Stāsts par to, ka kolēģi no BBC pirms vairākiem gadiem Glāzgovā lika nedaudz citām acīm paskatīties uz Latvijas sportistu rezultātiem un sekmēm, nebūt vienmēr tik ļoti kritiskam, ja nav gūta uzvara vai medaļa.
Latvijas futbola izlase 1997. gada rudenī aizvadīja 1998. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra pēdējo spēli Glāzgovā ar Skotiju. Mājiniekiem vajadzēja obligāti uzvarēt, mums no turnīra tabulas viedokļa vairs nevajadzēja neko. Tā bija Jāņa Giļa pēdējā spēle izlases galvenā trenera postenī. Latvijas izlase spēlēja slavējami, taču Skotija bija pārāka un uzvarēja ar 2:0. Pēc spēles kolēģi no BBC aicināja uz šampanieša glāzi, kaut saprata, ka priecāties man iemesla nav, taču nebija arī iemesla plēst matus - Latvijas izlase parādīja labu sniegumu. Kolēģu komplimenti nebūt nelikās tikai uzvarētāju augstsirdības izpausme, neesmu tik labs angļu valodas pratējs, taču attiecībā par Latvijas sportu vispār, kam arī tika veltīti komplimenti, mēģināju iebilst - tik labi jau viss nemaz nav.
Tad kāds no kolēģiem jautāja, kad es pēdējo reizi esmu redzējis...ģeogrāfijas globusu un ieteica pie pirmās izdevības paņemt to rokās un paskatīties, cik "liela" uz tā ir Latvija. Skotijā labāki nekā Latvijā esot tikai regbijs, futbols un viskijs, jokodams, teica britu kolēģis un ieteica reālāk vērtēt savu sportistu sekmes - sak, jūs taču lielākajā daļa sporta veidu iespējām daudz bagātāko Skotiju atstātu tālu aiz sevis... Aizdomājos. Padomju laika sindroms, ka tev jābūt labākajam vai vismaz trijniekā, nav svešs manas, vēl nedaudz nākamās un noteikti iepriekšējo paaudžu cilvēkiem. Ja reiz piedalies olimpiskajās spēlēs, pasaules vai Eiropas čempionātos, tad taču noteikti jācīnās par medaļām. Vismaz lielākajai daļai sportistu tas noteikti jādara. Lielvalstīs tā tas bija, ir un arī būs. Mēs vairs neesam lielvalsts sastāvdaļa un mūsu sportisti vairs nav tajā komandā, kurā jau iekļūšana vien lielākajā daļā gadījumu nozīmē spēkošanos par medaļām vai titulu jebkura līmeņa sacensībās. Ja tā vērīgāk paskatās globusā...
No otras puses, lai cik maza uz tā būtu Latvija, tas nedrīkst radīt mazvērtības kompleksu (katrs taču ir tik liels, par cik lielu sevi pats izveido) un tas nevar būt par attaisnojumu nolaidībai, slinkumam, neizdarībai un vienaldzībai, taču dažreiz ir vērtīgi arī nepārvērtēt savas iespējas un spēt kaut ar labu vārdu novērtēt arī it kā pavisam mazu sasniegumu. Arī tie, kas paliek tālu aiz goda pjedestāla, ir centušies pēc labākās sirdsapziņas, arī tie, kas ir paklupuši, ir centušies, mēģinājuši un riskējuši, kāds labs vārds viņiem vajadzīgs nevis jau diemžēl ierastā "nolikšana līdz ar zemi".
Kādā sakarā tādas pārdomas gada izskaņā? Tādā sakarā, ka mums jācenšas būt kaut nedaudz saprotošākiem un ne tik kategoriskiem savos vērtējumos un savā taisnībā. Mums ir Dukuri un Radeviča, mums ir labi basketbolisti, hokejisti, futbolisti, handbolisti, starp labākajiem pasaulē spēj būt mūsu motosportisti, pasaules elitē laužas mūsu bobslejisti, medaļas gūst kamaniņbraucēji, mums ir pasaules līmeņa šķēpmetēji un vispār vairāki labi vieglatlēti, mums ir labi atlēti daudzos sporta veidos un mēs ar viņiem varam lepoties. Visi nebūs olimpiskie, pasaules vai Eiropas čempioni, visi nebūs arī medaļu ieguvēji šāda un arī zemāka līmeņa starptautiskās sacensībās, visi nebūs kaut vai starp labākajiem desmit, taču... Cik sfērās un jomās mēs vispār esam labākie vai starp labākajiem pasaulē? Un Eiropā? Rēķini, kā gribi, bet sportā laikam tomēr sanāk visvairāk. Šeit nevar sarīkot kādu šovu un pasludināt sevi par zvaigzni, šeit par zvaigzni var tikai kļūt pēc vairāku gadu sūra un smaga darba un sacensībā ar citiem labākajiem no visas pasaules vai kaut Eiropas.
Tieši vairāk iecietības vienam pret otru un pret saviem sportistiem gribu visiem novēlēt Jaunajā gadā. Uz ģeogrāfijas globusa Latvija patiešām ir maziņa, bet uz "sporta globusa" tā nebūt nav maziņa.
Tiekamies Olimpiskajā gadā! Lai jums veicas!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
