Latvijas U19 izlase (pērn U18 Eiropas čempionātā trešā vieta) ierindojās 10. vietā. Labs sasniegums - tā tomēr ir desmitā vieta pasaulē, bet šajā turnīrā - pasaules čempionātā - vēl vajag tikt un mums tikai otro reizi vēsturē izdevās tādā piedalīties. Bet... Ja vien nebūtu tās trešās vietas pērn Eiropā, ja vien nebūtu lielu un nereti laikam pat krietni pārspīlētu cerību uz kaut ko tamlīdzīgu arī jauno basketbolistu pasaules forumā, tad patiešām tā būtu laba vieta. Tagad to par tādu diezin vai var saukt, kaut gan tā nav arī izgāšanās. Nemetīsimies no vienas galējības otrā. Tā ir vienkārši neveiksme ar lielu vielu pārdomām, kas, jācer, tiks izmantota.
Pēc Latvijas izlases uzvaras grupu turnīra pirmās kārtas otrajā spēlē Valmierā pār Austrāliju dažs labs karstgalvis jau sludināja, ka šī komanda kādreiz spēlēs olimpiskajās spēlēs. Atvēsināt nespēja ne fakts, ka jau otrajā ceturtdaļā austrālieši palika bez viena no saviem svarīgākajiem spēlētājiem Grīnvūda (tika iekļauts turnīra "All Star" piecniekā), bet pēdējā ceturtdaļā malā nogāja vēl viens no līderiem Krīks. Atvēsināt nespēja arī tas, ka šis ir tikai otrais mačs turnīrā, ka uzvara gūta galvenokārt ar triju spēlētāju (Bertāna, Vecvagara un Dukuļa) pūlēm, kuriem visiem trim bija lielā diena, bet tā gadās reti. Vārdu sakot - tā ir kārtējā Latvijas nākotnes komanda, par kuras vienu no spēlētājiem (turklāt ne no minētā trio!) Maskavas apgabala "Himki" jau dod miljonu. Atlika tikai pasmīnēt (nupat CSKA nopirka vienu no labākajiem saspēles vadītājiem Eiropā serbu Teodosiču par 1,3 miljoniem eiro). Tiesa, iespējams, ka tie bija miljons rubļi. Daudzi droši vien jau nojauš, kurš bija šis karstgalvīgais gaisa piļu cēlājs, taču ne jau viņš te ir svarīgākais un ne jau par to ir runa. Spēle pret Austrāliju mūsējiem tā arī palika labākā visā turnīrā, kaut gan lielā mērā tajā gandrīz viss bija tāpat kā citās spēlēs, vienīgi toreiz trim spēlētājiem bija lielā diena, bet pretiniekam spēles gaitā izkrita no sastāva divi līderi. Tas nemazina panākuma vērtību, taču nav arī nekāda iemesla to pārspīlēt. Jau diezgan drīz kļuva skaidrs, ka šosezon komanda nav tik labi gatava tieši kā komanda nekā tas bija pirms gada Eiropas čempionātā Lietuvā. Tajā pašā laikā neatbalstu arī tos, kuri sāka puišus "nolikt" - galu galā, tas ir pasaules čempionāts, mums ir pagājušā gada trešā labākā U18 izlase Eiropā un mums nav basketbolā tik daudz tamlīdzīgu panākumu, lai mēs 10. vietu pasaulē mestu zemē kā apkaunojošu. Ej sazini, kad vēl tāda būs. Puiši paši pārdzīvo vairāk nekā jebkurš no mums un sliktākais tagad būtu viņus vēl "izdzīt zemē", kas mums diemžēl tamlīdzīgās situācijās nereti gadās. Šai izlasei vēl būs iespēja reabilitēties nākamgad U20 Eiropas čempionātā, bet tas būs cits stāsts - par to, kā tika ņemta vērā un izmantota viela pārdomām pēc relatīvas neveiksmes.
Izskatījās, ka komandas līderis Dāvis Bertāns "sadega" jau pirms turnīra. Viņa loma komandā ir ļoti liela un to zināja visi. No viņa gaidīja gandrīz vai varoņdarbus, viņš pats ļoti vēlējās tos sasniegt, bet nebija tiem gatavs vispirms jau psiholoģiski. Neizturēja acīmredzot lielo spiedienu gan no pretinieku, gan augstu vietu gaidošo līdzjutēju puses. Tas nav labi, bet tas arī nav nekas traģisks - ar jauniem spēlētājiem tā notiek, caur to ir jāiziet. Stiprs ir nevis tas, kurš nepaklūp, bet gan tas, kurš pēc klupiena spēj piecelties. Var teikt, ka līdera neveiksmes, sāncenšu lielo uzmanību līderim izlases treneri nemācēja izmantot komandas labā, mainot akcentus komandas spēlē. Bet vai citi akcenti vispār bija un cik to bija? Latvijas izlasē tomēr bija diezgan izteikts pamatsastāvs (parasti pamainījās viens spēlētājs), vēl divi trīs spēlētāji, kas nāca uz maiņu un pārējie, kuru lomas bija epizodiskas, kaut arī dažreiz itin veiksmīgi nospēlētas. Mūsu līderi uz pārējo komandu labāko spēlētāju fona nekrita ārā no kopbildes (tas priecē - ja katra jaunatnes izlase dotu 2-3 potenciālus nacionālās izlases spēlētājus, tad mums nevajadzētu sūdzēties par pienācīgu rezervju trūkumu un jaunatnes izlasēm primārais uzdevums ir tieši gatavot rezerves; cieta lieta, ka netiecoties pēc augstām vietām, arī labas rezerves nevar sagatavot), taču pavērojot citu labāko (pirmo desmit) izlašu visu spēlētāju kopējo individuālo sagatavotību, spēlētāju prasmi orientēties laukumā un līdz ar to spēlēt daudzveidīgi jeb viņu kopējo apmācības līmeni, diemžēl nākas secināt, ka stipri atpaliekam. Tā nav tik daudz skolnieku, cik pirmām kārtām skolotāju vaina. Turklāt - cik nācās dzirdēt no šai izlasei tuviem cilvēkiem - mums nemaz neesot citu spēlētāju, kurus paņemt. Šajā ziņā nedaudz sarūgtina dažu cienījamu basketbola speciālistu tā vai cita basketbolista kritika - sak, ko viņš vispār dara izlasē, kāpēc tādu bija jāņem. Kur problēma, cienījamie kungi? Sagatavojiet un izaudziniet daudz labākus basketbolistus un mēs visi būsim laimīgi! Daudz vairāk tribīnēs gribējās redzēt mūsu basketbola treneru, īpaši jau to, kuri strādā ar zēniem un pusaudžiem, gribējās, lai viņi saskata atšķirības spēlētāju apmācībā un padomā, ko varētu paņemt savā darbā, ko varbūt varētu pamainīt. Kad vēl būs tāda iespēja? Viena lieta, ko izlases galvenais treneris laikam izdarīja nepareizi, bija viņa izteiciens (kaut arī it kā starp rindām, bet tomēr) par to, ka desmit spēlētāji viņam jau ir zināmi un vairs tikai divi jānoskaidro. Tā nedara, jo tas atslābina. Tāpēc šoreiz laikam jau pamatoti nācās dzirdēt, ka ne gluži visi esot strādājuši gatavošanās posmā maksimāli centīgi (turklāt jau turnīra pašā sākumā).
Viena vai divu iemeslu, kāpēc neizdevās tikt kaut vai ¼ finālā, nav. Ir vairāki. Viens no tiem arī tas, ka pilnā sastāvā izlase sāka trenēties tikai pāris nedēļas pirms pasaules čempionāta. Tam bija vairāki objektīvi iemesli, taču tas noteikti un ļoti būtiski ietekmēja komandas gatavību turnīram. Tie, kas pērn redzēja Eiropas U18 čempionāta spēles, atzīmēja, cik ļoti ir progresējuši poļi (turklāt viņi apzināti nepaņēma izlasē nevienu 1992. gadā dzimušu spēlētāju - viņiem vienīgajiem bija tikai 1993. un pat 1994. gadā dzimuši puiši), kā auguši serbi, bet diemžēl neko tamlīdzīgu nevarēja teikt par Latvijas izlasi. Tagad var tikai minēt, kā būtu bijis, ja būtu izdevies īstenot ieceri šai komandai gandrīz pilnā sastāvā spēlēt LBL čempionātā. Mēs to nekad neuzzināsim, jo - kā jau iepriekš ir gadījies - skaļie saukļi par Latvijas basketbola patriotismu noklusa, tiklīdz tie saskārās ar paša kluba interesēm. Patīk tas vai nepatīk, bet jāatzīst, ka netika nostrādāts pietiekami mērķtiecīgi un maksimāli pilnvērtīgi, lai pašu mājās notiekošajā U19 pasaules čempionātā sasniegtu labāko gatavības pakāpi un nospēlētu labākās spēles. Objektīvi iemesli (piemēram, traumas, kas neļāva būt simtprocentīgi labākajā formā Vecvagaram, kas atstāja ārpus sastāva Misteru) būs vienmēr, ar tiem jārēķinās, bet ne jau tie šoreiz bija paši galvenie.
Desmitā vieta U19 pasaules čempionātā ir laba vieta, ja vien nebūtu reāli būt vismaz pāris pakāpienus augstāk. Kāda būs šī izlase pēc gada - Eiropas U20 čempionātā, to mēs pēc gada arī redzēsim, jo pašreiz par lielākās daļas šīs komandas spēlētājiem nav skaidrības - kur viņi jaunajā sezonā spēlēs un vai tas būs pietiekami laba līmeņa turnīrs, lai turpinātu augt? Nekāda traģēdija vai izgāšanās nav notikusi. Vienkārši mums kārtējo reizi bija iespēja paskatīties uz sevi no malas. Tālākais - pašu ziņā. Vai, piemēram, nebūtu vērtīgi sarīkot jaunatnes treneru sanāksmi, kurā izanalizēt pasaules čempionātā redzēto, dalīties iespaidos, atziņās, pastrīdēties un tad turpināt darbu gan mērķtiecīgāk, gan varbūt arī dažās jomās citādāk? Laikam jau esmu nelabojams optimists...