Lai piedod Latvijas sportisti, kuri šo manu eifēmismu uztver attiecinātu uz sevi – ne – šajā gadījumā ar skumju ironiju es apzīmējumu "bārenīši" veltu atzīto sporta federāciju funkcionāriem.
Tāds "bāra bērniņš" ir arī cits vārds, kuru jau gadiem piesauc, runājot par sporta finansējumu un jo sevišķi – par prēmiju izmaksu. Tas ir vārds "kritēriji", kuru kā Bībeles citātu attaisnojumam piemin "bārenīši"(jo taču rakstīts un pienākas) un ar kuru kā ar mušu pletni atgaiņājas sporta padomes locekļi – jo, lūk, piešķīrumu vadījuši "kritēriji".
Ja Latvijas politiķi individuāli un brīvstāvoši ir ar tieksmi parādīt kādu valstsvīra gara blāzmu, tad, nonākot komisiju un darba grupu iekšienē, kļūst par amorfu masu, kuras iekšienē piemirst, ka viņu pašu un neviena cita rokās ir šos "kritērijus" arī pielāgot reālajai dzīvei un laika garam.
Šķiet tikai loģiski, ka tās vērtības, kurām jāatspoguļo Valsts apbalvojumi un augsto sasniegumu sporta prēmēšana ir Valsts patriotiskais tēls, valsts sporta izglītības izvērsta piramīda ar sporta skolu, sporta augstskolu un klubu līmeni, ka pazīme pēc kuras izšķirt Valsts prēmijas piešķīrumu ir sporta veida piederība Olimpiskajam un Paralimpiskajam sporta elites olimpam.
Nemaz nerunājot par kādiem citiem principiem, Latvijas Valsts apbalvojumu (jā naudā vērtētu – taču Valsts atzinību) saņem cilvēks, kas nav Latvijas pilsonis. Taču "kritēriju" ierāmējums to pieļauj.
Un lai gan parasti tiek sacīts, ka nav glīti ieskatīties kāda cita maciņā – es atļaušos norādīt uz 2019.gada kliedzošāko nejēdzību sporta prēmiju sadalē, kur četri makšķernieki katrs laivā un viņu palīgi krastā katrs saņem vairāk "kritērijam" atbilstošu naudas balvu nekā Latvijas Paralimpiskās komitejas jaunatnes parasporta novirziena aktivitātes visā valstī, visa gada garumā uz 2020.gadu kopumā. Neattīstot tālāk tēmu – vai parasports ir līdzvērtīgs un samērojams ar "īsto sportu" – es tiešām uzskatu, ka četru kungu HOBIJS laivā nav Valsts apbalvojumam pat i' ne tuvu.
Jo hobijs.
Ja Jums tīk griezt Rubika kubu, ja tīk veidot mājiņas no sērkociņiem, ja patīk krāt pastmarkas – lai notiek tā. Tā ir jūsu laika investīcija nodarbē, ka jums raisa prieku, nomierina un atbrīvo darbam. Lūdzu. Taču "kritērijus" izmantot un šādu Valsts prēmiju pieprasīt..
Būtu jābūt pilnīgi skaidram, ka tieši olimpiskā un paralimpiskā dimensija, līdztekus sportistu izglītības ceļam ir galvenais virziens ap kuru būtu jākoncentrē Valsts prēmijas – stimulējot sportistus un jauniešiem darbos parādot – ja būsi viens no Murjāņu un vēlāk Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā studējošajiem, tev būs vieglāk tuvoties augstākiem mērķiem. Jāmeklē "kritēriji" čempionu pirmo treneru lielākai stimulēšanai, lai reģionos turpinātu attīstīties savu sporta atzari un Dobele būtu handbola kalve, Jēkabpils – volejbola galvaspilsēta, bet Tukumā visiem būtu skaidri zināms ceļš uz vietējo šaušanas centru.
Vasarā sporta interesentiem un arī tiem pašiem "bārenīšiem" neoficiāli un pusoficiāli bija iespēja iepazīties ar funkcionāru kolēģijas gatavoto uzmetumu par to kā nākotnē rīkoties ar "kritērijiem". Tabula cita starpā ierindoja līdzvērtīgā atbalsta saņēmēju grupā sporta dejas, florbolu un volejbolu, savukārt citā "kritēriju" ailē līdzās atradās aerosports un bobslejs ar orientēšanos, pie kam modelēšanā līdzās bija kā "masveidība" tā "interese Latvijā".
Es nespēju iedomāties, kā jūtas kāds vieglatlēts vai peldētājs, kurš iekarojis savu vietu uz Eiropas vai pasaules čempionātu godalgoto pjedestāla, ja tam blakus Valsts tieši tāpat apbalvo hobijs sportu, vai pseidosportu (ja atceramies, savulaik t.s. sniega volejbols tika izgudrots tikai ar mērķi "bārenīšiem" nokampt pīrāga daļiņu no kopēja sporta finansējumam paredzētā apjoma). Es arī nespēju iztēloties kā jūtas paralimpieši, aiz kuru mugurām sačukstas "kritēriju" apoloģēti, jo konkurence jau nemaz neesot TIK liela.
Četratā – laivā. Nu, protams, konkurence taču tur milzīga un vēl pareizo pludiņu, āķi un makšķerauklu piemeklēt..
Kamēr politiķi kā runči ap karstu piena bļodiņu staigās ap valsts naudas kuļķeni un "bārenīšiem" dalīs finansējumu bailēs ka tik kādu labu cilvēku neaizvainot, Valsts apbalvojumi sporta būs bieži pat viduvējību un apšaubāmības atbalsta instruments.
Bet tam būtu jābūt Valsts lepnuma un Latvijas gada balvas sportā svētku galvenajam mirklim.
Es varu vienīgi rakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim un ar šo domu dalīties šeit – publiskajā diskusiju telpā. Es varu vien cerēt, ka Latvijas politiskajās partijās, kuru pārstāvji ieņem ilglaicīgus un īstermiņa amatus, kuros lemj par Valsts atbalstu sportam, spēs beidzot, reizi par visām reizēm, lemt Valstiski, dalot Latvijas Valsts finansējumu sporta attīstībai un atcerēsies, ka galvenā ir investīcija cilvēkos, un tikai tad dzelšos un betonā.
Cilvēkos.
Jo mēs katrs – mēs esam Latvija!
