Elites sporta panākumi nes sev līdzi vilni ar dažādām pozitīvām iezīmēm. Attiecīgais sporta veids gūst nenovērtējamu reklāmu, izbauda jaunu censoņu un arī pieaugušu cilvēku iesaisti, kā arī lielai daļai tautas dod pamatu pašlepnumam un priekiem.
Negatīvi rezultāti savukārt mudina ķerties pie iemeslu meklēšanas, lai gan bieži vien nacionālajai izlasei ar tobrīd notiekošajiem procesiem saistība ir pavisam maza. Laukumā esošie spēlētāji galu galā par basketbolistiem veidojušies jaunatnē, nevis pēdējo pāris gadu laikā.
Tomēr, iespējams, tāpēc zaudējumi ir tieši tik efektīvi. Bez tiem sporta vide bieži neuzskatītu, ka jāuzskaita un jārisina attiecīgā sporta veida lielākās problēmas. Arīdzan basketbolā paveicamu lietu netrūkst. Taču lielu daļu no tām palīdzētu atrisināt basketbola saimes kopīgs darbs. Tieši abu pušu šķelšanās, manuprāt, ir liela daļa no šīs nosacītās traģēdijas.
Šī iemesla dēļ svētdienā pēc Latvijas izlases zaudējuma Bulgārijas valstsvienībai nestandarta video tiešraides režīmā, pieņemot arī jautājumus no auditorijas, īsumā analizēju gan pašu spēli, gan uzskaitīju LBS darbus nākotnei, gan pavēru aizkaru uz cīniņu starp Latvijas basketbola pozīciju un opozīciju.
