Profesionālā ziņā - visnotaļ saprotams un atbalstāms solis. No morāles un ētikas viedokļa... Nosodāms? Droši vien arī nosodāms, taču, no otras puses, arī saprotams un pat loģisks solis.
Aināram Latvija ir dzimšanas vieta, taču ne dzimtene sirdī un dvēselē. Par to viņu nevaram un nedrīkstam nosodīt, jo puisis aizbrauca ar ģimeni uz Maskavu, būdams vēl tajā vecumā, kad nekādas dzimtenes mīlestības vai patriotisma jūtas nerodas (tas, ka tās vēlāk var ieaudzināt - cits jautājums un ieaudzināšana jau vairs nav atkarīga tikai no Aināra paša). Viņš ir izaudzis "no skolas biksēm" un sācis sevi apliecināt hokejā Krievijā, tur veidojās viņa dzīves uzskati, tur viņš auga un brieda ne tikai kā hokejists, tāpēc diezin vai pārsteigums ir Podziņa piekrišana doties uz Krievijas U20 izlases treniņnometni, tad - uz turnīru tās sastāvā un censties tikt komandas sastāvā uz pasaules čempionātu. Arī no profesionālā viedokļa šāds lēmums ir saprotams, no šā viedokļa būtu pat muļķīgi nemēģināt. Morāle un ētika? Arī te Aināram - ņemot vērā visu iepriekšējo kontekstu - neko nevarētu pārmest, turklāt Latvijas U20 izlasē un arī nacionālajā izlasē viņš taču vēl nemaz nedrīkst spēlēt, tāpēc nav, ko velti zaudēt laiku. Tā tas viss būtu, ja nebūtu viena "bet", kas arī radīja negatīvo attieksmi pret Aināra lēmumu un kas viņam - atkal likumsakarīgi iepriekš minētajā kontekstā - ir nepatīkami pārsteidzoša.
Šis "bet" ir Aināra Podziņa intervijas rudenī un sezonas sākumā, kurās viņš izpauž savu lielo vēlmi un pat sapni spēlēt Latvijas izlasē u.tt. Tāpēc Aināram nevajadzētu brīnīties par negatīvo attieksmi pret savu lēmumu no līdzjutēju puses. Drīzāk vajadzētu brīnīties, ja tāda nebūtu sekojusi - tad tie vairs nebūtu Latvijas hokeja līdzjutēji, bet gan līdzskrējēji. Uz ko gan vēl pēc tādām intervijām Ainārs cerēja? Varbūt uz aplausiem un ovācijām? Laikam tomēr jādomā, ko runā un kā tavi darbi sakrīt ar teiktajiem vārdiem, jārēķinās ar negatīvu attieksmi neatbilstības gadījumā... Vēlākie izteicieni par vēlēšanos 29. decembrī spēlē pret Latvijas izlasi (ja Podziņš tiks Krievijas izlases sastāvā, protams) parādīt savu labāko sniegumu, par to, ka Krievijas himnu viņš zina jau kopš pirmās klases - tās jau ir emocijas un nodevas otrai (Krievijas) pusei. Kuram Podziņam ticēt? Šķiet, ka uz šo jautājumu neatbildēs arī viņš pats. Kaut gan - laikam nav nemaz slikti, ja jauneklis saka to, ko domā nevis sāk laipot un melot.
Skaidrs, ka arī piedalīšanās Krievijas U20 izlases sastāvā neizslēdz viņa spēlēšanu nākotnē Latvijas izlases rindās. Ko Latvijas izlase būtu ieguvusi, ja Podziņš būtu atteicies doties uz Krievijas U20 izlases treniņiem un turnīru, ja būtu palūdzis izsvītrot sevi no izlases kandidātu saraksta? Neko. Teorētiski viņš būtu drīkstējis spēlēt Latvijas izlases rindās nākamā gada rudenī, taču šaubos, ka tas notiktu - viņš vienkārši vēl netiktu izlases sastāvā. Tiktu vēl pēc gada vai diviem? To neviens nezina, kaut gan īstas pārliecības nav arī par to. Tagad būs laikam jāgaida četrus gadus. Paskatīsimies reāli - tas mums būs liels zaudējums? Nedomāju vis. Pēc četriem gadiem - tad Podziņam būs 23 gadi - redzēsim. Tā ka varbūt nemaz nav te ko lieki "cepties" par Podziņa izvēli, nav ko viņam pārmest un gandrīz vai saukt viņu par nodevēju (ak, kā mums patīk uzreiz "piekārt" kādu pie kauna staba...), jo viņš vēl nemaz nevarēja neko nodod. Katrs ir pats savas laimes kalējs. Lai Aināram veicas.