Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidents Raimonds Vējonis un ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss pirms 2020. gada janvārī notikušajām LBS vēlēšanām starp savu kandidatūru stiprajām pusēm minēja nepieciešamo pieredzi politiskajos gaiteņos. Pienācis laiks šos vārdus pierādīt praksē, palīdzot sagādāt gan Rīgai, gan pašam sporta veidam akūti nepieciešamo basketbola attīstības centru ar vairākām zālēm.
Lai kāda būtu bijusi cīņa pirms LBS prezidenta vēlēšanām, es nemaz neapskaužu tās uzvarētājus Raimondu Vējoni un Kasparu Ciprusu. Basketbola vides sašķeltība pirms šīs biedru sapulces it kā varētu būt saprotama – kurš basketbola pārstāvis gan negribētu vadīt organizāciju, kas pie pareizās apstākļu sakritības varētu kaldināt Latvijas vīriešu basketbola izlasei medaļas kādā nozīmīgā turnīrā? Tomēr rūgtā patiesība ir tāda, ka basketbola savienība nav tik naudīga, lai tur pat īsti būtu ko dalīt.
Teorijā abām frontēm domas par nākotnes virzību turklāt sakrita ja ne par 95, tad vismaz par 90 procentiem, kā liecināja prezidenta amatu kandidātu sagatavotās programmas. Cīņa par prezidenta un ģenerālsekretāra krēsliem vairāk bija saucama par ego dueli (un ne jau priekšplānā esošo varoņu ego). Jautājums bija nevis kā, bet kurš varēs šo kuģi stūrēt.
Paskatoties uz to ciniski, 21. janvārī notikušajā biedru sapulcē kāds no kandidātiem tikpat labi būtu varējis kāpt uz podesta un teikt šādu uzrunu:
"Labdien, dāmas un kungi, visi klātesošie biedri!
Esmu gandarīts jūs redzēt tik kuplā skaitā! Manu, ka šeit klātienē pārstāvēts katrs no Latvijas basketbola lauciņiem, par ko man ir liels prieks.
Jauniešu basketbola treneri! Jūs darāt tik nenovērtētu darbu un esat palīdzējuši izaudzināt vienu no spēcīgākajām izlasēm Eiropā. Patiesību sakot, man būs ļoti grūti jums palīdzēt. Centīsimies panākt valdības atbalstu sporta trenera likmes paaugstināšanā, bet tā, visticamāk, būs niecīga. Ceru, ka turpināsiet strādāt uz izdegšanas robežas!
Klubu pārstāvji! Man ļoti žēl, ka praktiski neviens vairs nevēlas atbalstīt profesionālas Latvijas sporta komandas. Es labprāt centīšos lobēt izmaiņas nodokļu politikā, bet neticu, ka situācija grandiozi mainīsies. Ekonomiskā situācija ir kāda ir… Varu apsolīt, ka nākamajā sezonā translēsim vairāk spēļu internetā. Taču vispārīgi nezinu, kā jums konkurēt ar citām sabiedrībai pieejamām izklaidēm.
Arī 3x3 basketbola entuziasti ir šeit! Esmu pārlaimīgs, ka jūsu sporta veidam paveicies kļūt par olimpisko. Bez Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atbalsta es pat nezinu, kur mēs atrastu jums naudu. Par laimi nenonācām situācijā, ka olimpisko medaļu pretendentiem kaut kā pietrūktu. Vēlu visu to labāko Tokijā! Medaļu radītā ažiotāža mums noderētu.
Nevaram arī aizmirst par dāmu basketbolu. Tas ir fenomenāli, ka mēs no padsmit profesionālām basketbolistēm spējam izveidot konkurētspējīgu valstsvienību. Darīsim, ko varēsim, bet gan jau dižu masveidību nesasniegsim.
Visbeidzot, mana lielā cerība gaidāmās prezidentūras laikā ir Latvijas vīriešu basketbola izlase. Vai kādam ir Jāņa Porziņģa telefona numurs? Vēlos palūgt, vai Kristaps pats nevarētu apdrošināt savu līgumu pirms gaidāmā Eiropas čempionāta. Tas arī izšķirs, vai kādreiz tiksim pie medaļām."
Tā varētu turpināt vēl ilgi. Atvainojos, ja kādam ar savu pesimismu sagandēju garastāvokli!
Jaunās valdes uzņemtais kurss (aktivitātes 3x3 basketbolā, Reģionu izlašu izveide, Latvijas kausa atdzīvināšana) pavisam noteikti ir apsveicams. Teorētisko ideju mums netrūkst, kā jau minēju. Ceru, ka neviena no tām neatdursies pret naudas jautājumu. Piemēram, Reģionu izlašu projekta izmaksas U-14 vecuma grupā nav tālu no 100 tūkstošiem eiro gadā. Ne jau šādas idejas pietrūka iepriekš. Ar labāko atmiņu apveltītie lasītāji atcerēsies Latvijas U-18 izlases komandas projektu Latvijas Basketbola līgā. Tieši finansiāli apsvērumi liedza to turpināt.
Taču smagākie uzdevumi vēl tikai sekos. Viens no tiem – panākt jau vairāk nekā desmit gadu lolotā basketbola attīstības centra celtniecību Krišjāņa Barona ielā – klēpī iekritis tieši tagad.
Man šajā saistībā padsmit miljonu eiro vērtās ēkas celtniecība vēl nesen likās teju nepiepildāma. Valsts atbalsta sagaidīšana tieši sporta infrastruktūras jautājumos šķitusi vien ilūzija. Vienu "Daugavas" stadionu beidzot esam kaut cik atjaunojuši. Vienlaikus esam arī pārliecinājušies, ka mums prioritātes, acīmredzot, ir ieguldīšanās esošajās nacionālajās sporta bāzēs, kā arī dažādu dzinēju rūcināšanas pasākumu organizēšana. Manuprāt, bērnu vecākiem, teiksim, Daugavpilī būtu jābūt sašutušiem, ka otrajā Latvijas lielākajā pilsētā tik populārais futbols jauniešiem jāspēlē visos iespējamos veidos novecojušajā "Celtnieka" stadionā, bet valsts naudu ieguldām dažiem desmitiem ledus šļūcējiem vienā atsevišķā Latvijas pilsētā.
Privātā nauda ļāvusi hokejam un futbolam tikt pie vismaz pāris būvēm. Ja vien kāds no mūsu lielākajām zvaigznēm negrasās šādu centru uzsaukt, tad vismaz šobrīd basketbola vidē neviens mecenāts nav izteicis vēlmi izpausties ar šādu greznību.
Savukārt ar pašas savienības naudu būtu par maz. Daži simti tūkstošu atlikti zeķē, pateicoties veiksmīgi organizētajam 2015. gada Eiropas čempionātam, bet basketbola centrs kopā varētu izmaksāt kādus 15 miljonus eiro (summu, kas vēl var mainīties, noteiks dažādas projekta detaļas). Basketbola savienība pēdējos gados 12 mēnešu laikā parasti var atļauties iztērēt mazāk nekā četrus miljonus eiro.
Taču senajai Rīgas basketbola slimībai, iespējams, radusies panaceja. Ne velti nesenā LBS publikācijā basketbola centra saistībā piesaukts Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanās fonds. Solīts makā gan nekrīt, jo konkurence basketbola centram netrūks. Ministriju iesniegtie projekti vareni pārsnieguši garantēto 1,6 miljardu eiro finansējumu daļu Latvijai. Turklāt starp Eiropas komisijas minētajām vadlīnijām grūti saskatīt tieši ar sporta infrastruktūru saistītus jautājumus. Šādu komentāru Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) sniegusi arī Finanšu ministrija (FM), neslēpj IZM Sporta departamenta direktors Edgars Severs.
IZM – kas izvirzījusi arī projektu par Paralimpisko sporta centru Bišumuižā – basketbola centra projektu dēvē par "Sporta spēļu halles būvniecību". Atbalsta vēstules tam iesniegušas arī Latvijas Volejbola un Handbola federācijas, kas tik zīmīgi norāda uz sporta infrastruktūras trūkumu kā tādu, jo ne tikai basketbolam trūkst mājvietas. Komandu sporta spēles pietiekami ilgi kopā vārījušās savā sulā "Elektrum" Olimpiskajā sporta centrā. Šī atziņa ļauj mums arī nonākt pie paša svarīgākā jautājuma – kāpēc tad tieši basketbola saime šādu centru uzskata par akūtu nepieciešamību?
Pats svarīgākais ir jautājums par jauniešu basketbolu Rīgā. Centrs ar vairākiem basketbola laukumiem nodrošinātu ne tikai treniņu vietu jauniešu izlasēm, bet varētu atslogot citas Bērnu un jauniešu basketbola skolas "Rīga" aizpildītās zāles. Šo kā projekta prioritāro jēgu otrdien raidījumā "Basketstudija 2+1" uzsvēra arī Kaspars Cipruss.
Var apjautāties ikvienam jauniešu trenerim Rīgā, atbilde būs nemainīga – ar zāļu pieejamību ir ļoti bēdīgi. Vairākās no BJBS "Rīga" nodaļām puiši trenējas trīs reizes nedēļā, treniņam noritot pusotru stundu. Dažos gadījumos tie ir kādi 30, 40 basketbolisti uz vienu, mazu zāli. Nereti "Rīdzenes" un "Daugavas" sporta nama zālēs piektdien jau sāk saimniekot Eiropas Jaunatnes basketbola līga (EYBL). Šādos gadījumos jauniešiem paliek vien divi treniņi nedēļā.
Turklāt ar grūtībām sastopas pat pieaugušo līmeņa komandas. Šovasar paredzēto treniņu apjomu nevarēja aizvadīt pat "Latvijas Universitāte", kura konkurences dēļ vienā no Rīgas zālēm palika aiz durvīm. Tātad valstī, kas it kā augstu godā basketbolu, augstākās līgas komanda no galvaspilsētas un neskaitāmu jauniešu izlašu spēlētāju sagatavotāja nespēj normāli aizvadīt treniņus. Gandrīz vai neticami, ka precīzi pirms 60 gadiem FIBA ģenerālsekretārs Viljams Džonss nodēvēja tieši Rīgu par Eiropas basketbola galvaspilsētu.
Tāpēc prātā nāk daudz piesauktais fakts par 2017. gada Eiropas čempionāta izlases modeli – 11 puiši no reģioniem un tikai viens rīdzinieks (Aigars Šķēle). Šo teoriju mums nekādi nepārbaudīt, bet varbūt tā daļēji sagadījies, jo puišiem reģionos lielākajā daļā gadījumu basketbola zāle bijusi krietni pieejamāka nekā rīdziniekiem? Piemēram, Krāslavā sporta dzīve pakārtota basketbolam, atvieglojot dzīvi Timmu ģimenei. Savukārt Daira un Dāvja Bertānu māte Dina savulaik šādi man tieši skaidroja Rūjienas basketbola fenomenu, kur brāļi ar citiem vienaudžiem brīvdienas brīvi pavadīja nu jau vecajā vidusskolas zālē: "Svarīga ir zāles pieejamība. Tas nav kā Rīgā, ka visi treniņi norisinās konkrētu laiku. Tas, manuprāt, bija noteicošais faktors."
Zāļu pieejamības problēma Rīgā traucē ne tikai sporta veida masveidībai – kam jābūt prioritātei –, bet ar laiku neizbēgami kavēs augsto sasniegumu sportu. Basketbola attīstība pasaulē galu galā ir strauja. Vienu zelta paaudzi savā ziņā izaudzinājām uz spēcīgu ģimeņu pleciem. Vai izaugs arī nākamā, ja Rīgā izlašu kandidāti savā sporta skolā trenējas apmēram četras stundas nedēļā? Tie paši reģioni mūžīgi nebūs neizsmeļami.
Basketbola centra celtniecība dotu iespēju vairākas valstis tieši infrastruktūras jomā apsteigt, jo šādu projektu tuvākajās zemēs nemaz neatrast. Kas līdzīgs sen jau izveidots Francijā, kur federālajā basketbola centrā izaudzināta lielākā daļa valsts basketbola zvaigžņu. Finansiāli attīstītākās valstīs savukārt jauniešu basketbola segmentu nosedz labi nodrošināti klubi. Tā tas notiek tajā pašā Spānijā, kur izaugsmes iespējas meklē teju jau puse mūsu talantu.
Basketbola mājas galu galā palīdzētu arī organizēt starptautiskas sacensības. Beidzot būtu vieta, kur treniņus un spēles aizvadīt pieaugušo valstsvienībām, jauniešu izlasēm un Rīgas profesionālajām komandām. Iespējams, tam būtu arī kādas peļņas potenciāls, ja centra iespējas tiktu piedāvātas ārzemju basketbola vienībām. Lai gan Eiropas basketbola galvaspilsētas statuss ir sen zaudēta atzinība, Rīgai ir sava vieta uz šī sporta veida kartes. Kāds varētu arī nesaprast kā pilsēta, kurā basketbola vajadzībām pēdējā zāle uzcelta 1962. gadā ("Daugavas" sporta nams), pēdējo desmit gadu laikā daļēji organizējusi desmit Eiropas un pasaules jauniešu čempionātus vai saglabājusi mājvietas statusu Eiropas vadošajai jauniešu līgai (EYBL). Turklāt tajā nereti pulcējas viena no kontinenta stiprākajām izlasēm – Latvijas vīriešu valstsvienība.
LBS valdei kādu no sagatavotajiem būvprojektiem jāapstiprina ne vēlāk kā līdz šī gada 1. decembrim. Savienības vadība paveikusi arī pirmo soli ārpus LBS biroja, panākot projekta iesniegšanu FM. Skaidrs, ka arī tur notiks galvenā izšķiršanās par tā nākotni, jo tieši ES nauda var palīdzēt basketbolam saglabāt vietu saulītē.
Ideālā pasaulē mēs varētu cerēt, ka basketbola panākumi un masveidība tam pašam par sevi ļautu izpelnīties šādu centru. Tomēr skaidrs, ka realitātē centra būvniecība būs pašai basketbola saimei jāizcīna. Lai spertu otro soli, atliks pierādīt solīto politisko varēšanu.
