Anatolijs Kreipāns: Finišs. Desmitie. Tikai?  (78)

Trīs vietas augstāk nekā pērn, tātad – labi? Bet... Visprecīzāk vērtējumam laikam atbilst LHF prezidenta Kirova Lipmana teiktais – proti, izlase nenospēlēja tik sekmīgi, cik sekmīgi varēja. Uz visiem "Kāpēc?" vienā rāvienā atbildēt nav iespējams, tomēr desmitā vieta ir vairāk likumsakarīga un objektīva nevis neveiksme.

Trijās pēdējās spēlēs Latvijas izlase neguva vārtus un tas ir slikti. No tā sauktā sava plauktiņa komandām uzvarējām tikai Vāciju, kurai šis turnīrs iznāca pagalam neveiksmīgs (kad spēlējām ar vāciešiem, tad to gan vēl nevarēja teikt un pat nojaust), kā arī Itāliju, bet "sausā" zaudējām Norvēģijai un Dānijai, kas arī nav labi, taču tā arī nav nekāda katastrofa. Nav nemaz tik daudz argumentu (ja tādi vispār ir!), kāpēc mūsu izlasei, piemēram, obligāti vajadzēja uzvarēt Norvēģiju.

Steidzami jāizdzēš no galvas priekšstats par to, ka norvēģi, dāņi un viņiem līdzīgie, salīdzinājumā ar mums, ir pastarīši un ka viņi jāapspēlē uz vienas slidas. Elites divīzija tādu komandu vairs nav. Vājāk nekā citas šoreiz izskatījās Itālijas izlase, arī Kazahstāna spēlēja pagalam neveiksmīgi, taču arī šīs komandas bez pūlēm nebija uzvaramas. Neuzskaitīšu kārtējo reizi, cik norvēģiem, dāņiem, francūžiem un citiem mūsu tiešajiem konkurentiem ir spēlētāju no Zviedrijas vai Somijas virslīgām vai pat no NHL, jo tad tas jau sāks atgādināt taisnošanos. Vismaz savos pirmajos komentāros pēc turnīra hokejisti netaisnojas un nemeklē iemeslus kaut kur tālu ārpus hokeja laukuma, viņi atzīst, ka nav nospēlējuši tā, kā varēja un tas jau ir pozitīvi. Tagad jāatrod iemeslus, kāpēc tā notika. Liksim mierā tos, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja palīdzēt (Karsums, Dārziņš, Reķis, Ankipāns, J.Rēdlihs, Bičevskis, Kulda, Ņiživijs, Vasiļjevs, Jekimovs...), tur sanāk trešdaļa komandas un ar viņiem visiem ierindā tā jau būtu pavisam cita Latvijas izlase, tā būtu cita spēle un tas droši vien būtu arī cits rezultāts. Tieši tāpēc nav vērts apsvērt "kā būtu, ja būtu" variantus. Ir tā, kā ir un nav iemesla par desmito vietu pasaulē sarkt, kaut gan nav iemesla arī līksmot par sniegumu. Taču, no otras puses, varbūt labāk nemaz nevarēja būt?

Kāda iemesls ir gaidīt nezin kādu spēli no hokejistiem, kuri aizvadītajā sezonā ne vienmēr tika pamatsastāvā Baltkrievijas atklātā čempionāta komandās, spēlēja Krievijas augstākās līgas nebūt ne labākajā komandā vai pat tikai tās otrajā sastāvā? Visi centās, nevienam nevar pārmest cīņasspara trūkumu, taču katrs var izdarīt tikai tik, cik ir gatavs izdarīt. Kāds pamats gaidīt pavisam cita (daudz augstāka līmeņa) spēli un līderu lomu pildīšanu no spēlētājiem, kas nav starp līderiem Rīgas "Dinamo" vai no spēlētāja, kas sezonas laikā tā arī nenostiprinājās dinamiešu sastāvā? Tikai daži pašmāju hokejisti ir mūsu KHL kluba līderi un viņi vairāk vai mazāk tādi bija arī izlasē. Citu mums vismaz pagaidām nav. Šī laikam bija tā reize, kad treneriem nevar pārmest tā vai cita spēlētāja nepaņemšanu izlasē, jo ļoti kardināli tāpēc nekas nemainītos (cita lieta, ka varbūt varēja citādāk vai vairāk izmantot dažus no tiem, kas bija sastāvā).

Ja mūsu uzbrucējs visu sezonu cīnās par iekļūšanu un noturēšanos NHL kluba sastāvā, tad viņš arī izlasē nevar būt izteikts līderis, kāds ir viņa kluba biedrs savas valsts izlasē, jo tas ir viens no labākajiem arī NHL klubā. Noprotat, ka runa ir par Kasparu Daugaviņu, kurš savu spēli izlases rindās šajā turnīrā tā arī neatrada. Iespējams, pietrūka laika, lai izmēģinātu viņu ar dažādiem partneriem, iespējams, izlases galvenais treneris Teds Nolans, pirmo reizi saskāries ar Eiropas hokeja un pasaules čempionāta realitātēm, īsti nesaprata, ko darīt un kā rīkoties, bet arī tas ir tikai likumsakarīgi. Viss ir likumsakarīgi. Tas nekādā gadījumā nav pārmetums, tā ir tikai reālā situācija. Nav nekāds apkaunojums būt apmēram vienā līmenī, bet tomēr zaudēt labākajiem norvēģu un dāņu hokejistiem, jo, piemēram, norvēģi savos Zviedrijas Elitserien klubos (norvēģiem ir 13 tādi spēlētāji!) ir starp labākajiem – tātad viņi ir līderi. Tagad ir nevis jāmeklē vainīgie, bet gan iemesli, kāpēc nenospēlējām tā, kā šis sastāvs bija spējīgs un kas jādara, lai pēc gada būtu labāk. Pat ne pēc gada – no 7. līdz 10. februārim Rīgā risināsies Soču olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs un uzvarēt tajā viegli nebūs.

Katra pieredze ir vērtīga, ja to prot izdarīt secinājumus un atsijāt no tās vērtīgāko. Šoreiz tas laikam pirmām kārtām attiecas uz galveno treneri, kuram tā vispār bija pirmā pieredze pasaules čempionātā un pirmā tik cieša saskare ar Eiropas hokeju (pārbaudes spēles skaitās tikai daļēji, jo pa īstam visu var redzēt un saprast tikai oficiālos turnīros). Kaut vai tāpēc būtu lietderīgi atstāt Nolanu amatā. Tagad viņš ir bruņojies ar jaunām zināšanām un jaunu pieredzi, tagad viņš labi iepazinis mūsu hokejistus un vismaz dažas lietas viņš nākamreiz jau darīs citādāk. Tas attiecas arī uz spēlētāju izvēli.

Pozitīvākais šajā pasaules čempionātā mums ir jauno uzbrucēju Mika Indraša (īpaši viņa) un Ronalda Ķēniņa progress, aizsarga Jāņa Andersona teicamais sniegums pēdējā mačā pret Zviedriju un vārtsarga Māra Jučera pirmās īstās ugunskristības pret zviedriem. Izlasē nāk jauna spēlētāju paaudze un pirmām kārtām Indraša un Ķēniņa piemērs daudziem viņu vienaudžiem, kādu gadu jaunākiem vai vecākiem spēlētājiem kļūs par labu stimulu turpmākajam darbam. Mums nekad nebūs tik daudz augstas klases hokejistu, kā Zviedrijā, Somijā, Krievijā, ASV, Kanādā vai Čehijā, taču mums to var būt vairāk nekā ir tagad un tāda tendence jau sāk iezīmēties. Mēs varam arī labāk izmantot savus resursus, pat ja tie ir no "otrā plauktiņa".

Desmitā vieta pasaulē ir desmitā vieta pasaulē. Nākamgad atkal cīnīsimies par tikšanu ceturtdaļfinālā, bet vispirms papūlēsimies tikt uz Soču ziemas olimpiskajām spēlēm. Varēja būt labāk, taču arī nekāda katastrofa nav notikusi. Viss ir vairāk vai mazāk likumsakarīgi un tikai mūsu pašu spēkos ir šo likumsakarību padarīt citādāku.