Pēteris Apinis: Gadu mijā par sportu un Latvijas olimpisko komiteju
Foto: DELFI

2021. gads Latvijas sportam un iedzīvotāju sportotspējai bija traģisks. Latvijas valdības stulbo un nepamatoto lēmumu dēļ sports tika ierobežots, apkarots, aizliegts. Sports tika aizliegts ne tikai telpās, sporta zālēs, baseinos un trenažieru telpās, sports bērniem reāli tika aizliegts pat stadionā un mežā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ja kopā slēpojam tika saskaitīti vienpadsmit bērni, tad kāds "stukačs" čakli zvanīja policijai un treneris tika bargi sodīts. Nerunāsim par kameršļūkšanas aizliegumu, rindām pie slēpošanas trasēm, jo Kariņam&Co tieši kameras šķita baisākais vīrusa pārneses mehānisms. Visus sporta ierobežojumus izdomāja dažādi politiķi, politiķu padomnieki un ierēdņi – ārsti, pat Veselības ministrijai pietuvinātie Uga Dumpis un Juris Perevoščikovs jau sen ieteica jebkādus ārtelpu sporta veidus (atcerēsimies, ka 2020. gada Rīgas maratons no epidemiologu viedokļa bija drošs, bet Ministru kabinetā atradās īpaši sporta un veselības pārzinātāji, kas maratonu aizliedza).

Bērnu sporta ierobežojumos un līdz ar to – bērnu veselības graušanā Latvija pārliecinoši ieņēma līderpozīcijas Eiropā, un tieši sportošanas aizliegumi samazināja bērnu imunitāti un lika pamatus lielākai Covid–19 incidencei Latvijā. Latvijā līdz 28% pieaudzis bērnu skaits ar lieku svaru vai aptaukošanos.

Pasaulē ne uz vienas bumbas, tīkla, groza vai ripas nav atrasts SARS-CoV-2 tādā incidencē, ka varētu pārnest slimību. Pasaulē nav pierādīta vīrusa pārnese ārtelpu sportā.

Valstīs, kuru valdībās ir aktīvi cilvēki ar veselības pratību, valdības veicināja sportu bērniem un amatieriem kā imunitāti veicinošu un saslimstību samazinošu jomu. Latvija nav starp šīm valstīm.

Kāds ir Kariņa valdības 2021. gada pienesums sportā un jaunatnes veselībā?

  • Vismaz dažos sporta veidos, kur augstākie sportiskie rezultāti tiek sasniegti 16–20 gadu vecumā (sporta un mākslas vingrošana, sporta dejas, peldēšana utt.) radīts pārrāvums uz desmit gadiem. Sportisti, kas nav trenējušies savā specifiskajā jomā gadu, nevar sasniegt dižus rezultātus.
  • Daudz jauno sportistu (īpaši hokejā, basketbolā, volejbolā) pārcēlās uz citām valstīm, īpaši uz Somiju, Igauniju, Skandināvijas valstīm, kur ierobežojumu bērnu sportam nebija. Vai šie jaunie sportisti atgriezīsies Latvijā, laiks rādīs.
  • Pilnībā iznīcināts amatieru sports. Tagad, kad sporta zālēs vakcinēti un Covid–19 pārslimojuši sportisti varētu atgriezties, sportotgribētāju skaits samazinājies daudzkārt. Nekas nav sliktāks kā pārtraukums amatiersportā, kur jau tāpat sports nozīmē nopietnus laika un finanšu resursus. Mana prakse rāda, ka amatieru un veterānu līgās pēc atgriešanās no mājsēdēm un lokdauniem divu gadu garumā, ļoti pieauga traumatisms – vecāka gadagājuma sportisti pēc pārtraukuma traumēja plecu, elkoņu, ceļu un potīšu locītavas, saites, muskuļus. Bija arī smagākas traumas.
  • Sacensību trūkums visiem, kas nebija izlases līmenī. Sportisti mēdz būt dažādi – citi uzplaukst jauniešu un junioru vecumā, citi vēlāk. Nepieļaujot sacensties tiem, kas nav iekļuvuši Latvijas jauniešu vai junioru izlasē, liela daļa no lielā sporta tika svītroti uz visiem laikiem. Tas attiecas gan uz individuāliem, gan komandu sporta veidiem.
  • Pieaudzis smēķētāju īpatsvars, īpaši bērnu vidū ar karsējamo tabaku, elektroniskajām cigaretēm, kas vienmēr ir vārti uz cigarešu smēķēšanu. Pēc BIOR notekūdeņu pētījumiem mēs varam pārliecinoši apgalvot, ka šogad pieaugusi alkohola, narkotisko vielu un īpaši – jauno ķīmisko apreibinošo vielu lietošana. Sportošanas aktivitāte tautā vienmēr ir antagoniska narkotisko, apreibinošo, atkarību veicinošo vielu lietošanai.
  • Strauji pieaugusi depresijas, stresa spriedzes un trauksmes incidence (īpaši) jauniešu vidū.


Secinājums – Kariņa valdības veiktie nepamatotie sporta ierobežojumi ir noziedzīga, ar sabiedrības veselību nesaistīta rīcība, kas ilgtermiņā atstās sekas gan Latvijas sporta, gan iedzīvotāju veselības rādītājos.

Latvijas Olimpiskā komiteja risinājumu meklējumos

17. decembrī Latvijas Olimpiskās komiteja atklāja projekta "Sporto visa klase" astoto sezonu. "Sporto visa klase" nozīmē, ka katram tā dalībniekiem (bērni no 2. līdz 6. klasei) jāsporto katru dienu. Šogad projektā piedalās 314 klases – vairāk kā 7000 bērni no 106 skolām. Projekts uzsākts ar mērķi veicināt bērnu vēlmi nodarboties ar sportu un veicināt viņu kustību daudzumu. Projektā pārstāvētas 36 no 43 pašvaldībām. Projekts "Sporto visa klase" norisinās jau astoto gadu, un tas ir izaudzis daudzkārt. Tiesa, šo rindu autora sapnis būtu projektā ieraudzīt "Sporto visas klases", proti – lai katrs Latvijas skolēns sportotu katru dienu.

Kāpēc es izceļu tieši šo aktivitāti un ticu tai? Visā Eiropā, bet īpaši Latvijā, raksturīga tendence plaši stāstīt – kā iespaidot veselību, bet realitātē – veikt tikai pilotprojektus un pētījumus, bet naudu grūst profesionāļu sportam un sacensībām. Filozofija "Veselība visās politikās" ir zināma jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, bet politiķi to atceras tikai kaismīgos vārdos tribīnē, bet nekad – realitātē. Domāt stratēģiski veselības jomā nozīmē domāt gan īstermiņā, gan vidējā termiņā, gan ilglaicīgi. Eiropā pieaug neizmantoto sporta celtņu skaits, bet cilvēkiem pietrūkst, kur sportot. Es šeit nerunāju par Sarajevas, Atēnu vai Soču olimpiskajiem kompleksiem, kas lēnām aizaug kokiem un nekad netiks reāli izmantoti –, šajos kompleksos nekad nebūs ne aktīvu sportistu, ne ieinteresētu skatītāju. Politiķi ir gatavi izmest simtiem tūkstošu par lielā sporta būvēm, nedomājot par to izmantošanu ārpus sacensībām. Latvijas valdība arī šodien lepojas, ka pielēmuši miljonus no nodokļu maksātāju naudas iztērēt tuvākajos gados rallijiem un ūdensmotosacensībām, kur skatītāji sporto ar alus kausu. Rallija aktivitātes pat ne mazākā mērā neveicina tautas sportošanu (pretstatā sporta spēlēm – ir pieņēmums, ka, noskatoties lielo futbolu, simtiem un tūkstošiem puiku metas spēlēt bumbu paši).

Centrāleiropā, bet šajā ziņā Latvija nudien ir piemērs, gandrīz nemaz netiek rēķināta pievienotā vērtība sportā investētajiem līdzekļiem – visefektīvāk naudu ir ieguldīt bērnudārza un pirmsskolas sporta zāles iekārtošanā un aprīkojumā ar maziem bērniem paredzētām bumbām, vārtiem, groziem, tīkliem un sporta spēlēm.

Skaļie projekti attaisnojas tikai un vienīgi bērnu sportā, kur vienlaicīgi tiek veicināta bērnu fiziskā un garīgā veselība, izaugsme, attīstība un vienlaikus ir iespējams, ka no sportojošās klases izaugs olimpietis, pasaules klases sportists vai treneris. Vēlos piebilst, ka Latvijas Olimpiskā komiteja jau ceturto gadu projekta ietvaros pasniedz arī speciālbalvas četrās nominācijās: aktīvākā pašvaldība, aktīvākā izglītības iestāde, atsaucīgākā klases audzinātāja, atsaucīgākais sporta pedagogs. Piebildīšu – projektā "Sporto visa klase" Latvijas Olimpiskā komiteja neizmanto nevienu valsts naudas grasi – visa nauda ir piesaistīta no sponsoru līdzekļiem.

Olimpiskā komiteja šogad – pelta un slavēta

2021. gadu raksturo viedokļu dažādība un savstarpēja neiecietība. Ļaužu dalīšana vakcinētajos un nevakcinētajos radījusi neiecietību pret vakcināciju un medicīnu, kā rezultātā, piemēram, samazinājusies vēža skrīninga aptvere.

Vissliktākajā formā līdzīgas tendences parādījās sportā. Uzradās neticami daudz sporta ienaidnieku, kas zvanīja policijai ieraugot jebkādas sporta aktivitātes. Klasisks piemērs bija orientēšanās treniņdistance, kas bija izlikta Gaujas labajā krastā dažus kilometrus no Līgatnes pārceltuves (tuvākās mājas – 3 km attālumā). Princips – atbrauc sportotgribētājs, kas pats internetā izprintējis karti, dodas savai meistarībai un vecumam atbilstošā meža distancē. Garāmbraucoši makšķernieki izsauca policiju, jo viņiem likās, ka mašīnas Gaujas krastā noteikti izplata Covid–19. Tieši tāpat likās Pārgaujas policistiem.

Sporta organizācija no sanāksmēm pārvācās uz zoomu. Sportošana tika ierobežota, bet sportiskās aktivitātes izpaudās ar kašķīgām publikācijām internetā. Šķiet, personiskas nepatikas dēļ tika slēgts žurnāls "Sports", manuprāt – ļoti kvalitatīvs izdevums, ko ilgus gadus veidoja Latvijas žurnalistikas leģenda Dainis Caune.

Sava kritikas deva tika Latvijas olimpiskajai komitejai – gan par bukazīnu "Olimpiskā dienasgrāmata", arī par Vaidera balvas neesamību, gan par uzstādījumu maiņu. Šo rindu autoram bijusi laba sadarbība gan ar Vilni Baltiņu, gan Aldoni Vrubļevski, gan Žoržu Tikmeru, un visus šos Goda vīrus labprāt rādu par Latvijas lepnumu. Tas, ka katram LOK prezidentam ir cits vadības stils, citas prioritātes, atšķirīga sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministriju, tas ir saprotams – diez vai lielas struktūras vadītāji varētu tikt klonēti. Tas, ka šogad pēc Olimpiskajām spēlēm LOF izdeva nevis cietvāku grāmatu, bet bukazīnu, patiesībā nozīmē tikai un vienīgi naudas resursu taupīšanu, jo nepilna gada laikā divas olimpiādes. Gan Latvijas izlases brauciens uz Tokiju, gan gaidāmais ceļš uz Pekinu ir daudz dārgāks nekā jebkad iepriekš dalība Olimpiskajās spēlēs. Ne man skaidrot, ka regulāras aviosatiksmes uz Pekinu šobrīd nav, ka bobsleja un skeletona kamanu, un pat hokejistu inventāra pārvadāšana būs dārgs prieks, ka ir pilnīga neziņa par to – kas varēs piedalīties Olimpiskajās spēlēs kaut vai Latvijas hokeja izlases sastāvā. Neiedomājami ierobežojumi treneru, ārstu, fizioterapeitu dalībā Olimpiskajās spēlēs. Izolācija, testēšana, kontroles, ierobežojumi, vakcinācija. Un visam šim uzskaitījuma apakšā svītra un – nepietiekami naudas resursi.

Latvijas Olimpiskā komiteja – vīzija

Latvijas Olimpiskās komitejas vīzija 2030. gadam ir 50:50. Tas nozīmē – vairāk nekā puse Latvijas sabiedrības regulāri sporto (50%) un Latvijas Olimpiskajā komandā ir vismaz 50 atlēti. Par pēdējo piebildīšu tikai to, ka Pekinā, šķiet, vismaz 50 atlēti Latviju pārstāvēs, bet tas nav vienreizējs uzstādījums – 50 olimpiešiem būtu jāpiedalās katrās Olimpiskajās spēlēs, bet Parīzē tas nozīmē – vismaz vienas sporta spēļu komandas dalību.

Latvijas Olimpiskās komitejas izpildkomitejā esmu nonācis nevis tādēļ, ka sapņoju par Olimpiskajām medaļām, atbalstu lielu sporta sacensību organizēšanu Latvijā, Trīszvaigžņu balvas labākajiem un fotografēšanos ar sporta izcilībām. Mani uztrauc un interesē tie otrie piecdesmit – kā 10 gados sasniegt – lai puse no Latvijas iedzīvotājiem sportotu vismaz 30 minūtes 5 reizes nedēļā aktīvi. Sportotu –, nevis pastaigātos; sportotu, nevis rakstu dārzu; sportotu, nevis izliktos, ka kaut ko dara aktīvi. Tas ir neticami grūts uzdevums, jo pašlaik Latvijā tikai 18% iedzīvotāju sporto reizi nedēļā. Bet tie 50% sportotāju nav nekas neiespējams, jo jau šodien Skandināvijas valstīs (īpaši Norvēģijā un Islandē), Somijā, Jaunzēlandē, Austrālijā sportotāju skaitļi pārsniedz šos 50%. Vēl vairāk – Skandināvijas valstīs tiešām vecāka gadagājuma cilvēkiem rada motivāciju un iespējas nodarboties ar sportu. Ne velti Zviedrijas čempionātā orientēšanās sportā (tā esot arī vieglatlētikā) vecuma grupā 90+ piedalās vairāki desmiti sportistu (jā, tieši sportistu).

Un šeit es vēlreiz atgriezīšos pie Covid–19. Latvijā valdība apkarošanu valdība sāka ar ierobežojumiem soiālās palīdzības iestādēs un pansionātos – pacientus ieslēdza un viņiem neļāva pārvietoties tālāk par gultu. Sociālās aprūpes centros slimību ienesa personāls. Bezkustības dēļ ļoti daudz veco cilvēku ar Covid–19 nomira. Viņus nogalināja mazkustība nevis Covid–19.

Ja mēs salīdzinām rādītājus Zviedrijā un Latvijā, tad mirstība no Covid–19 Latvijā bija un vēl joprojām ir lielāka. Galvenā atšķirība ir no Covid–19 mirušo vecums – Zviedrijā tas ir par 10 gadiem lielāks un tuvojas 100 gadiem. Bet Zviedrijā nebija lokauta un nebija sporta ierobežojumu. Un tieši tāpēc, ka valdība neveica nepamatotus ierobežojumus, Zviedrijā ļaudis labprāt vakcinējās.

Manā pasaules uztverē sports nozīmē veselību un medicīnu. Es tiešām nezinu neko nozīmīgāku cilvēka primārajā, sekundārajā un terciārajā profilaksē – veselības saglabāšanā un atjaunošanā pēc slimības – kā fiziskas aktivitātes un sportu. Vēl vairāk – es tiešām ticu sporta dziedinošajām spējām onkoloģijā, psihiatrijā, ortopēdijā un daudzās citās jomās. Un galu galā – tieši uz sporta un fizisko kustību pamata ir būvēta rehabilitācija.

Tādēļ es par ļoti nozīmīgu uzskatu to, ko šodien veic Latvijas Olimpiskā komiteja. Protams, tā lielāko daļu sava laika un resursu velta labāko sportistu dalībai Pekinas Olimpiskajās spēlēs. Un tomēr – manuprāt tieši centieni pievērst tautu sportiskām aktivitātēm, un tieši bērnu sporta veicināšana, ir galvenais LOF uzdevums un misija. Jo cita, kas pa īstam iestātos par sportu Latvijā, diemžēl nav. Bet kam gan būt labākam piemēram sportā, ja ne Olimpiskās komitejas prezidentam, kurš pats ir olimpiskais medaļnieks akadēmiskajā airēšanā.

Noslēgumā uzruna valdībai

Atkārtošu to, ko teicu sākumā, tikai uzrunas formā valdībai: Godātais Krišjāni Kariņ un Ministru kabineta locekļi! Šobrīd nav svarīgāka uzdevuma valstij kā visas tautas veselības stiprināšana, jo Covid–19 izsauc mainīgs vīruss, kas iegūst zināmu rezistenci pret vakcīnām, un, šķiet, ar distancēšanos un lokdauniem no saslimšanas izbēgt ir grūti. Jūsu uzdevums ir ne tikai aicināt vakcinēties, bet arī rūpēties par ikdienas sportu un kustībām, kas samazina smagas Covid–19 slimības gaitas un mirstības incidenci. Lūdzu – pārtrauciet pilnīgi nejēdzīgos bērnu un amatieru sporta ierobežojumus, un nekad vairs tos nenosakiet!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.

Tags

Sporto visa klase Uga Dumpis Latvijas hokeja izlase Latvijas Olimpiskā komiteja Pekina Pēteris Apinis SARS Sports Veselības ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form