Īstais un pēdējais laiks pirms Latvijas virslīgas čempionāta finiša atskatīties uz Latvijas izlases sniegumu un perspektīvām 2014. gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā. Izlasei ”pļauja" īpaši ražīga nebija - tikai 3 punkti četrās pirmajās spēlēs. Bet vai mums vispār bija pamats uz krietni lielāku ražu?
Iespējams, ka tas jau kādu kaitinās, taču atkārtošos - vismaz tuvākajā laikā nebūs tādas apakšgrupas nevienā kvalifikācijas turnīrā, kurā Latvijas izlase būs starp favorītēm. Tā ir objektīvā realitāte un ”strīdēties" ar to ir bezjēdzīgi. Futbolā ir lielāka nekā jebkurā citā sporta spēlē pārsteigumu varbūtība - viens no spilgtākajiem piemēriem ir mūsu pašu izlases tikšanu uz EURO 2004! - gan atsevišķās spēlēs, gan turnīros kopumā, uz pārsteigumu ceram pirms katra kvalifikācijas turnīra, taču 3 punkti četrās spēlēs šajā gadījumā ir pilnīgi normāls guvums. Ne ļoti labi, bet arī ne ļoti slikti. Uzvarējām to izlasi (Lihtenšteinu), kuru arī vajadzēja uzvarēt, neizskatījāmies bezcerīgi pret izlasi (Slovakiju), kas ir nedaudz par mums pārāka un vēl nevar zināt, kā spēle būtu beigusies, ja jau pirmajās deviņās minūtēs mēs nebūtu zaudējuši divus vārtus. Labi izskatījāmies puslaiku pret objektīvi augstāka ranga komandu (Grieķiju), bet zaudējām tomēr likumsakarīgi. Tikai pret Bosniju un Hercegovinu, kā mēdz teikt, nebija variantu.
Varēja, protams, mēģināt visiem nostāties savā laukumā pusē vai ap savu soda laukumu un cerēt brīnumainā veidā noturēt 0:0 vai varbūt pat kādā dullā pretuzbrukumā kaut ko iesist, taču izlase centās spēlēt futbolu arī pret tik spēcīgu pretinieku nevis tikai ”atsisties" un paļauties uz likteni. Tas ir apsveicami. Labāk 1:4 tādā spēlē nekā, piemēram, 0:2 vai varbūt pat tikai 0:1, bet pavadot 80 minūtes savā laukuma pusē. Tā ka viss ir likumsakarīgi. Nebūsim naivi, būsim - reāli. Nav iemesla, protams, būt priecīgiem, bet nav arī iemesla būt pārlieku kritiskiem. Variantu mums taču nebija tikai vienā no trim zaudētajām spēlēm.
Ja 23. martā uzvarēsim Lihtenšteinu tās laukumā Vaducā, tad jau varēsim sākt domāt par kaut vairāk nekā tikai par kaimiņu lietuviešu apsteigšanu turnīra tabulā. Nē, ne par tikšanu finālturnīrā, jo - piesaucot atkal veselo saprātu - secināsim atklāti, ka mēs varam uzvarēt gandrīz jebkuru savas grupas komandu vienā atsevišķā spēlē, mēs varam atstāt aiz sevis vienu no trim grupas favorītiem, bet nav pašreiz mūsu izlases spēkos apsteigt vismaz divus no trim grupas favorītiem. Tas, ka katrā mačā jānoskaņojas parādīt labāko sniegumu un jācīnās par uzvaru, neizslēdz iepriekš uzrakstīto. Tieši tāpat, kā tikai 3 punkti četrās pirmajās spēlēs nenozīmē, ka šis kvalifikācijas cikls Latvijas izlasei jau ir beidzies. Nekas nav beidzies! Priekšā vēl 6 spēles! Varētu domāt, ka mēs iepriekš vienmēr bijām starp galvenajiem pretendentiem uz izkļūšanu no grupas, bet tagad pēkšņi tāda neveiksme... Atlikušajām spēlēm tagad varbūt ir jau cita, bet noteikti ir nozīme arī tāpēc, ka pirmās četras spēles deva ne tikai 3 punktus, bet vēl dažas pozitīvas lietas, kuras jāturpina attīstīt.
Paaudžu maiņa Latvijas izlasē lielā mērā ir pabeigta, taču komandas tapšanas un veidošanās process un nepārtraukts. Tagad mums tam ir papildus motivācija. Vispirms - uzvarēt vēlreiz Lihtenšteinu, pacensties paņemt maksimāli daudz punktu no Lietuvas, pacensties revanšēties Slovakijai, pabojāt nervus un varbūt atņemt kādu punktu viesos grieķiem un mājās bosniešiem. Tas no sportiskā viedokļa. No komandas veidošanās no nobriešanas viedokļa pēdējās divas spēles apliecināja, ka izlases treneriem nav nekāda iemesla baidīties vēl drošāk iesaistīt izlasē futbolistus, kuri izceļas Latvijas čempionātā vai savos klubos ārzemēs, bet nebūt ne futbola lielvalstīs vai šo valstu virslīgās, ka nav iemesla baidīties pārvērtēt vērtības un pēkšņi kādu it kā neizstājamu kadru atstāt malā. Kameša, Bulvīša un Gaurača piemērs rāda (treneriem un vēl jo vairāk citiem futbolistiem, kuri jau ir pieklauvējuši pie izlases durvīm), ka pienācīgu rezervistu loks nebūt nav tik šaurs, kā to dažkārt pasniedz, kā tam bieži vien noticam. Galu galā - kurš tad bes mums pašiem šo loku padarīs plašāku?! Diezin vai mums kādreiz būs viss izlases pamatsastāvs no futbolistiem, kuri spēlē Eiropas spēcīgākajās līgās, tāds tas nav lielākajai daļai Eiropas izlašu, taču tas nebūt nenozīmē, ka citi futbolisti nevar risināt lielus uzdevumus. Kā nākamos, kuriem vajadzētu ienākt izlasē (tas gan nenozīmē, ka Kamešam, Bulvītim un Gauračam kāds jau ir garantējis vietu izlases pamatsastāvā, par to ir jācīnās atkal un atkal un to futbolistiem nevajadzētu aizmirst), minēšu Zjuzinu, Maksimenko, Kovaļovu, Siņeļņikovu, Lazdiņu (9 spēles jau gan ir, bet diezin vai jau ir ar stabilu vietu sastāvā), Smirnovu, E.Višņakovu... Gaidām Žigajeva atgriešanos izlases rindās. Un vai tad ir iemesls pilnībā atteikties no Karlsona? Ir vēl daži ”piemirstie", kurus vēl nav par vēlu atcerēties un - galvenais - kuriem pašiem vēl nav par vēlu par sevi atgādināt. Bet nesenie un esošie U21 izlases līderi? Kameša un Bulvīša sekmīgā debija starta sastāvā kvalifikācijas spēlē ir labs piemērs ne tik daudz treneriem, cik citiem futbolistiem - veči, nekas nav neiespējams, spēlējot arī Latvijas labākajos klubos. Tā ka Starkovam un Co vielas pārdomām netrūkst un lai viņiem būtu arvien vairāk būtu šādas vielas, ko ”gremot". Tas ir pozitīvākais, kas pirmajās četrās kvalifikācijas turnīra spēlēs ir iegūts. Turnīrs turpinās!