Nerunāsim par iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā un par 2004. gada atkārtošanu. Tad Latvijas izlase sagādāja, šķiet, lielāko pārsteigumu Eiropas čempionātu vēsturē un jau tāpēc viena nekas tamlīdzīgs bieži nevar atkārtoties. Nekad nebija un varbūt nekad arī nebūs tādas kvalifikācijas grupas, kurā Latvijas izlase būs favorīte, taču jau labu laiku nav arī tādas grupas, kurā Latvijas izlase ir pastarīte un kurā ar to neviena īpaši nerēķinās. Vai tā būs arī šajā turnīrā, kur mūsu pretinieki apakšgrupā ir Horvātija, Grieķijas, Izraēlas, Gruzijas un Maltas futbolisti?
Pretiniekus ar nodomu sarindoju tieši šādā secībā - pēc viņu spēka un izredzēm izkļūt no grupas (finālturnīrā pa tiešo iekļūs grupu uzvarētāji un labākā starp otro vietu ieguvējām komandām, bet pārējie otro vietu ieguvēji tiks salozēti izslēgšanas spēļu pāros un noskaidros vēl četrus finālistus). Starp kurām komandām būtu liekama Latvijas izlase? Visām priekšā? Nebūsim tik pašpārliecināti un nemānīsim paši sevi. Starp Horvātiju un Grieķiju? Arī tur mums nevajadzētu būt, taču tas vairs nav tik bezcerīgi. Starp Grieķiju un Izraēlu? Kāpēc gan ne? Starp Izraēlu un Gruziju? Tas nebūtu slikts iznākums. Starp Gruziju un Maltu? Viss var notikt, tomēr tas jau vairs nebūs pozitīvs iznākums. Pēdējo variantu nemaz neizskatīsim... Austrumniekiem ir kāda gudrība, ko jau dažkārt esmu pieminējis un ko (par tādu pat nezinādami) nereti lieto gan treneri, gan spēlētāji - proti, savu pretinieku ir izdevīgi pasniegt stiprāku nekā tas patiesībā ir, jo tad uzvaras gadījumā būs lielāks lepnums un goda, bet zaudējuma gadījumā tik ļoti nepārmetīs un nepels. Tagad lielākajai daļai (ja vien nav slinkums pameklēt) ir pieejamas ziņas par katru pretinieku, par katru spēlētāju un tāpēc šo austrumnieku gudrību ar nodomu ir arvien sarežģītāk pielietot - sak, ko tu te mums pasakas stāsti, paši zinām, ka nav tas velts tik melns, kādu tu mums to mālē. Objektīvi vērtējot un, kā saka, "uz papīra" spēcīgākas par Latvijas izlasi noteikti ir Horvātija (grupas neapstrīdama favorīte) un Grieķija, stiprāka ir arī Izraēla, kas pirmajā kvalifikācijas spēlē savā laukumā ar 3:1 pārspēja Maltu (visus trīs vārtus guva jaunais Londonas "Chelsea" pirkums Josi Benajuns, kurš pirms tam trīs sezonas aizvadīja FC "Liverpool"). Gruzija? Pēc sastāva šī komanda ne tikai nav vājāka par Latvijas izlasi, tā izskatās spēcīgāka par mums un par Izraēlu (Itālijas A sērijas, Vācijas 1. bundeslīgas, Anglijas Premjerlīgas, Dānijas, Krievijas un Ukrainas virslīgas klubu spēlētāji), gruzīniem nekad nav trūcis labu un pat izcilu futbolistu, taču viņu izlase nekad nav izmantojusi savu potenciālu kaut vai par 50 procentiem. Varbūt jaunā galvenā trenera Temuri Kecbajas vadībā izdosies? Par vāju nedrīkst saukt arī Maltas izlase, kas ceturtdien pusotru puslaiku līdzīgi spēkojās Ramatganā ar Izraēlu un kuras rindās ir gandrīz tikai pašmāju labāko klubu futbolisti (no "ārzemniekiem" visaugstāk laikam ir Lībijā dzimušais serbu izcelsmes uzbrucējs Daniels Bogdanovičs no Anglijas "The Championship" jeb otrās pēc ranga līgas kluba "Sheffield United"). Kurš tad te vēl ir jāmālē melnāks nekā tas ir? Tiesa, nevajag nonicināt arī pašu spējas un izredzes. Latvijas izlase arī kārtējā paaudžu maiņas posmā ir spējīga līdz pat pēdējām spēļu kārtām piedalīties cīņā par pirmajām divām vietām grupā vai vismaz to būtiski ietekmēt.
Mūsu izlases treneru rīcībā ir pašreiz visi labākie futbolisti. Uztrauc vienīgi Vitālija Astafjeva savainojums, ko viņš dabūja Baltijas kausa izcīņā. Vai Astafjevam vispār tajā vajadzēja spēlēt, vai viņu vēl ir jāpārbauda? Šā turnīra prestižs futbola pasaulē nav ir tik augsts, lai tajā censtos uzvarēt gandrīz par katru cenu, lai neatļautos tajā dod vairāk iespēju spēlēt tuvākajai rezervei. Līdzvērtīga aizstājēja kapteinim joprojām nav un vismaz šajā kvalifikācijas turnīrā tāda vēl arī nebūs. Aleksandra Cauņas pārcelšana centra pussarga pozīcijā? Risinājums nav ne tikai bezperspektīvs, tas varbūt pat ir ļoti labs, taču to mēs redzēsim tikai ar laiku, turklāt tādā gadījumā rodas robs malā... Iespēju manevram Aleksandram Starkovam un viņa palīgiem (tāpat kā viņa priekštečiem) nekad nav bijis un droši vien nebūs daudz, bet tieši tāpēc tās vajag prasmīgi un trāpīgi izmantot. Arī lieku reizi nelikt spēlēt tiem, par kuru vietu sastāvā nav šaubu. Ir parādījusies virkne jaunu futbolistu, kuri izlasē spēlējuši ļoti maz vai vēl nemaz (piedalījušies tikai kopīgos treniņos) un tieši viņiem jābūt lielākajam stimulam sevi apliecināt, tieši viņiem jārada konkurence uz vietām sastāvā, kas liks papildus saspringt arī kādam no "mūžīgajiem" pamatsastāva spēlētājiem. Šajā sakarā visvairāk ceru uz Artjomu Rudņevu, Arti Lazdiņu, Maksimu Rafaļski, Renāru Rodi, Kasparu Dubru, Igoru Tarasovu, Rivi Hščanoviču, Artūru Karašausku, Denisu Rakelu, Artūru Zjuzinu, Edgaru Gauraču, Daniilu Turkovu, Eduardu Višņakovu, Vitāliju Maksimenko... Viss atkarīgs pirmām kārtām no pašiem un vairāk jāuzdrošinās jau šajā kvalifikācijas spēļu ciklā.
Pēc spēles ar Horvātiju savā laukumā Latvijas izlase dosies uz Maltu, bet vēl šogad - oktobrī - ir spēles ar Grieķiju viesos un Gruziju savā laukumā. Mums ir pa spēkam nospēlēt tā, lai pavasari sāktu ar jaunām cerībām.