Foto: Zigismunds Zālmanis (NIKON)
Pavasaris. Hokejs. Latvijas izlase. Tagad – pēc KHL un Rīgas "Dinamo" izveidošanas – hokeja pasaules čempionāta tuvošanās varbūt vairs arī nav tāds "Latvijas pavasara trakums", kāds tas bija iepriekš, taču savu nozīmi un pievilcību pasaules čempionāts zaudējis nav.

Par ko liecina kaut vai neviltotā līdzjutēju attieksme pret tā vai cita hokejista atteikšanos spēlēt izlases rindās pasaules čempionātā Slovakijā vai kaut šaubām – spēlēt vai nespēlēt. Par nodevēju neviens gan laikam netiek saukts, taču pozitīvas emocijas šādi lēmumi nekad nav radījuši un neradīs.

Vispirms gan laikam vajadzētu precizēt un saprast vienu ļoti būtisku lietu - neviens no hokejistiem, nav teicis, ka VAIRS NEGRIB SPĒLĒT LATVIJAS IZLASĒ. Nepiedalīšanās vienā pasaules čempionātā vēl nenozīmē, ka kādu jānosauc par nodevēju un visādi citādi jānomelno. Jānis Sprukts, Guntis Galviņš un Rodrigo Laviņš ir pateikuši iemeslus, kāpēc nespēlēs pasaules čempionātā. Var tos pieņemt, var nepieņemt, var uzskatīt tos par svarīgiem, var uzskatīt par nebūtiskiem, taču tie ir jārespektē. Līdzjutēju vētrainā reakcija ir tikai apsveicama, jo tā liecina, cik svarīga tiem ir Latvijas izlase. Tamlīdzīgi spēlētāju lēmumu nekad nav bijuši (un nebūs) populāri un attieksme pret tiem nekad nav bijusi (un nebūs) viennozīmīga. Man arī ļoti gribētos, lai izlasē Slovākijā spēlētu gan Sprukts, gan Laviņš, gan Galviņš, taču ne vienmēr viss notiek tā, kā gribas, ne vienmēr var rīkoties tā, kā gribas. Arī ne tā, kā pašiem spēlētājiem gribas. Var saprast arī tos, kuri pārmet, kuri ir sašutuši un nikni, taču - pirms mest akmeņus spēlētāju virzienā - varbūt ir vērts mēģināt saprast arī viņus.

Savainojums - tas nav obligāti, piemēram, lūzums vai smags saišu sastiepums, tā nav obligāti operācija. Hokejs ir spēle, kurā tā sauktie mikrosavainojumi sezonas laikā ir neizbēgami, tādiem spēlētāji bieži vien pat nepievērš īpašu uzmanību, jo spēle seko spēlei un nav laika tādiem "sīkumiem" uzmanību pievērst, taču tur jau tā lieta, ka sezonas laikā "sīkumi" sakrājas un beigās tie vairs nav sīkumi. Vairāk nekā 60 spēles tik spraigā rimtā nav joka lieta, tāpēc arī elementārs fizisks un morāls nogurums ir saprotams nevis izdomāts. Bieži vien gan tas ātri pāriet un atkal gribas iet uz ledus, spēlēt, vilkt mugurā izlases kreklu un atkal "sisties", taču nereti tam vairs nav spēka. Ir iestājies tukšums. Tas ir tikai cilvēcīgi. Var viegli paredzēt, ko rakstītu par hokejistiem tie, kas tagad, paslēpušies zem segvārdiem interneta portālos, "drosmīgi" apsaukā viņus par nezin kādiem supermeistariem, simulantiem, naudas rausējiem u.tt,, ja viņi fiziski un morāli negatavi tomēr aizbrauktu uz pasaules čempionātu, bet tur nespētu parādīt labāko sniegumu vai - vēl sliktāk - dabūtu savainojumu un nevarētu palīdzēt vispār... Apmēram to pašu.

Kādu nosodīt ir vieglākais, ko var izdarīt. Puiši ir rīkojušies godīgi pret izlasi un tās treneriem, savlaicīgi pateikdami, ka šoreiz (uzsveru - šoreiz nevis vispār!) palīdzēt nevarēs un paskaidrodami, kāpēc nevarēs. Ar šo turnīru karjera nebeidzas un jādomā arī par tās turpināšanu. Kāpēc jānosoda spēlētājs (runa nav tikai par trim minētajiem un par hokeja izlasi, bet vispār), kurš paklausa ārstu padomam un nolemj sakārtot veselību, lai būtu pilnīgi vesels pirms jaunās sezonas? Kaut arī uz pasaules čempionāta rēķina. Sportista karjera nav gara, komentārus rakstīt un visus pēc kārtas nosodīt, ja nedara tieši tā, kā es gribu vai man patīk, var no pusaudža līdz sirmam vecumam, bet hokeju tik ilgi augstā līmenī nespēlēsi un tieši tā, kā par sevi rūpēsies (to, starp citu, arī sauc par profesionālu attieksmi) tik sekmīgi ilgi un ilgi vispār arī spēlēsi. Jā, tik ilgi arī pelnīsi, jo tas viņiem visiem ir maizes darbs. Tāds pats, kā jebkurš cits, tikai laika ziņā stipri ierobežots.

Arī izlasei pasaules čempionātā ir vajadzīgi veseli un emocionāli spēlēt gatavi hokejisti. Lai cik svarīgi izlasei būtu Sprukts, Laviņš un Galviņš (vai jebkurš cits), tas taču nenozīmē, ka bez viņiem tagad izlasei jāpiedzīvo kaunpilna izgāšanās. Nevajag taču tik zemu vērtēt pārējos spēlētājus, kuri nāks šo triju vietā. Nav mums un varbūt nekad arī nebūs daudz pasaules klases hokejistu, taču mums ir pietiekami daudz labu hokejistu, kuri var spēlēt izlasē un kuriem tā būs lieliska iespēja sevi apliecināt. Mums ir virkne jaunu talantīgu spēlētāju, kuri gaida iespēju sevi apliecināt. Panikai nav pamata. Būsim kaut nedaudz iecietīgāki.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!