Guntis Keisels: Dzīvosim, nevis sapņosim
Foto: LETA

Sieviešu basketbola valstsvienības 2013.gada modeļa sakarā ir modīgi piesaukt spēlētājas, kuru dažādu iemeslu dēļ nebūs: Anete Jēkabsone, Ieva Kubliņa, Zane Tamane, Gunta Baško-Melnbārde...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ja gribētos šo tēmu izvērst par joku, varētu turpināt - nebūs arī Ievas Tāres un Anete Muižnieces-Brices, Uļjanas Semjonovas un Skaidrītes Smildziņas-Budovskas... Nebūs "Sapņu komandas", kura būtu iespējama, ja katra sportista karjera nebūtu pakļauta laika ietekmei un būtu iespējams vienkopus sapulcēt dažādu laiku zvaigznes viņu labākajā sportiskajā formā..

Taču sieviešu basketbola valstsvienības gatavošanās un starts Eiropas čempionāta finālturnīrā nav nekāds joks, tāpēc publiskajā telpā izskanējušie jautājumi un šaubas par procesa kvalitāti (piemēram, Artura Vaidera viedoklis: "Varēja būt, bet nebūs")pelna nopietnu atbildi.

Par spēlētāju atteikumu iemesliem. Būtu ļoti pārdroši uzskatīt, ka spēlētāju piesauktais  fiziskais un psiholoģiskais nogurums, kā arī traumu nasta ir tikai diplomātiska aizbildināšanās. Valstsvienības ilggadējās līderes visu šo "buķeti" ir sakrājušas profesionālās karjeras desmitgadē, pirms kuras bijušas vēl četras piecas sezonas jaunatnes izlasēs.

Vai tas nozīmē, ka, valsts karoga sauktas, pieredzējušas spēlētājas patiesi nevar pēc astoņus mēnešus ilgas sezonas ("paldies", FIBAEurope, par sacensību grafiku!) pavasarī sajust  jaunu spēku pieplūdumu - tas ir ļoti individuāls jautājums, un atbildes ir dažādas. Daudzas būs ierindā. Piemēram, Latvijai būs Liene Jansone, Kristīne Kārkliņa un Aija Brumermane, kuras ziemu nebūt nav pavadījušas kūrortā. Taču Krievijas izlasei šosezon būs jāiztiek bez superzvaigznes Marijas Stepanovas (starp citu, Anetes Jēkabsones partneres šosezon trīs titulus izcīnījušajā Jekaterinburgas komandā, kura arī relatīvi nesen lāpīja sarauto ceļgala krustenisko saiti). Un vispār no citvalstu zvaigznēm, kuras Francijā varētu būt, bet nebūs, varētu izveidot vismaz vienu superkomandu. Arī tāpēc, ka sākas jauns olimpiskais cikls un tas tradicionāli nozīmē vismaz daļēju paaudžu maiņu daudzās sporta spēļu komandās.

Par pierunāšanu. Būtu liekulīgi uz jautājumu, vai tika izdarīts viss iespējamais, lai pieredzējušās spēlētājas pārliecinātu "vēl pēdējo reizi uzspēlēt", atbildēt ar kategorisku "Jā!" Ja reiz rezultāts ir negatīvs, allaž atradīsies kāds gudrinieks, kuram šķitīs, ka viņš būtu izdarījis labāk. Vai vismaz zinās, kā vajadzēja darīt.

Taču visa Latvijas basketbola līdzšinējā pieredze liecina, ka produktīva bijusi tikai spēlētāju dabīgā vēlme piedalīties visaugstākā līmeņa sacensībās un pierādīt, ka "Latvija var". Pārējais - siltās uzrunas, pateicības rokasspiedieni un simboliskās prēmijas - bija tikai piedeva. Savukārt ar materiāliem labumiem "nopirkta" vai vārda spēka iepotēta motivācija Latvijas valstsvienībās nekad nav bijusi efektīva. Un nenovērtēsim par zemu pašas spēlētājas - ja patiesi būtu pārliecinoša sajūta, ka ar enerģijas baterijām viss kārtībā, bet spēlēt valstsvienībā traucē citi iemesli, gan tiktu atrasta iespēja to darīt zināmu. Piedalīties tikai piedalīšanās pēc, bez pārliecības, ka pašām pietiks spēka cīnīties par visaugstākajām vietām, piektajā Eiropas čempionātā pēc kārtas patiesi būtu grūti - šai ziņā manam ilggadējam kolēģim Arturam taisnība.

Vai valstsvienībai būtu cits sastāvs, ja to vadītu "harismātisks" (lasi: cits) treneris? Uz šo jautājumu atbildes nav un nebūs, jo dzīvē to nav iespējams pārbaudīt.

Atšķirībā no septiņus astoņus gadus senas pagātnes, kad labākās spēlētājas nekautrējās paust savas kritiskās domas par vienu vai otru treneri, pēdējā laikā publiskas retorikas šai sakarā nav bijis. Arī sarunās "pie izslēgta mikrofona" no basketbolistēm nekādus mājienus šai sakarā nav gadījies dzirdēt.

Vai tas nozīmē, ka nekādu zemūdens klinšu šajā tēmā nav? Nē, jo cilvēkiem piemīt indeves runājamo pieskaņot auditorijai, runāt dažādi traktējamos pusvārdos un, galu galā, mainīt viedokli. Tāpēc par šo tēmu ir un būs dažādas spekulācijas, savas "taisnības" vārdā ignorējot arī  faktus par dažu "harismātiskajiem" kandidātiem pieskaitīto speciālistu rīcību nesenā pagātnē, starp pienākumiem valstsvienībā un finansiāli izdevīgākiem darba piedāvājumiem ārzemēs izvēloties otros. Pasarg dievs, kādu par to nosodīt! Tomēr ir vērts atcerēties, ka, šķiet, visi tiem, kam piedēvē sieviešu valstsvienības "glābēja" statusu, savā laikā galvenā trenera amatu ir ieņēmuši un neviens no tā nav atbrīvots ar funkcionāru lēmumu - paši tak brīvprātīgi atkāpušies.

Var, protams,  diskutēt par to, cik harismātisks ir Aigars Nerips. Taču ļoti sarežģītā situācijā 2011.gada rudenī viņam pietika profesionālās drosmes uzņemties sieviešu valstsvienības vadību uz slideniem noteikumiem - līdz kvalifikācijas cikla beigām. Kad mērķis - ceļazīme uz finālturnīru - bija sasniegts, Latvijas Basketbola savienības vadībai būtu bijuši vajadzīgi ļoti nopietni argumenti (un dzelžains alternatīvais kandidāts, kurš svarīgākajā brīdī "nenolektu" no distances!), lai liegtu Neripam iespēju turpināt darbu. Ar Latvijas čempionkluba prezidenta Krišjāņa Kļaviņa pilsonisko pārliecību un pļāpāšanu par "griestiem" vien nepietika.

Par Aigara Neripa "griestiem". Dažam šķiet, ka viņš zina, cik augsti tie ir. Es tik kategorisks nebūšu. Jo katram trenerim katra komanda un katrs turnīrs nāk ar iespējām savs profesionālās varēšanas "griestus" gan pacelt augstāk, gan pazemināt.  Manuprāt, pērn Nerips kvalifikācijas turnīrā ar saviem palīgiem patīkami pārsteidza. Daudzi viņu apsveica. Daudzi klusēja. Bet daži neklusēja un sagādāja jautrus brīžus. Jo nudien bija amizanti lasīt Latvijas komandas izcīnīto ceļazīmi noniecinošus izteikumus (sak, grieķietes un itālietes bija ļoti vājas pretinieces...), aizmirstot, ka Latvijas valstsvienība spēlēja bez gandrīz visām arī tagad piesauktajām basketbolistēm (izņemot Zani Tamani un Aiju Putniņu) un ierindā bija sešas valstsvienības debitantes.

Šī nav pirmā un nebūs pēdējā paaudžu maiņa Latvijas basketbola valstsvienībā, tāpēc aicinu neļauties sapņiem par ideālajām komandām, bet atgriezties realitātē. Protams, diskusijas par valstsvienības sastāvu būtu konstruktīvākas un prāts mierīgāks, ja nopelniem bagātās veterānes tagad nomainītu tikpat enerģiskas un meistarīgas jaunās, kādas 2004.gadā bija Armanda Krauliņa rīcībā. Kāpēc trūkst īstas pārliecības par jaunās maiņas atbilstību augstākajiem starptautiskajiem kritērijiem - tā jau ir citas, garākas un pamatīgākas, sarunas tēma. Un tā jārisina ne tikai funkcionāriem, bet arī sporta skolu treneriem un nedaudzo Latvijas sieviešu klubu vadītājiem. Savstarpēji pārmetumi un ilūzijas vezumu uz priekšu nevilks.

P.S. Artur, analoģija ar sieviešu volejbola izlasi nav īsti precīza. 1995.gadā, kad Volejbola federācijas vadība nolēma paeksperimentēt ar sieviešu valstsvienības galveno treneri, volejbolistes bija pašā profesionālās karjeras pilnbriedā. Gluži kā basketbolistes 2009.gadā Eiropas čempionātā Rīgā, kad no pusfināla mūsējās šķīra viens precīzs pamatlaika pēdējās minūtēs un Krievijas nopirktās amerikānietes Bekijas Hemonas trāpījumi pagarinājumā. Tagad pagājuši četri gadi. Turklāt visu karjeru sporta skolā nostrādājušais volejbola treneris Normunds Lūsis tomēr nav salīdzināms ar Aigaru Neripu, kurš vadījis TTT komandu pat Eirolīgā un piecus gadus bijis valstsvienības otrais treneris, strādādams kopā ar trim galvenajiem.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form