Simboliski, ka vienus no skaistākajiem vārtiem Latvijas izlases vēsturē mačā pret Gruziju guva tieši Aleksandrs Cauņa un ka tieši viņš izlīdzināja rezultātu. Tieši Cauņa un Artjoms Rudņevs ir spilgtākie no jaunās paaudze futbolistiem, kas ienākuši izlasē, turklāt Cauņu jau vairs nedrīkst saukt par iesācēju, jo viņš 22 gadu vecumā jau paspējis aizvadīt izlases rindās 21 spēli un viņam to būtu vēl vairāk, ja nebūtu traumu.
Paaudžu maiņa vairāk vai mazāk jūtama ir jebkurā izlasē - lai ir Vācija vai Malta, Francija vai Andora, Anglija vai Latvija. Tā nav īpaši sāpīga, ja tai gatavojas. Visu cieņu Vitālijam Astafjevam, Jurijam Laizānam un Andrejam Rubinam, visu cieņu par pārliecinošo atgriešanos ierindā Dzintaram Zirnim, visu cieņu par uzņēmību un cenšanos vienmēr palīdzēt Mārim Verpakovskim, taču visiem šiem spēlētājiem karjera jau diemžēl tuvojas beigām. Kas aiz viņiem? Ļoti negribētos, lai Astafjevs kļūst par apstākļu upuri - proti, lai viņš spiests spēlēt vēl arī tad, kad nevarēs vairs reāli palīdzēt (Vitālijs gan ir pietiekami gudrs, lai to pats savlaicīgi saprastu un paietu malā), viņš to nav pelnījis un tā nav viņa vaina, ka nav mums pieredzējušajam centra pussargam pienācīgas maiņas. Nevis no debesīm nav nokritis pēctecis, bet gan nav to mūsu treneri sagatavojuši, pašiem futbolistiem acīmredzot pietrūcis uzņēmības, pacietības un talanta, izlases treneri acīmredzot pārāk ilgi paļāvušies uz saviem neaizvietojamajiem līderiem. Nav viena iemesla un nav viena vainīgā, kāpēc ir noticis tā, ka aiz Astafjeva un Laizāna mums nav spēlētāju, kas varētu uzreiz vai īsā laikā stāties viņu vietā. Un arī nebūs, ja potenciālie aizstājēji turpinās "briest" uz rezervistu soliņa vai izlases kandidātu sarakstā.
Lai būtu, kas spēlē tagad, vajadzēja jau pirms 2-3 gadiem sākt pakāpeniski, taču arī mērķtiecīgi un regulāri (un ne tikai treniņspēlēs februārī vai martā) iespēlēt sastāvā tuvāko rezervi, upurējot tam atsevišķu pārbaudes spēļu un pat nenozīmīgu turnīru rezultātus. Lai būtu, kas spēlē pēc diviem, trim vai četriem gadiem, jau tagad vajag regulāri likt sastāvā tos, ar kuriem pēc diviem vai četriem gadiem ceram rēķināties. Tā nav un nebūs (ar retiem izņēmumiem, kas tikai apstiprina likumsakarību), ka gan pieredzes, kā arī gadu vai pieredzes jauns spēlētājs uzreiz nekļūs par stabilu vērtību un vilcēju izlasē, viņam vajag ļaut sevi sajust šajā lomā ne tikai pārbaudes spēlēs, bet arī svarīgās spēlēs. Izlases treneriem tas ir zināms labāk nekā man. Bailes uzdrīkstēties, bailes riskēt un zaudēt? Bet ko tad varam zaudēt? Piemēram, Zirņa atgriešanās ar pārliecinošu sniegumu kreisās malas aizsarga pozīcijā nevar nepriecēt, bet kas ir aiz viņa? Tas pats tukšums...
Pareizāk - it kā ir spēlētāji, kas varētu ar laiku ieņemt šo vietu, taču viņi "it kā spēlētāji" var arī palikt. Var saprast galvenā trenera Aleksandra Starkova vēršanos pie pārbaudītām vērtībām tieši šajā laikā, jo gribas saglabāt intrigu turnīra tabulā un izlases cerības spēkoties par augstu vietu tajā pirms kvalifikācijas spēļu atsākšanās pavasarī, taču jāskatās uz priekšu nevis tikai atpakaļ. Ar šo kvalifikācijas turnīru Latvijas izlases pastāvēšana nebeigsies, arī ar nākamo un aiznākamo nebeigsies, tāpēc jāskatās nevis uz jau sen pārbaudītām vērtībām un iespējām tās vēlreiz un vēlreiz izmantot, bet gan uz spēlētājiem, kuriem jāpalīdz kļūt par jaunajām izlases vērtībām. Jo ātrāk šis process mērķtiecīgi sāks ritēt, jo ātrāk tas beigsies un jo ātrāk izlases rindās ieplūdīs svaigas un veselīgas asinis, turklāt lielākā daļa no izlases spēlētājiem taču vēl ir labākajā jeb brieduma vecumā un jau ir ienākuši daži jaunāki futbolisti. Tā nav, ka aiz līderu mugurām nekā nav un būtu jāveic gandrīz vai ķirurģiska iejaukšanās, to pierāda gan tā sauktās talantu fabrikas komandas treniņspēles ar nacionālo izlasi, gan gados jaunu spēlētāju iziešana pirmajās rindās LMT virslīgas klubos.
Neizšķirts ar Gruziju un satura ziņā labākā spēle šajā kvalifikācijas ciklā neizdzēš mums visas cerības vēl paspēkoties par otro vietu grupā, taču lai tas tikai nekļūst par pašmērķi, upurējot tam pārmaiņu procesu izlasē. Mums joprojām ir izredzes, atkal liekam uzvaru uz tiem, kas mums jau ir, bet tuvākā rezerve lai atkal pastāv pie ratiem. Un tā vismaz vēl uz pusgadu... Tā atkal tiks zaudēta vismaz puse no nākamās sezonas. Vēl puse no vienas sezonas... Nebūs liels pārsteigums, ja uz 17. novembrī paredzēto pārbaudes spēli Ķīnā izlase dosies krietni citādākā sastāvā, ka tiks dota iespēja sevi apliecināt tuvākajai rezervei un varbūt pat kādam debitantam, taču pat ja tā notiks (var taču izdomāt, piemēram, ka šī spēle ir kā atalgojums tiem, kas visvairāk spēlēja kvalifikācijas turnīrā vai kādā citā veidā to vairāk pelnījuši), tad tam bez turpinājuma nebūs lielas nozīmes. Pārmaiņas tikai ķeksītim. Redziet, kaut ko jau darām, meklējam un mēģinām.