Šajās dienās divi svarīgi notikumi ar Latvijas valstsvienību piedalīšanos - Eiropas čempionāts sievietēm tikko kā beidzies, pasaules U-19 čempionātā visas izšķirošās spēles vēl tikai priekšā.

Galīgi nepretendējot uz kādu dziļāku analīzi,  pēc redzētā var secināt, cik atšķirīga tomēr ir spēle, tāpat emocijas un noskaņojums. Šoreiz salīdzinājums nav par labu sieviešu izlasei. Lai cik diplomātiski nebūtu arī iegūtās astotās vietas vērtējumi, īsta gandarījuma par turnīru nebija. Ne jau tikai iegūtās vietas un pašas spēles dēļ, tā īsti nebija skaidrs kāpēc tā un ne savādāk.

 Treneris grieķis Georgs Dikeulaks nu atkāpies no amata, par aiziešanu no izlases paziņojušas divas ilggadējās spēlētājas Gunta Baško un Ieva Kubliņa. Daudz runāts par paaudžu maiņu, par cerīgu komandu nākotnē, bet no jaunajām droša pamatsastāva spēlētāja ir tikai Elīna Babkina. Pārējām vai nu neuzticas treneri vai arī nav par ko uzticēties.

 Nevar visu turnīru spēlēt tikai ar dažām spēlētāju maiņām. Labi, ja uzdevums bija sasniegt ceturtdaļfinālu un tādēļ šāds apzināts solis, tad nav ko pārmest. Visiem tomēr kremt, ka Latvija netiks uz Londonas olimpiskajām spēlēm, jo pirmais piecinieks Eiropā netika sasniegts. Pēcāk kvalifikācijas turnīrs noteikti būtu pārvarams, jo citu reģionu otrās , trešās labākās komandas  tālu atpaliek savā meistarībā.

Vai pārmest galvenajam  trenerim vai tiem, kas viņu izvēlējās?   Par Dikeulaku neviens neteiks, ka viņš slikts speciālists, to pierāda  iepriekš sasniegtais ar dažādām komandām , tomēr mūsu basketbola specifikai laikam gan ne tas ideālais variants. Ja nevarēja dabūt Gundaru Vētru , varbūt tomēr vajadzēja uzticēties kādam citam  mūsu speciālistam. Grieķis it kā centās kaut ko mainīt spēles stilā, bet no izslavētās aizsardzības pēdējās trijās spēlēs neredzējām itin nekā. Un pēdējais iespaids allaž tas spilgtākais, tas arī rada tās  ne visai patīkamās emocijas par sniegumu Polijā. Plus vēl visam pati basketbola atmosfēra - Lodzā faktiski tušas skatītāju tribīnes un pat izšķirošajās spēlēs par medaļām  milzu ažiotāžu nemanīja.

Ikvienam parastam līdzjutējam  skaidrs - izlase bez Anetes Jēkabsones-Žogotas uz kaut ko dižu nepretendēs. Vismaz pagaidām nē, jo bez Anetes (brīnumnūjiņas) spēle ir pavisam citādāka. Arī mūsu līdere var kļūdīties, aizmest garām, tomēr ar viņu laukumā pārējām ir pavisam cita ticība kopējai uzvarai un arī savām spējām šajā ansamblī. Jā cīnās, skrien, atdod visus spēkus arī pārējās, bet basketbols tomēr ir spēle, kurā skaita iemestos punktus, tieši tas galvenais rādītājs. Šis aizrādījums attiecas arī uz vienu no komandas tagadējām līderēm. Nevar mest garām absolūto vairumu metienu.

Par redzēto pasaules U-19 čempionātā pavisam citas emocijas. Valmierā uz Latvijas izlases spēlēm tribīnes pārpildītas un gana emocionāls un arī jau meistarīgs basketbols. Pavisam droši, ka daudzus patīkami pārsteidza ne tikai rezultāti, bet arī mūsu jauniešu parādītais sniegums. Zaudējums pēdējā apakšgrupas spēlē gan nedaudz šo iespaidu pabojāja, taču tik garā un saspringtā turnīrā bez neveiksmēm neiztikt. Norakstīsim to uz nelielo pašpaļāvību saviem spēkiem pēc uzvaras pret Austrāliju, milzīgo karstumu zālē un līdz ar to grūti notveramām bumbām. Toties mūsējie cīnās, nepadodas, tic viens otram , turklāt galvenais treneris Ziedonis Jansons uzticas ne jau tikai sešiem, septiņiem spēlētajiem vien.It kā klusi un mierīgi gatavojušies, izlasi vada pašu bāleliņš un nevis kāds ārzemju dižais specs, bet lietas it no rokas un tīkami skatīties . Gan uz pašu spēli, gan emocijām kādas valda, tāpat arī paklausīties  pašu spēlētāju  vai trenera spriedumus starplaikā vai pēc cīņās. Neviltoti, vienkārši un līdz ar to saistoši.

Daudziem nu bija iespēja redzēt mūsu jauno NBA draftēto Dāvi Bertānu un salīdzināt viņu ar citiem labākajiem jauniešiem. Dāvis nav slikts, taču ne jau  viņš vienīgais ir komandas līderis. Pat grūti tā pateikt, kura ir tā lielākā jaunā zvaigzne U-19, laikam katrā spēlē kāds cits. Tagad var tikai minēt, kā attīstīsies katra tālākā karjera, bet lietaskoki ir daudzi. Veiksmīga apstākļu sakritība, atbilstošas komandas un treneri un pēc gadiem vairāki pašreizējie  padsmitnieki var uzspīdēt. Kasparam Vecvagaram vispār vēl tikai 17 gadu, bet viņš jau stabils pamatsastāva spēlētājs. Emocijas-  tieši tas skatītāji grib redzēt sportā  visvairāk, īpaši  komandu sportā. Mūsu jaunajiem basketbolistiem to netrūkst un jācer uz labu turnīra turpinājumu Rīgā.

Neba baltieši padsmitnieku gados fiziski ātrāk nobriest , tomēr pats basketbols ir ļoti labs un emocijas reizēm pat dienvidnieciskas, bet ne pārspīlētas. Treneris  Ziedonis Jansons ir mācējis atrast kopēju valodu ar puišiem - kā savējais, taču noteikti ar pietāti un uzticēšanos no spēlētāju puses. Tieši tāds un turklāt savs basketbols mums vajadzīgs. Pašu izaudzinātie spēlētāji, pašu treneri un ir arī rezultāts. Kāda jēga maksāt naudu citiem, ja beigās iznāk kā ar bēdīgi slaveno dāņu profesoru pārtikas jomā? Jānotic sev un savām iespējām un viss būs kārtībā.  Grūti  tā salīdzināt, bet vismaz līdz šim redzētais U-19 jauniešu izlasei dod krietnu plusu, pretstatot sieviešu izlasei. Nav runa par vietu, rezultātu, bet pašu spēli, emocijām un gandarījumu skatītājiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!