Spēle Maltā kļuva par katalizatoru mūsu izlasei. Latvijas izlase nepieder Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra vājāko komandu pulciņam - tas tika apliecināts. Taču Latvijas izlase nepieder arī ne tikai spēcīgāko, bet - vismaz pašreiz - arī tā saukto stipru vidusmēra izlašu pulkam. Otrais puslaiks spēlē Maltā to spilgti apliecināja. Var pieturēties principam, ka uzvarētājus netiesā, taču diezin vai tas šoreiz būs pareizākais solis. Tiesāt jau arī nevienu nevajag, jo šajā situācijā - pēc bezpalīdzīgas spēles un 0:3 pirmajā mačā pret Horvātiju - svarīgākais bija uzvarēt Maltā un iegūt trīs punktus. Kā - tas jau otršķirīgi. Taču arī nomierināties un izlikties neredzam problēmas - arī nav nekāda iemesla.
Pēc pirmā puslaika spēlē Maltā nevarēja tikt gudrs - vai nu patiešām horvāti ir tik spēcīgi vai arī mēs tajā spēlē bijām tik vāji? Pirmajā puslaikā laukumā bija divas dažādu līmeņu komandas. Latvijas izlase pilnībā dominēja un šaubu par to, kurš te ir spēcīgāks, nebija nekādu, kaut gan rezultāts bija tikai 1:0 mūsu labā. Toties pēc pārtraukuma... Piekritīsiet, ka laukuma saimniekiem bija vairāk iespēju panākt neizšķirtu (trāpījums pa stabu un vēl divi ļoti bīstami sitieni) un viņiem tās bija vispirms nekā mūsējiem gūt otros vārtus, taču viņi to, par laimi, neizšķirtu nepanāca, toties mēs otros vārtus guvām. Kura Latvijas izlase bija īstā - tā, kas spēlēja pirmajā puslaikā, vai tā kas bija laukumā pēc pārtraukuma? Vai patiešām Maltas izlase ir tā komanda, mačā pret kuru ir jāaiziet tik dziļā aizsardzībā, lai nosargātu minimālo pārsvaru, kura spēj mūs tā iespiest savā laukuma pusē un pat pie sava soda laukuma? Ja jau maltiešiem otrajā puslaikā bija brīžiem tik liels pārsvars, ja jau viņi tika pie tik brīviem sitieniem pat mūsu soda laukumā, tad kas būs izbraukumā Grieķijā, Izraēlā un Gruzijā? Negribētos ticēt, ka tāds bija treneru uzdevums - domāt tikai par uzvaras nosargāšanu pēc tik pārliecinoši aizvadīta pirmā puslaika. Negribētos ticēt arī tam, ka spēka pietika tikai vienam puslaikam. Ja tomēr tā, tad nevar saprast, kas notiek klubos, jo tagad taču ir futbola sezonas karstākais laiks un tieši tagad spēlētājiem jābūt labākajā sportiskajā formā. Runājot par izlasi, mēs kaut kā piemirstam un nepieminam klubus, bet tieši tur taču notiek ikdienas darbs, tieši tur spēlētāji trenējas un spēlē, tieši no saviem klubiem tie ierodas izlasē. Izlases treniņnometnē kaut ko kardināli uztrenēt vairs nav iespējams un tas arī nav izlases treneru uzdevums. Jau pats vārds izlase nozīmē, ka tie ir izlasīti spēlētāji - labākie. Izlasē var nedaudz uzlabot fizisko gatavību, var kaut ko pieslīpēt, izlasē treneriem jāliek kopā sastāvs un komandas spēle nevis kāds jāuztrenē. Otrajā puslaikā Maltā redzētais lika aizdomāties par elementāru gatavību spēlēt visas 90 vai vismaz 70 minūtes vienā līmenī, turklāt nevar taču teikt, ka spēles temps pirmajā puslaikā bija ļoti augsts, ka bija ļoti daudz divcīņu un tas paņēma ļoti daudz spēka.
Divējādas sajūtas palika pēc spēles Maltā - jāpriecājas par uzvaru, par Māra Verpakovska "ugunīgo" spēli, par Artjoma Rudņeva agresīvo spēli uzbrukumā (abu sadarbība pirmajā puslaikā pat ļoti iepriecināja), par Aleksandra Cauņas arvien lielāku lomu izlasē, pat vēl dažām pozitīvām izpausmēm, bet īsta gandarījumā pēc spēles tomēr nebija. Otrais puslaiks neļāva tādam būt. Cerēsim, ka trīs punkti Maltā dos papildus pārliecību (līdz šim mačam Latvijas izlase nebija uzvarējusi 8 spēlēs pēc kārtas!), taču ne mazākajā mērā neradīs pašpārliecinātību. Katalizators mūsu izlasei tagad būs katra nākamā spēle - jau oktobrī viesos Grieķijā un savā laukumā pret Gruziju. Līdz tam iztiksim vairāk ar jautājumiem un pieņēmumiem nevis ar secinājumiem.