Kā rast izeju no bezizejas? Cik ilgi var staigāt netīrās apakšbiksēs? Varbūt reizēm tarakāni tiešām ir jāiznīdē, nodedzinot māju?
Tie ir jautājumi, kas ieilgušo konfliktu Latvijas Regbija federācijā (LRF) – it kā dziļi iekšēju tās lietu – padara intriģējošu arī citu sporta veidu entuziastiem un pat no sportam tāliem cilvēkiem.
Jo šis ir stāsts par latvisko (ne)tikumu, kas saēd daudzus sākotnēji veiksmīgus aizsākumus gan politikā un biznesā, gan nevalstiskās organizācijās un vienkārši mūsu cilvēciskās – radu, draugu, kolēģu – attiecībās. Tā ir klīniski absolutizētā mānija "nemazgāt veļu" vispār.
Kā jau nesen rakstījām, ambiciozs un apņēmīgs domubiedru mazākums, nevēloties stagnāciju Latvijas regbijā, centās izraisīt organizācijā "revolūciju". Pārmetumiem, kas galvenokārt tika adresēti tās prezidentam (cerot uz neuzticības izteikšanu), bija savākta pietiekami koša "faktu bāze" – dokumenti, liecības, videoieraksti un fotogrāfijas.
Cik zinām, vākšanas un apkopošanas darbi turpinās, turklāt tie paplašinās. Nemiernieki apzinās: viņu cerības uz pārmaiņām, nomainot vienu pašu LRF "galvu", bija mānīga ilūzija. Aiz viņa "kā mūris" stāv visa federācijas vadība.
***
LRF līdzšinējā darbībā netrūkst nevajadzīgu tēriņu un skopošanās vajadzīgās lietās, klajas radu būšanas un rupju "World Rugby" (starptautiskās regbija padomes) regulu pārkāpumu. Turklāt gluži atklāti spēļu tiesnešiem par viņu darbu ir atlīdzināts ar dāvanu kartēm, kam vajadzētu izsaukt VID interesi! Jo īpaši tāpēc, ka LRF ģenerālsekretārs kopsapulcē pārdroši apgalvoja, ka iestāde šādu praksi akceptējot. (Futbola federācijas nedienas liecināja pretējo.)
Tāpat šķita, ka skandāls ar valsts piešķirtās naudas izsaimniekošanu būs pamatīgi sadusmojis valsts sporta politikas realizētājus attiecīgajā IZM departamentā.
Taču federācijas ZOOM kopsapulce 20.maijā, uz ko nemieru cēlāji tik ļoti cerēja, beidzās ar viņu vēl lielāku izolāciju. Tagadējo LRF vadību akli atbalsta ne tikai formāli pastāvoši "čaulas klubi" – tās varas pamats. Arī pavisam īsti regbija klubi, kaut tie noteikti lolo tādus pašus centienus kā buntavnieki.
Kuru patiesu regbija entuziastu var priecēt tas, ka pēdējo triju gadu laikā Latvijā ir palicis mazāk sacensību, tāpat klubu un spēlētāju, kas tajās piedalās? Toties LRF biedros uzņemto klubu kļūst arvien vairāk.
Latvijas nacionālās izlases uz ārzemju mačiem nereti dodas "optimizētā" sastāvā – komandas menedžera pienākumus pārprastas ekonomijas dēļ uzņemoties kādai/kādam spēlētājai/spēlētājam. Tādēļ ir piedzīvotas nevajadzīgas problēmas, pat tehnisks zaudējums.
Tomēr daudzos entuziastos izaugsmes ambīcijas un sapni, piemēram, (tagad jau zelta 3x3 atblāzmā) par kādas Latvijas izlases aizkļūšanu līdz regbija-7 olimpiskajam turnīram, šķiet, pārsver samierināšanās. Neticība iespējai kaut ko pašu spēkiem mainīt. Paļāvība, ka "miers baro". Tāpat – iespējams, visvairāk – sāncenšu sportiski latvisks naids pret "bagātiem izlēcējiem"...
***
Taču vēl intriģējošāka ir valsts iestāžu uzsvērtā vienaldzība, ka (iespējams, ne tikai šī!) sporta organizācija, ko uztur tautas maksātā nodokļu nauda, klaji formalizējas un stagnē. Šķiet, sporta politikas veidotājus patlaban interesē tikai IZM vēlme 2023.gadā pilnībā pārvaldīt sporta budžeta līdzekļus.
Ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs savu viedokli par dīvainībām LRF – vai sporta federācijas vadītājs, kurš izsaimniekojis valsts piešķirtu naudu, pelna turpmāku IZM uzticību? – mums izteica pēc mēnesi ilgas gaidīšanas un "pabakstīšanas", vēršoties pie augstākstāvošiem ierēdņiem.
No viņa darba e-pasta adreses izsūtītā "privātā" atbildē (e-vēstulei pievienotam '.docx' tekstam – "plikam", bez paraksta un jebkādām IZM identitātes pazīmēm) tika paziņots:
"Šajā gadījumā nav runa par uzticību vai neuzticību. Līdzekļus, kas tika izlietoti neatbilstoši Līgumam, LRF ir atmaksājusi. Ministrijai nav tiesību atcelt no amata sporta federāciju vadītājus. Šādas tiesības ir pašas sporta federācijas (šajā gadījumā LRF) biedriem. (..)
Papildus informējam, ka saskaņā ar Sporta likuma 10. 1 panta ceturto daļu atzīto sporta federāciju darbību sporta jomā Ministru kabineta 2009.gada 8.decembra noteikumos Nr.1396 "Sporta federāciju atzīšanas un atzīto sporta federāciju kontroles kārtība" noteiktā kārtībā kontrolē biedrība "Latvijas Sporta federāciju padome"."
Mums šķita lieki prasīt viedokli LSFP vadītājam. Viņš pavasarī, atklāti ignorējot sanitāros noteikumus, bez sejas maskas – un atstājot paliekošas pēdas "Facebook" – pozēja čomiskā bariņā ar LRF vadības "aktīvu" (un atvērtu grādīgā dzēriena pudeli)...
Tas viss, atvainojamies, uzmācīgi atgādina omertu.
***
Apvaicājot LRF vadības opozicionārus, kļūst skaidrs – dūša nav zudusi, plinte krūmos nav iesviesta, cīņa turpināsies. Vienlaikus šķiet, ka viņi neredz risinājumu, kā atveseļot federāciju, kurā valda ar "čaulas klubiem" nodrošināts vairākums. Kurā olimpisko cerību vietā valda vēlme saglabāt savas LRF amatu vizītkartes un veterānu "sociālo klubu".
Vilmārs Sokolovs, viens no buntavnieku runasvīriem, reiz nacionālās vīru izlases dalībnieks (1992-2009) un ilggadējs tās kapteinis, skaidro izjūtas pēc kongresa: "Mēs izpildījām savu programmu – pateicām visu, ko gribējām pateikt. Tas ir ieprotokolēts. Ir kongresa videoieraksts – tajā dzirdamais revīzijas komisijas ziņojums bija gatavais izsmiekls..." Viņš LRF iekšējā sarakstē norāda uz "dīvainībām" (tūkstošos un desmittūkstošos eiro izteiktām) šajā dokumentā un sola, ka pret federācijas vadību vērstā kritika, "humors un satīra" nerimsies.
Šādos iestrēgušos konfliktos vienmēr spēkā pieņemas kārdinājums izmantot pavisam vienkāršu un ļoti efektīvu, taču neatgriezeniski kardinālu līdzekli – "ārstēt iesnas ar giljotīnu". Aizklauvēties līdz starptautiskajai organizācijai un liecināt tai par pārkāpumiem, kas pašu mājās pat valstij un sabiedrībai šķiet tik nenozīmīgi. Visticamāk, tas beigtos ar LRF slēgšanu.
Tādam solim ir nesens un pavisam netāls precedents [RU]/[EE]: arī Igaunijas deju sporta federācijā varu pārņēma "čaulas klubi". Neapmierinātie, redzot, ka pašu mājās nekas nav labojams, vērsās pie starptautiskās federācijas, kas igauņu organizāciju izslēdza no savām rindām, faktiski to likvidējot.
Šo iespēju citi LRF opozicionāri apsver ar uzspēlētu bravūru: "Kāpēc ne? Īstie klubi savstarpējos mačus rīkotu paši – vai iesaistītos Lietuvas čempionātā!" (Tas ir daudz spēcīgāks un vilinošs tiem, kurus neinteresē tikai "ciema pirmo puišu" slava.)
Savukārt citkārt tik kareivīgais Sokolovs ļoti piesardzīgi atzīst: "Rīkoties tāpat kā Igaunijas dejotāji? Principā to vajadzēja izdarīt. Bet tas ir ļoti sarežģīti. Lai ko panāktu, ir jāaizklapējas līdz pašām augšām. Nevis ar papīrīšiem, bet caur rokas spiedienu. Tas ir reāli sarežģīti, [pauze]...kaut nav neiespējami."
Viņš saka, ka "World Rugby" vadībai pat prātā nenāk, ka regbija klubus dibina tāpēc, lai darītu visu ko citu, tikai ne piedalītos sacensībās. Ka var pastāvēt klubi, kuros nav ne spēlētāju, ne treneru. ("Rugby Europa" vadība esot lietas kursā, taču negribot iejaukties, jo neuzskatot sevi par soģi – tas jāatrisina pašiem.)
"Tas ir absurds, ko es skaidroju gan Severam, gan pāris ministrijas darbiniekiem agrāk. Māj ar galvu – un nekas," saka Sokolovs. "Ir divas likumu sistēmas. Viena – starptautiskās federācijas regulas, kurām jāpakļaujas LRF un tās statūtiem. Un ir Latvijas likumi, kas pieļauj dibināt klubus bez spēlētājiem."
Īpaši rupji LRF pārkāpj "World Rugby" 14.regulu: neviens cilvēks, organizācija, apvienība nedrīkst tieši vai pastarpināti – caur organizācijām, radiniekiem vai citādi – būt vairāk kā viena kluba īpašnieks, valdes loceklis vai cita amatpersona.
LRF rindās šādu – vienpersoniski kontrolētu vairāku – klubu ir puse. Lielākā daļa, protams, ir "čaulas klubi". Taču arī Sokolova reiz līdzdibinātais klubs "Miesnieki" klaji pārkāpj regulu un sevi apzināti "sašķeļ", lai iegūtu vairāk balsu federācijā – piemēram, izveidojot savrupu junioru klubu. Esi vilku barā – kauc līdzi...
Jā, godīgas spēlēs prasītāji var iet līdz galam, bet tad regbijs Latvijā piebeigsies – te mūsu sarunā temperamentīgais runasvīrs kļūst skumji apdomīgs. Pēc izslēgšana no "World Rugby" vairs nebūs tās un, protams, arī valsts finansējuma regbija attīstībai. No jauna izveidot Latvijas federāciju būtu ļoti grūti.
***
Vērojot LRF kopsapulces tiešraidi, profāniem ātri iekrita acīs, ka tā pati konfliktsituācija, kas apnicīgi bieži piemeklē arī latvju partijas, tiek risināta pavisam citā gaisotnē. Nevis atklātā vai ar ledainu pieklājību pārklātā naidā, bet demonstratīvā, pat viegli teatrālā regbistu brālīgumā/māsīgumā.
Jebkurā politiskajā organizācijā tādi dumpinieki tiktu steigšus padzīti un "izsmērēti pa sienām" sociālajos tīklos. Droši vien LRF rindās daudziem gribētos RK "Livonia" – opozīcijas kodolu – izmest no organizācijas par tās "graušanu". Taču arī vairākums ir pata situācijā – bez ķildīgā kluba un tās jauno/mazo spēlētāju paaudzes federācija nevar pastāvēt: tai vairs nebūs licencētu spēlētāju obligātā minimuma.
Taču ne tikai merkantili apsvērumi savalda LRF "troņu mačus". Šo it kā brutālo sporta veidu reiz radīja džentlmeņi, izstrādājot tam ļoti kategorisku – un ļoti konservatīvu – ētikas kodeksu. Uz tā pamatiem joprojām balstās visa regbija pasaule. Tieši ar to spekulē LRF vairākums, kopsapulcē līdz apnikumam piesaucot nevajadzību publiski "mazgāt veļu" (un izliekoties nemanām regulu rupjos pārkāpumus.)
Tieši tas liek secināt: LRF dumpinieki – lai kādas savtīgas cerības nelolotu mēs, "skandālus mīlošie žurnaļugas" – līdz pēdējam atturēsies "spiest sarkano podziņu". Viņi paši to zina, oponenti to zina, un visticamāk riņķadancis federācijā turpināsies. Līdz kādai pēkšņai iekšējai vai ārējai krīzei.
***
Tautas gudrībā – netīro veļu nemazgāt citu acu priekšā – protams, ir vērtīgs kodols. Taču LRF un daudzās citās latvju organizācijās – sabiedriskās, politiskās, saimnieciskās – tās ievērošana ir "evolucionējusi" līdz ieradumam "vešu nemazgāt" vispār. Kritiku un paškritiku, pat objektīva izvērtēšanu uzskata par vājuma izrādīšanu, degradāciju un, protams, šķeltniecību. Šķiet labāk "sapūt" un sabrukt, līdz pēdējam liedzoties un melojot pašiem sev.
----------
NB! Šī raksta autori NAV sporta žurnālisti, par tiem NEUZDODAS un sevi par tādiem NEIEDOMĀJAS.
Šis ir autoru viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
