Latvijas vīriešu basketbola izlase Šauļos piekāpās visās piecās spēlēs, divās no tām - dramatiskās galotnēs un varbūt pat nedaudz muļķīgi, taču diezin vai kādam celsies roka nopelt spēlētājus un trenerus. Komanda darīja visu, ko spēja un prata, vienīgi spējas un prašana šoreiz vēl acīmredzot bija par mazu, lai uzvarētu kaut viena vai divās spēlēs.
Lai neviens tagad nestāsta, ka nezin ko ir no šīs izlases gaidījis - liela daļa pirms Eiropas čempionāta taču runāja par izgāšanos, par graujošiem zaudējumiem vismaz četrās no piecām spēlēm u.tt. Labi, pieņemsim, ka pretinieki (Francija) mūs īsti nenovērtēja pirmajā spēlē, tas varbūt vēl turpinājās daļēji otrajā mačā (Serbija), taču nekādas nenovērtēšanas vairs nebija nākamajās spēlēs. Latvijas izlase pārsteidza ne tikai pretiniekus un to trenerus (komplimenti mūsu izlasei nebija uzvarētāju labsirdības dežurfrāzes), bet arī pašus līdzjutējus. Par cīņassparu un pašatdevi šaubu nebija, bet pirmām kārtām komanda patīkami pārsteidza ar savu spēli, kādu no tās pēc pārbaudes mačiem negaidīja laikam neviens. Pieci zaudējumi ir un paliek pieci zaudējumi jebkurā situācijā, tāpēc ieslīgt eiforijā nav nekāda iemesla un pārvērtēt izlases paveikto arī nevajadzētu, taču šie pieci zaudējumi ir vērtīgāki nekā daža laba uzvara. Latvijas izlasē no 12 spēlētājiem bija 11 (!) Eiropas čempionāta debitanti (Freimanis pirms diviem gadiem komandā bija, taču laukumā ne reizes neizgāja), kuri apliecināja, ka var būt cienīgi pretinieki jebkuram. Uzvarēt vēl nevar, bet jau būt cienīgi pretinieki - gatavi. Tieši tamlīdzīgu spēļu pieredzes visvairāk pietrūka, lai abās dramatiskajās galotnēs uzvarētu mēs (nu, kaut vai vienā pret Vāciju!) nevis pretinieki, taču jaunai komandai ir svētīgi iziet arī cauri šādiem sāpīgiem zaudējumiem. Tie norūda un tas ir pirmais solis, lai nebūtu vairs tikai cienīgi pretinieki jebkuram sāncensim.
Basketbola aprindās jau ir dzirdēts runājam, ka ar šādu sniegumu mums būtu pavisam citas sekmes, ja mēs spēlētu, piemēram, D grupā, kur bija Krievija, Slovēnija, Gruzija, Bulgārija, Ukraina un Beļģija. Var jau būt, ka arī būtu, taču labāk, lai mums ir tādi zaudējumi pret tik spēcīgām komandām, kādas bija tagad, nevis viena vai divas uzvaras pret zemāka ranga izlasēm. Starp citu, Krievijas izlase, kas pabeidza pirmo posmu bez zaudējumiem, tikai ar lielām pūlēm pārspēja gan Ukrainu, gan Gruziju, tā ka ne vienmēr labāk ir tur, kur mūsu nav. Eiropas čempionāta finālturnīra komandu skaita palielināšana līdz 24 sevi ir attaisnojusi. Basketbola līmenis Eiropā izlīdzinās un arvien mazāk ir izlašu, kuras var "nomētāt" vai apspēlēt "ar vienu kreiso". Neviena no tā sauktajām "papildus komandām" nekrita ārā un nebija acīmredzami vājāka par citām. Tāda nebija arī Latvijas izlase, kas turklāt vēl spēlēja pēc izlašu rangiem un spēlētāju vārdiem spēcīgākajā grupā.
Var bezgala ilgi strīdēties un minēt, kāds būtu rezultāts, ja izlasē būtu visi mūsu labākie basketbolisti un ja tajā saglabātos tāda pati gaisotne, kāda bija tagad - tie būtu bezjēdzīgi strīdi, jo tāda komanda Šauļos nespēlēja. Iespējams, ka būtu divas uzvaras, mēs varbūt pat būtu iekļuvuši turnīra nākamajā posmā, bet tik pat labi varēja būt arī pieci zaudējumi un tad gan attieksme pret komandu būtu pavisam cita...
Skaisto zaudējumu laiks ir beidzies. Tagad no basketbolistiem gaidīs uzvaras. Tagad kvalifikācijas turnīrā, vienalga kādā grupā iekļuvuši, viņi vairs nesaņems tādas atlaides un tik lielu piekāpīgu sapratni, tagad viņi jau ir cienīgi izgājuši finālturnīra pārbaudi un tagad jāsāk krāt arī uzvaras. Mums tagad ir jaunas pārbaudītas vērtības. Bez eiforijas, bet ar apziņu, ka varam vairāk nekā iepriekš domājām.