2007.gada pavasarī, kad Latvijas futbola izlase viesos ar 0:1 zaudēja Lihtenšteinai reportāžā "Dienā" ieliku virsrakstu "Kūtsmēslu smaka Vaducā". Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pavasarī Alpu pakājē iztīra kūtis, tāpēc visā stadiona apkaimē bija jūtams mēslu dzīvīgais aromāts. Pēc tā zaudējuma no izlases galvenā trenera amata atkāpās Jurijs Andrejevs. Kaut būtu ar ko attaisnoties, jo tajā mačā nespēlēja izlases cementētājs Vitālijs Astafjevs.
Sūdu smaku jūt arī tagad. Alpu vēji to dzen uz Rīgu, jo šoreiz Vaducā spēle beidzās 1:1. Turklāt, ja esam godīgi pret spēles gaitu, Lihtenšteina uzvaru bija vairāk pelnījusi kā Latvija.. Jā, Aleksandra Cauņas brīvsitienu var rādīt daudzos atkārtojumos. Taču arī viņu jaunais talants Vīzers izpildīja labu brīvsitienu un Vaņinu glāba vārtu stabs. Citējot Miķeli Rubeni, pirmajā puslaikā pilnībā strādāja futbola likumi - Cauņa trāpīja pa stabu, mājinieki drīz atbildēja ar "golu". Pēc tam Vīzers trāpīja pa stabu un Cauņa guva vārtus. Otrajā puslaikā uz mājinieku trāpījuma pa pārliktni mūsējo atbildes vairs nebija. Nevar teikt, ka necentās, taču ar to vien bija par maz. Nevar teikt, ka netika domāts par vārtu gūšanu izbraukumā – labu laiku, vismaz nomināli, laukumā bija trīs uzbrucēji – Artjoms Rudņevs, Vladimirs Kamešs un Māris Verpakovskis. Taču labās situācijās pie bumbas viņi tika daudz retāk kā lihtenšteinieši mūsu soda laukumā.
Būtu pavisam viegli visu vainu tagad novelt uz kādu vienu personu. Uz Andri Vaņinu, kas neatvairīja labu Polverīno sitienu, uz Kasparu Gorkšu, kas šo sitienu pirms tam nenobloķēja, uz Aleksandru Cauņu, kas nerealizēja 11 m soda sitienu, uz Artjomu Rudņevu, kas atkal neguva vārtus, uz galveno treneri Aleksandru Starkovu, kas nespēja sagatavot komandu, lai tā uzvar. Bet, kā jau labi zināms, uzvar komanda, zaudē treneris. Un neizšķirts pret Lihtenšteinu ir līdzvērtīgs zaudējumam.
Jāsaka atklāti, ka šoreiz Vaducas "Rheinpark stadion" Latviju kā komandu neizdevās ieraudzīt. Diemžēl ne pirmo reizi viņi runāja dažādās valodās. Vienotās futbola valodas pietrūka. Var šo to novelt uz garo ziemu, spēļu prakses trūkumu, tomēr ne jau pirmo reizi Latvija spēlē marta beigās, kad Latvijas čempionāts vēl nav sācies.
Neveiksmju iemesli laikam jāmeklē ne tikai izlasē – spēlētāju un treneru kājās un galvās, bet arī ārpus tās. Jo šobrīd komandas nav ne tikai labāko vienpadsmitniekā, kas iziet laukumā, bet arī visā futbola saimniecībā. Pārāk nodrāzti ir lietot teicienu, ka zivs sāk pūt no galvas. Diemžēl galvas , lasi LFF vadības - vairs īsti pat nav. Prezidents ir kaut kas pagrīdniekam līdzīgs. Ir, bet viņu nekur neredz. Lazi izjustu šo saimniecību, pietiek aiziet un apskatīties, cik nolaists ir "Skonto" stadions. Jau divus gadus tiek runāts, bet pat pirmais mietiņš nav iedzīts LU stadiona jaunbūvē, ka visi sponsori pamazām atstājuši LFF kasi, ka lieliskā iespēja futbolam arī Latvijā kļūt par karali pēc 2003.gada uzvarām tā arī palika neizmantota un tika vulgāri noēsta. Tāpēc arī tagad esam tur, kur esam. Spēlētāji laukumā tikai parāda reālo situāciju mūsu futbolā.
Trešais "bļins" Latvijas futbolā ir izcepts. Pirmais bija 2001.gadā Rīgā pret Sanmarīno 1:1, otrais 2007.gadā Vaducā 0:1 pret Lihtenšteinu. Tagad atkal Vaducā. Pēc pirmajiem "bļiniem" mainījās treneri - aizgāja Gērijs Džonsons un Jurijs Andrejevs...
Ja līdz šai spēlei vēl vismaz teorētiskas izredzes uz otro vietu reizēm tikai apspriestas, tad tagad arī šīm runām ir punkts. Atkal jau pusceļā jāsāk domāt par nākotni. Kā un kā vadībā izlase tālāk dosies, tas jau ir LFF kompetencē.