Kaut gan laikam patiesībā neviens neko citu arī negaidīja un kaut kas cits laikam būtu jau kaut kas ārkārtējs. Tad būtu jājautā, kas tad mums iepriekš bija izlasē par spēlētājiem un kas gan tā par Krievijas (un pirms tam Slovēnijas) izlasi gadījusies. Viss notika tā, kā tam arī vajadzēja notikt. Mums atliek vien sevi mierināt, ka šie puiši un tie, kas šoreiz vēl netika uzaicināti izlasē, bet ir treneru tuvākajā redzeslokā, kādreiz iemācīsies spēlēt labāk un - galvenais - tieksies iemācīties spēlēt labāk.
Pirms došanās uz treniņiem Šauļos, bet tad uz spēli Paņevežā ar Lietuvu no izlases sastāva Eiropas čempionāta finālturnīram tika izsvītroti Pāvels Veselovs un Ivars Timermanis. No vienas puses - it kā neloģiski, jo tie ir nedaudzie pieredzējušie (kaut vai karjeras ilguma ziņā) spēlētāji izlasē vispār un konkrēti savās pozīcijās, taču, no otras puses, ja blakus ir apmēram tik pat labs, bet krietni jaunāks basketbolists, ar kuru ceram rēķināties ne tikai vēl pēc diviem, bet vismaz pēc 5-7 gadiem, ja tiek izsludināta izlases atjaunināšana, tad šāda treneru izvēle jau liekas izskaidrojama. Situācija domāšanai par to, kas spēlēs izlasē pēc 5-7 gadiem, pašreiz vispār ir pateicīga - visiem ir skaidrs, ka teorētiski labāko sastāvu uz finālturnīru aizvest nevaram tik un tā, tāpēc jāmēģina izmantot situāciju, kā kādreiz rakstīja virsrakstos, nākotnes vārdā. Jau aizvadītās pārbaudes spēles un vēl tās pārbaudes spēles, kuras būs (Lietuva, Gruzija un Lielbritānija) nepadarīs komandu tik ievērojami spēcīgāku, meistarīgāku un rūdītāku, lai tā jau šajā finālturnīrā sāk gāzt kalnus un pārsteigt, taču vismaz kaujinieciskāka un ar asākiem zobiem tā noteikti jau būs. Cik daudz spējīga jau kaut ko arī uzvarēt - tas ir cits jautājums. Galvenais, lai treneri nepieļauj nolemtības sajūtu, kas pēc vairākām neveiksmēm pārbaudes mačos, kas, esot jau pirms spēles objektīvi sliktākā pozīcijā nekā pretinieks (esot objektīvi vājākam), var piezagties. Tikai laiks rādīs, cik prasmīgi un tālredzīgi izlases treneri būs izmantojuši situāciju, kādā Latvijas izlase pašreiz atrodas (kādā tā pati sevi pirms kāda laika iedzina), taču ne jau tikai no treneriem tas būs atkarīgs. Vajag gribēt pašiem.
Nevajag apvainoties uz līdzjutējiem, ja viņi lielā skaitā nenāk uz mačiem (pat tad, ja spēlē Andrejs Kiriļenko!). Viņus var saprast, jo viņi ļoti labi zina spēku samērus, kaut gan tieši tāpēc nedaudz dīvaini tas tomēr ir - it kā šie spēlētāji būtu vainīgi, ka tieši viņi pašreiz spēlē izlasē. Citu nav. Taču, ja līdzjutējs var palikt mājās un skatīties spēli TV vai neskatīties to vispār, tad pašiem spēlētājiem vienalga ir jāiet laukumā un jāspēlē un kaut kā jākrāj kapitāls nākotnei. Ar pilnu atdevi, ar sirdi un dvēseli. Tikai tad arī līdzjutējiem nebūs iemesla justies pieviltiem. Ko gan mēs pašreizējam izlases sastāvam varam pārmest? Meistarība un pieredze ir tāda, kādas tās līdz šim ir sakrātas un iegūtas, bet par pašatdeves un centības trūkumu gan laikam nevienam nevar pārmest. Atliek vien sevi mierināt... Un bruņoties ar pacietību. Abām pusēm.
Iespējams, ka šo laika posmu Latvijas izlasei varam uzskatīt par vērtību pārvērtēšanas un pārejas posmu, kamēr atgriežas daži potenciālie līderi (Kristaps Janičenoks, Kaspars Bērziņš, Gatis Jahovičs, iespējams, arī Armands Šķēle un Andris Biedriņš) un kamēr nobriest tie, kas spēlē tagad un tie, kuri pēc gada vai diviem būs gatavi sākt spēlēt izlasē. No situācijas "esam tādi, kādi esam" arī var paņemt kaut ko labu. Nespiež atbildība un bailes izgāzties (kāds būs ļoti pārsteigts vai sašutis, ja, piemēram, finālturnīrā darīsim, ko varēsim katrā spēlē, bet ne reizes neuzvarēsim?), toties ir iespēja arī zaudētās spēlēs atstāt par sevi labu iespaidu, ir iespēja tikt pamanītam, kas nebūt nav mazsvarīgi - izlases tuvākā un tālākā nākotne lielā mērā atkarīga no tā, kādos klubos izlases basketbolisti spēlēs. Izņemot Baltijas basketbola līgu, kas ir šauri reģionāls pasākums (tas nenozīmē, ka nevērtīgs, vienkārši ģeogrāfiski šaurs), mums Eiropas apritē taču ir tikai divi klubi un tajos spēlē nebūt ne visi tie Latvijas izlases basketbolisti vai tās potenciālie spēlētāji (īpaši šajā izlases variantā), kuri nav ārzemju komandās (kas arī pati par sevi vēl nav garantija augsta līmeņa spēlēm visas sezonas garumā - ir taču liela starpība starp, piemēram, Spānijas ACB, Itālijas A sēriju, Krievijas superlīgu, Francijas līgu, kaut starp Vācijas bundeslīgu un Polijas ekstralīgu un starp Igaunijas, Zviedrijas vai Nīderlandes līgām). Iespējams, ka šis Eiropas čempionāta finālturnīrs dažiem mūsu basketbolistiem kā nekad agrāk varētu noderēt par tramplīnu tālākajai karjerai. Tā varbūt ir lielā iespēja, ko jācenšas izmantot un kas var otrreiz nemaz nerasties. Amerikāņiem ir labs teiciens: līdera vai līderu izkrišana no sastāva - tā ir arī iespēja atklāties jauniem līderiem.