Uzņēmumi un cilvēki, kuri ziedo parasportam nav sponsori to klasiskā izpratnē. Neviens uzņēmums, kurš atbalsta parasportu negūst tādu atdevi, kā sponsora līgums fiziski veselo elites sportistu atbalstam. Es lepojos, ka neskatoties uz to, Latvijā ir personības, kuras pieņem lēmumus par uzņēmuma vai savu privāto līdzekļu piešķiršanu parasporta komandu vai individuālo sportistu atbalstam.
Sponsoru skatījums uz korporatīvo sociālo atbildību ir plašs. Es runāju par atdevi, kuru nekad nenomērīs reklāmas daļa, nekad neparādīs marketinga atskaites ekselis un daļu, kuru grāmatvedībā nevarēs "norakstīt" kā ieguldījumu. Tomēr katrs atbalstītāja dotais cents un eiro, kas nonāk parasporta attīstībā ir iespēja piepildīt kāda cilvēka ar invaliditāti dzīvi un palīdzēt sasniegt viņa sportisko mērķi.
Latvijas Paralimpiskās komitejas un individuāli katra parasportista un viņa atbalsta komandas iespējas pateikt "paldies" draugiem un komandas sargeņģeļiem ik reizes nozūd no preses relīzes. Arī šodien neesmu drošs par to, vai no šīs viedokļu slejas "Delfi" nepagaisīs to cilvēku un organizāciju vārdi, kuriem pienāktos teikt: "Paldies par atbalstu"!
Esmu pārliecināts, ka mūsu Rihardam būtu nesalīdzināmi grūtāk cīnīties pasaules para iejādes elites līmenī, ja nebūtu "Toyota" atbalsts. "Toyota" ir viens no parasporta ģenerālsponsoriem pasaulē, bet labvēlība un atbalsts, kuru saņemam Latvijā no uzņēmuma "Toyota Baltija" ir īpašas pateicības vērta.
Pagājušajā gadā "Mēness aptieka" kļuva par LPK vēsturē pirmo ģenerālsponsoru, un tas ir īpašs notikums parasporta attīstībā.
Paldies mūsu komandas atbalstītājiem "Erreplus", veikalam "Zirgu stallis" (personīgi Ilonai Miezītei), uzņēmumam "Evassa" (personīgi Natālijai Gold), "Naf" (personīgi Marei Pētersonei). Milzīgs paldies mūsu sargenģeļiem - mecenātēm un para iejādes nākotnes attīstības virzītājām Ļubovai Janovai, Gaļinai Sjarki un Ievai Teterei.
Tie visi ir cilvēki, kuri spēj stāvēt pāri tukšām runām, cilvēki, kuru palīdzība un pleca sajūta vienmēr pavada mūsu komandu ceļā uz sacensībām. Viņi ir Paralimpisko spēļu medaļas neredzamā puse. Un tāpēc tik ļoti svarīgi, lai viņi nepaliek ārpus kadra tajās reizēs, kad Valsts godina sportistu sasniegumus. Viņiem ir jābūt kadrā. Līdzās.
Piedaloties para iejādes komandas darbā ikdienā, redzu, cik daudz laika un resursu prasa šis sporta veids gan no sportista, gan no ģimenes, gan apkārtējiem. Esmu gandarīts, ka Riharda ieguldītais milzīgais darbs atnesis viņam un komandai divas sudraba godalgas, kas nu ierakstītas arī Paralimpisko spēļu vēsturē.
Mums ir paveicies būt izcilai komandai. Ir izdevies apvienot spēkus ceļā uz savu virsotni un satikt domubiedrus, kuri saprot, ka parasports ir vēl viens veids, kā mazināt stereotipus par cilvēku ārējo čaulu. Es ceru, ka mēs visi kopā un katrs atsevišķi spējam mainīties.
Tokijas spēļu laikā Starptautiskā Paralimpiskā komiteja sāka kampaņu "mēs 15". Kampaņa attēloja Paralimpisko spēļu atlētus – no vienas puses cilvēkus ar invaliditāti, no otras - tieši tādus pašus cilvēkus kā mēs. Pēc "mēs 15" rīkotāju apkopotā, visā pasaulē gandrīz piecpadsmit procenti cilvēku ir ar kādu invaliditāti. Vienam redzamāku, citam grūtāk saskatāmu. Arī Latvijā paralimpiešu mums līdzās ir ļoti daudz. Un ja viņi vēl nav izgājuši spēļu arēnās, iespējams, viņi nav satikuši kādu, kas viņus stiprinātu un atbalstītu. Kādu, kas ir līdzās.
