Reinis Lācis: novembrī gūtie iespaidi par NBA sezonu
Foto: AP/Scanpix

Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) jaunajā sezonā aizvadīts pirmais mēnesi, un var izdarīt pirmos secinājumus.

Pozitīvas emocijas radīja:

Minesotas "Timberwolves"

Iespējams, ka šo efektu ir radījusi pagājušā, savainojumu pilnā sezona, kuras laikā Minesotas objektīvās spējas nevarēja novērot, bet šogad "Timberwolves" spēles ir prieks skatīties. Komanda pašlaik spēlē otrā ātrākajā tempā līgā (101,45 uzbrukumi vidēji spēlē) un tās jaunais pamatpiecinieks lieliski saprotas. Kevins Mārtins ir jau trešo reizi karjerā nokļuvis pie trenera Rika Adelmana, kurš arī Minesotā aizsargu spēj gudri izmantot, Mārtinam vidēji spēlē gūstot 22,8 punktus (8. vieta līgā), rezultatīvi grozam uzbrūkot ar savu bīstamo metienu situācijās, kurās bumba ir saņemta pēc aizsega (precīzi 1 punkts vidēji uzbrukumā – 6. vieta līgā). Tikpat labi kluba ātrajā spēles stilā ir iejuties Korijs Brūers, bet starp Vērtīgākā spēlētāja apbalvojuma kandidātiem droši var minēt Kevinu Lavu (24,9 punkti, 13,6 atlēkušās un 4,5 rezultatīvas piespēles vidēji spēlē).

Kā "Timberwolves" panāk sev tīkamo spēles tempu? Adelmans ir acīmredzami devis komandas ārējiem spēlētājiem (galvenokārt šo lomu uzņemās Brūers un Mārtins) brīvību priekšlaicīgi izskriet ātrajos uzbrukumos. Brūers šo niansi ir labi apguvis, šādu atļauju izbaudot jau pērn Denverā pie trenera Džordža Kārla. Tieši Korijs mēdz vairākas reizes vienas spēles laikā pēc pretinieka tālmetiena traucēšanas traukties uz otru laukuma galu, nedomājot par iespēju, ka pretinieki var savākt uzbrukuma bumbu (viņš tomēr spēlē vienā komandā ar Lavu un Pekoviču) un savu sedzēju apsteidzot par vairākiem soļiem. Kevina Lava piespēles šajos momentus ir ārkārtīgi skaistas:

Dažkārt Minesota vieglos punktus gūst, Brūeram vai Mārtinam uzbrūkot grozam viens pret vienu pat pēc pretinieku soda metieniem, situācijās, pēc kurām nekādā gadījumā nevajadzētu sekot ātrajam uzbrukumam:

Rikijam Rubio arī ir savi triki ātro uzbrukumu izveidošanā. Saspēles vadītājs ieņem pirmo vietu līgā vidēji spēlē pārtvertajās bumbās (3,0) pateicoties savai spējai "nolasīt" laukumā notiekošo. Minesota arī kā komanda ir līgas līdere šajā statistikas rādītājā. Rubio spēle aizsardzībā gan mēdz būt avantūriska. Spāņu aizsargs ik pa laikam pilnībā atstāj savu sedzamo spēlētāju un, pagriežot viņam muguru, pat atstāj viņu ārpus sava redzesloka (lieta, ko teorētiski nekad nevajadzētu pieļaut aizsardzība) meklējot iespējas pārtvert kādu piespēli:

"Timberwolves" ir acīmredzami trūkumi. Labas komandas viņus var sodīt par video fragmentos redzamajiem knifiem. Bez Hosē Huana Barea, kurš pat ir noslēdzis dažas spēles Rubio vietā, neviens rezervists nav rādījis atzīstamu sniegumu. Komandai arī ir bijis piektais vieglākais spēļu kalendārs (pēc pretinieku bilancēm) un, teorētiski, uzvaru pār "Thunder" var saukt par vienīgo nozīmīgo triumfu.

Tomēr Adelmana komandām vienmēr ir bijis radošs un spējīgs uzbrukums, kas jau vien daudz nozīmē regulārās sezonas laikā. Vai klubs saglabās uzsākto kursu un vai apšaubāmais Pekoviča-Lava duets nesabruks aizsardzībā ("Wolves" pagaidām ielaiž 99,1 punktu uz 100 uzbrukumiem, kas ir 8. labākais sniegums aizsardzībā, proti, rādītājs, kas tandēmā ar 9. līgas labāko uzbrukumu, ir diezgan labas komandas cienīgs) ir lietas, kas jānovēro nākamo mēnešu laikā. "Wolves" priekšā ir smaga cīņa par kādu no pēdējām ceļazīmēm uz "playoffiem" rietumos, bet viņi var būt neērts pretinieks jebkurai no augstāk izsētajām komandām.

Fīniksas "Suns"

Jā, es patiešām esmu atvēlējis Fīniksas komandai vietu šajā rakstā, lai gan ir komandas, kuras varētu likties lielākas atzinības vērtas, kā Indiānas "Pacers" (Hiberta, Džordža un Stīvensona progress), Portlendas "Trail Blazers" (sagaidu, ka komandas bilance ar laiku nokritīs uz gaidāmo līmeni), Sanantonio "Spurs" (vai kādu tas vairs pārsteidz!? vai pārsteidzošais Filadelfijas "76ers" starts (Maikla Kārtera-Viljamsa sniegums pret "Heat'). "Suns", kuru vēl pirms mēneša ierindoju starp četrām "nogremdētajām" komandām, ir bijis patīkams novembra pārsteigums, kamēr liela daļa līgas (galvenokārt, austrumi) ir pievīlusi un tabulas vidu ieņemošās komandas šķiet vājākas nekā citus gadus.

Jaunas komandas, kuru sastāvs ir izveidots nākotnei, parasti nav starp līgā labākajām aizsardzības vienībām. Šim stereotipam neatbilst Fīniksa, par ko liels nopelns esot trenera asistentam un aizsardzības speciālistam Maikam Longabardi, kuru galvenais treneris Džefs Hornačeks pagājušovasar ir pierunājis pievienoties "Suns", nevis doties līdzi savam kolēģim Dokam Riversam uz Losandželosu. "Suns" šobrīd ir septītā labākā vienība aizsardzībā, vidēji 100 uzbrukumos ielaižot tikai 98,9 punktus.

Acīs krīt veids kā "Suns" tiek galā ar mūsdienu basketbolā visbiežāk izmantoto sadarbību – "pick-n-roll". Komanda ar laukuma malās veiktajām "pick-n-roll" sadarbībām tiek galā ne tikai pēc aizsardzībā lielisko Čikāgas "Bulls" shēmām, bet arī "buļļu" līmenī. Fīniksas aizsargs šajās situācijās cenšas spēlētāju ar bumbu virzīt prom no aizsega, izlecot priekšā aizsega licējam gandrīz vai paralēli laukuma sānu līnijai, un liedzot viņam doties caurgājienā pa laukuma vidu, kur bumbas kontrolētājam būtu vairāk potenciālās nākamās darbības iespējas. Uzbrucējam tiek dota iespēja uzbrukt pa laukuma malu, kur gan viņu sagaida "zemāk nolaidies" garais spēlētājs, kamēr pārējā komanda palīdz no "vājās puses" un neļauj aizsega licējam ierauties brīvā grozapakšā. Šādu "pick-n-roll" segšanu NBA žargonā sauc par "ice".

Atlasītajos video klipos komunikāciju starp aizsargiem ("Ice, ice, ice!!!") var labi saklausīt. Ievērojiet kā uzbrucēju sadarbība tiek efektīvi apturēta un bumbas kontrolētājam nākas uzbrukumu pilnībā apstādināt, ņemot bumbu rokās, vai atdot piespēli komandas biedram, kuram atpakaļ "pieslēgties" paspēj atbildīgais sedzējs, kurš vēl tikko izpalīdzēja no "vājās puses":

Abos gadījumos, kuros uzbrucēji "pick-n-roll" rezultātā tika pie metiena (Tomasa Robinsona pustālais un Džeralda Hendersona ļoti tālais pustālais pēc dribla, basketbolā neefektīvākais metiens), tie bija tieši tādi uzbrukuma noslēgumi, kādus cenšas panākt Fīniksas aizsardzība.

Kluba rindās ir atrodami vairāki jauni un atlētiski spēlētāji, kuru aktīvā un ļoti centīgā darbība aizsardzībā panāk pretinieku kļūdas un tādējādi ātros uzbrukumus, kuros "Suns" gūst 22,2 punktus vidēji spēlē – labākais rādītājs līgā. Vairāki fīniksieši ir paspējuši arī izcelties individuālajā ziņā. Markīfs Moriss ir ticis atzīts par nedēļas labāko Rietumu konferences spēlētāju, Ēriks Bledso, vidēji spēlē gūstot 20 punktus, pagaidām pierāda, ka ir spējīgs būt NBA līmeņa pamata saspēles vadītājs (jautājums, kuru uzdevu rakstā pirms sezonas sākuma), bet Mailzs Plamlī, kurš pērn kā "rūkijs" laukumā pabija tikai 55 minūtes, ir bijis pārsteidzoši kompetents pamata centrs, gandrīz vai spēlē vidēji atzīmējoties ar "double double".

Vai šis ir ilgtermiņā noturams līmenis (es jau bažu pilns skatos uz 25. un 27. novembra spēlēm pret Maiami un Portlendu, bilancei pašlaik esot 7-6)? Visticamāk, ka nē. Citējot komentētāju Stīvu Keru, novembrī sliktās komandas "vēl nezina, ka viņas ir sliktas". Fīniksa tomēr ir nokomplektēta tā, lai komanda lielāko daļu spēļu zaudētu, un es sagaidu, ka pienāks brīdis, kurā vairāku pašlaik lieliski spēlējošu spēlētāju sniegums pasliktināsies, kas kopā ar kluba bilanci atstās sekas uz komandas centību aizsardzībā. Tomēr "Suns" ir spēruši soli pareizajā virzienā spēlē šajā laukuma galā un ir pelnījuši vietu rakstā par gandrīz vai aizvadīto mēnesi, ņemot vērā, ka vairs par klubu šosezon, iespējams, nerunāsim. Ceru gan, ka arī pēc "All-Star" nedēļas nogales pauzes varēs noskatīties kādu Fīniksas spēli un redzēt sevis nesaudzēšanu aizsardzībā, ātros uzbrukumus un atlētisku to noslēgšanu.

Negatīvas emocijas radīja:

Savainojumi ir neizbēgama garās sezonas sastāvdaļa, tomēr pirmās nopietnās traumas šķietami vienmēr piezogas negaidīti. Šogad gaužām nelaimīgs bija 22. novembra vakars, kurā nopietnus savainojumus guva veseli trīs augsta līmeņa spēlētāji - Deriks Rouzs, Marks Gasols un Andrē Igudala. Igudalas paceles cīpslas sastiepums nav tik traģisks, cik tas varēja šķist sākumā, spēlētājam pašam atklājot bažas, ka ir noticis, kas nopietns un atzīstot, ka viņš nav spējīgs pastaigāt. Operācija Igudalam tomēr nebūs nepieciešama, lai gan rehabilitācijas laiks pašlaik ir nenoteikts. Memfisā apmēram divus mēnešus Gasolu nāksies aizstāt Kosta Kufusam. Tas gan ir pietiekami ilgs laika posms, lai ciestu komandas bilance smagajā rietumu konferencē, tomēr jāpriecājas, ka spāņu centrs ir tikai sastiepis ceļa saites, kam arī nebūs nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Čikāgas "Bulls" gadījumā tas nav nekas sezonas laikā pārciešams, bet gan nepatiku pret notikušo un izmisumu radošs pavērsiens, Derikam Rouzam savainojot menisku un visticamāk izlaižot visu atlikušo sezonu. Pašlaik par tālāko nākotni ir vēl par agru spriest, nezinot vai sezonas laikā tiks aizmainīts Luols Dengs (uzbrucējs ir pēdējā līguma gadā un saņem 14 miljonus dolāru) un akli neminot, cik nopietnas sekas Rouzam sagādās šī trauma.

Tuvākajā nākotnē jeb šosezon Čikāga nokļūst neapskaužamā situācijā. Komandas aizsardzība (trešā labākā līgā ielaistajos punktos uz 100 uzbrukumiem) un stingrās Toma Fibido prasības to visticamāk noturēs virs ūdens (proti, ļaus saglabāt pozitīvu bilanci) gaužām vājajā austrumu konferencē. Tomēr šī solās būt otrā sezonas pēc kārtas, kurā Čikāgas sākumpieciniekam vajadzēs spēlēt pārlieku lielas minūtes bez kāda reāla gala ieguvuma. "Bulls" nebūs variantu "playoffu" sērijā pieveikt kādu no pirmā ešelona (Indiāna, Maiami un Atlanta konkurentu trūkuma dēļ) ar līgas sesto vājāko uzbrukumu, kurš pašlaik ir guvis mazāk punktus nekā ir ielaidusi komandas izslavētā aizsardzība. Bez Rouza laukumā uzbrukums tiks veidots caur Žoakimu Noā "augšējā postā", bet šosezon izjūtams ir Marko Belinelli un Neita Robinsona trūkums, kuri atšķirībā no jauniegūtā Maika Danlīvija bija spējīgi saasināt situāciju pēc dribla (jeb temats, par kuru bija plānots rakstīt pirms Rouza savainojuma).

Diemžēl pagaidām māc bažas, ka šis Čikāgas modelis par čempioniem tā arī nespēs kļūt. "Bulls" četros gados, kuros viņi objektīvi bija starp favorītiem uz čempionu godu, traumas nepatraucēja tikai vienreiz. Atgādinājums, cik liela nozīme sportā var būt veiksmei...

Ar Ņujorkas "Knicks" vēl nav notikusi nekāda traģēdija par spīti 3-9 bilancei, ar kuru ir uzsākta sezona. Padsmits spēļu nav periods, pēc kura kādai komandai vajadzētu krist panikā (piemēram, komandas īpašniekam Džeimsam Dolanam aizlikt karsējmeitenēm dejot atlikušās spēles laikā dusmu uzplūduma dēļ) vai "tikt norakstītai". Bet arī "Knicks" galvenais buksējošā starta iemesls ir kāds savainojums. Komandas pamata centrs Taisons Čandlers jau sezonas ceturtajā spēlē salauza kaulu labajā kājā un joprojām uz nenoteiktu laiku pārvietojas ar kruķu palīdzību. "Knicks" bez Taisona gluži vienkārši nav spējīgi aizsargāties, komandai ielaižot 92,2 punktus uz 100 uzbrukumiem ar Čandleru laukumā, bet 108,1 ar viņu laukuma malā (ekvivalents starpībai starp 2. labāko un pašu sliktāko aizsardzību līgā).

Lai kāds prieks kādam nebūtu par Andrea Barnjāni, kuru vēl sezonas pirmajā spēlē paši Ņujorkas fani izūjināja, tam sekojot kaut cik saturīgam sniegumam, kas ļāva centram reabilitēties, viņš nav ne tuvu spējīgs aizstāt Čandleru. Andrea šīs sezonas laikā ir izcēlies ar reto situāciju, kurā komanda aizsardzībā ir labāka, ja kāds no tās pamata sastāva spēlētājiem nav laukumā, proti, "Knicks" ielaiž par 10 punktiem mazāk (109,3 ar Barnjāni, 99,1 bez) ar Barnjāni uz soliņa. Gribētos ironizēt un teikt, ka tātad situācijai ir pašsaprotams risinājums, bet citu garo bez Kenjona Mārtina, kurš par spīti saviem 36 gadiem ir salīdzinoši ciešams aizstājējs aizsardzībā, un kāda divmetrīga vīra, kurš uzdodas par Amāri Stadamairu, Ņujorkai nav.

Situācija ar nepietiekamiem spēkiem garajā galā bija labi paredzama, bet, kamēr Čandlers nav atgriezies, "Knicks" derētu vismaz atrast kopīgu valodu uzbrukumā (kritums no trešā labākā uzbrukuma pērn uz 22. vietu punktus uz 100 uzbrukumiem) un neatpalikt no izslēgšanas spēļu zonas. Karmelo Entonijam acīmredzami ir grūti pavilkt vezumu, tomēr austrumu konferencē rādītais basketbols ir radījis lielu vilšanās sajūtu, austrumu komandām spēlēs pret rietumu pārstāvjiem piekāpjoties 43 no 60 spēlēm, kas liek domāt, ka Melo ir jābūt spējīgam vismaz vienu Ņujorkas komandu ievirzīt atpakaļ konferences labāko astotniekā.

Bruklinai veltītais "uzbrauciens" noved pie komandām, kuras pašlaik vēl nav sapratušās uzbrukumā un kuru mērķi ar šādu basketbolu ir neaizsniedzami - Bruklinas "Nets" (veci, lēni un neiespēlējušies) , Klīvlendas "Cavaliers" (man šķiet uz ielas atrasts nejaušs garāmgājējs spētu būt radošāks uzbrukumā nekā treneris Maiks Brauns) un Milvoku "Bucks" (neizprotu komandas vadību, kura ticēja šādam viduvējam veterānu sastāvam). Došu spēlētājiem laiku saprast pirms izteikšu plašāku kritiku.

Tags

76ers (Filadelfija) Atlant Bucks Bulls Cavaliers Heat Knicks NBA Nets Ņujorka Pacers (Indiāna) Spurs Suns (Fīniksa) Thunder Timberwolves Trail Blazers Wolves

Comment Form