Neviens treneris pēc zaudētas spēles nebūs priecīgs un tāds nebija pēc zaudējuma Melnkalnei arī mūsu izlases galvenais treneris Ainars Bagatskis, taču viņš varēja būt gandarīts ar savu komandu un varbūt pat nedaudz lepns par to. Vēl jau nav un ilgi laikam nebūs iemesla eiforijai. Nav nemaz ļoti jāpūlas, lai pašreizējās izlases sniegumā un tās treneru rīcībā atrastu nepilnības vai kļūdas, taču - piekritīsiet - Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra gaitā Latvijas izlase no komandas, kurai pašai nav nojausmas par savu varēšanu, pamazām pārvēršas par komandu, ar kuru spiests rēķināties jebkurš pretinieks. Kaspara Bērziņa "vāki" Nikolam Pekovičam, Rolanda Freimaņa, Edgara Jeromanova un Jāņa Strēlnieka nekaunīgie caurgājieni, Riharda Kuksika vēsais prāts un precīzā roka, visas komandas milzīgā pašatdeve un saliedētība radīja melnkalniešiem daudz negaidītu problēmu. Pat spēles beigās, kad viesi panāca it kā komfortu un drošu 11 punktu pārsvaru (no 63:63) un kad likās, ka tagad gan mača liktenis ir izšķirts, mūsējie nepadevās, cīnījās līdz pēdējām sekundēm pat tad, kad patiešām vairs neko nevarēja glābt. Par šādu atdevi komanda ir pelnījusi ne mazāk skaļus aplausus kā pēc uzvarētas spēles un to tā arī saņēma. Tādās spēļu galotnēs, tādās spēlēs, kad pat pēc neveiksmju sērijas netiek nolaistas rokas, bet gan cīņa turpinās ar jaunu sparu, arī dzimst Komanda. Gan jau kāds teiks, ka Melnkalnes izlase visu spēli bija vadībā un kontrolēja tās gaitu, tam daļēji var arī piekrist (par vadību), taču mierīgas dzīves, uz ko viesu laikam cerēja, panākuši 15-16 punktu pārsvaru, melnkalniešiem nebija ne mirkli, viņi ne uz mirkli nedrīkstēja atslābināties, jo šī jau bija cita Latvijas izlase, salīdzinājumā ar kvalifikācijas turnīra pirmo maču Podgoricā.
Iespējams, ka mums šajā kvalifikācijas turnīrā vēl izdosies gūt tikai vienu vai divas uzvaras, var pat notikt tā, ka paliksim ar divām uzvarām (vēl jāspēlē ar Itāliju viesos, Izraēlu mājās un Somiju viesos), taču šajā kvalifikācijas turnīrā mēs jau esam ieguvuši reālus spēlētājus tai izlasei, kurā atgriezīsies visi labākie mūsu basketbolisti, kuriem Latvijas izlase nav vienaldzīga un kuriem tās krekls nav tikai kārtējais krekls kolekcijā. Gribas ticēt, ka šajā izlasē tādu spēlētāju nav. Gribas cerēt, ka tās pozitīvās emocijas, ko rada šī komanda, nāks par labu visam vīriešu basketbola atveseļošanās procesam. Galu galā - šajā komandā nav neviena spēlētāja, kuram vairs nevienam nekas nav jāpierāda, kuram neko vairs nav jāapliecina un kurš vairs nevar spēlēt arvien labāk. Uz to nākamajās trijās spēlēs arī jākoncentrējas un tad varēsim arī nedaudz pasapņot - nākamsezon atgriezīsies izlasē Andris Biedriņš un Kaspars Kambala, Jānis Blūms un Gatis Jahovičs, Armands Šķēle un Kristaps Janičenoks, būs vesels un izlasē tik pat alkstošs spēlēt Ivars Timermanis, centīsies tikt sastāvā tie, kas šoreiz palika malā, negribēs izkrist no sastāva neviens no tiem, kas spēlē pašreiz, radīs konkurenci bijušie U20 un U18 izlašu labākie spēlētāji... Tā ka šis laiks Latvijas vīriešu basketbola izlasei nebūt nav sliktākais. Ieguvums taču nav tikai uzvaras konkrētās spēlēs.