Sezonas pirmajā daļā bija gan piecu uzvaru, gan četru zaudējumu sērija, bet tomēr kopumā komandas sniegums ir stabilāks un pārliecinošāks nekā abās pirmajās KHL sezonās un tas ir tikai likumsakarīgi - krājas pieredze un meistarība, neviens, kurš spēlē "Dinamo" rindās kopš pirmās KHL sezonas, vairs nejūtas tajā bikli un nedroši. Arī punktu ir vairāk nekā pirmajā vai otrajā sezonā - 2008./2009. gada sezonā pēc 23 spēlēm rīdziniekiem bija 33 punkti, bet pagājušajā sezonā 25 punkti. Skaidrs, ka īstā spēkošanās par iekļūšanu Jurija Gagarina kausa izcīņā jeb izslēgšanas turnīrā vēl tikai būs un par vietu Rietumu konferences astoņniekā vēl būs nikni jāplēšas, taču tos punktus, kas mums jau ir, neviens vairs atņemt nevar, savukārt iedzinējiem savi punkti vēl ir jāiegūst, lai mūs panāktu un apsteigtu. Tāpat kā tām komandām, kas ir aiz mums un kurām ir mazāk aizvadītu spēļu - punkti tajās vēl ir jāpaņem, tāpēc nav jēgas rēķināt punktus, kuru viņiem vēl nav jeb tā sauktos zaudētos punktus.
Uzreiz aiz mums seko CSKA un Ņižņijnovgorodas "Torpedo", kam uz 3. novembri bija pa 29 punktiem un kas līdz 7. novembrim, kad pārtraukumā dosies visas KHL komandas, aizvadīs attiecīgi vienu un trīs spēles. Teorētiski pirms turnīra atsākšanas mūs var apsteigt "Torpedo". "Aiz strīpas" jeb ārpus astoņnieka Rietumu konferencē pašreiz ir Mitišču "Atlant", Maskavas "Spartak" un Čehovas "Vitjazj". Lai cik ļoti "vitjazji" sava jaunā galvenā trenera Andreja Nazarova vadībā būtu uzlabojuši sniegumu (3:2 uzvara pār Ufas "Salavat Julajev"), tomēr viņus vēl pāragri uzskatīt par reālu pretendentu uz vietu astoņniekā. Savukārt "Atlant" atpaliek no dinamiešiem par 10 punktiem, bet spartakiešiem ir par 12 punktiem mazāk. Līdz pārtraukumam "Atlant" aizvadīs trīs spēles, bet "Spartak" - divas un vismaz teorētiski var krietni pietuvoties, taču punkti tajās spēlēs mūsu sekotājiem vēl ir jāpaņem. Neatkarīgi no tā, par cik punktiem tuvāk būs "Atlant" un "Spartak", pirmām kārtām punktus ir jāvāc pašiem, jo tikai tad būs nozīme tuvāko konkurentu spēļu iznākumiem, tikai tad tie mums būs svarīgi vai nesvarīgi - ja nekrāsim punktus paši, tad tas jau būs tikai konkurentu labā.
Iespējams, ka daļai līdzjutēju jau bija paspējusi iestāties eiforija (7 punkti pirmajās četrās spēlēs, tad piecu uzvaru sērija), bet daļai panika (četri zaudējumi pēc kārtas, plus dažas neizteiksmīgas spēles), daži spēlētāji ar nepacietīgāko mutēm jau tika triekti ratā (tiesa, nezin kāpēc bez konkrētiem citiem, kurus tad vajadzētu ņemt vietā), arī galvenais treneris Jūliuss Šuplers jau ir paspējis nokļūt gan mīlestības un apjūsmošanas, gan negantas kritikas mākonī (abos šajos "mākoņos" ir pabijuši arī vieni un tie paši spēlētāji...). Kā jau parasti... Patiesībā nav iemesla ne panikai, ne eiforijai. KHL regulārais turnīrs ir pietiekami garš turnīrs, lai tajā kāpumus un kritumus piedzīvotu jebkura komanda un lai neviena no 23 komandām to neizvadītu vienā elpas vilcienā. Cita lieta - kā kura komandas spēj pārvarēt kritumu un cik ātri to izdara. Pēdējās divas spēles - Bobruiskā ar Minskas "Dinamo" un Maskavā ar CSKA - parādīja gan to, ka jau sakrājies nogurums (arī konkurentiem), gan to, ka krīze komandas spēle ir pārvarēta, jo citādi uz noguruma fona divās izbraukuma spēlēs nebūtu paņemti 3 punkti (klasiskie 50 procenti, kas tiek uzskatīts par vismaz labu guvumu pretinieku laukumos). Labi, ka ir pauze, kurā būs iespēja atvilkt elpu, izārstēt lielākus un mazākus savainojumus, iegūt jaunas emocijas, patrenēties un ar jaunu sparu sākt turnīra nākamo daļu (tajā mums sanāks 11 spēles), kas ilgs līdz 12. decembrim, bet tad atkal būs neliela (10 dienas) pauze sakarā ar Eirotūres otro posmu.
Aizsargu rotācija... Daži droši vien jau smīn. Tas ir termins, kas laikam visbiežāk šosezon lietots. Jāpiekrīt hokeja trenerim Gintam Biseniekam, kurš uzskata, ka šie mūsu aizsargi var spēlēt vienalga, kādos pāros - pārāk labi viņi viens otru zina (izņemot varbūt Sandi Ozoliņu un Oskaru Cibuļski, jo jauno vienmēr liek pārī ar pieredzējušāko un autoritatīvāko), tā ka šausmināšanās un smīnēšana par rotāciju ir lieka. Vai Šuplers šādā veidā rada lielāku konkurences izjūtu, liek vairāk koncentrēties un pārdomāt par kļūdām - tas jau ir cits jautājums un mēs uz to neatbildēsim, jo neesam ikdienā un visos treniņos kopā ar komandu, nedzīvojam tajā, lai ne tikai redzētu, bet arī justu - šim puisim jāpasēž malā, tas nāks tikai par labu. To laikam sauc par trenera intuīciju, ko nereti nespēj izskaidrot arī treneri paši. Piemēram, Ozoliņam ir 21 rezultativitātes punkts (3+18), viņš aizvada vienu no savām pēdējā laikā labākajām sezonām (trešā jaunība?), bet viņam tajā pašā laikā ir arī negatīvs lietderības koeficients - "-1". Ja skatās tikai ciparus - absurds un nekas izcils tāpēc nav, taču Ozoliņš ir no tās kategorijas spēlētājiem (tādi ir jebkurā sporta spēlē), kurus un līdz ar to viņu vērtību nav iespējams vērtēt tikai pēc statistikas jeb cipariem. Tamlīdzīgā stilā un manierē (pretrunīgā!) viņš ir spēlējis vienmēr, arī savās vislabākajās sezonās un labi, ka nevienam trenerim nav ienācis prātā vai nebija pa spēkam pāraudzināt vai pārveidot Ozoliņu par mācību grāmatai atbilstošu pareizu aizsargu. Tad mums nekad nebūtu bijis Sanda Ozoliņa. Cibuļskis var būt laimīgs, ka viņš spēlē vienā pārī ar "Ozo" un viņam atliek tikai lielām karotēm strēbt gudrības (arī tās, ko nefiksē statistika). Starp citu, Oskars pašreiz ir otrs rezultatīvākais (2+4) starp aizsargiem un viņa liederības koeficients ir "+5" - augstākais starp visiem aizsargiem ("+4" ir Arvīdam Reķim, "+3" - Jēkabam Rēdliham). Neņemos izvērtēt, cik liels te ir nopelns rotācijai, taču pašreiz komandā ir astoņi aizsargi, ar kuriem var rēķināties - atkarībā no katra stāvokļa, pretinieka un vēl arī tikai treneriem zināmiem apsvērumiem. Ja tie mums kādreiz nav saprotami, tad tas vēl nenozīmē, ka tie nav pareizi.
Jaunpienācēji šosezon "Dinamo" rindās ir deviņi (tie, kas šosezon jau spēlējuši KHL) un vēl ir divi spēlētāji, kas atgriezušies komandā. Starp otrajiem ir arī Marks Hartigans, par kura kvalitāti nevienam nebija šaubu un kurš to arī apliecina - 10 vārti un "+6" lietderības koeficients (augstākais komandā!). Juris Štāls piedalījies tikai vienā spēlē, pārāk maz iespēju sevi apliecināt bija arī jaunajiem Vitālijam Karamnovam un Aināram Podziņam, lai vispār runātu par viņu lietderību - viņi abi tomēr ir ieguvums nākotnei nevis tūlītējai rezultāta veidošanai. Jaunpienācēji ir abi vārtsargi un ja tiem ir 92,9 (Mikaēlam Telkvistam) un 92,5 procenti (Krisam Holtam) atvairītu metienu, tad varam secināt, ka mums ir divi labi un apmēram līdzvērtīgi vārtsargi. No jaunpienācējiem sevi vismazāk izdevies apliecināt pagaidām Jurajam Mikušam, kuram 17 spēlēs ir 1+2 un "-4" lietderības koeficients. Ielēcis komandā jau kā ejošā vilcienā, šis 23 gadus vecais talantīgais slovaku uzbrucējs pagaidām nespēj pārliecināt, ka viņš ir īstais šajā komandā un ka šī komanda ir viņa komanda. Vēl ir laiks, turklāt līgums ar Mikušu ir uz divām sezonām. Toties diezin vai kādam ir šaubas par Reķi, Tomāšu Suroviju un Broku Troteru (kā viņu daudzi sākumā "nolika"...), arī Mārtiņš Karsums ir pieskaitāms pie daļēji jaunajiem, jo šī ir viņa pirmā pilnā sezona "Dinamo" un tās sākums ir krietni labāks (7+5, kaut gan arī "-3") nekā pagājušajā sezonā aizvadītās 12 spēles regulārajā turnīrā un 9 spēles izslēgšanas turnīrā. Prieks par Roberta Bukarta un Ginta Meijas progresu, kā arī par pieredzējušā Aleksandra Ņiživija kārtējo jaunību, par Ģirta Ankipāna (lai ātrāka izveseļošanās!) un Rodrigo Laviņa nezūdošo lietderību, vēl pārliecinošāku un - galvenais - stabilāku Laura Dārziņa (atceraties, cik ilgi nevarēja gūt pirmos vārtus, taču nesalūza un tagad viņam jau ir 6+9!) un Miķeļa Rēdliha (6+7) sniegumu, Jāņa Sprukta neatsveramo un arī ne vienmēr statistikas datos saskatāmo vērtību (6+9, bet arī it kā neloģiskais "-2"). Sastāvs izskatās gana stabils un reizē transformējams jau esošo spēlētāju aptveres robežās. Jārēķinās, ka mūsu iespējas to pastiprināt sezonas laikā un mainīt spēlētājus pret labākiem (un līdz ar to dārgākiem) ir ierobežotākas nekā lielākajai daļai konkurentu. Iztiekam ar to, kas ir, iztiekam labi un varam iztikt vēl labāk.
Kas varētu mainīties? Atklāti sakot, pašreiz treneru redzeslokā neredzu nevienu spēlētāju, kuru nekavējoties vajadzētu iekļaut "Dinamo" rindās un kurš uzreiz vai tuvākajā laikā kļūtu par reālu pastiprinājumu. Varētu, protams, pamēģināt atsevišķā spēlē kādu no HK "Rīga" (varbūt pat trīs vai četrus, bet ne visus uzreiz, protams), taču diezin vai pašreizējā situācija pieļauj eksperimentus un diezin vai būs tāda situācija, kad treneri varēs tos mierīgu prātu atļauties. Parasti jau eksperimenti sākas tad, kad ir iemesls eiforijai no komandas snieguma, kad punktu vezums ir smags un vieta izslēgšanas turnīrā gandrīz nodrošināta, kā arī tad, kad sākusies panika - spēle pagalam nesokas, pārmaiņas esošā sastāva virknējumos neko nedod un jāsāk spert riskanti soļi - ja nu tomēr? Mums tā nav un tas laikam jau arī ir labi un ir iemesls gaidīt vismaz tik pat labu turpinājumu, kura sākums solās būt īpaši grūts - Ufa, Magņitogorska, Čeļabinska un Maskava (CSKA).