Pirmo reizi Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs risinājās Afrikā un jau tāpēc viens tas kļuva par vēsturisku. Pirmo reizi kāda no Eiropas valstu izlasēm ieguva titulu ārpus sava kontinenta, turklāt Spānija par pasaules čempioni kļuva pirmo reizi. Pirmais fināls un - pirmais triumfs! Līdz šim - neskaitot, protams, pašu pirmo pasaules čempionātu 1930. gadā - pirmā iekļūšana finālā ar triumfu beidzās Itālijai (1934. gads), Vācijai (1954.), Anglijai (1966.) un Francijai (1998.). Turklāt Spānija kļuva par pirmo pasaules čempioni, kas finālturnīru sāka ar zaudējumu. Ja būtu uzvarējusi Nīderlande, tad tā būtu atkārtojusi Brazīlijas izlases 1970. gada rekordu - uzvaras visās spēlēs kvalifikācijas turnīrā (Spānija, starp citu, kvalifikācijā arī uzvarēja visās spēlēs) un finālturnīrā. Vai Spānijas uzvara bija likumsakarīga? Var atbildēt ar pretjautājumu - kāpēc gan nē? Jā, turnīra sākumā Eiropas čempioni neizskatījās tik pārliecinoši kā pirms diviem gadiem Austrijas un Šveices futbola laukumos, taču tur jau ir tā atšķirība starp augstas klases un vienkārši labu komandu - pirmā uzvar, arī nebūdama labākajā sportiskajā formā un nerādīdama labāko spēli. Spāņi nekrita panikā pēc pirmās neveiksmes un pēc ne visai pārliecinošām turpmākajām spēlēm, bet gan palika uzticīgi savam spēles stilam, ne kripatiņas nezaudējot no savas pārliecības. Mēs zinām, ko un kāpēc darām, mēs zinām, ka tas atnesīs panākumu. Spānijas izlase - tas ir viena no FC "Barcelona" spēles kopijām, turklāt šoreiz kopija nav sliktāka par oriģinālu. Visi ir sajūsmā par Spānijas futbolistu prasmi turēt bumbu, taču ievērojiet, kā viņi darbojas, kad bumba zaudēta. Tā ir ne mazāk svarīga Spānijas izlases spēles sastāvdaļa - pavērojiet, kā gan FC "Barcelona", gan Spānijas izlase presingo, lai pēc iespējas ātrāk atgūtu bumbu. Iznāk tā, ka pretinieks vispirms ir spiest krietni nopūlēties, lai iegūtu bumbu, bet tad viņam vispirms jādomā nevis par uzbrukumu, bet par bumbas elementāru saglabāšanu, lai atkal nevajadzētu spēlēt "sunīšus".
Protams, ka finālā Spānija varēja arī zaudēt un Nīderlandes izlases uzvara tad būtu ne mazāk likumsakarīga, tad varētu piemeklēt - tādi taču noteikti būtu - objektīvus iemeslus Eiropas čempiona zaudējumam (Spānija kļuva tikai par otro komandu pēc VFR izlases, kas pēc uzvaras Eiropas čempionātā ieguva arī Pasaules kausu), taču spāņu uzvara finālā bija objektīvāka tieši jau minētās pārliecības dēļ. Vai ievērojāt, cik nervozi gandrīz visu spēli bija holandieši? Tas izpaudās gan pārlieku asā vai pat rupjā spēlē, tas izpaudās arī reakcijā uz tiesneša lēmumiem, tas nevarēja neizpausties komandas sniegumā kopumā. Cilvēciski holandiešu bija žēl - trešais fināls, pēc ilgāka pārtraukuma komanda atkal cīnās par titulu un atkal zaudē, būdama titulam vismaz tik pat tuvu kā pretiniece, taču laikam jau Spānijai šī uzvara bija arī kā alga par visām tām neveiksmēm daudzu gadu garumā, kad viena no spēcīgākajām izlasēm Eiropā bija allaž spiesta palikt tukšā pasaules čempionātos. Lai cik un kādas zvaigznes dažādos laika posmos bija Spānijas izlasē, tai vienmēr kaut kas atgadījās un tā augstāk par ceturto vietu (1950. gadā) pasaules čempionātos nekad nebija tikusi. Tagad viss ir kompensēts, tagad spāņiem pieder gan Eiropas, gan pasaules čempionu tituls.
Pirms ceturtdaļfināliem "varenais un briesmīgais" Djego Maradona gandrīz vai parakstīja spriedumu Eiropas izlasēm. Nebija iemesla viņam īpaši iebilst, jo pirmo reizi pasaules čempionātu vēsturē astoņniekā bija vairāk komandu no Dienvidamerikas nekā no Eiropas, taču beigās iznāca ne tikai Eiropas fināls, bet arī viss pirmais trijnieks no Eiropas, bet Dienvidamerikas godu pusfinālā aizstāvēja kaut arī viena no šā kontinenta titulētākajām (divkārtējā pasaules čempione), bet tomēr pašreiz nebūt ne slavenākā Urugvajas izlase. Gan Brazīlijas, gan Argentīnas izlašu neveiksmēm ir katrai savi iemesli un tie pirmām kārtām meklējami pašās šajās komandās, taču pat tikai pēc vienas Urugvajas tikšanas pirmajā četriniekā var teikt, ka pārējās Dienvidamerikas izlases strauji progresē (Paragvaja un Čīle), arī Meksikas izlase izskatās jauna un talantīga, tā ka jau pēc četriem gadiem Brazīlijā iespējami vēl interesantāki pavērsieni. Galu galā - Vācijai vispār bija jaunākā izlase pasaules čempionātu vēsturē! Ja pirms turnīra skanēja bažas par pieredzes trūkumu, kas var kļūt par šķērsli augstas vietas sasniegšanai, tad tagad visa Vācija vienā balsī sauc šo izlasi par nākotnes komandu un pēc četriem gadiem tā jau būs nobriedusi komanda.
Visbeidzot - sastādīsim vienu no turnīra simboliskajām izlasēm. Tādas izlases vienmēr ir subjektīvas kaut vai tāpēc, ka tamlīdzīgos turnīros uz vienu vietu ir vismaz 3-4 kandidāti, bet tādas izlases vienmēr ir arī interesantas.
Vārtos liksim Martenu Stekelenburgu no Nīderlandes izlases, kaut gan tajos varētu būt gan spānietis Ikers Kasiljass, gan vācietis Manuels Noijers, gan vēl kāds. Tomēr - Stekelenburgs. Arī par to, ka, vairākus gadus būdams Edvīna van der Sāra ēnā, spēja saglabāt motivāciju un ar pirmo reizi apliecināja sevi no vislabākās puses šādā turnīrā.
Aizsardzība. Labajā malā liksim Vācijas izlases kapteini Filipu Lāmu, kreisajā - vienu no turnīra atklājumiem portugāli Fābio Koentrau, bet centrā - spānieti Karlesu Puijolu un urugvajieti Diego Lugano.
Vidējā līnija. Vācietis Bastians Švainštaigers un viņa kluba biedrs holandietis Marks van Bommels, plus Veslijs Sneiders un Arjens Robens. Pienāks laiks arī Mesutam Ezilam un Tomasam Milleram... Kur Lionels Mesi? Nezinu. Man, atklāti sakot, viņa ampluā laukumā vispār ir grūti noteikt, tāds varbūt vēl nemaz nav izdomāts. Mesi kopā ar Andresu Injestu un Ksavi vai bez viņiem - tie tomēr ir divi dažādi Mesi.
Uzbrukums. Urugvajietis Diego Forlans un spānietis Dāvids Vilja. Un vēl paliek pāri vismaz 5-6 kandidāti ar Miroslavu Klozi, Luisu Suaresu un Gonsalo Iguainu priekšgalā...
Par Pasaules kausa finālturnīru vēl ilgi runās un rakstīs, vērtēs komandas, spēlētājus un trenerus, taču futbols jau turpinās - ar pašmāju čempionātu, Eiropas kausiem un pašu izlasi, kurai vairs nav aiz kalniem starts Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Futbols nebeidzas nekad!