(Ziņā precizēts viedokļa autora apgalvojums par Kuldīgas baseina neatbilstību normatīvajiem aktiem. Pie portāla "Delfi" vērsās Kuldīgas domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa un norādīja, ka 4 cm kļūda ir novērsta un baseins ir sertificēts.)
Tukšums. Un domu haoss. Tās ir sajūtas, kādas mani ir pārņēmušas, pēc Latvijas vīriešu basketbola izlases zaudējuma Bulgārijai.
Būtu it kā jādusmojas, bet tam nav spēka un jēgas, jo dusmoties uz ko – uz FIBA par jaunās kārtības ieviešanu? Varētu, bet tad jāsaka, ka ne jau mēs vieni cietām. Uz Latvijas Basketbola Savienību? Šobrīd it kā nē, jo dabūjām gan izšķirošos "burbuļus" Rīgā, gan izdevās vienoties ar Eirolīgas klubu par Timmas un Bertāna dalību izšķirošajā spēlē. Uz spēlētājiem? Diez vai, jo cīnījās jau visi, uzvarēt gribēja ne mazāk par skatītājiem. Uz treneriem? Iespējams, bet vai tikai tie ir vienīgie vainīgi? Uz mums, skatītājiem, par nepamatotajām gaidām un tā rezultātā radīto spiedienu? Uz video rullīša idejas autoru?
Domāju, ka atbilde ir jāmeklē plašāk, ārpus basketbola un pat, iespējams, ārpus sporta. Vai, pareizāk sakot, jāmeklē kontekstā. Domu haoss, varbūt, arī ir labi, jo haosā dzimst kārtība un rodās kas jauns, tāpēc mēģināšu to sastrukturēt, lai saprastu cik ļoti basketbols ir valsts atspulgs. Vai otrādi.
Mēs esam pilnībā pārstājuši runāt par idejām, par vīzijām. Mēs esam padarījuši vārdus "līderis", "lēmumi", "atbildība" par lamuvārdiem. Un tā tas nav tikai basketbolā, ne tikai sportā kopumā, bet visā sabiedrībā, valstī. Mēs esam pārbirokratizējuši jebkura lēmuma pieņemšanu, mēs jebkuru diskusiju, jebkuru jautājumu esam novietojuši horizontālā plaknē, kur process var būt bezgalīgs, rezultāts – vājš un atbildīgais – neviens. Kā tas ir bijis vakcīnu haosā valstī. Vai kā tas ir Latvijas Basketbola savienībā, kur, ja nekļūdījos ātrumā skaitot, ir 97 fiziskas personas – dažādi lēmumu pieņēmēji (tas vēl neskaitot LBS darbiniekus), dažādās struktūrās – valdē, padomē un deviņās (!!!) komisijās (salīdzinājumam – Lietuvas Basketbola federācijā tādas ir trīs, no kurām viena ir revīzijas; un viena padome piecu cilvēku sastāvā. Kopā 33 fiziskas personas). Secinājumus atstāšu katra paša ziņā par to, kura organizācija darbojas efektīvāk.
Latvijas basketbolā nemitīgi notiek cīņa pret kaut ko. Bet vai tieši tādas pašas kaujas nepārtraukti nenotiek valsts līmenī? Te mēs cīnāmies pret krieviem, oligarhiem, OIK, gejiem, imigrantiem, uzņēmējiem un šo sarakstu var turpināt. Bet kad visas šīs cīņas ir galā, tad mums pāri paliek kas? Paliek sašķelta sabiedrība, aizvainotas puses, kurā vienīgie ieguvēji ir konkrētie feodāļi, kuri ir saglabājuši savu ietekmi vai tas būtu valsts līmenī (ministriju un pašvaldību ierēdņi) vai basketbola, kur Latvijas Basketbola savienības biedri tiek apbalvoti ar sava veida lēņiem – amatiem padomēs un komisijās, kā pateicību par feodāļu varas saglabāšanu. Tikai aizmirstās viens – kāds tieši ir pienesums no šiem daudzajiem vasaļiem, kādas ir viņu vīzijas, programma, idejas kā uzlabot basketbolu? Kad pienāks brīdis, kad mēs basketbolā spēsim runāt par idejām, nepersonificējot idejas ar to nesējiem? Kad mēs sapratīsim, ka mums ir lielas problēmas ar treneriem visos basketbola līmeņos un uzdosim sev jautājumu – kāpēc? Un kā plānojam to risināt? Kā tas var būt, ka valstī, kurai ir vairāk nekā 10 NBA, Eirolīgas un top 3 Eiropas vadošo līgu spelētāji nav neviena trenera, kurš būtu pieprasīts ārpus Latvijas jebkādā no top 7-8 pasaules līgām? Kāpēc mēs tik spītīgi turamies pie idejas, ka jauno basketbola zāli vajag Rīgas Vēsturiskajā centrā, iespiestu starp citām ēkām, kurai, turklāt, pāris kilometru rādiusā atrodas Arēna, Olimpiskais centrs un pavisam blakus – Daugavas Sporta nams, tikmēr Pārdaugavas pusē nav neviena cienīga basketbola kompleksa? Kāpēc mēs jau gadiem zinām problēmu, ka ir jāceļ nacionālā čempionāta līmenis, kurā spēlētu lielākais vairums sporta skolu beidzēju, tādējādi nepazaudējot tos lielajam basketbolam? Zinām, bet risinājumu tāpat neesam atraduši, lai brīžos, kā šī kvalifikācija, kad nav pieejami virkne vadošo spēlētāju, mums būtu pietiekama rezerve, no kuras izvēlēties. Tāpat ir jautājums par Izglītības un Zinātnes ministrijas kritērijiem Bērnu Jaunatnes Sporta skolu kvalitātes vērtēšanai – kādi tie ir un vai vispār ir? Citādi sanāk, ka par vienīgajiem kritērijiem, piemēram, Guntis Šēnhofs uzskata izcīnītās uzvaras un kausus, nevis sagatavotos spēlētājus izlasēm un profesionālajam basketbolam vispār. Visbeidzot, jau gluži praktiskas dabas jautājums – kāpēc bulgāriem bija divas treniņspēles, bet mums - neviena? Vai to bija tik grūti noorganizēt vai arī tā bija augstprātība un neprofesionālisms no treneru vai funkcionāru puses? Par neprofesionālismu, pat nolaidību valsts/pašvaldību līmenī nesaistītu ar basketbolu, bet saistītu ar sportu varētu liecināt arī sekojošs fakts, ka Kuldīgas jaunuzceltais peldbaseins ir par 4cm īsāks, nekā standarti, tāpēc tur nevar rīkot starptautiskās sacensības. Kā nosaukt šādu situāciju? Jautājumu sarakstu varētu turpināt, bet kādi būtu risinājumi, vaicāsiet?
Izglītība (izglītošana) un komunikācija. Šie ir divi vārdi, virzieni, kas palīdzētu labāk redzēt kopsakarības, ģenerēt jaunas idejas, būt iecietīgākiem pret citu pušu viedokļiem un argumentācijām, pat ja tās būtu nesakarīgas vai nederīgas. Izglītības, zināšanu, erudīcijas līmeņu celšana uzlabotu arī kopējās komunikācijas procesu, gan domubiedru, gan pretinieku starpā. Tas uzlabotu arī atbildību par procesiem, ļautu pieņemt drosmīgākus lēmumus, jo iesaistītās puses (LBS biedri u.c. iesaistītie) saprastu, ka daudzi sistēmas elementi gadiem nestrādā un ir jāsāk darīt lietas savādāk. Tas raisītu kvalitatīvāku diskusiju, kuras rezultātā mēs varam cerēt uz veiksmīgākiem risinājumiem, lai uzlabotu basketbola vidi. Un arī valsti kopumā, jo nav jau tikai tā, ka vienīgais vainīgais ir Štelmahers (Vecvagars, Bagatskis), tāpat kā vienīgais vainīgais nav politiķis - ministrs vai pašvaldības vadītājs. Visiem šiem gadījumiem vienojošs ir viens – nefunkcionējoša vai slikti funkcionējoša sistēma, kurai galvgalī ir izvirzīts viens konkrēts cilvēks. Ja mēs uzliekam par mērķi mainīt esošo sistēmu neefektivitāti, tad arī krietni skaidrāk iezīmētos atbildīgo personu loks, citādi daudzās vietās šobrīd notiekošo es nevaru raksturot nekā savādāk, kā ar leģendārā ukraiņu futbola trenera Valērija Lobanovska teikto, ka "atbildība nevar būt kolektīva, kolektīva var būt tikai bezatbildība". Un tas, diemžēl, mums šobrīd notiek gan basketbolā, gan daudzās vietās valsts pārvaldē.
Un ja vēl par atbildību, tad gribētos, lai arī 4. vara – žurnālisti izjūt savu atbildību par notiekošajiem procesiem, jēgpilni iedziļinoties jautājumos, uzdodot, pirmkārt, bezaispriedumainus, bet korektus un jā - neērtus jautājumus, pretī sagaidot saturiskas, bet, galvenais, tiešām sagaidot atbildes pēc būtības, bez izlocīšanās, tukšām frāzēm vai apvainošanās, vai tas būtu Valsts Prezidentam un Ministru prezidentam vai arī Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretāram un izlases galvenajam trenerim. Jo mēs dzīvojam komunikāciju laikmetā, vēlamies mēs to vai nē.
Mums, gan kā valstij, gan kā sabiedrībai ir nepieciešami jauni līderi, morālas autoritātes, personības, kurām ir savs redzējums, savi mērķi un kuras nebaidās pieņemt lēmumus un vēlāk atbildēt par tiem!
Ja mēs kaut daļu no manis minētā spētu mainīt un ieviest, tad uzskatu, ka mūs sagaida kvalitatīvāks lēciens gan basketbola jautājumos, gan kopējā sabiedrības izaugsmē!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
