Cits brauc uz Nicu (un netālo Monako) par bargu naudu. Ernests Gulbis saņēmis Nicas turnīra rīkotāju speciālo uzaicinājumu jeb wild card. Tas tikai apliecina, ka tenisa sabiedrība viņam joprojām tic, neba jau kādu tāpat vien uz turieni aicina. Tāpat uzreiz jāpaskaidro, ka ATP profesionālajā līmenī šādus uzaicinājumus nepērk un tāpat vien nedāļā - pasaulē pietiek bagātu ļaužu un ja visu varētu nopirkt, tad šādos turnīros regulāri spēlētu arī daži amatieru līmeņa tenisisti.
Jautājums ir pavisam cits - vai pats sportists sev tic un vai viņa iespējām tic mūsu pašu līdzjutēji? Var jau , protams, runāt par Latvijas hokeja faniem kā labākajiem pasaulē - tas ir subjektīvs jēdziens un nav jau īsti ar ko salīdzināt, mūsu valstī tādā mērogā fano tikai par hokeju, kamēr citviet pāri visam ir sporta karalis futbols un vēl daži itin populāri veidi. Latvijā citos veidos fanošana nav tik izteikta, reizēm ir gluži otrādi, izteiktu negatīvismu var saņemt tikai no pašu līdzjutējiem. Vismaz tiem, kas anonīmi par visu gudri spriedelē un kuriem ir laiks to visu darīt. Acīmredzot, vai nu miljonāri, vai bezdarbnieki.....
Skaidrs, ka Ernestam pašlaik spēļu prakses faktiski nav nekādas. Māla seguma laukumos aizvadīti tikai trīs mači šogad un tie paši aprīlī. Sezona šajā segumā jau tuvojas savai kulminācijai un vienlaikus izskaņai - "French Open" Parīzē. Vai Gulbim izdosies labi sagatavoties šim turnīram? Nav izslēgta arī pozitīva atbilde, ja vien pašam būs viss kārtībā ar veselību. Pēdējā laikā problēmas ar elpošanu, vai tās saaukstēšanās sekas vai kas, bet ar antibiotikām organismā nekāds cīnītājs nebūsi. Ja melnā strīpa būs pāri, varam sagaidīt ko labu. Nicas izloze Gulbim nav slikta.
Itālietis Fābio Fonjīni gan pašlaik ir augstāk reitingā par mūsu līderi un viņš specializējas tieši spēlei šāda seguma laukumos, taču kopumā nekā diža no viņa nav. Ja pretinieks pats neatdod spēli, Fonjīni uz brīnumiem nav gatavs. Ne tik sen Deivisa kausa izcīņas mačā Montekatīni Itālijas tenisists pret mūsu līderi bija pavisam nevarīgs. Arī turpmākie pretinieki varētu nebūt pārlieku bīstami, bet nav jau jēgas dalīt lāča ādu, pirms ķepainis vēl mežā. Par Ernestu Gulbi un viņa stabilitāti mēs pašlaik nezinām neko un iespējams ir gan galīgs fiasko, gan veiksmīgs turnīrs.
Nesen kā speciāli pārlasīju Borisa Bekera un Andrē Agasi autobiogrāfijas. Cik bieži gan abi runā par tenisa mešanu pie malas! Bekers- vairāk psiholoģiskā spiediena un arī traumu dēļ, Agasi - hronisko muguras sāpju un tēva psiholoģiskā terora dēļ. Visbiežāk šīs runas ir pēc zaudējumiem, faktiski vienmēr. To zina ikviens, kas kaut vai amatieru līmenī spēlējis tenisu. Var būt melnās dienas, nekas neizdodas un tad vienkārši vari sākt nolādēt visu , ko dari. Gribas visu mest pie malas, bet tad atkal ir veiksmīgākas dienas un labāka spēle, noskaņojums mainās. Teniss iemāca strādāt ( tas jau citāds no Džona Makenroja) un tam tiešām jāpiekrīt - ja vari tikt galā ar sevi, visas pārējās problēmas ir pārvaramas. Bez darba un ciešanām rezultāta nebūs, viegli tas dažkārt izskatās tikai pasaules labāko tenisistu spēlē. Tomēr arī Nadals, Džokovičs, Federers smagi strādā treniņos, ievēro režīmu un tikai tā ir iespējams ilgstoši noturēties pasaules labāko skaitā .Protams, nāk uzvaras, stiprinās arī paša pārliecība un dažos mačos jau uzvar tikai un vienīgi savas pārliecības dēļ, pretinieks bieži tīri tehniski vai fiziski ne ar ko nav sliktāks.
Par Gulbi un viņa iespējām laikam gan nevienam pašlaik nekas nav īsti skaidrs. Ja nu kāds spēj, tad tas ir viņš, lai piedod visi pārējie. Ernests gan tūdaļ atkal zaudēs daudz punktu un reitingā no 63.vietas noslīdēs vēl par nepilnām 20 pozīcijām, bet ne tas ir galvenais. Svarīgākais ir spēle, veselība un psiholoģiskā pārliecība turpmāk. Ja esi varens, tad arī pēc savainojumiem ātri reitingā pacelsies augstāk - te var minēt bezgala daudz piemēru, sākot no Agasi un beidzot ar šiem laikiem - del Potro un Simonu.
Pēdējā laikā nespēlē arī Anastasija Sevastova un tas tikai vēlreiz apliecina, cik grūti profesionālajā tenisā noturēties esošajā līmenī , kur nu vēl kāpt augstāk. Nedienas ar pēdu, zaudējumi, jau dzirdēts par dažām nesaskaņām ar līdzšinējo treneri Martinu Rutneru. Sevastova arī turnīros nespēlē gana ilgi un vairumam pat nav nojausmas, ko viņa pašreiz dara. Vien divas spēles un divi zaudējumi māla laukumos aprīlī. Šonedēļ Anastasija nespēlēs nedz Strasbūrā, nedz Briselē, bet jaunnedēļ jau klāt "French Open". Dzimtajā Liepājā Nastjas nav, viņu medī gan žurnālisti, gan LOK olimpiskā kalendāra izdevēji, bet pagaidām klusums. Jācer - pirms vētras un nevis beigu sākums profesionālajā sportā. Sevastova vienmēr tikusi raksturota kā stabila spēlētāja, kas soli pa solītim virzās profesionālajā tenisā uz augšu. Tā arī bija, kaut pēdējie mēneši šo pieņēmumu apgāž. Jācer - īslaicīgi. Izsisties tenisā ir ārkārtīgi grūti, bet noturēties elitē - vēl sarežģītāk, jo jāaizstāv punkti, turklāt arī pretiniekiem vairs neesi nekāds tumšais zirdziņš.