Anatolijs Kreipāns: Jau laiks sākt uztraukties?

Tāda dīvaina sajūta - saprotam, ka dažu spēlētāju ienākšana sastāvā kardināli mainīs visas komandas sniegumu, bet tajā pašā laikā zogas klāt arī satraukums. Austrijai ir laba hokeja komanda, naivi ir domāt, ka to var apspēlēt uz vienas slidas, taču to nevar apspēlēt arī ar pusspēku vai neesot labākajā sastāvā. Patiesībā šīm divām spēlēm Insbrukā tagad varbūt ir pat lielāka vērtība nekā būtu tad, ja mēs abās būtu pārliecinoši uzvarējuši - vienam otram būs iespēja pārvērtēt sevi un savu patieso vietu hokejā (ja vien, protams, ir spēja un vēlme to izdarīt).

Iepriekšējā reizē rakstīju, ka mums ir izlases sastāva veidošanai ļoti pateicīga pretinieku secība pirmsčempionāta spēlēs - vispirms Zviedrija un Somija, bet tad relatīvi vājāka Austrija, kuru pēc spēlēm ar stiprajiem uzvarēsim un radīsim sevī pārliecību, turklāt spēlēs pret austriešiem sevi varēs pārliecinošāk apliecināt izlases debitanti un neskaidrākie kandidāti. Tā nenotika. Iespējams, ka pārvērtējām savas spējas (lai cik tas nebūtu dīvaini, bet patieso spēku samēru laikam tomēr varēja redzēt pirmā mača otrās trešdaļas pirmajā 10-12 minūtēs nevis pārējā abu spēļu laikā; cita lieta, ka tikai tik īsu laiku spēlējām tā, kā varam un protam) un par zemu novērtējām austriešu meistarību, taču nekāda papildus pārliecība netika gūta. Varbūt pat otrādi.

Var jau bez gala mierināt sevi ar domu, ka atnāks Ņiživijs, Dārziņš, Karsums, Vasiļjevs, Reķis, Kulda, Cibuļskis, Ankipāns, Jass, varbūt arī Skrastiņš ar Daugaviņu un viss nokārtosies, taču tiem pārējiem arī laikam tomēr vezumu nāksies vilkt nevis tajā vizināties. Jautājumu diemžēl joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Iespējams, ka daži, par kuru vietu sastāvā šaubu gandrīz nav, sevi apzināti vai neapzināti pietaupīja komandas biedru gūto savainojumu iespaidā. Iespējams, ka treneri ir tā saplānojuši gatavošanos, ka Bratislavā hokejisti burtiski lidos, bet iedvesma spēlēt burtiski sprāgs ārā. Iespējams, ka daļa spēlētāju šosezon ir tā "atēdušies" hokeju, ka par īsu bijis laiks "bateriju pārlādēšanai" un tāpēc trūka emociju jeb tā sauktās uguntiņas. Gluži vienkārši Sprukts pateica atklāti, ka ir pārguris aizvadītajā sezonā un pirmām kārtām emocionāli nebūs gatavs par visiem simts procentiem spēlēt pasaules čempionātā (plus līdz galam neizārstētais savainojums), bet daži citi noklusēja, kaut gan jutās līdzīgi. Gan jau būs labi. Līdz čempionātam vēl ir laiks.

Patiešām - laiks ir un jācer, ka ar to pietiks, lai spēlētprieks atgrieztos. Nav jau tā, ka tikai Latvijas izlasē kāds atsakās spēlēt pasaules čempionātā pēc smagas sezonas. Paskatieties, piemēram, zviedru hokejistus NHL, kuri jau piekrituši spēlēt pasaules čempionātā - tur nebūt nav slavenākie un pazīstamākie zviedru hokejisti NHL kubos. Augstākās klases meistari atsakās spēlēt Kanādas un ASV izlasē, nebūs visu labāko čehiem, zviedriem un krieviem. Atšķirība tikai tā - un tās dēļ arī virmo emocijas, ka, piemēram, Zviedrija un Somija tādos virknējumos, kādos nesen spēlēja pret Latviju, var izveidot vēl 2-3 izlases, bet mums kaut vai 2-3 pamatspēlētāju izkrišana no sastāva rada problēmas un var daudz būtiskāk nekā viņiem ietekmēt izlases sniegumu. Tāpēc kāda atteikšanās spēlēt šoreiz izlasē "pie viņiem" tiek uztverta ar sapratni (kaut diezin vai tiek atbalstīta), bet pie mums - nereti sakāpināti nosodoši. Un nav taču iepriekš nemaz tik bieži tā bijis... Patriotisms? Jā, šis jēdziens līdz ar laiku diemžēl ir mainījies, taču vēl nav teikts, kas ir lielāks patriotisms - noklusēt savu negatavību spēlēt (nav pat svarīgi, kāda iemesla dēļ, ja vien tā, protams, nav atteikšanās spēlēt valsts izlasē principā), aizbraukt uz pasaules čempionātu un kļūt komandai drīzāk par "enkuru" nevis par tās vilcēju, vai arī godīgi pateikt, ka, atvainojiet, bet es šoreiz nebūšu gatavs simtprocentīgi palīdzēt. Diskutējams jautājums.

Nekādā gadījumā neatbalstu attiekšanos spēlēt izlasē, taču esmu arī pret kategorisku nosodīšanu un nopelšanu par nespēlēšanu. Var minēt arī pavisam pretējus piemērus un tie patiešām ir atdarināšanas cienīgi un patriotisma parauga piemēri, kad spēlētājs spēlē "uz špricēm" un ar savu piemēru iedvesmo visu komandu, taču laikam jau kurš katrs uz to gluži vienkārši nav spējīgs. Ar to jārēķinās. Turklāt arī situācijas ir dažādas, lai tās nevērtētu ar vienu mērauklu. Arī ar to jārēķinās. Ko, piemēram, drīkstam pārmest Skrastiņam, ja viņš, piemēram, nebrauks uz pasaules čempionātu, jo vēl nebūs ieguvis skaidrību par līgumu nākamajai sezonai un baidīsies riskēt ar savu karjeru (Kārlim sen vairs nav 18 vai 20 gadu, lai neuztrauktos par vienu kaut daļēji izlaistu sezonu, bet pasaules čempionāts viņam sen vairs nav tā vieta, kur viņš labu jaunu līgumu var iegūt - te to lai dara jaunie izlases spēlētāji)? Tikai ne patriotisma trūkumu.  

Kas attiecas uz emocijām, tad tās būs. Pasaules čempionāta gaisotne tās atsvaidzinās. Lai cik svarīgas iekļūšanai sastāvā būtu pārbaudes spēles, bet tās nekad nedos tās emocijas, ko dos čempionāta spēles, tās dažiem pat uzkrauj nepanesamu atbildības un satraukuma nastu. Mūsu izlases treneriem lielākā daļa sastāva droši vien jau ir zināma, jo izvēle nemaz nav tik liela. Būtiskākās korekcijas var ieviest tikai savainoto atveseļošanās, kā arī Skrastiņa un Daugaviņa ierašanās vai neierašanās. Līdz pēdējām divām pārbaudes spēlēm ar Norvēģiju ir vairāk nekā nedēļa (25. un 26. aprīlī). Pēc tām arī sāksim uztraukties, ja vien uztraukumam būs iemesls.