Aizvadītas pirmās četras pārbaudes spēles, šīs nedēļas nogalē būs vēl divas. Pretinieki Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā noteikti zina šo spēļu rezultātus, taču diezin vai viņiem tāpēc ir tapis labāks priekšstats par pašreizējo Latvijas izlasi. Mums pašiem taču tāda nav. Pretiniekiem ir lieliski zināmi visi tie, kuri dažādu iemeslu dēļ Latvijas izlasēs nespēlēs kvalifikācijas turnīrā, bet labi zināms tikai retais no tiem, kas ir izlases rindās tagad. Plus vēl vairāki pavisam nezināmi spēlētāji... Dati par visiem mūsu basketbolistiem gan jau ir savākti, daudzi no mums pat iedomāties nevar, kā strādā tā sauktie skauti, cik plaša informācija un par kādiem spēlētājiem viņiem ir (reiz viens mūsu treneris iepleta acis, uzzinājis, par kuriem mūsu basketbolistiem bija sīkas ziņas kādam NBA skautam - katrā ziņā šeit neviens viņus neuzskatīja par potenciāliem NBA spēlētājiem...).
Taču viena lieta ir statistika vēl kopš spēlēšanas kadetu jeb U16 izlasē un pavisam kas cits - skats klātienē uz spēlētāju, turklāt vēl komandā, kur gandrīz vienlīdz nezināmi ir lielākā daļa. Eiropas čempionātu pieredze starp pašreizējiem izlases kandidātiem ir tikai Raitim Grafam, kaut viena turnīra pieredze ir Ernestam Kalvem un Artūram Štālbergam, bija Eiropas čempionātā, bet nespēlēja Rolands Freimanis. Viņus, kā arī Kasparu Bērziņu, Ronaldu Zaķi, Jāni Strēlnieku, Rihardu Kuksiku, Rinaldu Sirsniņu, Edgaru Jeromanovu, Mareku Jurēviču, Ingusu Bankevicu (mazāk, jo viņš ir vienīgais šajā izlasē, kurš nav spēlējis neviena vecuma jaunatnes izlasē!), Dairi Bertānu un varbūt vēl kādu pretinieku "izlūkdienests" zina un viņu treneriem tie nav spēlētāji "no nekurienes" (spēles jaunatnes izlasēs un klubos, dažiem jau arī ārzemju klubos), taču šāda veida Latvijas izlasi viņi nepazīst. Varbūt tas var kļūt par mūsu izlases vienu no lielākajiem trumpjiem? Var, taču vispirms pašiem jātiek skaidrībā par to, ko mēs varam un kā mēs to izdarīsim. Vai tāpēc kāds no pretiniekiem (piemēram, Itālija un Melnkalne) mūs var nenovērtēt? Droši vien, ka var un droši vien Latvijas izlasi arī uztvers vismaz nedaudz citādāk nekā tad, ja tās rindās spēlētu brāļi Valteri, Blūms, Biedriņš, Janičenoks, Jahovičs, Šķēle, Kambala... Taču mums pašiem pirmām kārtām ir jāprot iespējamo nenovērtēšanu izmantot. Nenovērtēt var vienreiz, bet ne visa kvalifikācijas turnīra garumā. ...
Pēc pirmajām četrām pārbaudes spēlēm (pa divām reizēm ar Poliju un Ukrainu) izlases kandidātu saraksts nav kļuvis īsāks arī tāpēc, ka nav skaidrības par šīs izlases varējumu arī tās treneriem. To apliecina arī, piemēram, abu spēļu ar Ukrainu statistika - katrā no spēlēm bija citi līderi, katrā no spēlēm notika meklējumi un ideju pārbaude, notika un vēl notiks komandas līdera (līderu) izkristalizēšanās. Viens no šīs izlases lielākajiem trumpjiem varētu būt tas, ka visiem tās kandidātiem tas ir izaicinājums. Nepietiekami pūlēsies, lai to izmantotu, slinkosi - pats vainīgs un otras tādas iespējas var arī nebūt. Un tajā pašā laikā - nav psiholoģiska spiediena, jo neko lielu taču no šīs izlases negaida... Kā, mums netic?! Tad iesim laukumā un pierādīsim, ka arī mēs protam spēlēt basketbolu un ka ar mums arī var rēķināties!
Nav ļaunuma bez labuma. Nekāda traģēdija nenotiks, ja netiksim finālturnīrā. Dzīve basketbolā ar to nebeigsies, toties - cerams - būsim ieguvuši vairākus potenciālus izlases spēlētājus tam laikam, kad mums atkal izlases rindās būs visi labākie un pieredzējušākie spēlētāji. Lai kāptu uz augšu, vispirms dažreiz ir jānokāpj lejā.