Pēdējo gadu laikā Latvijā parādījušies ļoti daudz jauni cīkstoņi, kuri pārstāv Latviju starptautiskā arēnā. Viņi startē tādos sporta veidos, kā jauktā cīņu māksla (MMA), bokss, karatē un kikbokss, ceļot Latvijas karogu populāru organizāciju čempionātu sacensībās.
Šodien Latvija var lepoties ar daudziem cīkstoņiem, kuri nes valsts vārdu tādu slavenu cīņu šovu organizācijās, kā "PFL", "KSW", "Karate Combat", "Glory", kā arī "Golden Contract". Profesionāļi Kristaps Zīle, Aleksandrs Čižovs, Artjoms Ramlavs, Oļegs Jemeļjanovs, Daniks Vesnenoks, Ričards Bolotņiks un Edgars Skrīvers sporta virsotnes sasnieguši tikai un vienīgi ar savu spēku un atbalstītāju palīdzību.
Diemžēl šobrīd cieš visas sfēras, tāpat arī sports. Kas notiks, ja krīzes un paaugstināto cenu dēļ sponsoriem vairs nebūs iespējas sniegt savu atbalstu? Vai cīkstoņi varēs turpināt savu profesionālo karjeru bez kvalitatīvām sporta nometnēm un bez nopietnas sagatavošanās? Es vienmēr uzdodu sev jautājumu - kurā brīdī valsts palīdzes tiem, kuri ceļ Latvijas karogu starptautiskā arēnā?
Kas ir nepieciešams profesionālam cīkstonim? Lai treniņu process būtu pareizs, galvenais ir treneris, kurš cīkstoņiem velta savu laiku. Citiem vārdiem sakot, treneris ir laika sponsors, viņš sniedz atbalstu treniņnometnē un motivē sportistu. Ja tas būtu jāpaveic tikai ar saviem spēkiem, sportistam būtu fiziski un morāli grūti.
Nepieciešams arī fiziskas sagatavotības treneris, kurš visu laiku seko līdzi programmai, lai sportists savu ķermeni sagatavotu pareizi. Ļoti svarīgi nodot arī nepieciešamās analīzes, lai uztura speciālisti varētu novērst trūkstošo vitamīnu deficītus. Lietot vitamīnus bez ārsta rekomendācijām un analīžu nodošanas ir vienkārši kaitīgi veselībai.
Nepieciešams arī sparingu laiks, bet tas atkarīgs no iespējām. Daudzi sparingus sarunā vietējiem cīkstoņiem Daži vēlas saņemt atalgojumu par sparingiem, bet protams, ir tādi, kas to dara bez maksas, tādējādi sniedzot savu atbalstu. Tie, kuri var noorganizēt sparinga pretiniekus no ārzemēm, to visbiežāk dara divas nedēļas pirms cīņas nedēļas. Tas nozīme apmaksāt sparinga partneru honorāru, nakšņošanu, ēšanu un visu pārējo. Taču ir arī kautrīgi sportisti, tādu nav daudz, bet viņi tomēr ir. Viņi kautrējās uzrakstīt kādam no vietējiem un vienkārši turpina gatavoties savā ierastajā procesā bez sparinga pretiniekiem.
Lai sagatavotos cīņai, vislabāk ir aizbraukt uz treniņnometni ārzemēs viena līdz trīs mēnešu garumā. Populārs galamērķis treniņnometnei ir Taizeme un Dubaija. Vēl sagatavošanās cīņām bieži notiek "All Stars Gym", kas atrodas Šveicē. Tomēr ceļš, nakšņošana, treneri, ēšana maksā ļoti dārgi.
Cik bokserim izmaksā, piemēram, magnētiskā rezonanse? 130 eiro? Šādi summējas lielas naudas.
Kāpēc valsts atbalstu var saņemt tikai olimpieši? Kāpēc šodien šo vadošo cīkstoņu treneri paaugstināto rēķinu dēļ publiski prasa finansiālo palīdzību sociālajos tīklos, lai vienkārši nevērtu ciet savu cīņu zāli? Manuprāt viens no galvenajiem sponsoriem ir tieši treneri, jo viņi iegulda un ziedo laiku, pārdzīvojumus un vienmēr ir finansiāla atbalsta meklējumos, neraugoties uz to, vai pie viņiem zālē trenējās profesionāļi vai amatieri.
2014. gada rudenī pasaules čempionāts kikboksā risinājās Itālijas pilsētiņā Kararā, un tur Azerbaidžānas izlases pārstāvji Latvijas sportistiem stāstīja par balvu honorāriem savā dzimtenē. Valsts piešķir naudas balvas par katru nopelnīto medaļu starptautiskajā līmenī, savukārt mums tādas motivācijas nav.
Es saprotu, ka tajā brīdī, kad kāds no sportistiem izcīna jostu/specbalvu/medaļu, tad uzreiz, kā ierasts, rodas paaugstināta uzmanība. Ja cīkstonis uzvar, tad viņš ir mūsējais, bet, ja zaudēja, tad viņš paliek viens pats.
Šodien priecājos par to, ka lēnā garā sāk parādīties sadarbības atbalsts uz draudzības pamata, kad vietējie sportisti dalās ar kontaktiem. Varbūt tas nācis no ārzemēm, kur profesionāļi iesaka talantus lieliem sponsoriem. Agrāk Latvijā pastāvēja uzskats: "Es pats to sasniedzu, tad tu arī aizej un pats to izdari".
Varbūt ar laiku lielie čempioni, gada sportisti arī sāks kaut ko dāvināt jaunākai paaudzei, popularizējot ne tikai sevi un savu amatu, bet arī piemēru, kā vajag rīkoties profesionāļiem. Ir tāds ļoti motivējošs jēdziens "Give back". ASV zvaigznes un mākslinieki zem šī lozunga ziedo finansiāli, būvē kaut ko sporta veidu labā, vai nodrošina operācijas bērniem, kuriem mazāk paveicas šajā dzīvē. Piemēram, ja cīkstonis nopelnījis pieklājīgu honorāru, tad viņš varētu aizbraukt pie bērniem uz savu pirmo sporta zāli, nopirkt 20 cimdus un tos viņiem uzdāvināt. Protams, atradīsies heiteri, bet būs arī cilvēki, kuri novērtēs šo rīcību un uzskatīs to par paraugu nākamajai paaudzei.
Atgriežoties pie sākotnējās tēmas, varbūt valsts līmenī kādam ir iespēja pasekot līdzi tam, kas notiek vietējā tirgū un būt blakus potenciāliem čempioniem pirms tam, kad viņi kļūst par tiem. Pandēmija pagāja, bet vieglāk nekļuva. Paies arī šī ziema, bet, kur ir garantija, ka 2024. gadā ziema būs vieglāka?
