Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Rīgas "Skonto" bija neapstrīdēts Latvijas futbola flagmanis un valsts izlases bāzes komanda, "Skonto" kluba sistēmā vienmēr bija pietiekami daudz futbolistu, kuriem neatradās vietas "Skonto" komandas rindās, bet kurus citas Virslīgas komandas savā sastāvā ņemtu ar atplestām rokām. Daudzi vēlākie izlases spēlētāji šajos gados izgāja cauri "Skonto" rezerves vienībai, par kuru arī būs šis raksts.
Virslīgas komandu rezerves vienību spēlēšana Latvijas 1.līgā nekad nav bijusi retums, jau 1992.gadā līdzās "Skonto" rezervistiem tajā spēlēja arī "RAF II" jeb "Skonto" tā laika galveno pretinieku otrā vienība. Jāatzīst, ka 1992.gadā "Skonto" pozīcijas nebija ne tuvu tik stabilas kā desmitgades vidū, un likumsakarīgi, ka kluba otrā vienība arī 1.līgā īpaši spīdēt nevarēja, izcīnot šajā turnīra 10.vietu 14 komandu vidū, piekāpjoties ne tikai RAF rezervistiem, bet arī otrajai "Decemviru" komandai un Jēkabpils "Falesam". Nākamajā sezonā "Skonto II" pozīcijas jau bija stipri drošākas, un 1.līgā komanda izcīnīja 3.vietu. Tā kā Virslīgu nākamajā gadā paplašināja līdz 12 komandām, arī otrajai "Skonto" komandai šajā turnīrā tika piešķirta vieta, vienīgi komandas nosaukums tika pārveidots par "Interskonto", lai tik ļoti uzkrītoša nebūtu viena kluba divu komandu spēlēšana vienā turnīrā.
1994.gadā "Skonto" rindās spēlēja gandrīz visi Latvijas izlases futbolisti, un arī komandas rezerves bija ļoti iespaidīgas. Tā "Interskonto" sastāvā šajā sezonā sevi lielajā futbolā pieteica vēlākais ilggadīgais Latvijas izlases pamatvārtsargs Aleksandrs Koļinko un divi gados jauni futbolisti no Ogres - Igors Stepanovs un Andrejs Prohorenkovs. Tāpat pusi sezonas "Interskonto" sastāvā nospēlēja Imants Bleidelis. Cīņa par augstām vietām līgā gan nebija "Interskonto" galvenā prioritāte, līdz ar to izcīnītā astotā vieta 12 komandu vidū bija pilnīgi pieņemama. Pret "Skonto" tika piedzīvoti divi zaudējumi ar vienādu rezultātu 0-3, toties tika atņemts punkts viņu tuvākajam sekotājam - RAF komandai. Visās Virslīgas spēlēs nemainīgi "Interskonto" vārtus sargāja Koļinko, bet no laukuma spēlētājiem pamatsastāva kodolu veidoja Stepanovs, Prohorenkovs, Aleksandrs Sahnovičs, Borisovs, Ruslans Kļimčenko, Viktors Terentjevs, Solomka, Svinotzeļskis. Jāatzīst, ka ar sevišķām snaipera dotībām neviens "Interskonto" futbolists šajā gadā atzīmēties nespēja - komandas labākie vārtu guvēji Simoņenkovs un Azarovs katrs guva pa trīs vārtiem. Topošais izlases uzbrucējs Prohorenkovs atzīmējās ar vienu vārtu guvumu.
Kā tas "fārmklubiem" ir raksturīgs, pirms nākamās sezonas vairāki "Interskonto" spēlētāji pārcēlās citur - prom bija Stepanovs, Borisovs un Prohorenkovs. Nomainījās arī komandas nosaukums - tagad tā saucās "Skonto/Metāls". Komanda pastiprinājās ar vairākiem jauniešu vecuma futbolistiem - Renāru Vucānu, Marianu Paharu, Vsevolodu Līdaku, pēc pirmā riņķa no "Skonto" uz "Metālu" tika deleģēts jau Virslīgā gaisu apostījušais Igors Sļesarčuks. Pēc diviem spēļu apļiem "Skonto/Metāls" Virslīgā ieņēma septīto vietu, par vienu punktu atpalieko no "Armstrig" un iespējas piedalīties tālākajā cīņā par medaļām. Turnīra par 7./10.vietu komanda sevišķi vairs necentās, bet 7.vietu tai noturēt tomēr izdevās. Jāpiezīmē, ka pēc 2.apļa uz "Skonto" tika pasaukts Pahars. Tāpat kā iepriekšējā sezonā vienīgais "Skonto/Metāla" futbolists, kas piedalījās pilnīgi visās Virslīgas spēlēs, bija Koļinko. Ievērojami bija uzlabojusi komandas rezultativāte, Vucāns atzīmējās ar 10 gūtiem vārtiem, 5 vārtus guva Sļesarčuks (aizvadot tikai 8 spēles "Skonto/Metāla" sastāvā), pa četriem - Svinotzeļskis, Pahars un Kļušins.
Kad 1996.gada sezonai "Skonto/Metālam" bija jārod iespēja aizlāpīt caurumu komandas vārtos, kas radās līdz ar Koļinko paaugstināšanu uz "Skonto" pamatkomandu (par "Skonto" pirmo numuru Aleksandrs gan kļuva tikai vēl dažus gadus vēlāk, izturējis cīņu ar veterāniem Raimondu Laizānu un Oļegu Karavajevu). Citi zaudējumi it kā nebija tik smagi - bez Pahara "Skonto/Metāls" spēlēja jau iepriekšējās sezonas izskaņā, bet citi aizgājuši spēlētāji nebija tik ļoti komandai būtiski. Turklāt komanda guva arī labu pastiprinājumu - Romānu Bezzubovu, Eināru Gņedoju, Aleksandru Dibrivniju (abi pēdējie iepriekš spēlējuši Latvijas izlasē), komandas pamatsastāvā ļoti veiksmīgi nosiprinājās tikai 16 gadus vecais Vladimirs Koļesņičeno (jau iepriekš "Interskonto" sastāvā spēlēja viņa vecākais brālis).
Komandas snieguma ziņā nekā spoža gan nebija - Virslīgā tika ieņemta devītā vieta, un tikai labāka vārtu starpība ļāva "Skonto/Metālam" apsteigt faktiski bankrotējušo "Jūrnieku" (ja kas - savstarpējās spēlēs "Jūrnieks" bija bijis labāks). Šāds iznākums paredzēja "Skonto/Metālam" pārspēles par vietu Virslīgā ar 1.līgas otro labāko komandu - Valmieru. Savā laukumā, pateicoties Vucāna gūtiem vārtiem, rīdzinieki uzvarēja ar 1-0, bet 0-2 Valmierā "Skonto" rezerves vienību nosūtīja atpakaļ uz 1.līgu. Labākais komandas vārtu guvējs tāpat kā gadu iepriekš bija Vucāns - šoreiz ar 8 Virslīgas spēlēs gūtiem vārtiem, pa trīs vārtiem Sahnovičam, Bezzubovam, Lagzdiņam un Solovjovam. Ar to beidzās "Interskonto" / "Skonto/Metāla" pirmā viesošanās Virslīgā, kur komanda atgriezās teju desmit gadus vēlāk jau ar nosaukumu "Olimps".
Trīs Virslīgā pavadītajās sezonās vislielāko spēļu skaitu "Skonto/Metāla" rindās aizvadīja Aleksandrs Sahnovičs - viņš piedalījās 60 no 76 komandas spēlēm, par vienu spēli mazāk komandu pārstāvēja Viktors Terentjevs, 56 spēles Solomkam, 51 - Vucānam.
Turpmākos gadus "Skonto/Metāls" pietiekoši mierīgi spēlēja 1.līgā - 1997.gadā tas bija 12., 1998. - 3, 1999. - 4., 2000. - 2., 2001. - 3. 2001.gadā 1.līgā spēlēja pat veselas divas "Skonto" rezervistu vienības - līdzās "Skonto/Metālam" turnīrā piedalījās arī JFC Skonto, bet 2002.gada 1.līgas komandu sarakstā nebija nevienas no šīm vienībām - "Skonto/Metāls" kā patstāvīga vienība bija likvidēts, bet JFC Skonto spēlēja 2.līgā. Nākamajā gadā JFC Skonto atkal kļuva par 1.līgas vienību, kādā statusā komanda bija līdz pat 2005.gadam, kad lai nodrošinātu Virslīgu ar astoto komandu, tika izveidots "JFK Olimps".
Par "Olimpa" pirmo treneri kļuva pieredzējušais Jānis Dreimanis, kas vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija vadījis "Alfas" komandu, bet vēlāk pievērsies darbam ar jaunajiem futbolistiem. Viņa vadībā "Olimpa" zēni guva rūdījumu Virslīgā, un lai arī rezultāti biežāk komandai bija slikti nekā labi (iegūta 7.vieta, apsteidzot tikai sezonas gaitā pilnībā izjukušo Kuldīgas "Ventu"), spēlētāju progresam tas noteikti nāca tikai par labu. Komandai zaudējot vietu Virslīgā, jaunie futbolisti paklīda kur kurais un tagad izsekot, kur piecus gadus vēlāk nonācis katrs kādreizējais "Olimpietis", nav no vieglākajiem uzdevumiem. Vladislavs Gabovs kopā ar "Dinaburgu" 2009.gadā tika diskvalificēts no Virslīgas spēlēm, Sergejs Golubevs epizodiski spēlē "Skonto" sastāvā, Edijs Ivaško nokļuva Maltā, Abramenko - Igaunijā, Kolokoļenkins un Zuntners spēlē Vācijas zemākajās līgās, Idionovs 2009.gadā 1.līgā spēlēja "Jūrmalas" sastāvā, kamēr Virslīgas Jūrmalas komandā spēlēja Koļesņikovs, utt. Ja kas 2005.gadā vienu spēli "Olimpa" rindās aizvadīja arī Aleksejs Šarando, kas nomainīja Dreimani trenera postenī, tāpat viena spēle Raimondam Laizānam, bet desmit - kādreizējam vienam no Virslīgas labākajiem vārtu guvējiem Aleksandram Jeļisejevam.
Viens ir skaidrs - kad 2007.gadā "Olimps" pēc gada pārtraukuma atgriezās Virslīgā, Edijs Ivaško bija vienīgais futbolists šīs komandas rindās, kas ar to Virslīgā bija spēlējis jau divus gadus iepriekš. Lai arī Virslīgā gan 2007., gan 2008.gadā "Olimps" ar labiem rezultātiem lepoties nevarēja, 2007.gadā vienu nopietnu sasniegumu komanda guva - sasniedzot Latvijas kausa finālu ieguva tiesības nākamajā sezonā spēlēt UEFA kausā. Protams, kausa fināla sasniegšanā komandai ievērojami palīdzēja veiksmīga izloze. Prognozējamā kārtā eirokausos "Olimpam" īpaši spoži negāja - ar 0-3 divu spēļu summā tika zaudēts Īrijas "St Patrick's" komandai, bet vismaz Olimpam izdevās atzīmēties kā komandai - vēsturē pēdējā UEFA kausa dalībniecei (jo nākamajā gadā UEFA kauss pārtapar par Eiropas līgu).
Pēc divām visai neveiksmīgajām sezonām Virslīgā (gan 2007., gan 2008.gadā komanda tajā ieņēma pēdējo vietu un no līgas neizkrita vienreiz līgas paplašināšanas dēļ, bet otro reizi - līdz ar konkurentu bankrotiem) 2009.gadā "Olimps" nopietni pastiprinājās ar pieredzējušiem futbolistiem - Mihailu Miholapu, Vitāliju Astafjevu, Aleksandru Koļinko, Juriju Laizānu, Igoru Stepanovu, arvien vairāk spēles komandas rindās aizvadīja par treneri kļuvušais Andrejs Štolcers. Tā rezultātā "Olimps" pat kādu laiku turējās čempionāta līderu grupā, bet turnīru noslēdza piektajā vietā - augstākais sasniegums komandas vēsturē.
No jaunajiem futbolistiem, kas spēlējuši "Olimpā", pagaidām, šķiet, vislabāk karjera virzās Ivanam Lukjanovam, kurš veiksmīgi spēlē Polijā un ticis arī izsaukts uz Latvijas pieaugušo izlasi. Kā būs tālāk - vai no kādreizējiem "Olimpa" zēniem izaugs Latvijas izlases balsti - pagaidām spriest ir pāragri, taču šaubu nav, ka spēlējot Virslīgā jaunajiem futbolistiem ir lielākas iespējas progresam nekā 1.līgā vai dublieru turnīrā.
Līdz 2009.gadam (ieskaitot) visvairāk Virslīgas spēļu no komandas futbolistiem ir Viktoram Terentjevam - 71, 66 - Jevgeņijam Kazuram, 63 - Ivanam Sputajam, 60 - Sahnovičam, 56 - Solomkam, 54 - Šiļukam, 53 - Petrenko, 52 - Koļinko, 51 - Turkovam un Vucānam, 50 - Kostjukam un Tarasovam. Joprojām rezultatīvākais futbolists komandas vēsturē ir Vucāns ar 18 vārtiem, 10 vārtus 2009.gada sezonā guva Artūrs Karašausks, kurš gan, protams, pēc sezonas tika izsaukts uz "Skonto", 8 vārti ir Turkovam, 7 - Armandam Pētersonam.
Autors izsaka pateicību Valteram Nikanam par statistikas datiem.