labu treneri sarežģītāku lēcienu trenēšanai. Tas varētu būt trumpis, ja filigrānu dejošanu izdotos apvienot ar sarežģītiem elementiem. Bet vēl viens treneris nav lēts prieks...

Abiem ir potenciāls daiļslidošanā, bet nepieciešams acīmredzams progress. Četri gadi ir pietiekams laiks, lai krietni uzlabotu savu programmu. Un tad jau pēc Pekinas skatīt, ko darīt tālāk. Katrā gadījumā prieks, ka Latvija atgriezusies uz pasaules daiļslidošanas skatuves gan dāmu, gan kungu konkurencē.

Distanču slēpošana

Šajā sporta veidā laikam var vērtēt tikai Latvijas delegācijas otro jaunāko sportisti Patrīciju Eiduku, kura tika pie 44. vietas 10 km distancē brīvajā stilā. Tas ir patīkams pārsteigums un varbūt labs stimuls tālākam darbam. Savukārt Induļa Bikšes un Ingas Paškovskas rezultāti bija tādi, kādi bija. Savā līmenī, neko daudz labāku nevarēja gaidīt.

It kā jau bija trīs slēpotāji olimpiskajās spēlēs, kas varētu būt dzinulis Latvijas Slēpošanas savienībai pielikt pūles, bet notiekošais pirms Phjončhanas un skats no malas par to neliecina. Katrs velk deķīti uz savu pusi, nav vienotas Latvijas komandas un treniņplāna. Arī citās federācijas būtu par to jāpadomā, ka tikai visiem kopā ir spēks.

Kalnu slēpošana

Lelde Gasūna un Kristaps Zvejnieks izdarīja savu darbu. Ja parēķinām, kāda ir konkurence kalnu slēpošanā, tad atrašanās ap TOP 30 ir izcils panākums. Patīkami, ka ir tādi entuziasti, jo Latvija jau nav kalnu lielvalsts un treniņus Latvijā aizvadīt praktiski ir neiespējami.

Kalnu slēpošanā daudz ko izsaka ekipējums un treniņu iespējas. Lietuvā ir mākslīgā trase, kura var trenēties tehniskās disciplīnas, uz kurām akcentus liek arī abi Latvijas kalnu slēpotāji. Bet nopietnākiem treniņiem ir nepieciešams regulāri atrasties ārzemēs "uz kalna", tāpat vajadzīgas daudz un dažādas slēpes, ekipējums, utt. Tie ir lieli izdevumi, ko viņiem pašiem ir jāsadabū. Tāpēc arī prasības pret šiem sportistiem nav diez ko lielas.

Pēdējos gados kalnu slēpošanā Latvijā allaž ir bijuši olimpieši un nav pamata domāt, ka pēc četriem gadiem Pekinā būs citādi. Līdz šim tikai 1992. un 1994. gadā Latvijas olimpiskajā delegācijā nebija kalnu slēpotāju, bet pirms četriem gadiem Sočos startēja pat pieci šā sporta veida pārstāvji no Latvijas.

Kamaniņu sports

Kopā ar biatlonu lielākā izgāšanās, bet ir arī kaut kādas pozitīvas vēsmas. Brāļi Šici iepriekšējās divas bronzas nomainīja ar sesto vietu, vēl sestā vieta ir komandai. Bet reāli neviens neiesaistījās cīņā par medaļām, jo līdz trešajai vietai divniekos un komandu sacensībās bija aiza.

Pieredzējušie Elīza Cauce un Inārs Kivlenieks četrgades svarīgākajos mačos izgāzās, jo nebija pat tuvu desmitniekam. Phjončhanas trase kļūdas nepiedod, un to uz savas ādas izjuta abi pieredzes bagātākie individuālie kamaniņnieki.

Toties patīkami pārsteidza nu jau 20 gadus vecais Kristers Aparjods un 22 gadus vecā Ulla Zirne. Varbūt tieši pieredzes trūkums neļāva abiem iekļūt labāko desmitniekā.

Tieši "vieninieku" netikšana labāko desmitniekā ir vilšanās Phjončhanā. Latvijai ir starta estakāde, Latvijai ir sava trase, bet kamaniņās mēs sezonas gaitā retu reizi esam starp Pasaules kausa medaļniekiem vai vismaz tuvu tam trijniekam. Kamaniņu sports ir viens no priviliģētākajiem no ziemas sporta veidiem Latvijā, mums ir savi cilvēki starptautiskajā federācijā, tāpēc līdzjutēji pamatoti prasa lielākus panākumus.

Cerams, ka kamaniņnieki paši savā lokā spēs kritiskāk paskatīties, kas varētu būt dzinulis tālākam darbam. Jo negribētos, ka viņi būtu laimīgi un apmierināti ar sešinieku divniekos un komandu sacīkstē. Tad jau augstāks sasniegums tomēr ir biatlonistu un kalnu slēpotāju iespētais, kur konkurence ir daudz lielāka.

Skeletons

Līdzjutēji pirms olimpiskajām spēlēm Martinam Dukuram kāra kaklā vismaz sudraba medaļu, bet realitātē bija ceturtā vieta. Objektīvi? Laikam. Jo Martins, kurš līdz šim izcēlies ar apskaužamu stabilitāti, pieļāva kļūdas. It īpaši pēdējā braucienā, tāpat kā pirms astoņiem gadiem Vankūverā.

Savukārt Tomasa piektā vieta zināmā mērā ir patīkams pārsteigums. Cīņā par medaļām Tomass neiesaistījās, pirms olimpiskajām spēlēm kā labu startu vērtēja cīņu par sešinieku, bet beigās bija piektais. Atzīstams sniegums, ņemot vērā Tomasa veselības likstas. Tāpat kā Leldes Priedulēnas septītā vieta, jo skeletoniste visu sezonu startēja ar sarautām ceļgala krusteniskām saitēm, un tagad viņai ir jau veikta operācija.

Kas tālāk? Tomass paziņojis, ka visu olimpisko ciklu nestartēs. Martins, pēc pēdējām ziņām, varētu turpināt braukt. Lelde arī. Ir pāris jauno sportistu, kas ir laba zīme Dukuru darbu turpinājumam. Bet vai jau pēc četriem gadiem Pekinā viņi varēs cīnīties? Diez vai, viņu spēles būs pēc astoņiem gadiem.

Šorttreks

Latvijas sporta līdzjutējs šorttrekistu dalību varbūt uztver kā kaut kādu eksotiku, bet mūsu valsts zināmā mērā jau kļūst par šorttreka valsti. Phjončhanā Latvija pirmo reizi olimpiskajās spēlēs piedalījās ar diviem šorttrekistiem, bet vispār olimpiskajā šorttrekā startējam jau kopš 2006. gada Turīnas. Tie ir fakti.

Arī izcīnītās vietas šogad bija ievērojamas – divas 11. vietas un 10. vieta, kas uz pasaules šorttreka kartes izklausās atzīstami.

Bet turpinājums? Latvijas Slidošanas asociācija (LSA) faktiski ir daiļslidošanas federācija, ja apskatās kaut vai mājas lapas dizainu un tur atrodamo informāciju. Nepietiek ar to, ka šorttrekistiem praktiski nav nekādas ietekmes LSA, arī šī sporta veida iekšienē valda nesaskaņas. Ir Ventspils nometne un ir Jelgavas nometne. Attiecības esot, maigi izsakoties, vēsas.

Tiek runāts, ka pēc četriem gadiem Pekinā Latvijai ir reālas iespējas aizbraukt ar stafetes komandu, kas būtu cienījams sasniegums. Šogad līdz tam pietrūka tikai nedaudz. Tas būtu reāli sasniedzams mērķis, ir izstrādātas programmas, rasta iespēja programmai piesaistīt finansējumu, tomēr, ja būs kašķi starp abām nometnēm, nekas labs var arī nebūt. Ja viens otram liks šķēršļus, paklups abas puse. Tāpat kā distanču slēpošanā – kopīga, mērķtiecīga treniņu programma būtu risinājums. "Vārīšanās savā sulā" lielu progresu var arī nedot.

P.S. Bet lielākā izgāšanās Phjončhanā laikam ir Latvijas hokeja izlase, kas līdz Korejai nemaz netika. Īpaši redzot, cik tālu tika mums kāju priekšā aizlikusī Vācija. Tik unikālas iespējas, kāda bija Phjončhanā, Latvijas hokeja izlasei var vairs arī nebūt....

Source

DELFI Sports

Tags

Andrejs Rastorgujevs Ātrslidošana Biatlons Bobslejs Daiļslidošana Daumants Dreiškens Deniss Vasiļjevs Distanču slēpošana Elīza Cauce Haralds Silovs Inārs Kivlenieks Intars Dambis Kalnu slēpošana Kamaniņu sports Kristaps Zvejnieks Latvijas hokeja izlase Latvijas Slēpošanas savienība Lelde Gasūna Lelde Priedulēna Martins Dukurs Oskars Melbārdis Phjončhana 2018 Sandis Prūsis Skeletons Šorttreks Tomass Dukurs Ulla Zirne
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form