Vai vēl viens piemērs. To pašu Krievija literatūras klasiķu Ilfa un Petrova "Zelta teļa" ekranizācijā bija tāds varonis Paņikovskis, kurš uzbāzīgi diedelēja miljonu. "Iedod miljonu, nu iedod man miljonu. Nu kas tev ir viens miljons?". Neliekas kaut kas dzirdēts?
Asociācijas ar klasiķiem man radās pirms nedēļas, 7. martā, ap pulksten 10. Tad bija beigusies Saeimas Sporta apakškomisijas sēde, bet divi kombinatori bija atstājuši telpas un bez komentāriem aizbēguši no vienīgā klātesošā žurnālista (manis). Jā, runa ir par Latvijas Futbola federācijas (LFF) loloto sapni – nacionālo futbola stadionu, kas (optimistiskajā scenārijā) varētu atvērties 4-5 gadu laikā. Novēlēsim veiksmi, tomēr Saeimā izskanējusī informācija un nepilnīgās atbildes liek uz projektu skatīties ar skepsi. Nu kā ar Ņū Vasjukiem.
Stadiona nepieciešamība netiek apšaubīta. Lai kā sociālajos tīklos censtos populistiski izpausties LFF viceprezidents Olafs Pulks (arī Rīgas domes deputāts), es nezinu nevienu žurnālistu, kurš iestātos pret ideju. Arī pirms vairākiem gadiem es nebiju pret stadionu Barona ielā. Es centos rast (un arī šobrīd cenšos rast) skaidrību un caurspīdīgumu par visu nozīmīgo procesu. Tāds ir žurnālistu darbs, ko Pulkam vajadzētu saprast. Viņš tomēr sevi kādu laiku uzskatīja par žurnālistu.
